4 1 Sengrieu kultras avoti I Ievads II

4. 1. Sengrieķu kultūras avoti I. Ievads II. Krētas kultūra Valdnieks Mīnojs Knosas pils arhitektūra Krētas keramika Rakstība H. Šlīmanis Artūrs Evanss Knosas pils freskas Krētas reliģija III. Mikēnu kultūra Mikēnu akropole Māksla IV. Egejas kultūras nozīmība

I. Ievads Troja s eja Eg ra jū Eiropas civilizācijas pirmsākumi nereti asociējas ar seno Grieķiju, Peloponesu Atēnām, helēņiem utt. Arheoloģiskie izrakumi tomēr liecina, ka sākotnēji tika "apgūtas" Egejas jūras salas un tikai pēc daudziem gadsimtiem, kad tur jau bija izveidojusies augsti attīstīta civilizācija, sākās straujāka Grieķijas kontinentālās daļas attīstība, lai gan apdzīvota tā bijusi vienmēr. Tādēļ par sengrieķu kultūras avotiem uzskatāma Krētas un Mikēnu kultūra. GRIEĶIJA Atēnas Sparta ra sjū du Vi Mikēnas Knosa 23. gs. p. m. ē 20. gs. 15. gs. 15. -12. gs. – Mikēnu kultūra 23. -15. gs. – Krētas kultūra 10. gs. Tumšie gadsimti

II. Krētas kultūra Valdnieks Mīnojs Artūrs Evanss Knosas pils arhitektūra Knosas pils freskas Krētas keramika Rakstība Krētas reliģija

Leģenda par valdnieku Mīnoju Knosas pils rekonstrukcijas zīmējums Teiksma stāsta, ka Krētas salā valdījis teiksmains valdnieks Mīnojs, Zeva un mirstīgas sievietes dēls. Mīnojs dzīvojis neredzēti greznā pilī Knosā, ap kuru arī vijas leģendas par tās neizejamajiem apakšzemes labirintiem, kuros savukārt mitis Mīnoja dēls – nezvērs Mīnotaurs, kas pa pusei bijis cilvēks, pa pusei – vērsis.

Arturs Evanss Angļu arheologs Arturs Evanss (18511941) bija pārliecināts, ka teiksmainajos mītos par valdnieku Mīnoju ir sava daļa patiesības. Viņa cerības pilnībā attaisnojās, jo 1900. gadā, jau pirmajās izrakumu nedēļās arheologu acīm pavērās milzīgas ēkas fragments, kas izrādījās lielas pils drupas. Pils krāšņums, grandiozie apmēri un iespējamais celtniecības laiks (ap 2000. gadu p. m. ē. ) liecināja par piederību lielai kultūrai, kas pastāvēja jau ilgi pirms Atēnu uzplaukuma. Evanss bija pārliecināts, ka atraktā pils savulaik piederējusi valdniekam Mīnojam.

Knosas pils patiesībā bija milzīgs ēku komplekss, kas aizņēma gandrīz divus hektārus (1, 74 ha) lielu platību. Kompleksa plānojuma pamatā bija liels četrstūris, ap kuru visos virzienos un vairākos līmeņos. . . grupējās dažādas celtnes, ko savā starpā savienoja kāpnes un gaiteņi. Pils sienas bija būvētas no dobiem ķieģeļiem un visu celtņu un telpu izejas vērsās uz iekšējo pagalmu. Gaiteņi pacēlās divos un dažviet pat trīs stāvos, kas bija izkārtoti pēc visai sarežģīta plānojuma. Telpas tika izgaismotas no augšas ar t. s. gaismas akām – atverēm telpas griestos.

Knosas pils Pils kopējā platība ir 22000 km 2 un tajā bija 1400 istabu

Knosas pils Kolonnu stāvi uz augšu paresninājās un beidzās ar melnā krāsā klātiem akmens kapiteļiem

Kanalizācija Pārsteidzoša bija pils labiekārtotības pakāpe: tajā bija ūdensvads, kas piegādāja dzeramo ūdeni, ventilācijas iekārta, speciālas vannas telpas. Knosas valdnieks savos apartamentos pa ūdensvadu varēja saņemt auksto un pat karsto ūdeni; pilī bija pavisam mūsdienīgas tualetes ar terakotas [apdedzināts māls] klozetpodiem un skalojamām kastēm. Līdz ar to, saprotams, attīstīta bija arī kanalizācijas sistēma ar uzsūces bedrēm un netīrumu šahtām. Tīrais ūdens un notekūdeņi tecēja pa standarta terakotas caurulēm ar līdzenām savienojuma vietām; to diametrs bija 15 cm, garums – 75 cm (vēl mūsdienās pils kanalizācijas sistēma nav aizsērējusi un var darboties!).

