4 5 Sengrieu rakstba literatra un tetris I

4. 5. Sengrieķu rakstība, literatūra un teātris I. Ievads II. Rakstība Mūsdienu latviešu alfabēta ģenealoģija Sengrieķu rakstība III. Ieskats sengrieķu literatūrā Literatūras aizsākumi Homēra eposi Iliāda Fabula Lirika Aēdi, rapsodi Odiseja Traģēdija Komēdija IV. Teātris

I. Ievads Sengrieķu literatūra – vecākā Eiropā Senā Grieķija – mūsdienu eiropeiskās literatūras un teātra tradīciju šūpulis. Sengrieķu atstātais literatūras mantojums – Eiropas un pasaules kultūras bagātība. Sengrieķu literārās tradīcija turpina dzīvot mūsdienu literārajās tradīcijās. Līdz mūsdienām saglabājušies sengrieķu literārie žanri un to pamatiedalījums epikā, lirikā un drāmā. Grieķu alfabētā mēs šodien varam atrast savas rakstības avotu.

II. Sengrieķu rakstība Grieķu alfabēts ir pamatā latīņu alfabē am, uz kuru balstoties Eiropas tautu lielākā daļa veidoja savējos. Alfa, beta, gamma, delta tā iesākas grieķu alfabēts, ar omegu tas beidzas. Alfa un omega sākums un gals.

Mūsdienu latviešu alfabēta ģenealoģoija Feniķiešu Grieķu arhaiskais Rietumgrieķu Etrusku Latīņu Latviešu

III. Ieskats sengrieķu literatūrā Literatūras aizsākumi Homēra eposi Aēdi, rapsodi Iliāda Odiseja Fabula Lirika Traģēdija Komēdija

Literatūras aizsākumi arhaiskajā un pirmsarhaiskajā perodā (IX VII gs. p. m. ē. ) Arhaiskajā un pirmsarhaiskajā periodā pastāvēja uz tautas varoņdziesmu balstītā mutvārdu poēzija, cieši saistīta ar dziedāšanu un muzicēšanu. Tā tika izmantota kulta vajadzībām un bija neatņemama svētku sastāvdaļa. Odās aēdi un rapsodi slavināja dievus, valdniekus, varoņus, olimpisko sacensību uzvarētājus. Literatūrai bija sabiedrisks raksturs.

Aēdi, rapsodi Arī Homērs esot bijis viens no tiem ceļojošajiem dzejniekiem – aēdiem, kas svētkos un aristokrātu dzīrēs priecēja klausītājus ar episkiem dziedājumiem par dieviem un varoņiem. Aēdi bija tautas garamantu glabātāji un tālāknesēji. Valdīja uzskats, ka paši dievi viņus iedvesmo. Aēds spēja atkārtot dziedājumus, kurus sacerējis viņa vectēvs, tēvs vai arī cits teicējs. Viņu rīcībā bija paņēmieni, ko izslīpējušas tautas teicēju paaudzes: ritmiska un svinīga dzeja heksametrā, savdabīga, poētiska valoda, pilna senatnīgiem vārdiem, nemainīgiem epitetiem, izvērstiem salīdzinājumiem.

Homēra eposi ap 8. 7. gs. p. m. ē. Senākais žanrs sengrieķu literatūrā ir eposs. Līdz mūsu dienām saglabājušies divi eposi, kuri tradicionāli tiek piedēvēti Homēram, - , , Iliāda” un , , Odiseja”. Jautājums par eposu sacerēšanas konkrētu laiku, par to piederību noteiktam autoram un par šī autora personību ir viena no visvairāk un visplašāk diskutētām problēmām filoloģijas zinātnē no seniem laikiem līdz pat mūsu dienām un ietilpst problēmā, kuru nosacīti sauc par , , Homēra jautājumu”.

Homēra eposi Abu eposu pamatā tautas radītie mīti, atmiņas par leģendārā Trojas kara notikumiem, varoņu cildenumu tajos un diezgan neskaidrie ģeogrāfiskie priekšstati par tālākām aizjūras zemēm. Homērs izvēlējies negara laika posma notikumus, sasaistot tos vienotā kompozicionālā vēstījumā.

