Sibrija 1941 gada 14 jnija un 1949 gada

Sibīrija 1941. gada. 14. jūnija un 1949. gada 25. marta represijās cietušo mālpiliešu atmiņu fragmentos un fotoattēlos

1941. gada 14. jūnijā no Mālpils izsūtītā Elga Skačko (dz. Liepiņa) ar tēvu un tēva māsu Sibīrijā, Kazuļkā, 1955. g.

1941. gada 14. jūnijā izveda Liepiņu ģimeni no “ Jaunbūņām” “No Inčukalna stacijas lopu vagonos uz Sibīriju aizveda Elgu Skačko (dz. Liepiņa), viņas vecākus, četrus gadus veco brālīti Jāni un divgadīgo māsiņu Māru, tēva brāli un māsu. Labprātīgi līdzi aizbrauca Jaunbūņu saimnieks un saimniece – Elgas vectēvs un vecāmāte. Tēvs kā tautas ienaidnieks tika notiesāts uz 8 gadiem izsūtījumā Vorkutā. Bērnībā visgrūtāk bija pārciest badu. Pavasaros kāri ēduši balandas un skābenes. Skolā Elga sāka iet no deviņiem gadiem, jo trūka apavu. ”

Ernests Liepiņš ar bērnu nama bērniem Sibīrijā, 1951. g.

Māja Sibīrijā, kurā dzīvoja Liepiņu ģimene, 1953. g.

Elga Skačko Sibīrijas skolā

Brāļi Lauvas - Valdis, Juris un Jānis, izsūtīti no Sidgundas “ Tālavām” 1941. gada 14. jūnijā. Foto – 1946. gadā pie “Būņu” mājas sienas.

Jāņa Lauvas māte Emīlija pēc izsūtīšanas(1944. g. ) un pirms (pa labi, 1933. g. )

Fragments no Jāņa Lauvas atmiņām: “ 1941. gadā mūs izveda. Mammīte ar mums, visiem četriem maziem puikām, palika viena. Tēvu 1942. gadā nošāva. Džeržinskā aiz mājām mums ierādīja tādās smiltīs vienu bedri, kur mēs varam apmesties. Kāpēc tā bedre radusies, nezinu, bet bija vēl karsts laiks, mamma vilka no meža zarus (netālu bija mežs), vilka zarus un pārsedza daļu tās bedres, lai mums kaut cik būtu ēna. Mazais Mārtiņš - viņam jau tad bija 10 mēneši, varēja ēst, bet nebija ko ēst, nerunājot nemaz par pienu no mātes krūts. Viņš bija briesmīgā badā un tāds bezcerīgs, un tad viena kaimiņiene – Lidijas tante sacīja: „Tā nevar, bērns jānokrista. ” Paķērusi brālīti un aizskrējusi uz baznīcu. Baznīca tai laikā Džeržinskā bija, to es atceros, bet kādas tās ticības, ej nu zini. Kad Lidija atnākusi atpakaļ, tad jau Mārtiņš bija miris. Netālu kapsētā turpat aprakts. Mēs esot gājuši ubagot – daži ir devuši mums ko paēst, citi dzinuši projām, teikuši – fašisti. Nav pat maziem bērniem devuši paēst, man toreiz bija tikai trīs gadiņi. “

Alīda Klaips, izsūtīta 1941. g. 14. VI no “Kalnjaunzemiem”. Kanskā, 1952. g. 3. II

Kārlis Jansons (miris 1950. g. 26. II) un Hermīne Jansone Tomskas apgabala Sergušinas sādžā, 1949. gadā

Biruta Ķere (dz. Jansone) ar meitu Valdu Sergušinas sādžā, 1956. g. Hermīne Jansone ar meitas Birutas ģimeni, 1954. g.

Latvieši kapusvētkos Sergušinas sādžā. Pie Kārļa Jansona kapa, 1956. g.

Fragments no Birutas Ķeres (dz. Jansones) atmiņām: “. . . Vagonā esam visi mālpilieši. No ārpuses logi aiznagloti ar dēļiem. 27. martā sākas mūsu ceļojums uz plašo dzimteni. Tomskā mūs novietoja cietumnieku lēģerī un bija jāgaida, kad Obā izies ledus. Pēc Sibīrijā nodzīvotiem 10 mēnešiem nomira tēvs. Dzīve turpinājās – man kā vecākajai bija jāiet darbā. Pa visu iepriekšējo gadu neko nebijām nopelnījuši. Visa peļņa pa gadu bija 16 kg rupjie milti. Paldies Dievam, kartupeļi bija paaugušies labi, un tēvs bija paspējis nopirkt pirmpienīti. Tā deva tikai 10 litrus piena dienā. ”

Māja Amūras apgabalā Ovsjankā, kurā dzīvoja Ināras Lāces ģimene, 1950. g.

Ināra Lāce Ovsjankas skolā un pie vectēva kapa kopā ar māti un vecmāmiņu, ap 1951. g.

