4 3 Sengrieu mitoloija I Mitoloijas nozmba II

4. 3. Sengrieķu mitoloģija I. Mitoloģijas nozīmība II. Pirmsolimpiskā perioda dievības Haoss Gaja Urāns Krons un Reja Titāni Erots III. Mītiskās būtnes Ciklopi Tīfons Medūzas Kentauri Harpijas Erīnijas IV. Olimpa dievi Zevs Hēra Poseidons Aīds Atēna Dionīss Apollons Afrodīte Artemīda Arejs Hermejs Hēfests V. Mīti kā mūsdienu frazeoloģismu avots Sizifa darbs Tantala mokas Ariadnes pavediens Prokrusta gulta Ahileja papēdis Trojas zirgs

Mitoloģijas nozīmība Senie mīti savas nozīmības ziņā ir nepārvērtējama grieķu kultūras bagātība. Tie devuši ierosmes mākslas tēmu traktējumam ne tikai antīkajiem māksliniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem. Sava laika aktualitātēm tajos raduši pamatojumu vai visi Eiropas radošie dižgari. Īpaši spilgti šī tendence iezīmējās, sākoties renesanses laikmetam, un tā turpinās vēl šodien. Gandrīz neiespējami apgūt Eiropas tautu kultūras mantojumu, nepārvaldot sengrieķu mītu pasauli. Tajā atrodami aizmetņi visām tām problēmām, kuras mēs šodien dēvējam par vispārcilvēciskām.

Eiropas nolaupīšana Kas būtu jāzina, lai šīs reprodukcijas sāktu runāt par laiku, kurā tapušas? Grieķu mītu skat. komentāros! Grieķu vāzes zīmējums ap 490. g. p. m. ē. Rembrants. 17. gs. Romas laika mozaīka Ticians. 16. gs. Renesanse F. Bušē. 18. gs. sākums Serovs. 20. gs. sākums

Kādas emocijas Tevī raisa šie 20. -21. gs. mijā radītie darbi ar tādu pat nosaukumu “Eiropas nolaupīšana”?

Aija Zariņa Eiropas nolaupīšana (80 -tie gadi) Zeva un Eiropas attiecības iekļauj sevī bagātu spektru – iekāri un kārdināšanu, varu un pakļaušanos, varmāku un upuri, viltību un uzticēšanos, seksu, maigumu, vardarbību… Šīs tieksmes var pastāvēt tikai līdzās, simbiozē.

Mīti, to saikne ar dieviem Mītu izpēte liecina, ka tie evolucionējuši reizē ar sabiedriskās apziņas attīstību, tādēļ tajos varam atrast dažāda vecuma slāņus. Sasniedzot augstu kultūras attīstības pakāpi, grieķi mītus sāka uztvert kā mākslinieciskas alegorijas, kurām nebūt nav obligāti jātic. Mīts skaidro īstenību, vēršoties pie pagātnes, pie aizlaikiem, kad pasaule vēl tikai radās, kad no haosa veidojās kārtība, organizētība, stabilitāte, precīzāk - mājvieta cilvēkam. Pirmsolimpiskā perioda mīti Mītu sākotnei zinātnieki devuši apzīmējumu , , htoniskais periods” (chton -- zeme). Šā perioda mīti atspoguļo matriarhāta laiku. To dažkārt dēvē arī par pirmsolimpisko periodu. Agrīnā perioda iezīmes visspilgtāk saskatāmas pasaules radīšanas mītos. No Haosa, kurā slēpjas radošā iespējamība, vispirms izdalās Gaja - zeme, tad dzimst Tartars - kosmosa dziļumi, bezdibenis, visa sākums un gals, un Eross - kosmisks auglības spēks. Olimpiskā perioda mīti Otrā - olimpiskā perioda mīti atspoguļo pāreju no matriarhāta uz patriarhātu, kā arī stihisko, instinktīvo spēku pakļaušanu prāta sfērai un vīrieša spēka diktātam. Debesīs jeb Olimpā (kalns Grieķijā, kuru uztvēra kā dievu mītni) veidojas patriarhāla kopiena. Mītos faktiski var izlasīt, kā cilvēks pakāpeniski sāk apgūt dabu (Hērakla varoņdarbi), organizēt sabiedrības dzīvi augstākā civilizācijas pakāpē (Olimpa dievu starpā sadalītās pārvaldes sfēras, funkcijas).