Iliāda “Iliādā" centrālā tēma ir Ahilleja dusmas: sākumā pret patvarīgo un egoistisko Agamemnonu, kas atņēma viņa mīļāko gūstekni Briseīdu, vēlāk pret Hektoru, kas nogalināja viņa draugu Patroklu, bet no desmit gadus ilgā Trojas kara notikumiem darbība aptver tikai pēdējā gada piecdesmit dienas, neatspoguļojot arī pašu kara noslēgumu Trojas sagraušanu. Agamenona aizvainotais Ahilejs atsakās karot, pamet grieķu karaspēku un lūdz dievus, lai trojieši sakautu grieķus. Kad Zevs uzklausa sadusmotā lūgšanas, Ahilejs bēdājas par savu karabiedru neveiksmēm, taču aizvainojums neļauj mainīt savu lēmumu. Viņa vietā, uzvilcis Ahileja bruņas, cīnīties dodas tuvākais draugs Patrokls. Ahileja dusmas, (François-Léon Benouville (1821– 1859)

Karojošās nometnes Homēra eposā “Iliāda” Grieķu nometnē cīnās gan dievi, gan cilvēki, to vidū: Dievi: Zevs, Hēra, Atēna Cilvēki: Menelājs (Helēnas vīrs) Agamemnons Ahilejs Patrokls Liktenis: Trojai jāiet bojā Triju gribu sadursme eposā Iliāda Ahilejs: sava aizvainojuma dēļ nolemj Ahilejsnecīnīties Tetīda Trojiešu nometnē arī cīnās gan dievi, gan cilvēki, to vidū: Dievi: Apollons, Afrodīte Cilvēki: Parids (Helēnas aizvīlējs) Priams (valdnieks) Hektors (sieva Andromahe) Tetīda: Ahaji uzvarēs tad, ja cīņās piedalīsies Ahilejs

Patrokla nāve. (Gavin Hamilton. 1760 – 1763) Patrokls tiek noturēts par Ahileju, un ienaidnieks bailēs bēg, bet dieve Afrodīte neredzama atraisa Patrokla bruņu saites, un, kad tās nokrīt, visi ierauga apmānu un cīņā ar Trojas varoni Hektoru Patrokls iet bojā. Ahilehs ir izmisis. Atsacīdamies no kopīgās cīņas, viņš nu zaudējis labāko draugu. Nu viņš ir gatavs izlīgumam ar Agamemnonu, lai savas dusmas ar jaunu spēku vērstu pret trojiešiem.

Hektora un Andromahes atvadas Aizkustinošs eposā ir mirklis, kas trojietis Hektors pirms došanās cīņā atvadās no savas sievas Andromahes. Likteņa lēmums viņiem abiem ir zināms: Hektoram lemts krist šajā cīņā, bet Andromahei nāksies kļūt par ahaju gūstekni. Tas šo mirkli padara īpaši traģisku. Hektors tādēļ ne mirkli nedomā slēpties, un grūti pat iedomāties, cik spēka no Anromahes prasa mudinājums, lai Hektors turas varonīgi pat tad, ja jāmirst.

Hektora nāve Sākas kauja. No visām poēmā aprakstītajām – pati briesmīgākā. Pat dievi nokāpj no Olimpa, lai piedalītos cīņās. Trojieši bēg. Pie pašiem Trojas mūriem Ahilejs metas tuvcīņā ar Hektoru un viņu nogalina. Ahilejs piesien ienaidnieks ķermeni kara ratiem un velk pa kaujas lauku. Viņam nepieciešams gandarījums par drauga nāvi.

Priams lūdz Ahilejam atdot viņa dēla līķi. Alexander Andreevich Ivanov (18061858). Patrokls ir atriebts, bet Ahillejam tomēr nav miera. Naktī viņa teltī ienāk Hektora vecais tēvs Trojas valdnieks Priams. Pieplacis Ahilleja ceļgaliem un runādams par viņa, Ahilleja, tēvu, sirmgalvis lūdz atdot dēla mirstīgās atliekas, lai tās apbedītu ar pienācīgu godu. Abus naidniekus vieno cilvēcis kas bēdas, un viņi apraud savus kritušos: Ahillejs — Patroklu, Priams — Hektoru. Dusmas pāriet, Ahillejs atdod tēvam mirušo dēlu, un trojieši ar godu apbedī savu varoni. Tā beidzas «Iiāda» .

Odiseja Līdzīgi arī otrajā eposā "Odiseja" te Homērs izvēlējies tēmu par Trojas kara varoņa Odiseja atgriešanos dzimtajā Itakā, kur to jau deviņpadsmit gadus uzticīgi gaida sieva Pēnelope ar dēlu Tēlemahu, taču autors konkrētajā darbībā rāda tikai desmitā klejojumu gada pēdējās četrdesmit dienas, netieši atskatoties arī uz pārējiem Odiseja piedzīvojumiem.

Odiseja piedzīvojumu karte

Penelopes uzticība Viņa valstī, Itakas salā, tikai retais vairs tic, ka Odisejs atgriezīsies dzīvs. Ikviens no dižciltīgajiem pats grib kļūt par valdnieku un sūta preciniekus pie Odiseja sievas Pēnelopes, dzīro pilī un ar naidu uzlūko viņa dēlu Tēlemahu.