Knosas pils Tā varbūt varēja risināties dzīve Knosas pilī tālajā pagātnē.

Mīnoja istaba Mīnoja vidējā periodā pils rietumu spārnā tika izveidota troņa zāle ar alabastra troni un valdnieka padomnieku krēsliem. Sienas te apgleznotas paneļu veidā, kas stiepjas visapkārt telpai. Abās pusēs tronim atrodas stilizētā manierē gleznots upes krasts ar dekoratīvi veidotiem ziediem un gulošu, fantastisku zvēru figūras, kas it kā sargā valdnieku.

Knosas freskas Visapbrīnojamākie tomēr ir Knosas pils sienu gleznojumi – freskas, kas gan ne visai labi saglabājušās, un tādēļ var tikai iztēloties, kādas tās izskatījās sava krāšņuma plaukumā. Knosas gleznojumi stiepās visapkārt telpām frīzes vai paneļa veidā.

Knosas freskas Šajos gleznojumos vērojama arī liela nosacītība – cilvēku sejas, tāpat kā ēģiptiešu mākslā, tiek rādītas profilā, bet acis pretskatā; vīriešu figūrām miesas gleznojums ieturēts brūnā krāsā, sieviešu – gaiši dzeltenīgā.

Knosas freskas Knosas brīnišķīgie gleznojumi pārsvarā attēlo pils galma dzīvi ar krāšņām kulta procesijām, teatralizētiem uzvedumiem, dzīrēm un dejām brīvā dabā. Skaisti jaunekļi plūc dārzos ziedus, ko pasniegt tikpat daiļām puskailām jaunavām, klejojošām pa burvīgi plaukstošiem liliju laukiem. Gleznojumos īpaša uzmanība pievērsta sieviešu grācijas attēlošanai – uz gaišzaļā fona lieliski izceļas viņu smalkās, tievās figūras ar lapseņu vidukļiem, krāsainie, dziļi dekoltētie tērpi un frizūras ar koķeto sprogu uz pieres.

Krētas keramika Māla izstrādājumi kopš vissenākajiem laikiem sastopami visās kultūrās, tomēr senie grieķi bija vienīgie, kas pārvērta māla izstrādājumus par mākslas darbiem. T. s. "grieķu vāzes", kas patiesībā nav vāzes mūsdienu izpratnē, bet gan seno grieķu sadzīvē un kulta ceremonijās lietotie keramikas trauki, tika tik meistarīgi apgleznotas, ka kļuva par pilsoņu lepnumu un vienu no galvenajām eksporta precēm, ko darināja īpašās mākslinieku vadītās darbnīcās. Visvecākā zināmā apgleznotā keramika nāk no Krētas kultūras - t. s. Kamāres stila vāzes (ap 1800. - 1790. g. p. m. ē. ; nosaukums radies pēc Kamāres alas, kur šīs vāzes tika atrastas). Tās ir gan mazi kausiņi, gan lieli, apaļi trauki ar šauriem kakliem. Ar laku noklātās vāzes rotā uz melna vai brūna fona uzgleznotas baltas, dzeltenas un sarkanas krāsas spirāles, līkloči, stilizēti ziedi un lapas.

Krētas keramika Vēlāk tiek darinātas t. s. jūras stila vāzes, kur uz gaiša fona ar brūnu laku tiek gleznoti dažādi jūras iemītnieki - astoņkāji, medūzas, jūraszvaigznes, koraļļi. Viens no raksturīgākajiem šī stila paraugiem ir Gurnijā atrastā vāze ar meistarīgi attēloto astoņkāji uz tās (16. - 15. gs. p. m. ē. ). Mākslinieks rūpīgi izpētījis eksotiskā dzīvnieka lokanās formas un kustības un veiksmīgi tās pieskaņojis trauka apaļotajām līnijām.