II. Pirmsolimpiskā perioda dievības Haoss Gaja Urāns Krons un Reja Titāni Erots

Haoss Senie grieķi iztēlojās Haosu kā lielu muti. Pēc grieķu dievu ģenealoģijas no Haosa dzīlēm radusies Zeme (Gaja), Tartars (neizmērojamās un nesasniedzamās pazemes dzīles , pazemes cietums), Eross un nakts. Pasaules dzimšana no Haosa. (A. Fantalov, 1993).

Gaja Kā, tavuprāt, Zeme tiek uztverta mūsdienās? Gaja tiek uztverta kā stihiski radoša būtne, auglības simbols, tā ir māte visam dzīvajam - pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Varenā, auglīgā Geja. Zeme radīja dēlu Urānu – zilās bezgalīgās debesis. Tad viņa pārī ar Urānu radīja divpadsmit Titānus – pirmatnējos dabas spēkus. Pēc Hesioda titāni bija Olimpa dievu priekšteči. Gajas nesavaldītos dabas spēkus simbolizē viņas radītie briesmoņi (giganti, Tīfons, simtroči u. c. ). Šī dieviete ir mātes klēpis, kurā sākas dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati dzīvība atgriežas.

Vai Zeme patiešām ir dzīva būtne? Mūsdienās bioloģijā īpaši populāra ir t. s. Gajas hipotēze. Saskaņā ar šo teoriju visa mūsu planēta Zeme – tās biosfēra, ūdeņi un atmosfēra – ir vienota dzīva pašorganizējoša sistēma. Gajas hipotēzi 1965. gadā pirmais izvirzīja pazīstamais amerikāņu atmosfēras ķīmiķis Džeims Lavloks un nosauca to par godu grieķu Zemes dievietei Gajai.

Urāns Pievērs uzmanību tam, ka no laika gala arī sengrieķu mitoloģijā norisinājusies cīņa starp veco un jauno, cīņa par varu. Cik aktuāli tas ir mūsdienās? Fragments no renesansess laika itāļu mākslinieka G. Vazari freskas “Krons kastrē Urānu” (1511 -1574). Gaja un Urāns ir pirmais valdošo dievu pāris, bet lielāks spēks piemīt Gajai. Starp dievu radītajiem bērniem ir arī briesmoņi, tādēļ viņš neļauj tiem nākt pasaulē no mātes zemes miesām. Gaja, ciešot no šo radījumu smaguma, nolemj darīt galu Urāna auglībai. Krons, abu dēls, pēc mātes pamudinājuma izkastrē tēvu. No Urāna asinīm rodas dažādi briesmoņi, to vidū atriebes dievietes erīnijas un vēlākajā mitoloģijā tik apgarotā Afrodīte, kas vistālākajā senatnē simbolizēja pirmatnēju, visaptverošu auglības spēku. Kopš šī brīža Krons kļuva par augstāko dievu un kopā ar Titāniem pārvaldīja Visumu.

Krons un Reja Goija. Saturns aprij savus bērnus (grieķiem Krons – romiešiem Saturns) Ja Krons simbolizē laiku, vai vari šai mītā saskatīt kādu patiesības graudu? Metropolitan Museum, 475 - 425 BC Krons kļuva par savas māsas Rejas vīru un no viņu savienības piedzima pirmā Olimpa dievu paaudze: Hestija, Demetra, Hēra, Hadess, Poseidons un Zevs. Un atkal pirmtēvs – šoreiz jau Krons – centās iznīcināt savus bērnus. Geja pareģoja, ka viņu uzvarēs paša dēls. Viņš nevēlējās to pieļaut un norija visus savus bērnus jau uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Kļuvusi grūta, Reja izdomāja, kā nosargāt gaidāmo bērnu (Zevu). Viņa apmānīja Kronu un iedot viņam autiņos ietītu akmeni. Steigā Krons norija akmeni, domādams, ka tas ir zīdainis.

Titāni Gaja un Urāns radīja divpadsmit Titānus – pirmatnējos dabas spēkus. Titāni – vissenākā dievu cilts sengrieķu mitoloģijā. Titāni cīnījās ar Zevu par to, kam piederēs debesis un Zevs viņus notrieca pazemes valstībā.

