SAULKRASTU NOVADA BIBLIOTKAS Novadnieku enciklopdija Auni Roberts1834 1914

SAULKRASTU NOVADA BIBLIOTĒKAS Novadnieku enciklopēdija

Auniņš Roberts(1834. -1914. 05. 14) • Dzimis 1834. gadā Bīriņu pagasta Pēterupē Engelhārtes muižas dārznieka Jāņa Auniņa un viņa sievas Mariannas, dzimušas Vidbergas, ģimenē. Mācījās Krimuldas draudzes skolā, no 1846. līdz 1854. gadam kroņa elementārskolā Rīgā, Domskolā un guberņas ģimnāzijā. • Studēja Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultātē (1854 -1859), 1857. gadā iestājās studentu korporācijā "Livonia". Studijas beidza 1858. gadā un strādāja par ticības skolotāju Dr. Viedemaņa privātģimnāzijā Sanktpēterburgā, tad par mācītāja Voldemāra Zīlemaņa (Sielemann) palīgu Straupē (1864 -1865), mācītāju Aizkrauklē (1865 -1869), 1866. gadā apprecējās ar mācītāja Zīlemaņa meitu Johannu Karolīnu Matildi. Pēc tam bija luterāņu mācītājs Umurgā (1869 -1872) un Cesvainē (1872 -1912). Auniņa darbības laikā 1879. gadā Cesvainē uzcēla jaunu baznīcu (arhitekts Pauls Berči). No 1868. līdz 1875. gadam aktīvi darbojās Latviešu literārajā biedrībā. 1870. gadā izdeva Neikena kopotos rakstus. 1881. gadā Latviešu literārās biedrības 16. rakstu krājumā publicēts R. Auniņa raksts "Kas ir Ūsiņš? " (Wer ist Uhssing? ), kurā viņš plaši aprakstīja dažādas svinību parašas un pieveda kādas 42 no ļaužu mutes uzrakstītas Ūsiņa dziesmas un divus svarīgus senrakstus, kuros pieminēts Ūsiņš. 1892. gadā laikraksts Düna Zeitung ("Daugavas laikraksts") publicēja plašu rakstu par to, ka Cesvaines pusē saglabājušās daudzas teikas par pūķiem (Drachen-mythus), kas mituši pie bagātiem saimniekiem. Baltijas rusifikācijas laikā 1899. gada janvārī Rīgas apgabaltiesā iztiesāja Cesvaines mācītāja Roberta Auniņa lietu, kas bija apsūdzēts pēc 1576. panta pamata pareizticīgās personas salaulāšanu ar luterticīgo. Tiesa atradusi vainu par pierādītu un nosprieda mācītāju Robertu Auniņu sodīt ar 50 rbļ. • Mājas Viesa Mēnešrakstā 1903. gadā P. Šmits norādīja uz dažām nepareizībām Auniņa uzrakstītās dziesmās un līdz ar to izcēlās plašs strīds, kurā iejaucās vēl Endzelīns, Āronu Matīss, Jāzeps Vītols u. c. Sakarā ar to R. Auniņš 1905. gadā uzrakstīja pretrakstu Beträge zur Uhsin Mythus, kurā pieveda vēl dažus jaunus materiālus. 1911. gadā Roberts Auniņš atkāpās no mācītāja amata, viņa vietā stājās dēls Ernests Johans Voldemārs Auniņš. Ģimene vēl joprojām dzīvoja Cesvaines mācītājmuižā, kur viņš mira 1914. gada 5. maija rītā 80 gadu vecumā. Uz viņa pavadīšanu bija sapulcējušies tūkstošiem ļaužu, bija ieradušies 8 mācītāji, bēru sprediķi sacīja Valmieras mācītājs Neulands, svētīšanu izdarīja Gulbenes mācītājs Kundziņš. Apglabāts Cesvaines kapos • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Roberts_Auniņš

Andersone Emma (1900. - 1992) • Dzimusi Skultē Jāņa un Marijas (dzimusi Pūpols) Andersonu ģimenē. • Emma Andersone – literatūrvēsturniece, skolotāja, literatūras metodiķe. • Vairāku literatūras hrestomātiju un mācību grāmatu ("Latviešu folklora", "Pirmie raksti latviešu valodā" u. c. ) autore. Marksistiski vērtējusi literatūras procesu un parādības. Periodikā publicējusi rakstus par literatūru un literatūras metodikas jautājumiem. Pētījusi Raiņa daiļradi – par šo tēmu noslēguma darbs Latvijas Universitātē, filoloģijas zinātņu kandidāta grāda disertācija, monogrāfija "Raiņa dzeja". Strādājusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā. Institūta izdevumu – "Latvijas PSR vēsture" (2– 3) un "Latviešu strēlnieku vēsture (1915– 1920)" līdzautore, grāmatas "Sarkanais strēlnieks latviešu literatūrā. 1917– 1940" autore. • Avots : http: //literatura. lv/lv/person/Emma-Andersone/872279

Aparjode Aiva (1977. 02. 18. ) • Aiva Aparjode (dzimusi Aiva Briede 1977. gada 18. februārī Saulkrastos). Bijusī latviešu kamaniņu braucēja un bobslejiste, tagad kamaniņu braukšanas trenere. Kamaniņu sportā no 1990. gada, kad mācījas Murjāņu sporta ģimnāzijā. Trenējusies pie Veras Zozuļas. Piedalījusies 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā, kur individuālajās sacensībās ieņēmusi 18. vietu. Pasaules kausa ieskaitē labākais sasniegums ir 2002. — 2003. gada sezonā ieņemtā 21. vieta, vēl 2004. — 2005. gada sezonā ieņēmusi 23. vietu. Labākais sasniegums Eiropas čempionātā bija 9. vieta 2004. gadā Oberhofā. Pēc 2006. gada Olimpiskajām spēlēm uz neilgu laiku tika izveidota sieviešu bobsleja divnieka ekipāža, kurā Aparjode bija pilote. Viņas treneris bija Jānis Ozols. 2006. /2007. gada sezonā startēja Eiropas kausā (stūmēja Anita Koziča). 2007. /2008. gada sezonā viņa startēja pasaules kausā. Augstākā izcīnītā vieta pasaules čempionātā bobslejā ir 18. (2007. gadā Santkmoricā). Pēc sportistes karjeras beigām pabeigusi LSPA. Strādājusi par audzinātāju bērnudārzā un fizioterapeiti, kā arī Murjāņu sporta ģimnāzijā. Kopš 2010. gada strādā par kamaniņu braukšanas treneri. 2013. gadā ievēlēta Saulkrastu novada domē no partijas "Vienotība" saraksta. Viņas dēls Kristers Aparjods un meita Kendija Aparjode arī ir kamaniņu braucēji. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Aiva_Aparjode