Odisejs pie nimfas Kalipso Odisejs un Kalipso Ogijas salā. Jan Brueghel the Elder (1568 - 1625) Ilgi klīdis apkārt, Odisejs nonāca pie Nimfas Kalipso Ogijas salā. Septiņus gadus nācās Odisejam tvīkt dzimtenes ilgās. Pēc ilgas lūgšanās Zevs nolēma ļaut Odisejam atgriezties mājās. Dabūjusi zināt, ka viņai jāšķiras no Odiseja, Kalipso noskuma. Viņa bija gribēejusi to vienmēr paturēt salā pie sevis un dāvāt tam nemirstību, bet neuzdrošinājās pretoties Zeva gribai.

Odisejs un Nausikaja Alkinoja pilī Rosa (and Studio), Salvator (Italy, Naples, 1615 - 1673) Odysseus and Nausicaa, circa 1655 Pēc 18 dienās Odiseja plostu ieraudzīja Poseidons un un sacēla briesmīgu vētru. Lai nenoslīktu, Odisejam nācās mesties jūrā un peldus meklēt krastu. Galīgā spēku izsīkumā pēc divām dienām viņam izdevās nokļūt krastā. Ieracies sausu lapu kaudzē, viņš tūlīt aizmiga. Nākošajā dienā valdnieka meita Nausikaja ar verdzenēm devās uz jūras krastu mazgāt veļu. Troksnis uzmodināja Odiseju, un viņš kails izrāpās no sausās lapu kaudzes , visus pārbiedēdams. Vienīgi Nausikajai dieve Atēna deva drosmi uzsākt sarunu ar svešinieku. Tā Odisejs nokļuva Alkinoja pilī un sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem, atgriežoties dzimtajā Itakā pēc Trojas kara.

Lotofāgu salā Vētras laikā kuģotāji nomaldījušies no ceļa. Vajadzējis piestāt pie kādas salas. Tur dzīvojuši Lotofāgi. Ciemiņus uzņēmuši laipni un piedāvājuši tiem saldos lotosus. Tikko daži no kuģiniekiem tos nogaršojuši, tā nevēlējušies vairs atgriezties Itakā, bet gan palikt salā pavisam. Vajadzējis ar varu tos atvest uz kuģi un piesiet, lai viņi neaizbēgtu un steidzīgi doties projām.

Ciklopu salā. Polifēms Pēc ilga brauciena kuģotāji nonākuši mežonīgo ciklopu zemē, kuriem nav nekādu likumu. Sākuši medīt kazas, līdz nonākuši vienacainā milža Polifēma alā. Sākuši visu aplūkot, līdz atgriezies alas saimnieks. Paslēpušies alas dziļumā, bet ciklops tomēr pamanījis. Pēc iztaujāšanas paņēmis divus kuģiniekus un triecis pret zemi, sacirtis gabalos un izvārījis vakariņām. Tāds pats liktenis gaidījis arī visus pārējos. Tikai pateicoties Odiseja viltībai, viņi gulošajam milzim izdūruši vienīgo aci un , piesieti zem aitu vēderiem, izkļuvuši no alas.

Eola salā Kad nokļuvuši dieva Eola salā, tas veselu mēnesi par godu braucējiem rīkojis dzīres. Atvadoties iedevis lielu ādas maisu, kas bijis aizsiets ar sudraba auklu. Tajā bija iesprostoti Eolam padotie vēji. Maisu atvērt drīkstēja vienīgi Itakā. Tikai Zefīrs bija atstāts brīvībā. Desmitajā dienā, kad jau bijuši redzami Itakas krasti, dievi uzsūtīja Odisejam dziļu miegu, bet ziņkāres mocītie kuģinieki atraisījuši maisu, domādami tur atrast zeltu. Vēji momentā aizdzinuši kuģi atpakaļ uz Eola salu. Otrreiz Eols atsacījās palīdzēt.

Burves Kirkes salā Kuģotāji nokļuvuši Aijaijā Salā, kur dzīvoja skaistmate burve, Hēlija meita Kirke. Divpadsmit Odiseja biedri devušies izlūkot salu un tikuši laipni ieaicināti Kirkes pilī, pacienāti ar gardiem ēdieniem un vīnu, kuram piejauktas burvju zāles. Tad Kirke pieskārusies katram ar savu nūjiņu, un tie visi tūlīt pārvērtušies par cūkām. Par notikušo Dievs Hermejs brīdinājis uz kuģa palikušo Odiseju un iedevis tam brīnumsakni, kas spēja pretoties burves zintīm. Ar Odiseju Burves pilī noticis tas pats, kas ar visiem citiem ceļiniekiem, tikai brīdī, kad Kirke pieskārusies ar savu zizli, lai pārvērstu to par cūku, burvestība nav iedarbojusies. Pēc iepriekšējiem pareģojumiem Kirke sapratusi, ka šis vīrs ir Odisejs un zvērējusi tam nenodarīt neko ļaunu. Pēc Odiseja prasības atdevusi viņa biedriem agrāko izskatu un veselu gadu visi esot nodzīvojuši Kirkes pilī.