Prometejs (mītu lasīt komentāros) Prometejs, kura sirds bija pārpildīta ar mīlestību pret karojošo cilvēci, nolēma atnest cilvēkiem dievu uguni, pateicoties kurai, cilvēce kļūtu nemirstīga un pat dievi nevarētu to iznīcināt. P. P. Rubenss. Saistītais Prometejs (1611/12)

Erots bija mīlestības dievs grieķu mitoloģijā. Norādes par izcelsmi atšķirīgas. Dažos avotos minēts, ka Erotu radīja Haoss, bet citos, ka viņš bijis Afrodītes dēls. Erots Grieķu mitoloģijā bija vienīgais no dieviem, kam uz muguras bija skaisti, balti, plaši spārni, kā tas sastopams daudzos kristīgos eņģeļu attainojumos. Tomēr Erota darbs bieži vien nebija labdabīgs. Erots mudināja kaislību starp cilvēkiem, šaujot ar bultu tieši sirdī. Erotam pavēles varēja dot dieviete Afrodīte, kas pēc izskata bija ļoti skaista, tomēr visai iedomīga būtne. Antonio Canova (1757 -1822)

III. Mītiskās būtnes Ciklopi Giganti Tīfons Harpijas Hidra Medūzas Sfinksa Kentauri Erīnijas Kuri no še minētajiem briesmoņiem ir sengrieķu mākslinieku atveidojums?

Ciklopi bija trīsači giganti, pazīstami kā amatnieki un namdari. Viņu tēvs Urāns, izbijies no to spēka, ieslodzīja viņus Tartarā. Vēlāk Zevs viņus atbrīvoja no ieslodzījuma, un viņi pievienojās Zevam cīņā pret titāniem. Viņi kala pērkoņbultas Zevam, trijžuburi Poseidonam, neredzamības vadības grožus pazemes valstībai. Briesmīgais un asinskārais milzis ar vienu aci - gans Polifēms dzīvo alā, kur viņam iekārtots pavards. Homēra darbā "Odiseja" 9. dziedājumā atainoti Odiseja piedzīvojumi Polifēma alā. Odisejs padarīja Polifēmu aklu, kad tas gulēja apreibis, tādējādi izvairoties no savu pavadoņu likteņa, kurus Polifēms apēda.

Cīņa ar Tīfonu Taču miers pēc uzvaras karā ar titāniem nesekoja. Gaja stājās laulība ar drūmo Tartaru un dzemdēja pūķi Tifonu. Tā parādīšanās dieviem iedvesa šausmas ". . . pūķis briesmīgi locijās un uz tā pleciem grozijās simts galvas, laizīdamās visapkārt ar tumšām mēlēm, un no katras galvas izšāvās karsts stars. . . tā skatiens dedzināja, kā uguns. Visās šausmīgajās galvās bija skanīgas balsis. " Dievi, izņemot Zevu, lielās bailēs aizbēga uz Ēģipti. Īsti zaķapastalas bija dievi!Bet Zevs nenobijās. Viņš drosmīgi metās cīņā ar Tifonu: ". . . kad Tifons uzbruka, Tumšzilo jūru tad pārņēma versme no abējām pusēm - Gan no negaisa sautram, gan ari no briesmona uguns, Gan no viesulu vetram, gan ari no spozajiem zibsniem. " Zeva raidītie zibens šāvinņi sadedzināja pelnos Tifona simts galvas. No uzvarētā Tifona dvesa tāds karstums, ka viss apkārt kusa. Zevs iemeta Tifonu drūmajā Tartarā. Olimpa dievi svinēja uzvaru.

Medūza Gorgona Karavadžo Medūza 1597. g. Lorenco Bernini. Medūza 1597. g. Gorgonas ir trīs māsas. Vecākās ir nemirstīgas, jaunākā (Gajas mazmeita Medūza) - mirstīga. Gorgonas izceļas ar savu briesmīgo izskatu: ar čūskām matu vietā un skatienu, kas visu dzīvo pārvērš akmenī. Persejs nocirta galvu guļošajai gorgonai Medūzai, skatoties vara vairogā uz viņas atspulgu; no Medūzas asinīm radās spārnotais Pēgass - viņas un Poseidona sakara auglis. Mītā par gorgonām atspoguļota tēma par olimp. dievu un viņu varonīgo pēcnācēju cīņu ar htoniskiem spēkiem.

Kentauri ir milži ar zirga kājām un simbolizē dzīvniecisko cilvēkā. Kentauri tika uzskatīti par cietsirdīgiem - vienīgais izņēmums bija gudrais kentaurs Hīrons, kurš izdaudzināja daudzus grieķu varoņus. Atšķirībā no pārējiem viņš bija nemirstīgs. Viņa tēvs bija titāns Krons, bet Zevs viņam bija pusbrālis Viņu ar saindētu bultu nejauši nošāva Hērakls.