Apša Ausma • Ausma Apša ir beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas rokdarbu nodaļu. • Viņa tiek uzskatīta par vienīgo meistari Latvijā, kura karogus izšuj ar rokām. Ausma Apša ir izšuvusi karogus skolām, pilsētām, organizācijām, u. c. Ausma Apša darbojās tautas tērpu centrā “Senā klēts”, kur tiek izgatavoti etnogrāfiski pareizi tautastērpi. 2001. Gada 17. Novembrī Ausma Apša saņem Trīszvaigžņu ordeņa goda zīmi. • Pirms dažiem gadiem kāds bija saskaitījis, ka tekstilmāksliniece un karogu meistare Ausma Apša ir uzšuvusi 70 karogus – skolām, pilsētām, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vienībām, Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Bankai. Kad Saulkrastos apciemojām Ausmas kundzi, viņa "Rīgas un Apriņķa Avīzei" atzinās, ka nemaz nezinot, cik karogu īsti ir uzšuvusi, jo nekādus reģistrus nevedot. – Kā tapa jūsu pirmais karogs? – Tā kā mātei un visām manām tantēm patika rokdarbi un tēvam padevās koka darbi, pašsaprotami, ka pēc pamatskolas aizbraucu uz Rīgu un iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā. 1970. gadā to pabeidzu kā tekstilmāksliniece izšuvēja. Pie skolas bija nodibināta mākslas darbnīca, kuru vadīja Milda Lapsa. Tā bija mana pirmā darbavieta. Sākumā ļoti daudz bija jāstrādā ar tautastērpiem. Tos vajadzēja lielajiem koriem un tautas deju kolektīviem. Bet tad, tuvojoties Dziesmu svētku simtgadei, saņēmu uzdevumu strādāt pie Līgo karoga kopijas. Oriģināls, kas par godu pirmajiem Dziesmu svētkiem tika šūts pirms 100 gadiem, lai arī saplīsis, bija saglabājies. Milda Lapsa juta, ka es to varēšu izdarīt. Dziesmu svētku karogu šuvu apmēram pusgadu. Vispirms caur pauspapīru uztaisīju zīmējumu, un izšūšanas laikā karogs visu liku man bija blakus, lai redzētu pareizos krāsu toņus. Pašai arī vajadzēja krāsot diegus karoga izšūšanai. Ir tāds ticējums, ka karogs jāiesvēta. Vai tāpēc tas labāk kalpo, nezinu. Taču reizēm karogs ir ļoti stipri cietis un nav atjaunojams. Tad no vecā karoga ņem gabaliņu auduma un iestrādā jaunajā. Tad līdzi nākot vecā karoga svētība. • Avots : http: //m. aprinkis. lv/sabiedriba/cilveki-musu-lepnums/item/36804 -karogu-meistare-no-saulkrastiem-katrs-karogs-ir-ipass

Balodis Jānis (1881. 02 20. — 1965. 08. ) • • Latvijas armijas virspavēlnieks (15. 10. 1919. – 03. 1921. ), kara ministrs (12. 1931. – 05. 04. 1940), ģenerālis • • Politiskā darbība • Avots : https: //enciklopedija. lv/skirklis/29969 -Jānis-Balodis Dzimis zemnieka ģimenē. 1898. gadā beidzis Trikātas draudzes skolu. 1900. gadā iestājies Viļņas kājnieku junkurskolā (beidzis 1902. gadā). Svarīgākie militārās karjeras posmi 1898. gadā kā savvaļnieks iestājies Krievijas armijā, 110. kājnieku pulkā Kauņā. Podporučiks (1902); poručiks (1906), štābkapteinis (1910), kapteinis (1914). Bijis virsnieks 100. kājnieku pulkā Daugavpilī. Sava pulka sastāvā piedalījies Krievijas–Japānas karā, kaujās ievainots. Pēc kara beigām no 1905. gadā dienējis 106. kājnieku pulkā Viļņā. Sākoties Pirmajam pasaules karam rotas (no 1914. gada), vēlāk bataljona komandieris, piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Polijā. 02. 1915. pie Grodņas ievainots un lazaretē kritis vācu gūstā. Atradies virsnieku gūstekņu nometnēs Silēzijā. Pēc pamiera parakstīšanas Rietumu frontē un revolūcijas sākuma Vācijā atbrīvots, 11. 1918. atgriezies Latvijā. 01. 12. 1918. Rīgā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajās vienībās (kapteinis); dienējis Virsnieku rezerves rotā (vēlākajā 1. Neatkarības rotā). Kopvedis (pulkvedis-leitnants; 28. 02. 1919. ), pulkvedis (14. 03. 1919. ), ģenerālis (01. 1920. ). Pēc 1. Atsevišķā latviešu bataljona komandiera Oskara Kalpaka bojāejas 06. 03. 1919. kļuva par bataljona (vēlākās brigādes) komandieri Landesvēra (Latvijas zemessargu) sastāvā. 04. – 06. 1919. ar savu bataljonu (brigādi), kas ietilpa Landesvērā, faktiski sadarbojās arī ar Andrieva Niedras provācisko valdību, kuras bruņotajos spēkos šī vienība formāli ietilpa (vienlaikus iespēju robežās uzturēja sakarus ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību). Pēc Cēsu kaujām 07. 1919. iecelts par jaunizveidotās Latvijas armijas Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu frontes pavēlnieku (Pļaviņās), Pāvela Bermonta-Avalova (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) armijas uzbrukuma laikā 15. 10. 1919. – par Latvijas armijas virspavēlnieku, vadīja kaujas pret Bermonta spēkiem un pēc tam pret Padomju Krievijas Sarkano armiju Latgalē. 03. 1921. atbrīvots no amata sakarā ar tā likvidēšanu un armijas pāreju uz miera laika štatu sarakstu. 07. 1921. atvaļināts no armijas. Dzīvoja piešķirtajā lauku saimniecībā Līvbērzes pagasta Baložos (bijušajā Upesmuižā). 1923. gadā ievēlēts par Aizsargu organizācijas goda šefu, no 1925. gada Lāčplēša Kara ordeņa domes locekli. 1925. gadā ievēlēts par 2. Saeimas deputātu (vēlāk arī par 3. un 4. Saeimas deputātu) no Latviešu zemnieku savienības. Saeimas Kara lietu komisijas priekšsēdētājs. No 12. 1931. kara ministrs. Piedalījies K. Ulmaņa vadītajā 15. 05. 1934. valsts apvērsumā (viens no tā organizētājiem). No 02. 1938. arī Ministru prezidenta biedrs. 05. 04. 1940. pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani no amatiem atbrīvots. Pēc valsts okupācijas 1940. gada vasarā mēģinājis kandidēt t. s. tautas Saeimas vēlēšanās Demokrātiskā bloka sarakstā, ko padomju okupācijas varas iestādes vēlēšanās nepielaida. 31. 07. 1940. kopā ar sievu Elvīru izvests uz Sizraņu Krievijā, kur dzīvojis drošības iestāžu kontrolē. Sākoties Otrā Pasaules kara darbībai Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā, apcietināts (ieslodzīts Kuibiševas cietumā, no 1946. gada – Ivanovas cietumā, no 1952. gada – Vladimiras cietumā). 1956. gadā atbrīvots un ar sievu atgriezies Latvijā, dzīvojis Saulkrastos. Jānis Balodis mirst 1965. gada 8. augustā Saulkrastos un viņu apglabā II Meža kapos.