Krētas keramika Krētas kultūras pēdējā posmā (ap 1400. g. p. m. ē. ) izplatījās keramika, ko mākslas vēsturē mēdz apzīmēt ar interesantu jēdzienu "pils stils". Tam raksturīgas lielas, masīvas vāzes, ko klāja kāds viens tumšā krāsā veidots zīmējums (viens stilizēts zieds vai atsevišķs jūras motīvs) uz gaiša fona.

Rakstība Knosas pilī un tās apkaimē arheoloģisko izrakumu laikā tika atrastas jau pat 3000. gadā p. m. ē. tapušas māla plāksnītes ar tajās attēlotām rakstu zīmēm. Arheologs Evanss uz plāksnītēm attēlotās rakstu zīmes iedalīja četros veidos un vēlāko laiku zīmes nosauca par lineāro rakstību A un lineāro rakstību B. Līdz ar senās rakstu valodas atšifrējumu tika pierādīts, ka Tēras salas vulkāna izvirdums un zemestrīce sagrāva pilsētas, to arhitektūras un mākslas pieminekļus, bet no nesenajām šausmām vēl neattapušos Krētas salas iedzīvotājus un pašu salu pakļāva ap 1450. gadu salā iebrukušie ahajieši. Tātad varenās Knosas bojāeju izraisīja aizjūras ienaidnieki.

Krētas reliģija Krētā, iespējams, pielūgtas sieviešu kārtas dievības, kas saistītas ar zemes un dabas auglības spēkiem, dažādām stihijām un maiņām kā dabas dzīvības un attīstības izteicējām. Šķiet, ka arī reliģiskās dzīves vadīšana bijusi sieviešu - priesterieņu rokās. To apliecina tā saucamās "Čūsku priesterienes" figūriņa. Čūska un vērsis bijuši viņas svētie dzīvnieki.

Krētas vērsis Vienā no galvenajām pils istabām arheologi atklāja īpatnēju fresku, kurā attēlota cīņa ar vērsi, - jauneklis tur vērsi aiz ragiem, it kā gatavodamies lēcienam. Cits jauneklis attēlots ar galvu lejup lecam pāri vērša mugurai, bet vēl cits – gaidām otrā galā, lai satvertu lēcējus. Skaidri redzams, ka šie ir bijuši ļoti bīstami vingrinājumi, par kuru norisi diemžēl nav saglabājušās nekādas liecības. Kad tika atklāti vēl citi vēršu zīmējumi, kļuva skaidrs, ka vērsim bijusi nozīme krētiešu reliģiskajos rituālos. Pastāv arī doma, ka nostāstā par varoni Tēseju un Knosas briesmoni Mīnotauru ir sava daļa patiesības.

Leģenda par Minotauru Mīts vēsta, ka Knosas valdnieks Mīnojs pieprasīja septiņas jaunavas un septiņus jaunekļus, kurus upurēja pusvērsim puscilvēkam Mīnotauram. Kad pienāca upurēšana, valdnieka Egeja dēls Tēsejs pieteicās upurējamo jauniešu sarakstā, jo bija pārliecināts, ka ar savu spēku uzveiks briesmoni. Kad upurējamie jaunieši nokļuva Knosas pilī, valdnieka Mīnoja meita Ariadne iemīlējās Tēsejā un, lai izglābtu mīļoto no drošas nāves, slepus iedeva viņam burvju zobenu un kamolu. Pavediena vienu galu vajagot piesiet pie ieejas durvīm, tad kamols pats ritināšoties un aizvedīšot līdz dziļākajai telpai, kur mitinoties Mīnotaurs, bet, lai izkļūtu ārā, pavediens atkal jāsaritina kamolā. Tēsejs uzveica briesmoni ar burvju zobena palīdzību un sveiks un vesels izkļuva ārā no labirinta. Kad Tēsejs iebrauca Atēnu ostā, viņš aizmirsa uzvilkt mastā baltu buru, kā bija apsolījis tēvam, par zīmi, ka viņš atgriežas dzīvs. Egejs, ieraudzījis, ka krastā nāk kuģis ar melnām burām mastā, aiz lielām bēdām izdarīja pašnāvību, metoties no klints jūrā.