Harpijas sengrieķu mitoloģijā — spārnoti nezvēri (sievietes ar putna spārniem), vētras dievietes; harpijas uzskatīja par to cilvēku nolaupītājām, kuri pazuda bez vēsts.

Erīnijas No izkastrētā Urāna asinīm rodas dažādi briesmoņi, to vidū atriebes dievietes erīnijas.

IV. Olimpa dievi Krons un Reja Hēra + Zevs Hestija Arejs Hēfaists Afrodīte Demētra Poseidons Artemīda Hermejs Apollons Atēna Aīds Olimpa dievi Pēc uzvaras pār Titāniem trīs brāļi dievi – Zevs, Poseidons un Aīds – saalīja Visumu savā starpā. Zevs savā pārziņā ņēma debesis, Poseidons – jūru un Aīds – pazemes valstību. Lai arī Zeme un Olimps bija visu īpašums, tomēr Zevs savu varu izplatīja pār visiem. Trim māsām – Hestijai, Dēmetrai un Hērai – saskaņā ar grieķu patriarhālo pasaules skatījumu nebija īpašu tiesību.

Zevs G. Dorē. Titāni Izglābto bērnu sauca par Zevu. Vēlāk viņš novāca no ceļa tēvu un sāka valdīt pār visiem dieviem un pār mirstīgajiem. Zevs bija audzis slepus no Krona un, izmantodams viltību, piespieda viņu atrīt norītos bērnus, viņa brāļus un māsas un kopā ar viņiem sāka ilgu un nopietnu cīņu par iespēju valdīt pār pasauli, kas beidzās ar uzvaru pār Titāniem un viņu ieslēgšanu drūmajās Tartara pazemes dzīlēs.

Cīņa ar titāniem “Spēriens pēc spēriena, locījās svētās liesmas. . . visapkārt degot krakšķēja pārtikas devēja augsne, svelmē sprakstēja varenie mežu masīvi. . . svētais gaiss liesmoja tā, ka pat visspēcīgāko acis apžilbinātas raudzījās pērkona un zibens starā mirdzošajā spožumā. . (Hesiods "Teogonija“) Cornelis van Haarlem “Titānu sakāve” Sengrieķu dzejnieks Hesiods poēmā "Teogonija" ( 7. gs. pmē. )apraksta cīņas starp Olimpa dieviem un titāniem, sīki attēlojot ieročus, trokšņus un temperatūru. Tā bija ciņa par varu. Drausma un sīva bija Olimpa dievu cīņa ar titāniem. Bargi un vareni bija dievu pretinieki titāni. Zeva vadītie dievi nocietinājās augstajā Olimpā. Zeva pusē nostājās arī daži titāni: titāns Prometejs, titāns Okeāns un viņa meita Stiksa ar bērniem: Dedzību, Varu un Uzvaru.

Olimps Grieķijas ziemeļu novadā Tesālijā atradās kalns, ko senie grieķi godāja jo sevišķi. Tas bija augstais Olimps(2917 m), ko par mājokli sev bija izvēlējušies mūžīgie dievi. Olimpa virsotnes pacēlās augstu pāri mākoņiem, te nekad nepūta vēji un nelija lietus. Virs Olimpa pletās zila debess, kurā nekad nepeldēja biezie lietus mākoņi, jo tie atradās krietni zemāk. Pašā augstākajā Olimpa virsotnē bija grezna pils – Zeva mājoklis. Debesu valdnieka pili bija uzcēlis prasmīgais kalējdievs Hēfaists. Pils vidū bija zelta tronis, un uz tā sēdēja Zevs. Olimpa kalnu par mājokli bija izvēlējušies arī citi dievi.

Olimpiskie dievi Pavisam bija divpadsmit olimpisko dievu, un katram no tiem bija savi pienākumi. Bez Zeva un Poseidona šajā saimē bija arī Zeva māsa un sieva Hēra, kas bija laulības un ģimenes aizstāve, Zeva māsa Demētra, kas rūpējās par zemes auglību, bet citas Zeva māsas – Hestijas ziņā bija pavarda uguns sargāšana. Savi pienākumi bija arī jaunākajai dievu paaudzei – Zeva bērniem. Arejs bija kara dievs, Hēfaists – uguns dievs un kalēju aizstāvis, bet Hermejs bija dievu vēstnesis, kas cilvēkiem darīja zināmu dievu gribu un aizstāvēja tirgotājus un ceļotājus. Atēna bija gudrības un kara mākslas dieviete, Afrodīte dieviem un cilvēkiem sniedza saldāko no balvām – mīlestību, bet Artemīda bija medību dieviete. Olimpisko dievu pulkā bija arī Apollons – gaismas dievs un mūzu vadonis.