Banga Tija (1882. 05. 19. -1957. 01. ) • • Kāds cilvēks par Saulkrastiem savos memuāros sacījis tā: ”. . . te ir augstas kāpas, lielie skuju koku meži (toreiz 20. — 30. gados), kur sēnes kā pasaku grāmatās auga krāsainās rindās, sausais gaiss, kāds nekad nav Rīgas jūrmalā. . . ”Tā rakstīja kādreiz slavenā aktrise Tija Banga. Un kāds mūža sprīdis no viņas dzīves pieder mūsu Saulkrastiem. Grāmatā “Mana dzīve” viņa raksta, ka skaistajā Saulkrastu, toreiz Neibādes jūrmalā nodzīvojusi septiņas vasaras. Kad? Arī teātra muzejs to vēl nav izpētījis. It kā pēc Tautas teātra slēgšanas. Rīgā, kad Andrējeva lugas “Mūsu mūža dienas” iestudējums nedeva cerētos ienākumus. . . Arī aktrises veslība pasliktinājās un viņa brauca uz Neibādes jūrmalu to atgūt un. . . atguva arī. Par šeit pavadīto laiku Tija Banga saka: “Sākumā braucām turp ar kuģīti, vēlāk jau ar autobusu, līdz beidzot sagaidījām dzelzceļu. ” Aktrise atceras, ka visu laiku nodzīvojusi pašā jūras krastā, loti romantiskā vecā zvejnieku būdiņā ar mazu puķu dārziņu un panīkušu krūmu puduru visapkārt. Gar šo gleznaino namiņu Pēterupe ietecējuši jūrā. Par mājiņas saimniekiem aktrise teic: “. . . veca zvejniece ar dēlu skolotāju Jāni Bērziņu, lielu mākslas cienītāju. . . ”Bet jau pēc pāris gadiem Tijai Bangai uz Saulkrastiem sekojuši aktieri no visiem mūsu teātriem. Enerģija lauztin lauzās darīt kaut ko teātra mākslā arī šeit —iestudēt izrādes, vadīt pulciņus. . . Un ir bijis gandarījums, kad jaunieši pēc labi novadītas izrādes, aktrisi uz rokām nesuši skatītāju priekšā, kas saņēmuši viņu ar ziediem un gavilēm. Tad prieka asaru straumītes pašai bija vislielākā alga, tā raksta Tija. Avots : https: //drive. google. com/file/d/1 g. If. Xhmh. RFWDnjtkg. Dt. X 5 FHf. Vp 9 Q 9 Yssd/view

Bārda Paulīne (1890 -1983) • Pabažos vasarnīca bijusi dzejniecei Paulīnei Bārdai. Dzimusi 08. 06. 1890. gadā laukstrādnieka ģimenē kā ceturtais bērns septiņu bērnu ģimenē. Bērnība pagājusi grūtos apstākļos. Pašai agri vajadzējis sākt pelnīt. Arī ilgas pēc izglītības nebija iespējams pilnībā apmierināt. Zināšanas pa lielākai daļai vajadzējis iegūt pašmācības ceļā. 1908: sākusi sarakstīties ar Frici Bārdu, atsaucoties uz laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. g. 24. jūlijā ievietotu sludinājumu: "Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, bet klusu, kliedzošu emancipāciju nemīlošu (Grietiņas dabas) jaunavu. Vēstules ar ģīmetni (ko uz pirmo vēlējumos returnē) šās avīzes kant. zem "Fausts" Nr. 1740. " • • • 1915: apprecējusies ar Frici Bārdu. • • Avots : http: //literatura. lv/lv/person/Paulina-Barda/872309 1916: 4. aprīlī piedzimst dēls Zigurds (Sigurds; miris 1984. gada 1. augustā Melnburnā). 1917: 4. janvārī piedzimst meita Ulrika Tamāra (mirusi 1920. gada 22. janvārī). 1919: mirst Fricis Bārda. 1920: mirst arī meitiņa. 1920: aizbrauc uz laukiem un strādā Pociema pagastskolā kā skolotāja. 1921: atgriezusies Rīgā, strādā Ebreju skolā par latviešu un vācu valodas skolotāju. Tulkotāja laikrakstā "Pēdējā Brīdī". Korektore apgādā "Valters un Rapa". Mirusi 12. 10. 1983. gadā. Apglabāta "Umurgas kapi", Umurgas pagasts, Limbažu novads. Saulkrastos ir namiņš- saukts vasarnīca “Atpūtas”, kurā pēc Friča Bārdasnāves 20. un 30. gados kopā ar dēlu Zigurdu dzīvoja Paulina Bārda. Vasarnīcu nopirka četri limbažnieki, viens no viņiem bija F. Bārdas brālis Jānis. Šeit tad vasarās visi brauca no Limbažiem- uz jūrmalu. Kopā ar bērniem dzīvojuši kā kolhozā- tā viņi mēdza jokot. Toreiz māju sauca “Atpūtas”, nu tas ir Rīgas ielas 32. nams. Padomju laikos nacionalizēto māju Bārdu ģimene tagad ir atguvusi. Kā Paulinas Bārdas dzīves daļa savijusies ar Saulkrastiem, līdz mūsu novadpētniecības centram atnāca pavisam neparasti. Nē! Paulīna Bārda un Saulkrasti, par tādu esamību nu gan neviens te ilgi nezināja, vismaz pēc pēdējā kara ne. Un padomju laikos šī Bārdu dzeja taču bija nevajadzīga, pat neveselīga ar savu reliģisko filosofiju. Skolās par viņiem nemācīja. Vecā gada gājuma ļaudis gan jūsmoja par šīm dzejas pērlēm, ar kurām varēja rotāt personības un gara izaugsmi. Un kā leģenda klīda jūsma par dzejnieka Friča Bārdas iepazīšanos ar Paulīni Pušķaini vēstuļu sarakstē. https: //drive. google. com/file/d/1 qg. U 9 S 7 Aa 4 h. HUBrmk. Xvf 9 l. OGi. HUNBETgp/view

Bērziņš Jānis Voldemārs (1902. 12. 23. – 1992. 10. 21. ) • Dzimis 1902. 23. decembrī Pēterupē. Literāts un mākslas kritiķis. • Jau no jaunības ieaudzis mākslinieku vidē. Beidzis Rīgas pilsētas 4. ģimnāziju un Layvijas unversitātes filoloģijas- filozofijas fakultātes pedagoģijas nodaļu, bijis literatūras mēnešraksta Sējējs līdzstrādnieks. Rakstīja arī Brīvā Zeme, Tēvijā, Tukuma Ziņās. Strādājis arī Rīgas radiofonā, kur pārraidītas vairākas viņa raidlugas. 1943. gadā kopā ar Elfrīdu Rapu sastādījis dzeju antoloģiju- Par tevi dziedu, dzimtene. Miris 1992. gadā 21. oktobrī Štutgartē. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /p_001_xlat 1972 n 48|article: DIVL 110|query: dzimis%20 Pēterupē|issue. Type: P

Bērziņš Boriss (1930 – 2002 ) • Mākslinieks – gleznotājs, grafiķis, zīmētājs, pedagogs. No 1947. līdz 1952. gadam mācījies Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1952. līdz 1959. gadam – Latvijas Valsts mākslas akadēmijā, ko beidza ar diplomdarbu Plostnieki Eduarda Kalniņa vadībā. Izstādēs piedalījās kopš 1955. gada. Pēc Eduarda Kalniņa nāves 1988. gadā pārņēmis un vadījis PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā. Kopš 1961. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Saņēmis nozīmīgus apbalvojumus Latvijā un ārvalstīs. 1994. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1997. gada – Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2000. gadā saņēma Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā. • Avots : https: //www. slideshare. net/saulkrastubiblioteka/mkslinieki-saulkrastosmd