Vērša kults Vai krētieši pielūdza vēršus, - tas ir strīdīgs jautājums, jo ir zināms, ka viņi vēršus upurēja, bet tai pat laikā uz Knosas pils jumta atradās atveidoti vērša svētie ragi, pavērsti uz Krētas dienvidu pusi, kas acīmredzami bija valdnieka varas simbols un norādīja, ka visas apkārtējās zemes ir valdnieka īpašums. Vēl vienu versiju par vēršu saistību ar krētiešu kulta rituāliem sniedz astroloģija: Vērša laikmets ilga no 4000. līdz 2000. gadam p. m. ē. , un tas ir arī krētiešu civilizācijas uzplaukuma laiks. Iespējams, ka vēršu pielūgšana liecina par seno cilvēku aizraušanos ar zvaigžņu pētīšanu.

III. Mikēnu kultūra H. Šlīmanis Mikēnu akropole Māksla

Henrihs Šlīmanis Mikēnu kultūras atklāšanas gods pieder vācietim H. Šlīmanim. Nebūdams profesionāls arhitekts, pēc paša iniciatīvas viņš vadīja arheoloģiskos izrakumus leģendārajā Trojas pilsētā, vēlāk arī "zeltu bagātajās Mikēnās. Šlīmaņa nopelns ir tas, ka viņš pārvērta leģendu par desmit gadus ilgo Trojas karu vēsturiskā patiesībā, līdz ar to paverot vēl nebijušas iespējas 19. gs. pasaulei savām acīm skatīt no aizmirstības dzīlēm izceltās lietas un priekšmetus.

Mikēnu akropoles plāns Pilsētas centru veidojusi nocietināta akropole (kalna pilsēta), aiz kuras biezajiem mūriem kara gadījumā varējuši paslēpties un atvairīt ienaidnieka uzbrukumu visi vietējā valdnieka pakļautībā esošie ļaudis. Apbrīnas vērtas ir šis tā saucamās ciklopiskās celtnes, kas veidotas no milzīgu akmeņu krāvumiem (pēc leģendas šādu smagumu pārvietot spējuši vienīgi gigantiskie milži ciklopi - tādēļ, arī šāds nosaukums). Milzīgie bluķi turējušies kopā bez saistvielām, tik labi bijuši pieslīpēti viens otram.

Lauvu vārti Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cietzemes grieķi, pretēji Krētas valdniekiem, savas pilsētas nocietinājuši ar bieziem un stipriem mūriem. To augstums sasniedzis pat astoņpadsmit metrus, bet biezums - desmit metrus. Tās būvētas grūti pieejamās vietās, cenšoties padarīt par neieņemamiem cietokšņiem. To acīmredzot diktējusi savstarpējos karos nokaitētā atmosfēra.

Mikēnu akropole Par to, ka vieta izvēlēta pārdomāti un ar lielu rūpību, liecina kaut vai Mikēnu akropoles atrašanās vieta. Tā celta augstā uzkalnā, lai viegli būtu pārskatīt tuvējo apkārtni un rīkoties ienaidnieka draudu gadījumā. Dziļa dabiska aiza pasargājusi pilsētas vienu pusi, bet otru pieseguši biezie un augstie mūri.

Valdnieka pils Atšķirībā no Krētas piļu asimetriskā plānojuma mikēnieši savējās projektējuši ap kopīgu centru megaronu, no kurienes varējuši nokļūt pārējās dzīvojamajās un saimniecības telpās.

Akmens velves Unikāla Mikēnu arhitektūras iezīme ir akmens velvju izmantojums. Šāda veida konstrukcija tika lietota, lai būvētu velvētus koridorus vai apaļus kupolus.

Kupolveida kapenes Par Mikēnu valdnieku dižmanību liecina arī reprezentablās kupolveida kapenes. Augšpusē, laižot katru nākamo akmens krāvuma kārtu pāri iepriekšējai, panākts kupolveida noslēgums, kas no ārpuses apbērts ar zemi, veidojot kurgānveida uzbērumu. Uz ieeju kapenē vedis trīsdesmit sešus metrus garš un sešus metrus plats koridors.

Šahtu kapenes Arheoloģiskos izrakumus veica H. Šlīmans. Viņš atsedza 2 valdnieku kapenes, kuras aptvēra apaļīgi akmens nožogojumi, To iekšpusē atrada 30 kapus. Virs katra apbedījuma bija uzbērts uzkalns, bet paralēlskaldņa formas apbedīšanas telpas bija izkaltas klintī. Tās tika nosauktas par šahtu kapenēm. Nelaiķi apbedīti pēc senās tradīcijas saliektā stāvoklī uz sāna ar galvu pret saullēktiem.