Olimpiskā perioda mīti atspoguļo pāreju no matriarhāta uz patriarhātu, kā arī instinktīvo spēku pakļaušanu vīrieša prāta diktātam. Mītos parādās varoņi, kas uzvar briesmoņus, kurus lielākoties radījusi Gaja, atspoguļojas dievu cīņa, kurā uzvar titānu paaudzes pēcnācēji. Debesīs jeb Olimpā (kalns Grieķijā, kuru uztvēra kā dievu mītni) veidojas patriarhāla kopiena. Mītos faktiski var izlasīt, kā cilvēks pakāpeniski sāk apgūt dabu (Hērakla varoņdarbi), organizēt sabiedrības dzīvi augstākā civilizācijas pakāpē (Olimpa dievu starpā sadalītās pārvaldes sfēras, funkcijas).

Zevs – olimpa valdnieks Jupiter et Thétis, Jean Auguste Dominique Ingres 1811 Zevs bija Hēras brālis un vīrs. Vienīgais viņu bērns bija Arejs, lai arī Hērai bija arī citi bērni (Hēfaists, Eileitija, Hēbe). Zevam bija daudz bērnu no citām dievietēm, nimfām un mirstīgajām sievietēm, piemēram, Mīnojs no Eiropas, Hērakls (viens no izcilākajiem grieķu varoņiem, kurš veicis 12 lielus varoņdarbus) no Alkmēnes, Jāsons no Elektras, Trojas Helēna (kuras dēļ izraisījās Trojas karš) no Ledas, Persefone no Dēmetras u. tml. Daudzas sievietes viņš apciemojis izmainītā izskatā, piemēram, Danaju (zelta lietus veidolā), Ledu (gulbja veidolā), Eiropu (vērša veidolā).

Hēra ir Zeva sieva, laulības aizstāve, mātes sargātāja dzemdību laikā. Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei nebija vienādas tiesības ar vīriem un tā atradās lielā atkarībā no vīra, arī Hēra ir atkarīga no savā vīra Zeva.

Zevs un Io Io ir viena no Zeva mīļākajām, ko viņš pārvērta par govi, lai noslēptu no Hēras. Tomēr Hēra pamanīja sniegbalto govi un vajāja pa visu pasauli. Io atrada patvērumu tikai Ēģiptē, kur viņa dzemdēja dēlu Epafu, kurš savukārt ir Herakla tēvs.

Ganimēds Grieķu arhaiskā perioda statuja Ganimēds– trojiešu valdnieka Troja un nimfas Kallirojas dēls. Pārvērties par ērgli, Zevs nolaupīja Ganimēdu viņa īpašā skaistuma dēļ. Zevs Ganimēdu uznesa Olimpā, kur Ganimēds dievu dzīrēs pildīja kausos nektāru. Rembrants. Ganimēda nolaupīšana. 1635

Poseidons – jūras valdnieks Viens no galvenajiem Olimpa dieviem ir Krona un Rejas dēls jūras valdnieks POSEIDONS. Poseidons nereti tiecas apšaubīt Zeva varu. Poseidons bieži izmanto savu trijzari, kas apveltīts ar maģisku spēku. Ar to var gan izveidot zemē jaunus avotus, gan jebkurä brīdī sacelt jūrā vētru. Olimpā šis dievs ierodas tikai nepieciešamības gadījumos, viņa mītne ir grezna pils jūras dibenā. Poseidonam ir daudz bērnu, bet tie, tāpat kā tēvs, ir stihiski, nereti draudīgi un briesmīgi.