Fragments no Ināras Lāces atmiņām: “ Agrs rīts, ap 5. 30 suņu rejas pagalmā. Mājās runā sveši, bruņoti cilvēki nesaprotamā valodā. Pienāk pie manas gultas, met matracim vienu, tad otru galu, es ripoju turp un atpakaļ. Pie manis pienāk uztrauktā vecmāmiņa un palīdz ģērbties. Mums bija dotas 45 minūtes rīta agrumā, kad vecāki tikko bija sākuši kopt lopus kūtī. Maizīti mēs nepaņēmām, jo viņa rūga abrā. . . Toreiz man bija pieci gadiņi. ”

Artūrs Lippe meža darbos Amūras apgabala Zejas rajona Algacī, 1951. g. un 1953. g.

Artūrs un Rita Lippe ar meitiņu Viju 1955. gadā un mājiņa, kurā viņi dzīvoja.

Fragments no Ritas Lippes atmiņām: “. . . Pēdējā vagona platformā kratās mirušie. Kur tos liks? Nākošajā apstāšanās vietā platforma tukša. . . Pa Zejas upi mūs veda ar kuģīti uz ziemeļiem, kur lielāki mežu masīvi. Tiku Algacī. Mūs novietoja teltīs. Mežā norma liela – koks jānozāģē (ar rokas zāģi), jāsazāģē, jāsaskalda šķilās, jāsakrauj grēdās. Uz rudens pusi norīkoja pie plostu siešanas – vēlām baļķus, līdzinājām, sējām. Darbs bija smags, algu nemaksāja. Iztikām ar mazliet kartupeļiem, lasījām pa pļavu skābenes un mežalokus, meža ogas, reti dabūjām maizi. Teltī kurinājām skārda krāsniņu - mugura salst, seja karst. No rītiem mati apsarmojuši. Tā kā nebija velteņu, tad bieži nācās kāpt ugunskura pelnos sildīt kājas ar saviem “tankiem”, kuriem purni aizsieti ar drāti, lai neveras vaļā. . . ”

Gunārs Skudra (2. no kreisās) izsūtījumā Sibīrijā

Elvīra Nagle (dz. Skudra) ar draudzenēm Sibīrijā, 1952. g. Gunārs Skudra ar māsu Elvīru izsūtījumā

Fragments no Gunāra Skudras un Elvīras Nagles (dz. Skudra) atmiņām: “ 1949. gada 25. martā mamma bija iemērkusi veļu. Ienāca bruņoti vīri, tie kaut pateica, mamma sāka raudāt…” “Kad mūs aizveda uz Sibīriju, vietējie prasīja: “Gģe bogatstvo? ” Viņiem bija sastāstīts, ka brauc bagātnieki. Mūs novietoja zemnīcā. Tur bija utis, blusas, blaktis – viss, kas tik varēja būt. Lai naktīs varētu gulēt, gājām pie mammas un Gunāra ganos, gulējām pie ugunskura. Lai mēs nenomirtu badā mamma un brālis Gunārs strādāja diennakti. Visu laiku gribējās ēst, bijām badā. Pavasaros pa lauku meklējām sasalušos kartupeļus. Tie bija, glumi, zili, mīksti. Ēdām tāpat, nevarēja jau tos izvārīt, šķīda laukā. Viss bija gan garšīgs. Ēdām lopu barību. Vecākais brālītis saslima, jo neizturēja Sibīrijas aukstumu, viņš tad saimniekoja pa māju. . . ”

Veronika Tončika ar vīru un meitiņu Ainīti Sibīrijā, 1949. g.

Tončiku māja Sibīrijā Tončiku ģimene ar meitiņu Daci Sibīrijā, kolhozā “Kuzņečnaja”

Fragments no Veronikas Tončikas atmiņām: “ 1949. gada 25. martā ap plkst. 9. 00 četri bruņoti vīri ielenca māju. Divi vīri ienāca iekšā, divi apsargāja māju no ārpuses. Iebrukuši mājā, viņi lika posties ceļā. Vīrs, es un divas meitiņas (jaunākajai 1 gads un divi mēneši) devāmies ceļā. Piektdien izveda no Mālpils, bet svētdien ap 11. 00 vilciens sāka kustēties. Zvanīja Siguldas baznīcas zvans. Visas sievietes raudāja. Baznīcas zvanīja, kamēr vien mūsu vagoni bija redzami. Vilcienu vagoniem galu neredzēja, kad apstājās Novosibirskas stacijā. Tur bija igauņu, latviešu vagoni. No Novosibirskas 1 km gājām kājām uz Obas upi, kur ar baržu devāmies pa upi uz leju. Tos, kuri nomira, izmeta upē. Pa Obu braucām līdz Kolpaševai, tur mūs sadalīja pa kolhoziem un sādžām. Mēs nokļuvām sādžā “ Kuzņečnaja”, kur trešā dienā ar difteriju nomira mana piecgadīgā meitiņa Ainīte. . . ”

Allažnieki un mālpilieši sādžā “Kuzņečnaja”

Gundars Fogelis Sibīrijā

Gundars Fogelis ar tēvu Jūliju izsūtījumā Karagandā, 1955. g.