Māksla Veicot arheoloģiskos izrakumus valdnieku kapenēs, tika atrasti daudzi sadzīves priekšmeti: maskas, kausi, keramikas trauki, dunči, kam nepārprotami piemīt arī mākslinieciska vērtība. Salīdzinājumā ar Krētas darinājumiem šie ir raupjāki, masīvāki, bez dienvidu kaimiņiem piemītošās elegances, to var teikt īpaši par sienu gleznojumiem. Valdošā tajos ir cīņas tēma. Daudzās freskās jūtama Krētas mākslinieku ietekme, tomēr Mikēnu mākslinieku darbos trūkst tās atbrīvotības, dinamikas un viegluma, kas piemita Krētas meistaru darbiem.

Lauvu vārti Mikēnās Lauvu vārtu akmens reljefā sastopam arī monumentālo skulptūru. Masīvo akmens vārtu augšdaļā var redzēt divus lauvas, kas ar priekšķepām atbalstījušies uz postamenta, no kura izaug Krētas kultūrai raksturīgā apvērstā kolonna, ar to satapāmies jau Knosas pils arhitektūras apskatā.

Mikēnu keramika no krētiešu darinājumiem atšķiras ar Masīvākām trauku formām, arī ar dekoratīvo elementu izkārtojumsu. Te vairāk izplatīts ģeometrizētais joslu raksts ar stilizētiem cilvēku, dzīvnieku tēliem un ornamentāliem elementiem. Arī Mikēnās keramikas rotājumu sižetos izmantoti jūras dzīvnieku motīvi. Astoņkājim uz mikēniešu vāzes vairāk piemīt ornamentāli dekoratīvs raksturs, zudis krētiešiem raksturīgais plastiskums, dzīvīgums, realitāte. Mikēnu keramika

Vafio kausi Mikēnu mākslinieki bijuši prasmīgi sudraba un zelta apstrādātāji. Kapenēs atrasts liels daudzums zelta, sudraba un alabastra kausu, kuri ne īpaši izceļas ar formu plastiku, drīzāk ar lakonismu un atturību, tomēr tajos var apjaust māksliniecisko mērķtiecību un domas skaidrību. Tajos darinātie ciļņi ar dinamiskiem cilvēku un dzīvnieku atveidojumiem šķiet īpaši meistarīgi.

Agamemnona maska Mākslinieciskās tendences redzamas arī zelta rotaslietās un maskās, ko saskaņā ar tradīciju lika mirušajam uz sejas. Pāragri būtu runāt par reālistiskā portreta aizsākumiem tajos, bet salīdzinot var redzēt, ka katrai no tām ir savas individuālas iezīmes. Šodien pazīstamākā ir tā saucamā Agamemnona maska, lai gan būtībā tās radīšanas laiks ietiecas dziļākā senatnē, nekā dzīvojis leģendārais valdnieks.

Mikēnu dunči Vēl gribas pieminēt Mikēnu meistaru virtuozi darinātos dunčus ar inkrustāciju rotājumiem. Šajos miniatūrajos veidojumos redzam medību ainas, lēcienā izstiepušos lauvas vai citus dzīvniekus, ar kuriem viltībā un veiklībā mērojas cilvēks. Ir patiesi apbrīnojama mākslinieka meistarība šaurā dunča asmens strēlē ielikt nevainojamu sižetisku kompozīciju, neradot saspiestības iespaidu. To pašu var apgalvot par viņu prasmi inkrustācijā izmantot dažādas nokrāsas zelta sakausējumus.

IV. Egejas kultūras nozīmība Egejas baseina senajās civilizācijās meklējami eiropeiskās kultūras sākumi. Krētas un Mikēnu kultūras radījušas paliekošas mākslinieciskas vērtības, kas savu nozīmi nav zaudējušas vēl šodien. Samērā daudz no abu kultūru elementiem savā mantojumā pārņēmusi Senā Grieķija: - vairākas no seno mikēniešu dievibām; - kaislību pret teātri un sporta spēlēm; - atsevišķus arhitektūras elementus; - ģeometrisko rakstu keramikas rotājumos; - orientāciju uz laicīgo dzīvi šajā pasaulē, cilvēku un apkārtējās dabas izzināšanu, domājot par pilnasinīgu un reizē komfortablu dzīvi.