Bērziņš Ēriks(1946. ) • Mākslinieks – gleznotājs un pinumu meistars. Dzimis 1946. gadā Skultē. 1972. gadā absolvēja Mākslas akadēmijas interjeru nodaļu. Septiņpadsmit gadus, līdz Atmodai, strādājis par māksliniecisko noformētāju z/a “Zvejnieks”. 1983. gadā sarīkota gleznu izstāde Zvejniekciema klubā, vēlāk Saulkrastos, Carnikavā. • Avots : https: //www. slideshare. net/saulkrastubiblioteka/mkslinieki-saulkrastosmd

Bērza Ilga ( 1939. 12. 21. ) • Dzimusi 1939. 21. 12. (īstajā vārdā Ilga Bērziņa, precējusies Mašlakova, 1933– 2012) – latviešu dzejniece. Darbojusies Cēsu jauno autoru apvienībā. No 1973. gada līdz 1981. gadam bijusi Rīgas Pionieru pils Jauno autoru pulciņa vadītāja (kopā ar dzejnieci Ilgu Rismani). Septiņu dzejoļu krājumu autore. Dzejā izmantoti Latvijas dabas un folkloras motīvi, virknei dzejoļu raksturīga pašironija un humors. Atmodas laikā un vēlāk tapušajā dzejā aktuālas patriotisma un Latvijas vēstures tēmas. Ilgas Bērzas dzejoļi publicēti arī dažādos kopkrājumos un periodikā, tā komponēta. Skolotāja Saulkrastos. • Avots : http: //literatura. lv/lv/person/Ilga-Berza/871647

BLŪMENTĀLS Rūdolfs Johans (1892– 1938) • Dzimis 1892. g. 4. okt. Bīriņu pag. Pēterupes mācītājmuižā (tag. Saulkrastu teritorijā) luterāņu draudzes mācītāja ģimenē. Tēvs Dāvids Didiuss, māte Marija, dz. Lezēvica. Latvietis, luterticīgs. Brālēns Kārlis Blūmentāls (sk. ). No 1904. g. mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas 1912. g. kā brīvprātīgais iestājies Krievijas armijā, 2. jātnieku artilērijas divizionā Suvalkos (tag. Polijā); atvaļināts 1913. g. pēc rezerves virsnieka (praporščika) pārbaudījuma nokārtošanas. Vienu gadu studējis tieslietas TU. 1914. g. jūl. mobilizēts Krievijas armijā; 1. pasaules kara laikā bijis virsnieks, praporščiks 54. vezumnieku bataljonā, vēlāk 266. transportā (vada komandieris, vēlāk transporta komandieris). 1918. g. martā atvaļināts, atgriezies Latvijā. 1919. g. martā mobilizēts Padomju Latvijas armijā, 2. sapieru rotā Daugavgrīvā; maijā dezertējis. No 1919. g. 14. jūn. Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (no 1919. g. jūl. Latvijas armija), leitnants; dienējis Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonā (no 1919. g. jūl. nosaukums – 4. Siguldas kājnieku pulks, no 1919. g. aug. 6. Rīgas kājnieku pulks), Vidzemes divīzijas papildu bataljonā. 1920. g. martā pārcelts uz Kara tiesu, no maija Vidzemes divīzijas kara izmeklēšanas tiesneša v. i. Paaugstināts par virsleitnantu (1921. g. ), kapteini (1924. g. ), pulkvedi leitnantu (1927. g. ). No 1921. g. 3. iecirkņa kara izmeklēšanas tiesnesis, no 1923. g. kara prokurora palīgs. Kara tiesas loceklis. 1920. g. rudenī sācis studijas LU Tiesību nodaļā (beidzis 1928. g. janv. ). 1929. g. aug. atvaļināts no armijas pēc paša lūguma. No 1929. g. 18. jūl. Latgales apgabaltiesas (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa) loceklis Daugavpilī; strādājis 1. kriminālnodaļā. 1930. – 31. 51 g. vairākkārt iesniedzis lūgumus par pārcelšanu uz Rīgas apgabaltiesu, bet tie noraidīti. No 1934. g. 18. dec. Rīgas apgabaltiesas loceklis. No 1936. g. jūl. Rīgas Centrālcietuma Administratīvās komisijas priekšsēdētāja biedra J. Ankrava vietnieks, no 1936. g. sept. arī Tieslietu ministrijas pārstāvja, tiesas locekļa A. Kurmja vietnieks Tirdzniecības un rūpniecības nodokļa galvenajā komisijā. 1938. g. febr. iecelts arī par Rīgas Centrālcietuma Administratīvās komisijas priekšsēdētāju. Miris pēc operācijas 1938. g. 14. maijā Budapeštā, Ungārijā. Apbedīts Rīgā, Jēkaba kapos (Lielo kapu Jēkaba draudzes nodalījumā). Apbalvojumi: Latvijas TZo IV šķ. ; Krievijas Sv. So III šķ. • Avots : https: //www. tiesas. lv/Media/Default/Topicality/Tiesnes i_korektu ra_2017_Fin%20 gghh. pdf

Indriķis Builis (1955. ) • Saulkrastu pilsētas valdes priekšsēdētāja vietnieks, dzimis 1955. gadā, Saulkrastos dzīvo no 1964. gada, precējies, triju bērnu tēvs, dzīvi krāsaināku dara mūzika un sports. • Avots : https: //drive. google. com/file/d/1 uxdm. OF 4 QCWmr. Ggg 5 mo. Uw. KN 2 t. Q 5 qmqc. Qm/view