Aīds Dziļi apakš zemes valda Zeva nepielūdzamais, drūmais brālis Aīds. Nekad tur nespīd spožās saules dzīvinošie stari. Aīds sēž zelta tronī ar savu sievu Persefoni. Trīsgalvainais pazemes suns Kerbers(Cerbers) sargā pazemes valstības vārtus, un ap viņa kaklu šņākdamas lokās čūskas. Karači

Aīds un Persefone Savu sievu Persefoni Aīds nolaupīja, kamēr viņa ar draudzenēm pļavā plūca puķes. Persefones māte - auglības dieviete Dēmetra - devās meitu meklēt un aizmirsa par savu pienākumu, tāpēc zemi piemeklēja sausums un bads. Aīdam izdevās Persefonei iemānīt trīs granātābola sēkliņas, kas nozīmēja, ka viņai pilnībā neizdotos atstāt mirušo valstību pat ar Zeva palīdzību. Uzzinājusi par mātes bēdām, Persefone lūdza Aīdam atļauju doties viņu apciemot. Katru nākamo gadu Persefonei tomēr bija jāatgriežas pie Aīda, un ziemas mēneši ir tie, kuru laikā Dēmetra skumst pēc meitas.

Atēnas dzimšana (mītu lasīt komentāros) Atēna palīdz grieķu varoņiem, dod tiem gudrus padomus un glābj tos no briesmām. Viņa sarga pilsētas un cietokšņu mūrus. Viņa dod gudrību un zināšanas, māca cilvēkiem dažādas mākslas un amatus, bet grieķu meitenes viņu godā par to, ka tā māca viņām rokdarbus. Neviena no mirstīgajām un dievēm nevar pārspēt Atēnu aušanas mākslā.

Dionīss Praksitels. Dionīss - zemes auglības spēku un vīnkopības dievs Dionīss māca ļaudīm vīnkopību. Trakulīgās dejas, mežonīgās gaviles, apdullinoša mūzika, apreibināšanās izraisīja cilvēkos ekstāzi, reliģisku aizmiršanos, kas tika uzskatīta par garīgu savienošanos ar dievu. Izbaudītais dzīvības neprāts atbrīvoja cilvēkus no pasaulīgām rūpēm, sadzīves likstām. Pakāpeniski svētku ārprāta orģijas pārtapušas karnevāliskos gājienos. No ritā ietvertajām kulta dziesmām veidojusies traģēdija, vēlāk - arī komēdija.

Apollons APOLLONS ir saules un gara gaismas, mākslas un gudrības, skaistuma un jaunības dievs. Visā senajā pasaulē bija pazīstama viņa svētnīca Delfos, kur pareģoja priesteriene Pītija. Senie grieķi Apollonu iedomājās deviņu mūzu ieskautu, to vārdi atbilst sengrieķu pasaulē dominējošiem mākslas veidiem: Kalliope - varoņdziesmu mūza, Klīo - vēstures aizbildne, Eiterpe - lirikas un mūzikas aizgādne, Talija -- komēdijas mūza, Melpomene - traģēdijas mūza, Terpsihora - deju aizbildne, Erato - mīlas dziesmu mūza, Urānija - astronomijas mūza, Polihimnija - svēto himnu aizbildne.

Apollons un Dafne Reiz Apollons atļāvies pasmieties par jauno dievu Erotu un viņa bultām. Erots smagi atriebies Apollonam, ievainodams ar vienu no savām bultām, kas rada neremdināmu mīlu. Otru bultu, kas nāvē mīlu, viņš iešāva upes dieva pēneja meitas nimfas Dafnes sirdī. Mīts vēsta, ka Apollons , kaisles pārņemts, vajājis Dafni, kas bija devusi solījumu saglabāt nevainību un palikt neprecēta. Dafne lūdza palīdzību savam tēvam - upju dievam Pēnejam, un dievi pārvērta Dafni par lauru koku, ko veltīgi apskāva Apollons. No tā laika lauru koks ir Apollona mīļākais koks un svēts augs. Bernini. Apolons un Dafne. 17. gs.

Afrodīte - mīlas un skaistuma dieviete. Viņa bija apjozusies ar burvju jostu, kas visas sirdis padarīja tai pakļāvīgas un paklausīgas. Mīti apliecina, ka pēc mīlas tiecas visi, arī dievi, bet nereti tā ir īslaicīga un brīnišķa ziedēšana, kas nes līdzi ciešanas. Agēsandrs. Mēlas Afrodīte (130 -100 p. m. ē. )

Artemīda – medību dieviete Ticiāns. Akteona nāve. Mītu lasīt komentāros. Leohārs. Artemīda ap 330 p. m. ē. Romiešu kopija

