Tiesu psihiatrija n n n Nikiforovs Olegs Psiholoijas

Tiesu psihiatrija n n n Nikiforovs Olegs Psiholoģijas doktors, BSA profesors. Tāl. 29168832 Majl - nik_oleg@latnet. lv www. psihoserviss. narod. ru Skype – nikkki-oleg 1965 © Никифоров О. В.

Mācības par garīgu traucējumu vēsturiskais apskats © Никифоров О. В.

Sēnas mācības par garīgam slimībām n Līdzko cilvēks sāka izšķirt rupjākas ārprāta izpausmes, dvēseliski traucējumi skaidrojās ar dabas vai dievības apkārtēju apgarotu spēku atšķirīgu iedarbību. Šo skatienu mēs atrodam un Bībelē un izsenu ēģiptiešu, grieķu un ņ. ļ. mācībās Vajag sacīt, ka jau un tajos laikos, kuri ir attāli no mums, daži noziegumi bija atpestāmi no sodiem. Tā pēc Moiseja likumiem neapzināti noziegumi nesodījās. Tādi paši dati ir ēģiptiešu likumā un citu tautu likumos. © Никифоров О. В.

· Grieķu kultūras uzplaukuma periodā, galvenokārt zem Hipokrāta un viņa skolas ietekmes, mācība par dvēseliskiem traucējumiem sasniedza augsta līmeņa attīstību, kad dvēseliskas slimības bija aplūkojamas ne kā jebkas pārdabisks, bet kā smadzeņu un pat visa organisma traucējumu sekas. Pie tā paša laika vajag ierindot arī pirmas mācības par dažiem noziegumiem, kā patoloģiiskās noziedznieku organizācijas sekām, kura ir atkarīga no iedzimtības un ārējiem dzīves nosacījumiem. © Никифоров О. В.

Sengrieķu periods · Platons, pamatojoties uz savu mācību par pasaules harmoniju, aplūko noziegumu, kā disharmonijas izpausmi, tāpēc soda uzdevumam ir jānoved pie harmonijas atjaunošanas. Soda pamatā Platons liek ne tikai ariebšanas principu, bet arī lietderības principu. Soda mērķis ir dullu ieradumu atslābšana noziedzniekā. Sodam ir jānotiek nepieciešamības robežās. Platons apstājas uz noziegumu profilaksi un nosprauž mācību par noziedznieku individualizāciju. © Никифоров О. В.

Romiešu periods · Sengrieķu mācības pārgāja pie Romām un saņēma tiem tālāko attīstību starp citu un no tiespsihiatriskā redzes viedokļa. Pēc Justiniana likumiem, piemēram, garīgi slimu cilvēku noziegumi netika sodīti, turklāt ir norādītas arī dvēseliskas slimības, kas atbrīvo no soda. Šurp attiecās dementia, insania, fatuitas, moria. Justiniana Likumos pārrakstās jau stāvokļi, kas ir piemēroti zem mūsdienu afekta jēdziena, kas atbrīvo no soda. Plānprātīgie un garīgi slimiem bija atņemami pilsoniskas tiesības. Saprāta zaušiem pilsonisko tiesību atņemšana bija pavadāma ar aizbildniecību. © Никифоров О. В.

Viduslaiki · Tajos laikos cilvēci īpaši satrauca fanātiski saprotamas reliģiozas idejas un māņticības, bet tāpēc un garīgi slimi bija uztverami ka cietušie no atbilstošajām murgainajām grēcīgam idejām, ļauno garu iemiesošanam un t. l. Daudzi no tādām slimniekiem tika nežēlīgi mocīti un aizgāja bojā spīdzināšanas ceļā un uz ugunskuriem pēc garīgu un saviesīgu tiesnešu lēmumiem, kā grēcinieki. Piemēram, slimnieki ar personības izmaiņu murgu, ar pārvērtības dzīvniekā murgu un t. l. parasti klejoja kā zvēri mežos un tos medīja, kā mežonīgus un plēsīgus dzīvniekus. Ja garīgi slimi tika sodīti kā grēcinieki un ķeceri, tad vēl jo vairāk tajos laikos nežēlīgi soditi tika tie, kas ir nojaušamas, vai patiešām veikusi noziegumu pret baznīcas dogmatiem, pret ticību. © Никифоров О. В.

Satana iemiesošanas n Aizmirstot Kristus mācības, baznīcas tēvu mācības, toleranci pret ticibām Konstantīna un Linitsija imperatoru humānus likumus, viduslaiku garīdzniecība attistīja mācību par noziegumu vispār, kā par smagu grēku, kā par dieva apvainojumu, pieprasot nežēlīgu sodu, kā grēka noželošanu, kas samierina noziedznieku-grēcinieku ar dievību, kuru viņš aizskāra. Šo mācību arī pieņema daudzie toreizējie juristi un XIII gadsimta dažos juridiskos sacerējumos pat, noziegumi pārdalās pa grēku tipu - uz mirstīgajiem, atlaižamiem un t. l. Saskaņa ar tādiem uzskatiem uz noziegumiem tika pielietoti arī sodi, kas atšķīrās ar galēju nežēlību: sadedzināšana, locekļu cirsana, ierakšana dzīvo zemē un t. l. Bet visi šie neganti, pēc laikabiedra vārdiem, nesamazināja noziegumu nežēlību. © Никифоров О. В.