Buša Santa ( 1981. 07. 19) • Santa Bušs dzimusi 1981. gada Limbažos. Mācījusies Zvejniekciema Mūzikas skolas (1989– 1994) un Vidzemes Jūrmalas mūzikas skolas (1994– 1996) klavieru klasē, • Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas koledžā (1996– 2001) studējusi Intas Kārkliņas klavieru klasē un Leldes Krastiņas ērģeļu klasē. • Mācījusies kompozīciju pie Līgas Liepiņas-Kaņepes. Studijas turpinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur 2005. gadā absolvējusi prof. Dr. art. Jeļenas Ļebedevas mūzikas teorijas klasi, paralēli studējusi arī kompozīcijas nodaļā Artura Maskata klasē (2002– 2007), 2009. gadā ieguvusi maģistra grādu, absolvējot Rolanda Kronlaka kompozīcijas klasi. Santa Bušs studējusi arī Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā (2005– 2006) pie prof. Dr. Manfrēda Štankes (kompozīcija) un prof. Georga Hajdu (multimediālā kompozīcija. Santa Bušs papildinājusies vairākās meistarklasēs, tostarp IV, V un VI Starptautiskajās latviešu jauno mūziķu nometnēs – meistarkursos Ogrē; Pirmajos Baltijas valstu jauno komponistu meistarkursos Dundagā (2002) ar komponistiem Tēnu Kērvitsu un Helēnu Tulvu (Igaunija), Riti Mažuli, Šarūnas Nakas (Lietuva), Rolandu Kronlaku (Latvija); Otrajos Starptautiskajos jauno komponistu meistarkursos Dundagā (2004) – meistarklases pie Remigija Merķeļa, Taivo Tuleva, Tapio Tuomelas; Trešajos Starptautiskajos jauno komponistu meistarkursos Dundagā (2006) – ar Klāsu Torštensonu, Rolfu Vallinu, Džonu Vūlriču; Kompozīcijas un marimbas meistarklasēs ar Keiko Abi Villekrozē, Francijā (2007). Piedalījusies festivāla Donaueschinger Musiktage paspārnē notiekošajās meistarklasēs Next Generation Vācijā (2006, 2007, 2008); Ceturtajos Starptautiskajos jauno komponistu meistarkursos Mazsalacā (2008) – ar Janni Kiriakides, Johannesu Mariju Štaudi, Allu Zagaikeviču; XI Starptautiskajās komponistu meistarklases Trebnices pilī, Vācijā, ar komponistu Johannesu Šellhornu un diriģentu Manuelu Nauri (2009); Piektajos Starptautiskajos jauno komponistu meistarkursos Mazsalacā (2010) – ar Deividu Langu, Pēru Lindgrēnu, Ričardu Airesu; pre-art / CONVERGENCE meistarkursos Tbilisi, Gruzijā (2011) ar komponistu Štefanu Virtu, Opéra en Création meistarklasēs Festival d'Aix-en-Provence ietvaros Eksānprovansā, Francijā; Sestajos Starptautiskajos jauno komponistu meistarkursos Cēsīs – ar Viljamu Brūku un Mikaēlu Levinasu, kā arī kompozīcijas meistarklasēs Villekrozē, Francijā, pie Filipes Ersana. Santa Bušs papildinājusies arī individuālās meistarklasēs pie komponistiem Veli-Mati Pūmalas, Bernda Asmus, Džona Palmera, Volfganga Heinigera (2007), Oles Lucova–Holmsa, Demetriusa Spaneas, Bendžamina Tigpena (2008), Bila Brunsona, Saeda Haddada (2009). Viņa aktīvi darbojas arī mūzikas zinātnes un publicistikas jomā, rakstot par mūziku un mākslu. 2003. gadā viņa saņēmusi 1. vietu Jauno mūzikas publicistu konkursā. 2007. gadā Santai Bušs piešķirta Arnolda Šturma piemiņas balva kompozīcijā. 2008. gadā viņa saņēma DAAD stipendiju mācībām Bairetas Vasaras Universitātē Vācijā, kur papildinājās studiju kursos "Akadēmiskā vācu valoda" un "Starpkultūru attiecības". 2012. gadā saņēmusi Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda, Okolo–Kulaka piemiņas fonda radošo stipendiju. 2013. gadā uzvarējusi Festival Mixtur 2013 konkursā Open Call Spānijā, kā arī ensemble mise-en / IAWM New Work Project Competition ASV. Kopš 2010. gada Santa Bušs ir Latvijas Komponistu savienības biedre. Viņa ir bijusi rezidējošā komponiste Casa Pantrova, Lugano, Šveicē (2007) un Le Ville Matte, Teuladā, Sardīnijā (2010), Fundación Valparaíso Mohakarā, Spānijā (2011), Visbijas Starptautiskajā Komponistu centrā Gotlandē (2011), Villa Sträuli ilgtermiņa programmā Vintertūrā, Šveicē (2012), Druskininku Mākslinieku rezidencē Druskininkos, Lietuvā (2012), Cité Internationale des Arts Parīzē, Francijā (2012), kā arī Château de Monthey Montejā, Šveicē (2013). Santas Bušs mūzika atskaņota Latvijā (tostarp vairākos jaunās mūzikas festivālos "Arēna" un "Latvijas Jaunās mūzikas dienas"), Lietuvā (festivālā Youth Chamber Music Days un citviet), Vācijā (tostarp festivālā Donaueschinger Musiktage 2007 – Next Generation, Usedomer Musikfestival 2010), Francijā, Itālijā, Kanādā, Slovēnijā, Lielbritānijā, Austrijā (tostarp festivālā Zeitklänge), Šveicē, ASV, arī Gruzijā, Turcijā, Beļģijā (ISCM festivālā World Music Days 2012 un festivālā Transit Lēvenā), Dānijā un Spānijā (Mixtur Festival 2013). 2013. gadā plānoti atskaņojumi arī Kubā, Francijā, Ņujorkā un Vācijā, tostarp Leipcigas Gewandhaus un citviet. • Avots : https: //www. lmic. lv/lv/komponisti/santa-buss-4015#!/