Kara dievs Arejs ir zibeņmeša Zeva un Hēras dēls. Zevs viņu nemīl. Bieži viņš saka savam dēlam, ka no visiem Olimpa dieviem viņš to vismazāk ieredz. Zevs nemīl dēlu viņa asinskārības dēļ. Ja Arejs nebūtu viņa dēls, viņš to jau sen būtu iemetis drūmajā Tartarā, kur smok titāni. Arejs bijis agresīvs, nežēlīgs, cietsirdīgs dievs, tam bijusi raksturīga arī nodevība. Homērs savos darbos Areju dēvējis ne tik par "spēcīgo", "milzīgo", "ātro", bet arī "kaitīgo", "trakojošo", "nodevīgo", "asinīm notriepto" u. tml. , savukārt Sofokls Areju nosaucis par "nicināto" dievu un aicinājis citus dievus Areju iznīcināt.

Hermejs – dievu vēstnesis Lisips. Hermejs. 350. g. p. m. ē. Hermejs ir Zeva un Atlanta meitas Majas dēls. Viņu var pazīt pēc tādiem atribūtiem kā spārnotām zelta sandalēm un zelta zižļa. Turot rokās šo zizli, kas iemidzina un pamodina ļaudis, Hērmejs veic vienu no savām senākajām funkcijām, pavada mirušo dvēseles uz Aīdu; viņš ir palīgs ceļā uz veļu valstību. Homēra eposā Hermejs ir galvenokārt dievu vēstnesis un mirušo dvēseļu ceļvedis uz Aīda pazemes valstību. Viņš ir starpnieks starp šīm pasaulēm. Hermejs ir arī ceļinieku sargātājs; attīstoties tirdzniecībai, Hermejs kļūst par tirdzniecības dievu, tad arī par izmanības, krāpšanas un pat zagšanas dievu

Kalējdievs Hēfests D. Velaskezs. Vulkāna smēdē. 1630 Hēfaists sengrieķu mitoloģijā bija uguns un kalēja amata dievs. Zeva un Hēras dēls. Olimpā visi pareģoja, ka viņš kļūs par ļoti gudru dievu. Hēfaists ļoti mīlēja savu māti. Reiz kad Zevs uz Hēru sadusmojās Hēfaists māti aizstāvēja un Zevs dusmās nogrūda viņu no Olimpa virsotnes. Hēfaists lidoja veselu dienu, līdz beidzot naktī kā meteors nokrita Lemnas salā un salauza kājas. Lai gan viņš bija neglīts un klibs, taču izcils sava aroda meistars. Par viņa sievu kļuva skaistā Afrodīte.

Hērakls Hēraklu padarīja slavenu viņa 12 varoņdarbi, kad viņš veica šķietami neiespējamo: 1. Ieguva Nēmejas lauvas ādu; 2. Nogalināja Lernes hidru; 3. Noķēra Kirēnes briežu māti; 4. Noķēra Erimanta meža kuili; 5. Iztīrīja Augeja lopu stalli; 6. Aizdzina Stimfālas putnus; 7. Noķēra Krētas vērsi; 8. Sagūstīja Diomēda ķēves, ko baroja ar cilvēka gaļu; 9. Ieguva amazoņu valdnieces Hipolites jostu; 10. Atveda uz Mikēnām Gēriona govis; 11. Ieguva hesperīdu dārza zelta ābolus; 12. Atveda no mirušo valstības trīsgalvaino suni Cerberu. 6. Hērakls apsolīja Augejam dienas laikā izmēzt vairākus gadus netīrītos, mēsliem aizaugušos staļļus, un par to viņš saņem Augeja desmito dalu lopu. Hērakls tuvējo upju ūdeņus novirzīja tā, ka tie aizskaloja visus mēslus. Augejs neatvēlēja Hēraklam norunāto daļu lopu. Tas bija par iemeslu karam.

V. Mīti kā mūsdienu frazeoloģismu avots Sīzifa darbs Tantala mokas Ariadnes pavediens Prokrusta gulta Ahilleja papēdis Trojas zirgs Vēl mūsu dienās lieto tādus izteicienus kā Sīzifa darbs, Tantala mokas, Ariadnes pavediens, Prokrusta gulta, Ahilleja papēdis, Trojas zirgs u. c.