Odisejs mirušo valstībā Atvadoties no burves Kirkes, viņa lika Odisejam pirms atgriešanās dzimtenē nokāpt drūmajā Aīda valstībā un no pareģa Tiresija uzzināt likteni. Aīda valstība bija vieta, kur nekad neiespīd saules gaisma, kur zemi klāj mūžīgā migla, dziļa nakts un tumsa. Odisejs upurējis pazemes dieviem un mirušo dvēselēm un no Tiresija uzzinājis, ka pret viņu savas dusmas vērš Poseidons par ciklopam Polifēmam izdurto aci. Viņš pastāstījis arī to, kā upurēt dievam, lai novērstu tā dusmas. Vēl Tiresijs brīdinājis, lai Odisejs Trīnakrijas salā saudzētu dieva Hēlija vēršus. Odisejs izsauc mirušo dvēseles. Vāzes gleznojums.

Sirēnu salā Herbert James Draper, Ulyssesand the Sirens, 1909 Tuvojoties sirēnu salai, Odisejs brīdinājis ceļabiedrus no gaidāmā ļaunuma: sirēnas ar savu dziedāšanu ievilinot garāmbraucošos jūrniekus un tos nonāvējot. Viņš aizlipināja kuginiekiem ausis ar vasku un lika sevi piesiet pie kuģa masta un natraisīt saites pat tad, ja viņš dziesmu valdzināts, to lūgtu vai pavēlētu. Tā Odisejs kļuvis par vienīgo cilvēku, kas dirdējis sirēnu dziedāšanu, bet palicis dzīvs.

Starp Skillu un Haribdu Kuģis mierīgi brauca arvien tālāk, kad Odisejs izdzirdēja tālumā briesmīgu troksni un ieraudzīja dūmus. Viņš saprata, ka tā ir Haribda un lika airētājiem turētie cieši gar klinti. Viņš zināja, ka tos apdraud arī sešgalvainā Skilla, bet par to saviem biedriem neteica nekā, lai tie nezaudētu drosmi. Haribda ierija jūras ūdeni, tas bangodams un mutuļodams gāzās iekšā tās rīklē, lai pēc brīža mutuļiem un vērpetēm tiktu izgrūsts atpakaļ jūrā. Kuģinieki bāli no šausmām raudzījās uz Haribdu, kad briesmīgā Skilla sagrāba sešus kuģotājus un tos aprija.

Hēlija vērši Drīz tālumā parādījās Hēlija sala, varēja dzirdēt jau vēršu maurošanu. Odisejs, ņemot vērā Tiresija brīdinājumu, gribēja pabraukt tai garām, bet, pakļaudamies ceļabiedru žēlabām par nogurumu un izsalkumu, ļāvās sevi pierunāt piestāt šai krastā. Viņš lika zvērēt, ka tie nenogalinās Hēlija vēršus. Par nelaimi sāka pūst pretvējš, kas veselu mēnesi neļāva doties ceļā. Reiz, kamēr Odisejs bija ieslīdzis dziļā dievu sūtītā miegā, viņa biedri neizturēja un nokāva dažus vēršus. Nodīrātās vēršu ādas kustējās, it kā būtu dzīvas, un gaļa žēli īdēja. Sešas dienas trakoja vētra, tad norima. Bet, tikko kuģotāji devās ceļā, tā atsākās ar jaunu sparu un sadragāja kuģi pret klintīm, noslīcinot visus, izņemot Odiseju, ko izmeta nimfas Kalipso salā.

Odiseja atgriešanās Pati Atēna Pallāda palīdzēja Odisejam atgriezties dzimtajā Itakā un pārvērta viņu par vecu ubagu, lai, neviena nepazīts, tas labāk varētu novērtēt situāciju. The Return of Odysseus, Claude Lorrain, 1644. Neviens Odiseju ubaga skrandās neatpazina, vienīgi vecais, uzticamais suns Argo, kas gribēja celties, lai steigtos pretī saimniekam, bet vairs to nespēja.

Odisejs savā pilī Ubaga izskatā nonācis savā pilī, Odisejs varēja pārliecināties par precinieku nekaunību un sievas Penelopes uzticību. Viņa pa nakti izārdīja to, ko pa dienu bija noaudusi, jo bija apsolījusi pēc darba pabeigšanas kādu no preciniekiem izvēlēties par vīru. Kad no preciniekiem vairs nevarēja atkauties, Penelope lika iznest sava vīra loku, uzstādīt 12 apļus un solīja apprecēt to, kurš varēs izšaut tiem cauri. To spēja vienīgi Odisejs, kas visu no malas vēroja ubaga izskatā.