Cīrule Olga (1888— 1961) • Saulkrastu skolas dibinātāja un vadītāja. VIDZEMES jūrmalā jau no 19. gadsimta beigām darbojas divas skolas. • Vietējo vāciešu bērni tiek apmācīti speciāli ārsta fon Engelharda mājā mājskolotāju vadībā. Jauns pagrieziens visā jūrmalnieku dzīvē, šķiet, ne tikai izglītībā vien, sākas ar 1912. gadu, kad uz Katrīnbādi atnāk Olga Veicmane, vēlākā Cīrule. Olgas Veicmanes—Cīrules(1888— 1961) tēvs jaunību pavadījis laukos, vēlāk, līdzīgi Krauklīšu Pēterim A. Deglava romānā «Rīga» , ienācis pilsētā, iegādājies restorānu. Uzņēmums ātri plaucis, kas radījis iespēju dot meitai labu izglītību. 1912. gadā Olga Cīrule, beigusi studijas, kā pilntiesīga skolotāja ierodas Katrīnbādē, kur bagāts kuģa kapteinis meklē savai meitai privātskolotāju. Olga Veicmane ar prieku ķeras pie darba. Izrādās, ka apkārtnē bērnu netrūkst, skolotāja arī laba - telpas ātri vien kļūst par šaurām, un Olgas tēvs nopērk meitai 3 skolas ēkas Pabažos (tagad Saulkrastos. Komunāru ielā 49), viena - internāts. Otra mācību telpām un trešā mazākā —— dzīvoklis skolotājiem. Tā 1912. gada beigās Pabažos sāk darboties piecklasīga ģimnāzija ar divām sagatavošanas klasēm. Ap šo laiku Pabažos ieceļo Emīls Cīrulis(1883— 1968) vēlākais Olgas Veicmanes dzīvesbiedrs, neskaitāmu mazpazīstamu , lugu un scenāriju autors. Viņa vecāki nākuši no Ogres puses Landavu un Pinku mājām. E. Cīrulis jau no bērnu dienām ir «saindēts» ar rakstīšanu, īpaši ar dramaturģiju. Rūdolfs Blaumanis, būdams dedzīgs jauno talantu atbalstītājs, rakstnieka padomu neliedz arī viņam. Cīruļu Emīls Blaumanim parāda savas lugas un arī vienīgos 3 dzejoļus. Tolaik jau ievērojamais rakstnieks kritizē viņa poēziju un aicina labāk pievērsties dramaturģijai. Šo padomu Cīruļu Emīls ievēro visu mūžu, nerakstot ne stāstus, ne dzejoļus, bet vienīgi lugas, kuru lielākais vairums tā arī paliek rokrakstos vai piedzīvo vienu izrādi uz vietējās skatuvītes. Tajā laikā Cīrulis dod ideju vai savu lugu un sieva to realizē. Pabažu skolā iestudē «Sniega karalieni» ar aktīvu skatītāju līdzdzīvošanu, M. Māterlinka «Zilo putnu» un katrās Lieldienās un Ziemasvētkos arī pa Cīruļu Emīla lugai. Teātris iziet ārpus skolas robežām. lestudē dzīvo bildi «Ivans Susaņins» , vēlāk Saulieša darbu «Pret ziemeļiem» , Čehova un Solovjova lugas, kā arī 1917. gada pavasara pusē organizē koncertu latviešu strēlniekiem, uzaicinot vijolnieku Jāni Reinholdu, dziedoņus Tusneldi Simsoni un Kornetu. Pie O. Cīrules skolā var apgūt arī klavieru spēli. Stāsta: kapteiņa meita bijusi mūzikā reti neapdāvināta skolniece un pēc Pabažu skolas beigšanas vēlējusies klavierstundas ņemt pie Alfrēda Kalniņa. Komponists bijis patīkami pārsteigts par «lauku skuķa» labo sagatavotību. Tik prasmīgi prata mācīt skolotāja Cīrule, kas spēlēja arī ērģeles Pēterupes baznīcā. Slava par viņas skolu iziet ātriun tālu ārpus pagasta robežām, skolēni brauc mācīties pat no Skultes un Vidrižiem. Olga Cīrule prot brīnišķīgas padarīt literatūras stundas. Pārmērīgi daudzo ticības mācību vietā skolotāja bieži stāsta par dzejniekiem Frici Bārdu, Jāni Poruku. Ar pirmajiem skolas pastāvēšanas gadiem te sāk darboties literārs žurnāls «Pirmās skaņas» , kur viena no redaktorēm ir skolniece Austra Skujiņa. 1920. gadā Pabažu skolā dibina skolēnu literāro pulciņu «Rīta Ausma» . Saulkrasti vēlāk izaug. Ar Olgas Cīrules skolas telpām nepietiek. 1934. gadā tā kļūst par Pabažu -- Inčupes sešgadīgo pamatskolu un pāriet uz jaunām telpām Pēterupes ārsta mājā (tagad Raiņa ielā 6). ko uztur Bīriņu un Pabažu pagasti. Vēl pēc gada ciemats pēc E. Cīruļa ieteikuma iegūst tagadējo nosaukumu. Saulkrasti. Viņš uzraksta lugu «Ziedu laiki» , kurā darbība risinās Saulkrastē. Visu šo laiku abi Cīruļi ir Saulkrastu kultūras dzīves organizētāji. Taču 1936. gadā O. Cīrulei rodas nesaskaņas ar jauno skolas vadību, un viņi no Saulkrastiem aizbrauc uz Klintaini, kur pavada laiku līdz karam. E. Cīrulis, kā vienmēr, līdz galam uzticīgs sev arī te nestrādā, bet" turpina rakstīt lugas, makšķerē. Viņa dzīvesbiedre strādā vietējā skoliņā. Kara laikā dzīve aizrit Skultē. pēc tam Pabažu skolā (tā vairs nav Saulkrastos, bet Sējā, kur abi dzīvo pie Pabažu ezera Emīla Cīruļa brāļa Zaķu mājās). Skolotājai Olgai Cīruleiskola gan kapa pieminekli uzcēla (tēlniece A. Dumpe), gan iekala jaukus vārdus: • «Tu pirmos celmus līdumā lauzi, • • nu zelta vārpas tīrumā redz, » Avots: https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/index-dev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /dabr 1985 n 102|article: DIVL 124|query: Olga%20 Cīrule%20 Olgas%20 Cīrules|issue. Type: P

Cīrulis Emīls (1883. 12. 7. - 1968. ) • • Emīls Cīrulis dzimis 1883. gada 7. decembrī toreizējā Rīgas apriņķa Ikšķiles pagasta Berkaves “Pinkās” vidēja saimnieka ģimenē. Šajā laikā notiek zemes pārmērīšana, kur pagastā daļai saimnieku izceļas konflikti ar Rīgas pilsētas valdi, jo Ikšķiles pagasts tad pieder Rīgas pilsētai. No 1894. līdz 1897. gadam E. Cīrulis mācās Ikšķiles pagasta Elkšņu skolā, no 1897. līdz 1900. gadam – Ikšķiles draudzes skolā, bet no 1900. līdz 1902. gadam apmeklē Ķeizarienes Katrīnas II pilsētas skolu Rīgā. Gan mācoties skolās, gan pēc tam nodarbojoties ar zemkopību un citiem darbiem, jauneklis vienlaikus mēģina sevi apliecināt literatūrā un dramaturģijā, rakstot nelielas lugas un dzejoļus. Aptuveni 1905. gadā viņš jau publicējas satīriskajā žurnālā “Rīkstes” un citos izdevumos ar pseidonīmu Dzelonis. 1907. gadā avīzē “Latvija” un žurnālā “Dzelme” tiek nodrukāti viņa pirmie dzejoļi un tēlojumi. Vislielākais notikums E. Cīruļa mūžā ir tikšanās un vēlākā draudzība ar dramaturgu Rūdolfu Blaumani. Šīs tikšanās notiek 1907. gada beigās un 1908. gadā, īsi pirms R. Blaumaņa nāves. Satiekoties ar dramaturgu, E. Cīrulis viņam parāda savas lugas un vienīgos trīs dzejoļus. R. Blaumanis, būdams dedzīgs jauno talantu atbalstītājs, savu rakstnieka padomu neliedz arī Emīlam. Viņš kritizē jaunā censoņa poēziju un aicina īpaši pievērsties dramaturģijai. Šo padomu E. Cīrulis ievēro visu savu turpmāko literārās darbības laiku, nerakstot ne stāstus, ne dzejoļus, bet visu jaunradi velta dramaturģijai. R. Blaumanis arī izdomā vienai no E. Cīruļa lugām trāpīgu nosaukumu – “Zvirbuļu karš” (darba sižeta pamatā sīks ģimenes konflikts) – un dod jaunajam rakstniekam vēl daudz citu derīgu padomu. Ar Rūdolfu Blaumani viņš ne tikai satiekas, bet arī sarakstās. Diemžēl pie pārcelšanās I pasaules kara laikā vēstules iet zudumā. Uz Vidzemes jūrmalu E. Cīrulis pārceļas aptuveni 1913. gadā, dzīvo pie brāļa Sējas pagasta Zaķu mājās. Šajā gadā viņš sāk darbu Pēterupes mežniecībā – tas ir pirmais un ilgākais algotais darbs Emīla Cīruļa mūžā. Šeit, viņam strādājot mežniecībā, notiek liktenīgā iepazīšanās ar Pabažu skolotāju Olgu Veicmani, un drīz seko kāzas. No šī brīža Cīruļu laulātais pāris stājas Pabažu kultūras dzīves priekšgalā, bet pats Emīls turpmāko dzīves daļu velta lugu rakstīšanai un palīdz veidot sievai šo lugu uzvedumus uz skatuves. E. Cīruļa lugas tiek publicētas arī atsevišķos izdevumos. 1927. gadā tiek izdota luga “Mīlas cietoksnis”, 1928. gadā luga “Veikalnieki”, 1929. gadā luga “Trešais”, 1930. gadā luga “Zvirbuļu karš”, 1934. gadā luga “Izlīdzināšanās”. Šīs lugas izrādītas laukos apmēram divsimt reižu, luga “Veikalnieki” nonāk arī Rīgā. Kad 1936. gadā E. Cīruļa dzīvesbiedres Olgas intereses vairs nav savienojamas ar jaunās skolas vadību, viņi abi dodas prom no Saulkrastiem uz Klintaini, kur pavada laiku līdz II pasaules karam. Klintainē Olga Cīrule strādā vietējā skoliņā, un atkal par viņas skaisti iekopto dārzu un skolā izveidoto deju kolektīvu slava iet tālu. E. Cīrulis paliek uzticīgs sev – arī šeit viņš nestrādā algotu darbu, bet turpina rakstīt lugas, iet makšķerēt. Kara laikā dzīve aizrit Skultē, vēlāk Pabažu skolā (tā vairs nav Saulkrastos, bet Sējā, kur abi dzīvo pie Pabažu ezera Emīla Cīruļa brāļa Zaķu mājās). Emīls Cīrulis līdz 1945. gadam strādā dažādus darbus, bet 1945. gadā ir tā laika Rīgas apriņķa Pabažu ciema padomes sekretārs, vēlāk turpat bibliotekārs. Bet tas ir īss brīdis, jo ģimenes apstākļu dēļ viņš pārtrauc darbu bibliotēkā un turpina palīdzēt sievai viņas vadītajā skolā, kā jau tas ilgus gadus tiek darīts. Padomju laikā tiek uzrakstītas vairākas lugas, kinoscenārijs un citi raksti, arī Saulkrastu hronika. Šīs pēckara periodā tapušās lugas ir mazvērtīgas. E. Cīrulis uzraksta pat scenāriju četru sēriju vēsturiskai filmai, kuru viņš aiznes dramaturgam Gunāram Priedem. Taču viņš darbu atdod atpakaļ, atbildot, ka tāda tipa scenāriji kinostudijai pašlaik nav vajadzīgi. E. Cīrulim savas literārās darbības laikā ir radoši sakari ar Annu Brigaderi, Zeltmati, Kārli Skalbi, Leonu Paegli un Vili Lāci. Viņš uzraksta atmiņas par Kaudzīšu Reini, Emīlu Dārziņu, Kārli Skalbi, darbā “Gāršas bērni” par māsām Rūtu un Austru Skujiņām un vēsturisku aprakstu “Saulkrastu hronika”. Tieši šie divi pēdējie darbi ir E. Cīruļa nozīmīgākais devums latviešu literatūrā. Literāts savā mūžā sarakstījis apmēram 20 dažādu lugu, vairumu pēckara periodā, taču ievērojamākie ir tieši pirmspadomju laika darbi. Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/musu-novadnieki-rakstnieks-emils-cirulis/