Sizifa darbs Sīzifs bijis pats gudrākais un izmanīgākais no mirstīgajiem, viņš nodarbojies ar lielceļa Laupīšanu. Sīzifs piekrāpis un ar viltu iekalis ķēdēs pašu nāves dievu Tanatu, kas bijis ieradies pēc viņa dvēseles. Dievi sodīja Sīzifu, liekot viņam mūžīgi velt klints gabalu līdz pašai kalna virsotnei, no kuras tas katru reizi atkal vēlās lejup. Viņiem bija pamats uzskatīt, ka nav drausmīgāka soda kā veltīgs un bezjēdzīgs darbs. Sīzifs ir absurda varonis. Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās. Dieviem mestais nicinājums, naids pret nāvi un dzīves mīlestība sagādā Sīzifam neizsakāmas ciešanas, un tā ir maksa par šīs zemes priekiem.

Tantala mokas Pavisam nekaunīgi pret dieviem izturējās viņu labvēlību baudošais TANTALS. Tantals apšaubīja dievu spēju visu zināt. Lai to pierādītu, viņš nogalināja savu dēlu Pelopu un tā miesas sagatavoja kā maltīti dieviem. Tāpēc Tantalam ēnu valstībā jācieš mūžīgs bads un slāpes. Tantala priekšā līkst augļkoku zari, bet, kolīdz viņš tver augļus, tie paceļas augšup. Viņš stāv līdz kaklam ūdenī, bet, tiklīdz grib nodzerties, ūdens izgaist. Arī šis sods neatkarīgi no Tantala nodarījumiem simbolizē cilvēka vēlmju nepiepildāmību.

Ariadnes pavediens Ariadne sengrieķu mitoloģijā Krētas valdnieka Mīnoja meita iedeva Atēnu varonim Tēsejam pavedienu, un, tam sekojot, viņš izkļuva no labirinta. Ariadnes pavediens – norādījums, ka risināma sarežģīta problēma.

Prokrusta gulta Prokrusts - sengrieķu mitoloģijā briesmīgs laupītājs senajā Grieķijā. Viņš bija kļuvis slavens ar to, ka ne vien slepkavoja ceļiniekus, kas pie viņa iegriezās, bet, noguldījis ciemiņu gultā, raudzījās, vai upura augums atbilst gultas garumam. Ja ciemiņš bija augumā garāks, viņš tam apcirta kājas, ja īsāks — izstiepa tās. Tagad izteicienu Prokrusta gulta lieto, kad, par spīti veselajam saprātam, kāds mēģina kaut ko iespīlēt šauros rāmjos.

Ahileja papēdis Ahilejs. Grieķu bareljefa fragments Ahilejs bija valdnieka Pēleja un jūras dievietes Tetīdas dēls. Līdz ar to viņam piemita izcilas spējas, bet nemirstību kā dieviem iegūt neizdevās. Lai Ahileju padarītu neievainojamu māte Tetīda ieberzēja tā miesu ar ambroziju un peldināja Stiksas upes ūdeņos (pēc cita mīta kveldinājusi ugunī), aiz papēža turēdama, kas tad arī kļuva par viņa vājo vietu. Cīņā par Troju Grieķu varonis Ahilejs bija neuzvarams līdz brīdim kad kāds trojietis iešāva bultu viņam papēdī, Ahilejs pakrita un tika uzveikts. Mūsdienās par Ahileja papēdi sauc vājo vietu sistēmā, Vietu kur visdrīzāk varētu rasties problēma.

Trojas zirgs Tiepolo Giovanni Domenico. The Procession of the Trojan Horse in Troy Nespēdami ieņemt Trojas cietoksni, ahaji izdomāja viltību ar Trojas zirgu. Trojas “zirgs” bija mūru graujamā ierīce, kuras ārpuse atgādināja zirga skulptūru, bet iekšā iesēdās ahaju bruņinieki. “Zirgu” atstāja pie Trojas galvenajiem vārtiem, bet pārējie karotāji, notēloja atkāpšanos. Trojieši, noticēdami, ka pretinieks atkāpjas, nolēma ievilkt "zirgu" cietoksnī. Kad "zirgs" tika ievilkts cietoksnī, nakts aizsegā no "zirga vēdera" iznāca kareivji, nokāva sargus un atvēra cietokšņa galvenos vārtus. Ahaji bez lielā grūtībām ieņēma pilsētu, jo tās aizstāvji nepaguva sagatavoties cīņai. Trojas aizstāvji tika pārsteigti miegā. Šis teiciens kopš tā laika ir iegājās sarunu valodā labdarīgu solījumu aizsegtas mānīgas rīcības raksturošanai.