Odiseja atriebība Return of Odysseus, Nicholas Monsiau, Early 1800's Odisejs ar Atēnas Pallādas palīdzību un atbalstu izrēķinās ar preciniekiem, lika ar dzīvībām samaksāt par visiem pazemojumiem, kurus nācās ciest Penelopei, dēlam Telemaham un pašam Odisejam ubaga izskatā.

Secinājums Sekojot svinīgi nesteidzīgajiem heksametros sacerētajiem pantiem, saprotam, ka tās pašas kaislības, ko pārdzīvojam šodien, noteikušas gan cilvēku, gan dievu, gan abu šo grupu savstarpējās attiecības eposos notēlotajā mītiskajā senatnē. Te sastopams viss varonība, pašaizliedzība, nodevība, sauss aprēķins, samilzis egoisms un spēja uzupurēties, nebeidzama uzticība, apbrīnas vērta draudzība, tēva sāpes par cīņā kritušajiem dēliem, viltība un aizvainots pašlepnums. Mēs lasām un redzam, cik maz mainījusies pasaule no iekšpuses, ka īstenībā šajos senajos literārajos sacerējumos starp rindām varam atrast paši sevi, neraugoties uz to, ka no aprakstītajiem notikumiem mūs šķir trīs gadu tūkstoši.

Fabulas Kad pirmatnējais cilvēks pirmoreiz apjauta, ka ir cilvēks, viņš palūkojās visapkārt un sāka domāt par pasauli un par sevi. Tie īstenībā bija divi jautājumi – teorētisks un praktisks. Teorētiskais jautājums skanēja: kā iekārtota šī pasaule? Praktiskais skanēja: kā cilvēkam šai pasaulē jāizturas? Uz pirmo jautājumu cilvēks sev atbildēja ar mītu, uz otru – ar fabulu. Statue of Aesop, Art Collection of Villa Albani, Roma. I-V century AD. Par pirmo fabulu meistaru grieķi uzskatīja leģendāro Ēzopu, kas dzīvojis 6. gs. p. m. ē. Samas salā un bijis kāda Iadmona vergs.

Ēzops un viņa fabulas Velaskezs. Ēzops Leģendas vēsta par Ēzopa izcilo gudrību. Vispirms jau Ēzops tēlots kā aprobežota kunga pseidofilozofa Ksanta gudrs vergs. Situācijas, kurās replikām apmainās kungs un viņa vergs, līdzinās anekdotēm. Tā, piemēram, Ksants, gribēdams būt autoritatīvs saimnieks, saka: , , Un dari tikai to, kas pavēlēts!” Ēzops dara. Ja uz pirti tiek vēlēts ņemt līdzi pudelīti, tad pudelīte arī atrodas, tikai, protams, bez eļļas. Ja pēc mazgāšanās tiek prasīts ūdens, tad krūzē tiek pasniegts no vannas ņemts netīrais ūdens. Atnesta tiek kāju mazgājamā bļoda, bet bez ūdens. Ksants liek aiznest pārtiku savai uzticamajai draudzenei, bet Ēzops to atdod saimnieka mājās izaudzētajai sugas kucei. Uzklausījis kunga pārmetumus, gudrais vergs pierāda, ka suns Ksantam tiešām ir uzticīgāks nekā sieva.

Par Ezopa asprātību Asprātības kalngalus Ēzops rāda situācijās, kurās apdraudēts , , izcilā” filozofa Ksanta gods. Reiz, stipri iereibis, Ksants izlielās, ka cilvēks spēj visu, pat jūru izdzert. Ātri vien iereibušie kungi noslēdz derības, uz spēles liekot visu filozofa mantu. Otrā rītā pie apskaidrības nākušajam saimniekam padomus dod Ēzops. Rezultātā visa pilsēta sapulcējusies jūras krastā, Ksants, ievērojot Ēzopa padomus, pašpārliecināti atlaidies zvilnī, jau ceļ pie lūpām kausu ar sāļo dziru, bet vispirms vēl pārjautā, par ko tad īsti derēts. Saņēmis atbildi par paša doto solījumu, viņš itin lepni bilst: , , Es apņēmos izdzert vienīgi jūru, nevis arī upes. Lai pretinieks aizsprosto visu upju ietekas, tā ka man līdz ar jūru nav jāizdzer arī upes. ” Un tā filozofs (faktiski Ēzops) gūst virsroku.