Cukurs Reinis (1866. -1939. ) • • Skolotājs. No 1883. -1887. gada mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Bijis skolotājs Liepupē un Mazsalacā. Piedalījies 1905. g. kustībā, emigrējis, vadījis proģimnāziju Malajā. Pēc atgriešanās Latvijā no g. organizējis un vadījis Jelgavas skolotāju institūtu. Nodibinājis Tautas konservatoriju Jelgavā, labierīcības biedrību Saulkrastos. Sarakstījis mācību grāmatas, tūristu ceļvežus u. c. Avots : https: //timenote. info/lv/Reinis-Cukurs-5270 cba 9 c 0 ec 0

Dancītis Aleksandrs (1891. -1964. ) • Skolotājs A. Dancītis dzimis Rīgā. Strādnieka namdara dēls Aleksandrs jau no mazām dienām sastapās ar sūro dzīves īstenību. Ģimenē auga vēl divi bērni, bet trīs mazākie bija miruši, nesasniedzot pat sešu gadu vecumu. Māte slimoja ar diloni un mira nepilnu 45 gadu vecumā. Arī mazais Aleksandrs ar veselību nevarēja lepoties. Pēc Rīgas draudzes skolas beigšanas 1907. gadā zēns iestājās garīgajā seminārā, bet jau pēc dažiem studiju gadiem aizgāja no tā, jo, gūstot arvien lielāku dzīves pieredzi un sākot izprast pretrunas, kas valda apkārtējā pasaulē, nevēlējās kļūt par garīdznieku. Izglītība tika turpināta pašmācībā, lolojot cerības iestāties augstskolā. Jau ar pirmajiem darba gadiem, kad vajadzēja visās klasēs pasniegt gan matemātiku un ģeogrāfiju, gan zīmēšanu un darbmācību, kā arī vēsturi un citus priekšmetus, A. Dancītis aktīvi iekļāvās ciema sabiedriskajā dzīvē. Skolotājs sūtīja rakstus tā laika žurnāliem «Ārpusskolas izglītība» un «Audzinātājs» , kur tika publicēti viņa apraksti par skolas un pedagoģijas problēmām, audzināšanas darba metodiku. Aleksandra Dancīša rakstus par Pēterupes zvejnieku grūto stāvokli un nožēlojamiem dzīves apstākļiem publicēja žurnāls «Zvejnieku Vēstnesis» . Viņa rokai pieder arī brošūra par Latvju rakstiem un ornamentiem, kuru 1931. gadā izdeva skolotāju kooperatīvs Rīgā. Pēc Lielā Tēvijas kara, kad nācās atjaunot izpostītās skolas darbu un 1944. gada rudenī pēc iespējas īsākā laikā atsākt mācības, A. Dancītis izrādījās gandrīz vai vienīgais no skolotājiem, kas bija palicis Saulkrastos. Uz viņa pleciem gūlās viss smagais skolas atjaunošanas darbs. Arī pēc aizlešanas pensijā sirmais skolotājs neturēja rokas klēpī. Viņa vadībā norisa darbs ciemata pensionāru padomē, patērētāju biedrības revīzijas komisijā un sanitārajā kopā. Līdz pat pēdējam brīdim viņš piedalījās veco ļaužu deju kolektīvā, organizēja novadpētniecības darbu. Bieži visu iemīļotais skolotājs bija redzams skolā starp bērniem, palīdzot ar derīgu padomu un labu vārdu. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /dabr 1986 n 079|article: DIVL 111|query: Aleksandra%20 Dancītis%20 Aleksandrs|issue. Typ e: P

Džons Delgalvis (1938) • Lai arī Dž. Delgalvja dzīvesstāsts saulkrastiešiem lielākoties ir zināms, nezinātājiem var tikai atgādināt, ka Otrā pasaules kara laikā Jāņa Dzelzgalvja tēvs kopā ar ģimeni dažas stundas pirms Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā uzkāpa uz kuģa un devās svešumā. Amerikā Jānis kļuva par Džonu, un no viņa uzvārda pazuda burts “z”, jo amerikāņiem to bija grūti izrunāt. Džons ir dienējis amerikāņu armijā Vācijā, strādājis policijā – sākumā deviņus gadus patruļdienestā, vēlāk zīmējis noziedznieku portretus, uzlabojot fotorobotus, bet gadiem ilgi brīvo laiku veltījis mākslai. “Man patika gleznot ātros portretus. Taču nevienam jau otra portrets tā īsti neinteresē, bet, ja tu to pārtaisi par tautumeitu, tad gan tas šķiet daudz interesantāk. Kad atbraucu uz Latviju, sāku piedalīties plenēros. Tas man bija kaut kas jauns, jo dabu es nekad nebiju gleznojis, ” atzīst Dž. Delgalvis. Kad pienāca 90. gadu lielo pārmaiņu laiks un pensijas vecums, Dž. Delgalvis sāka braukāt uz Latviju – pirmo reizi, kad Latvijas robežu vēl kontrolēja PSRS robežsargi, ar ārzemju latviešu fraktētu kuģi no Zviedrijas –, bet kopš 2003. gada mākslinieks šeit ir apmeties uz pastāvīgu dzīvi. • “Sākumā es gribēju dzīvesvietu Rīgā, lai tiktos ar māksliniekiem, piemēram, apmeklēt gleznotāja Jura Ģērmaņa studiju. Taču kaut kas tur nesanāca, un mēs iegādājāmies māju Saulkrastos, Lazdu ielā, pie Pupuļurgas gravas. • Un tagad man ir ļoti liels prieks, ka es esmu šeit, Saulkrastos, – man ir labi kaimiņi, un arī jūra ir tepat. Sākumā man pietrūka tikai viena – bijušās Amerikas gaisotnes, kad gleznoju un tikos ar māksliniekiem. Tagad, kad es esmu kaut ko darījis, lai tik brīnišķīgā vietā kā Saulkrasti mākslas dzīve pie manis atgrieztos, nekad savā mūžā neesmu juties tik labi, ” atzīstas Džons. • Avots : http: //www. aprinkis. lv/index. php/kultura/8822 -dzons-delgalvis-saulkrastos-tur-kur-mit-maksla-apkartne-klust-labaka