No kreisās: Līvija Fogele(dz. Jansone), Jānis Apsītis, Milda Freimane un Lilija Apsīte (dz. Freimane), ap 1955. g.

Fragments no Jāņa Apsīša atmiņām: “ Visus sadzina lopu vagonos, un, kad sastāvs bija pilns, sākās divas nedēļas garais ceļš svešumā. Ēst deva vienreiz dienā. Kad bija šķērsota Krievijas robeža, šur tur vilcienu pieturēja un atļāva arī uz brīdi iziet no vagoniem. Apsīšu ģimeni nometināja Kuzņečnajā. Tur bija arī citi sidgundieši, kā arī Mālpils iedzīvotāji. Visi strādāja kolhozā. Dzīvot varēja. Ēst arī iznāca, bet paēst nesanāca. . . ”

Ilze-Biruta Jakovļeva (1. no kreisās) Tomskas apgabala Sergušinas sādžā, ap 1954. g.

Fragments no Artūra Apsīša atmiņām: “Siguldā mūs sestdienā atveda, no rampas ielādēja vagonā, nakti pavadījām ešalona vagonā. Svētdienas rītā (ļoti skaista, saulaina diena tā bija) bija atbraukuši pavadītāji no mūsu skolas. Uškāns (direktors) un skolotājas, un vēl klases audzinātāja. Atbraukuši skatīties, kā mūsu ešalons sāk kustēties uz Austrumiem. Tie, kas atbrauca atvadīties, neko mums nevarēja nodot. Pie ešalona riņķī bija konvoja apsardze. Ļoti labi atceros brīdi, kad braucām pāri Urālu kalniem – bija pāri par 45 vagoniem, divas lokomatīves vilka un tādā līkumā varēja redzēt, man kā puikam interesēja – caur to režģoto lodziņu skatījos, kā lokomotīve lokās pa līkumiem. Mēs vēl pakaļējā vagonā bijām, laikam četrdesmit trešajā, tad varēja gandrīz vai saskaitīt, cik tie vagoni ir. Un tā mūs aizsūtīja nezināmā virzienā. Uz Tomsku. Nežēlīgs liktenis- mums tēvs bija izsūtīts uz Krasnojarsku, māte bija lēģerī, brālis bija kaut kur jau aizgājis bojā, māsa bija Omskas apgabalā aizsūtīta, to mēs nemaz nezinājām, kur viņa ir, kad izsūtīšana notika. Vietējie komandanti redzēja, ka mēs esam vieni, nebija jau tādas ģimenes, kur tikai bērni vien bez vecākiem. Visi bija kopā vai ar savu tantiņu, vai savu mammīti. Mēs bijām vieni paši. Es nepilngadīgs, māsa astoņpadsmitgadīga - viņa gāja uz mežu zāģēt kokus un līdumus līst. “

Juris Jēkabsons (1. no labās) ar vecomāti, māsu un brāli Sibīrijā un kopā ar klasesbiedriem Čažemtovas sādžas skolā

Fragments no Jura Jēkabsona atmiņām: “Spilgti atceros tuneļus Urālu kalnos. Daļēji atceros dzīvi vagonā. Kaut kādu ēdamo jau izsniedza vilciena apstāšanās vietās. No vagona izlaida tikai pa vienam cilvēkam. Vagonā tualetes, protams, nebija Pēc cietuma principa tur bija tikai “paraša” (kopējais tualetes trauks) un nāras (koka lāvas) gulēšanai. Protams, tagad es zinu no vecāku stāstījuma, kā tajos vagonos īsti bija, bet toreiz, piecgadīgs puika būdams, maz ko sapratu. ”

Irīna Blūzma (dz. Kromāne) Šarapovas skolā Sibīrijā, ap 1959. g.

Kromānu ģimenes Lieldienas Šarapovas sādžā, ap 1955. g.

Fragments no Valentīnas Kromānes atmiņām: “Kad nonācām galapunktā Omskas apgabalā Sargatskas rajonā, visas ģimenes tika izformētas pa kolhoziem un sovhoziem. Mēs tikām sovhozā; tur bija labāk nekā tiem, kas tika kolhozos. Strādāju celtniecībā – vadāju ķerras, pilnas ar ķieģeļiem. Darbs bija smags. Nedēļā visas dienas bija noslogotas, arī svētdienas, kad bija jāiet pie citiem darbiem – jāgatavo ziemai skābsiens, jāiet mežā gatavot malka. No svētkiem atļāva svinēt Oktobra un maija svētkus, bet mēs svinējām arī Lieldienas. Jaunā gadā mums nebija eglītes, bet gan priedīte. 1957. gadā vagoni sāka ritēt atpakaļ uz Latviju. Māmiņa Rozālija bija slima. Nezinājām, vai varēsim vispār uz mājām viņu aizvest. Bet, kad viņa uzzināja, ka tiks mājās, momentā kļuva vesela un dzīvespriecīga, un Latvijā viņa nodzīvoja vēl ilgi – sagaidīja mazmazbērniņus. Mēs atbraucām 1960. gada maijā.