Kas gan pasaulē vēl labāks un skaistāks par mēli? Visu nostāstu lasīt komentāros! Ksants uzlūdza savus skolniekus, pie kuriem nesen bija ciemojies, un teica Ēzopam: , , Ēzop, man šodien būs viesi. Pagatavo mums pusdienām to labāko un skaistāko, kas vien ir pasaulē! , , Gan es viņu izmācīšu, ” nosprieda Ēzops, , , lai nedod tādus muļķīgus rīkojumus. ” Viņš aizgāja uz miesnieka bodi, sapirka cūku mēles un, pārnācis mājās, daļu no tām novārīja, citas izcepa, vēl citas sagatavoja aukstā veidā ar garšsaknēm.

Ezops. Lauva un pele Guļošam lauvam pāri pārskrēja pele. Lauva uzlēca kājās, sakampa un gribēja to aprīt. Bet šī lūgtin lūdzās, lai palaiž vaļā, un apsolīja viņam atmaksāt, ja paliks dzīva. Lauva pasmējās un peli atlaida. Un gadījās, ka pele viņam patiešām drīz vien aiz pateicības izglāba dzīvību. Lauvu sagūstīja mednieki un ar virvi piesēja pie koka. Izdzirdusi lauvu vaimanājam, attecēja pele un, pārgrauzusi virvi, zvēru atbrīvoja. , , Toreiz, ” pele sacīja, , , tu smējies par mani, neticēdams, ka spēšu atmaksāt, bet tagad zināsi, ka arī peles prot būt pateicīgas. ” Fabula māca, ka arī visstiprākajam, apstākļiem mainoties, var ievajadzēties vājākais.

Ezops. Lapsa un vīnogas Lapsa iedama gar vīnogu koku, ierauga tajā vīnogas un visādi izmēģinājusies tās aizsniegt paziņo, ka vīnogas gan jau ir zaļas un skābas. Tādēļ viņa nemaz tās nevēloties.

Lirika VII VI gs. p. m. ē. , par nozīmīgāko žanru izvirzās lirika. Dzejnieku spējas tiek pielīdzinātas dievu dāvanai, tām raksturīgs dievišķs spēks. Sākotnē grieķi dzeju uztvēra akustiski, tā nebija domāta lasīšanai, tālab poēzija saaudās ar mūziku. Dzejas uzdevums raisīt cilvēkā pārdzīvojumu, ko neprasīja no daudz vēlāk izkoptās prozas. Dzejas sākotne sengrieķiem, tāpat kā citām tautām, saistīta ar tautas daiļradi. Dziesmas dziedātas gan reliģiskajās ceremonijās, gan dažādos svinību gadījumos, izplatītas bijušas darba dziesmas. Grūti nosakāms, kad un kādos gadījumos īsti dzeja atdalīta no mūzikas. Lirika visbiežāk tiek skandēta kolektīvā dažādos polisu svētkos, sacensībās, dzīrēs. Dzejā izteikti jūtama dzejnieka personības klātesamība, tomēr tās motīvi sabalsojas ar sabiedriskajām domām un jūtām, ar laikmeta aktualitātēm. Senākie grieķu lirikas paveidi ir epigramma, elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk rodas t. s. melika, ko pārstāv divi veidi: monodiskā lirika to izpilda viens dziedātājs (izcilākie pārstāvji Sapfo un Alkajs) un kora lirika (izcilākie pārstāvji Bakhilīds un Pindars).

Traģēdija V IV gs. p. m. ē. sengrieķu literatūrā iezīmējas ar drāmas žanra uzplaukumu. Klasiskā laika dramaturģiju pārstāv 3 žanri: traģēdija, komēdija un t. s, satīru drāma. Līdz mūsu dienām saglabājušies trīs klasiskā laika traģēdiju autoru darbi. Eshils: “Prometejs” Sofokls: “Valdnieks Edips”, “Antigone” Eiripīds: “Mēdeja”

Eshils “Saistītais Prometejs” Eshila pati slavenākā traģēdija "Saistītais Prometejs" vēsta par vīrišķīgā un drosmīgā titāna Prometeja cīņu pret dieva Zeva tirāniju. Viņš bija tas, kas nozaga debesu uguni un atnesa to zemes cilvēkiem, reizē mācīdams tos visādās gudrībās. Šīs rūpes ir nesavtīgas, viņš pretī neprasa verdzisku un padevīgu kalpošanu. Ar to Prometejs atšķiras no Zeva un tiek nežēlīgi sodīts. Vara Zeva padevīgais kalps piekalis Prometeju pie klints. Prometejs cieš gan milzīgas fiziskas, gan arī garīgas mokas, tomēr nepakļaujas Zeva iebiedēšanai. Pretī Olimpa valdnieka despotismam autors noliek Prometeja cilvēciski jūtīgo un reizē vīrišķīgo personību. Lai arī Prometejs netaisnas varas pārspēkā tiek nogāzts tartarā, viņa protestētāja gars savas rīcības taisnīguma apziņā ir uzvarējis. Prometeja tēls arī vēlākajos gadsimtos ir iedvesmojis daudzus pasaules literātus, tēlniekus, gleznotājus un mūziķus pievērsties cilvēciskā lieluma problēmai.