Humānisma rašanas · Aptumšota ar māņticībām cilvēces doma, kuru apspieda nežēlības, sāk atmosties. XII gadsimtā, Itālijā iegūst dažu nozīmi universitātes, saprāts pakāpeniski ieiet savējās tiesībās un iesākas vēstures periods, ko sauc parasti humanizācijas periods, kuru sākums attiecas uz XIV gadsimtu. Humānisma pārstāvji ne tikai atdzīvina klasisku pirmlaiku mācības, bet iet arī daudz tālāk, sāk pamatot mācību par vienlīdzību, par zinātnes brīvību un t. l. , paceļot cīņu pret kārtībām un toreizēju tiesu un tiesnešu nežēlību. Tad gan iesākas cīņa un par garīgi slimu cilvēku likteni, kas atspoguļojas to laiku likumos. Karla V likumos, XVI gadsimtā, jau ir atrodami norādījumi par zināmajos gadījumos tiesā aicinātiem ārstiem lai veikt slimības noteikšanu noziedznikiem. Dvēseliska traucējuma stāvoklī veikuši noziegumu atbrīvojās no sodiem. © Никифоров О. В.

Jaunu metožu radīšana cīņā ar dvēseliskām slimībām n n XIV-XVII gadsimtu laikā notiek lēns, bet nemainīgs progress, gan mācībās, kas skar dvēseliskus traucējumus, gan īpaši kriminal-juridiskā mācībā par noziegumiem un sodiem. No šā perioda kriminālistiem un domātājiem, var pieminēt Ejro, Oļdekoppa, Mora, Bekona, Grocisa, Lokka un citus, bet no ārstiem Vira, Zakhiasa un Pļatera. Norādīti un citi domātāji izstrādā un nostiprina, tā laika labākajos, apgaismotos prātos, idejas par sodu mīkstinājuma nepieciešamību. Sods sāk aplūkots ne kā noziedznieka izlīgšana ar dievību, bet kā neizbēgami cīņas ar nozieguma ļaunumu līdzeklis, kā biedinājuma un labojuma līdzeklis. © Никифоров О. В.

Virs n n Izvirzās idejas par noziegumu profilaksi ar nepieciešamību veikt izmaiņas dzīvē un t. l. . Iesākas noziegumu motīvu studēšana, krimināllikumu sistematizācijas centieni uz tiesu patvaļas novēršanas. Īpaši daudz un neatlaidīgi cīnas pret spīdzināšanām un sodīšanām ar nāvi par noziegumiem pret ticību; likts stiprs pamats mācībāi par sirdsapziņas brīvību. Tas viss sagatavoja klasiskās krimināltiesību skolas attīstību. No tā laika ārstiem Virs ir zināms kā nelokāms un drošs cīkstonis par personam, kuri tiesāti par zīlēšanu, burvestība un t. l. Viņš pierādīja, ka apsūdzētās visos tamlīdzīgos noziegumos cieš no sapņošanas, sāpīgo iztēli un murgam, un rezultāta zaudēja saprātu. Viņš uzstājas par tādu personu atbrīvošanu no sodiem un par vinu ārstēšanu. © Никифоров О. В.

Pinels - psihiatrijas pamatlicējs · Tamlīdzīgas mācības sagatavoja humānās reformās garīgi slimām par labu. Tas bija saistītas ar Tuka darbību Anglijā, Kiarudzhi Itālijā, bet Francijā ar Pineļa (1792) mācību, ar kura vārdu arī sasaistās šis vēsturisks laikmets psihiatrijā, kas iestājās gandrīz reizē ar tā saucamās klasiskās krimināltiesību skolas uzplaukumu. © Никифоров О. В.

Monteskje · Savējā slavenajā darbā «likumu Gars» , Monteskje velta daudz vietas likumdošanai. Pēc Montesk'e domām no likumu pilnības pakāpes ir atkarīga labklājība, brīvība un pilsoņu drošība. Monteskje noziegumus dala uz četrām pamatgrupām: pret reliģiju, pret tikumību, pret mieru un beidzot pret drošību. Tikai par ceturtās grupas noziegumiem viņš atļaujas bargus sodus. Attiecoties pret sodiem no tīri utilitāra viedokļa, viņš aplūko tos kā nepieciešamību, turklāt sodam ir jāatbilst nozieguma dabai. Ļaunprātīgi izmantotu nežēlīgo sodu Montesk'e nosoda, kā mēru kura kropļo tikumu un tautu. Monteskje mācībai bija daudz sekotāju, kas ir zināmi kultūrvēsturē ka enciklopēdisti. © Никифоров О. В.

· Monteskje saceļas jau ne tikai pret tiesu patvaļu, bet arī pret patvaļīgiem, neatbilstošiem ar noziegumu sanestam kaitējumam, likumiem. Viņš uzstāj, lai likumdevējs izdotu atbilstošos likumus, ņemtu vērā savās tautas garu, ticējumus, reliģiju, tikumus, labklājību un t. t. Viņš aizstāv sirdsapziņas un reliģiozas pārliecības brīvību un saceļas pret sodu nežēlību par reliģioziem jau tā saucamiem valsts noziegumiem. Monteskje pieprasa no valsts brīdinājuma mērus, kuru pamatā ir jānoliek pilsoņu labklājības un tikumības attīstību. © Никифоров О. В.

Psihoanalīze Morālas un ētikas normas, kuras veido sabiedrība. Pēta – filozofi, teologi. Mana paša uzskati par uzvedības normām. Pētīt – nav jēgas – cik cilvēku – tik daudz normu. Galvenais psihes elements. Saturs – instinkti, tieksmes, psihoseksuālie kompleksi, LIBIDO – seksuāla vajadzība (aktivitātes enerģētiskais avots). Izpaužas sapņos, hipnotiskajā transā. Super ego EGO ID Никифоров О. В. EGO mūžīgi svārstās starp Super© ego un ID. Rezultātā – neiroze.