Sofokls “Valdnieks Edips” Cilvēka un likteņa konflikts par pamatu valdnieka Edipa traģiskajā liktenī. Vīrišķīgais un taisnprātīgais Edips uzsāk cīņu ar nevienlīdzīgu pretinieku savu likteni, gribēdams izbēgt tā atbaidošajam lēmumam, pēc kura galvenajan varonim jāņogalina savs tēvs un jāapprec sava māte. Uzzinājis orākula vēstījumu, viņš dodas projām no Korintas valdnieka galma, tā vēlēdamies izbēgt pareģojuma piepildījumam. Nezinādams patiesību par to, ka Korintas valdnieki nav viņa īstie vecāki, pats to nevēlēdamies, viņš kļūst par sabiedroto savam liktenim. Edipam piemīt cīnītāja raksturs, nevēlēšanās samierināties ar absurdo likteņa lēmumu, viņa taisnīguma izjūta tam protestē. Meklējot Laja (sava tēva) slepkavu, Edips patiesībā meklē pats sevi. Traģismu pastiprina fināla notikumi valdnieks izdur sev acis, jo tās nav palīdzējušas saskatīt patiesību.

Sofokls “Antigone” Nikiphoros Lytras, Antigone in front of dead Polynikes (1865) Traģēdijas "Antigones" notikumu centrā ir Edipa bērni brāļi Eteokls un Polineiks un viņu māsas Ismēne un Antigone. Senais lāsts skar arī viņus. Pie Tēbu vārtiem, cīnoties pretējās nometnēs, bojā gājuši abi Edipa dēli, un Antigone izlemj pretoties despotiskajam valdnieka Kreonta aizliegumam apglabāt Polineika līķi, kurš cīņās nostājies ienaidnieka pusē. Antigones rīcību nosaka dievišķie likumi savi piederīgie jāapglabā, dodot mieru viņu dvēselēm, un to viņa arī simboliski dara, riskējot ar savu dzīvību. Kad valdnieks viņu noliek izvēles priekšā, Antigone izšķiras par labu pienākumam un nāvei. Uz to spējīga vienīgi drosmīga un spilgta personība, kura ne brīdi nešaubās, ka dievišķie likumi ir pārāki par cilvēku izgudrotajiem.

Eiripīds “Mēdeja” Medea by Eugène Ferdinand Victor Delacroix (1862) Eiripīda sacerējumos galvenā cīņa notiek cilvēka dvēselē, un to nosaka jūtas. Tas spilgti izpaužas arī viņa ievērojamākajā traģēdijā "Mēdeja". Sižets aizgūts no Kolhīdas cikla (Jāsona vadītais argonautu brauciens pēc zelta aunādas). Ilgus gadus Jasons nodzīvojis laulībā ar Kolhīdas valdnieka meitu burvi Mēdeju, audzinot savus divus bērnus, bet sarežģījums izriet no Jāsona lēmuma pamest Mēdeju, lai apprecētu valdnieka meitu Glauki. Visi tālākie notikumi saistīti ar galvenās varones dvēseliskajām kolīzijām. Egoisms, vēlme atriebties, iznīcināt sāncensi izrādās stiprāki par veselo saprātu un mātes mīlestību. Viņa spējīga pati nogalināt savus bēr nus, lai tā pēc iespējas sāpīgāk ieriebtu Jāsonam par pārinodarījumu. Pretstatā grieķu prasībai pēc iekšējās un ārējās harmonijas te uzvar kaislība, sadragājot arī pašas Mēdejas dzīvi.

Komēdija Aristofāns “Jātnieki” Komēdijas žanrs sengrieķu drāmā ienāk salīdzinoši vēlu. 5. gs. vidū p. m. ē. svētku repertuārā tiek iekļautas arī komēdiju izrādes. To uzdevums ar komikas paņēmieniem vērsties pret trūkumiem sabiedrības dzīvē un indivīda raksturā. Sievietēm un bērniem kā nenosvērtai un viegli ietekmējamai sabiedrības daļai komēdijas skatīties nav atļauts. Par komēdijas tēvu pēc tradīcijas tiek uzskatīts Aristofans. Vienā no savām politiskajām komēdijām "Jātnieki" viņš izsmej tos paņēmienus, ar kādiem vientiesīgā Dēma (tautas) sirdi iekaro viņa kalpi intriganti, krāpnieki un pašlabuma meklētāji. Kā redzam, tad šīm arī mūsdienās sastopamajām negācijām ir tālas un dziļas saknes.

IV. Sengrieķu teātris

Teātris Rietumu teātra pirmsākumi rodami Senajā Grieķijā ap 600. 200. gadu p. m. ē. , kur tā elementi bija reliģiska rituāla sastāvdaļa. Lai būtu ērtāk, izrādes sāka rīkot kalna piekājē, bet skatītāji izvietojās kalna nogāzēs. Kalna piekājē uzcēla telti, grieķu valodā ”skēne”. Tur aktieri pārģērbās. Vēlāk telts vietā uzcēla nelielu ēku. Ēkas priekšā uzbūvēja laukumu orhestru, kur uzstājās aktieri un koris. Kalna nogāzēs izvietoja solus skatītājiem. V gs. beigās un IV gadsimta sākumā pirms mūsu ēras šādi teātri bija uzcelti gandrīz visās grieķu pilsētās. Atēnu teātrī vienlaicīgi vieta atradās 17 000 skatītājiem Grieķi ļoti reti izmantoja dekorācijas, kā arī nelietoja mākslīgo apgaismojumu; izrādes notikai pa dienu.

Par sengrieķu teātri Sengrieķu teātra aktieri ar maskām rokās Tiek uzskatīts, ka pirmā teātra izrādes Senajā Grieķijā notikusi 534. gadā p. m. ē. Par nozīmīgākajiem sengrieķu dramaturgiem uzskatāmi traģēdiju autori Eshils, Sofokls, Eiripīds un komēdiju autors Aristofans. Teātra izrādēs Senajā Grieķijā piedalījās tikai vīrieši, kas nepieciešamības gadījumā tēloja arī sieviešu lomas. Aktiera sabiedriskais statuss bija visai augsts.

Par teātri Teātra uzvedumi, kuri ilga trīs dienas no saules lēkta līdz saules rietam, vienlaicīgi bija arī sacensības, kurās līdzdalību ņēma trīs traģiskie un trīs komiskie dzejnieki, turklāt traģiķiem vajadzēja iesniegt trīs traģēdijas un vienu tā saukto satīrisko drāmu. Katru rītu, paņēmuši līdzi ēdienu un spilvenu, teātrī pulcējās visi pilsoņi, lai ar savu reakciju iedvesmotu izpildītājus un demonstrētu līdzpārdzīvojumus tiem. Speciāla tiesu kolēģija piecu cilvēku sastāvā noteica vietu, kuru ieguva katrs no dzejniekiem: pirmā balva liecināja par absolūtu panākumu, otrā – relatīvu atzinību, trešā – izgāšanos. Uzvarētāja laurus plūca arī horēgs (turīgs pilsonis), kas bija finansējis uzvarētāju.

Par teātri Teātra izrādes Grieķijā rīkoja 2 reizes gadā, tās turpinājās 3 dienas no rīta līdz vakaram. Vīrieši tēloja arī sieviešu lomas. Viņi uzlika maskas , kas atbilda lomām. Spilgtās maskas bija saskatāmas pat no tālajām skatītāju rindām. Maskas bija veidotas tā, ka tās pastiprināja aktieru balsis, arī teātri bija celti ar labu akustiku.

Komēdijas un traģēdijas Seno grieķu teiksmas deva bagātīgu un spilgtu materiālu teātrim. No mītiem radās lugas, kuras sauca par traģēdijām. Vārds “traģēdija nozīmē “āža dziesmu”, tā izcelsme saistīta ar dieva Dionīsa kultu. Traģēdijās darbojošaā personas parasti bija mītu varoņi. Traģēdijās tika attēlota varoņu cīņa un varoņdarbi, ciešanas, dažkārt pat bojāeja. No smieklīgajām dzīves ainām radās komēdijas. Komēdija nozīmē jautru izrādi. Komēdijas ne tikai uzjautrina skatītājus. Komēdijās bieži paustas dzīves pretrunas: neatbilstība starp jauno un veco, saturu un formu, mērķiem un līdzekļiem, cilvēka reālo būtību un viņa domām par sevi. Komēdiju autori attēloja savus pretiniekus, kā krāpniekus un meļus. Darbojošajās personās skatītāji viegli varēja pazīt savus laikabiedrus.

4. 5. Sengrieķu rakstība, literatūra un teātris Prezentācijai izmantotie avoti: Ambote A. , , Senā Grieķija”. – R. , Zvaigzne ABC, 1998 Kūns. N. Sengrieķu mīti un varoņteikas. R. 1959 Mūrnieks, A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē II. daļa. Eiropas kultūras saknes. Rīga: Ra. Ka, 2000 Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. -Rīga, 1999. Zitāne L. Kultūras vēsture, 3. daļa –R. , 2002 , , Ēzopa fabulas”. – R. , Zinātne, 1978 http: //lv. wikipedia. org/wiki http: //valoda. ailab. lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L. Zitāne