Ekmanis Zintis (1958. 05. 17. ) • Dzimis Pabažos 1958. gada 17. maijā. Karjeru beidzis latviešu bobslejists. Savas sportista karjeras laikā pārstāvējis sākotnēji Padomju Savienību, bet vēlāk — Latviju. Pašlaik Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents un valdes loceklis. Ekmanis sāka nodarboties ar bobsleju 1980. gados, ap to laiku, kad Padomju Savienībā notika pirmie bobsleja izmēģinājumi. 1984. gada Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Ekmanis ieguva bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. "Četriniekos" sportists palika 12. vietā. 1985. gada FIBT pasaules čempionātā Ekmanis atkal ieguva bronzu divniekos. Zintis Ekmanis ir arī 1988. gada Pasaules kausa bobslejā bronzas medaļnieks divnieku sacensībās. Arī citās sacensībās bobslejists ir ieguvis augstus rezultātus. Viņš ir 1985. gada Eiropas čempions (no latviešu pilotiem šo titulu pa reizei ir ieguvuši arī Jānis Ķipurs, Sandis Prūsis un Jānis Miņins), kā arī 1992. gada Latvijas čempions. Ekmanis beidza karjeru pēc 1994. gada Olimpiskajām spēlēm. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Zintis_Ekmanis

Engelhardts Aleksandrs Arvids (1856. 05. 23. – 1920. 08. 28) • Pirmais Pēterupes ārsts bija Aleksandrs Arvids fon Engelhardts. Viņa uzdevums bija visu gadu apsekot vietējo iedzīvotāju veselību un vasarās rūpēties par atpūtniekiem. Viņš pildīja arī sanitārā uzrauga pienākumus, un tirgus dienās noteica pārtikas preču kvalitāti. Tirgus tolaik pulcējās Pērnavas lielceļa malā, netālu no Bīriņkroga. 1890. gadā daktermājas vienā istabā ar Aleksandra Pistolkorsa ziņu tika atvērta pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895. gadam, kad barons Pistolkorss tās vajadzībām uzbūvēja atsevišķu ēku tuvāk lielceļam. Nostrādājis šeit 19 gadus, 1907. gadā viņš ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, kur mira 1920. gadā. 1890. gadā doktorāta vienā istabā atvērta aptieka (pirmā plašā apkārtnē!), kur atradās līdz 1895. gadam. Ārsts fon Engelhardts pieņēma darbā mājskolotājus, kuri mājas augšstāvā mācīja apkārtnes muižnieku un citu vietējo vāciešu bērnus. • Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/aleksandrs-arvids-fon-engelhardts/

Francis Jānis (1877 -1956) • Dzimis 1877. g. 20. jūn. Ķoņu pag. Dirlās, lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Valmieras pilsētas skolā. • Krievu armijā iestājies 1894. g. dec. , dienējis 113. Staraja Rusas kājn. pulkā. 1896. g. nosūtīts uz Viļņas karaskolu to beidzis 1898. g. marta, īsu laiku dienējis 117. Izborskas kājn. pulkā Rīgā, pēc tam 180. Ventspils kājn. pulkā Jelgavā un Saranskā. 1904. g. piekomandēts 160. Abhāzijas kājn. pulkam, piedalījies krievu-japāņu karā, kaujās pie Sipingajas un Mukdenas. 1908. g. atgriezies savā pulkā. Rotas komandieris, kapteinis. 1. pasaules kara sākumā nosūtīts uz fronti. Piedalījies kaujās Polijā un Galīcijā, divreiz kontuzēts. 1915. g. febr. paaugst. par apakšpalkavnieku. No 1915. g. maija 177. Izborskas kājn. pulka bataljona komandieris. 1915. g. , dibinoties latv. strēln. vienībām, ieradies Rīgā, 1915. g. 29. aug. iecelts par 2. Rīgas latv. strēln. bataljona komandieri. Piedalījies kaujās pie Slokas, Ķemeriem, Ķekavas. 1916. g. Nāves salas aizstāvēšanā, 15. jūn. smagi ievainots. 22. jūn. paaugst. par palkavnieku. Pēc izveseļošanās iecelts par Rezerves latv. strēln. pulka komandieri. Amatu pildījis līdz Pleskavas krišanai 1918. g. febr. , tad, vairīdamies no gūsta, devies uz Krieviju. Apbalv. ar visiem Krievijas kauju ordeņiem, Vladimira ordeņa III šķ. ieskaitot. Stādīts priekšā paaugst. par ģenerālmajoru. 1915. g. okt. , kad vācieši uzbrukumā gar Jūrmalu atsita krievu vienības līdz Slokai un reāli apdraudēja Rīgu, F. apturēja šo uzbrukumu, no 22. līdz 26. okt. iekaroja vairākas nocietinātu pozīciju līnijas un ieņēma Ķemerus, iegūstot lielas trofejas. 1916. g. 8. martā kaujā Ķekavas raj. pie Franču un Jūgu mājām ar spēcīgu triecienu pārrāva 2 vācu nocietinātas aizsardzības līnijas. Tā paša gada apr. -jūn. , būdams Ikšķiles priekštilta nocietinājumu raj. (Nāves salas) komandants, kritiskos brīžos ar savu rīcību veicināja svarīgā punkta aizstāvēšanu pret daudziem pretinieka uzbrukumiem, līdz 15. jūn. tika smagi ievainots. 1918. g. iesaukts Sarkanajā armijā, pildījis dažādus nenozīmīgus amatus. 1920. g. rudenī kā Latvijas pavalstnieks no dienesta atvaļināts un atgriezies Latvijā. 1921. g. 3. febr. iestājies Apsardzības ministrijas dienestā. 1. apr. iecelts par Galvenā štāba priekšnieka otro palīgu. Līdz 1924. g. martam Rīgas garnizona priekšnieks. 1925. g. 18. nov. paaugst. par ģenerāli. 1928. g. iecelts par Galvenā štāba priekšnieku. 1929. g. sept. par Armijas komandiera štāba priekšnieka otro palīgu. Apbalv. ar TZO II, III šķ. , Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa, Beļģijas Leopolda II lielvirsnieka, Zviedrijas Šķēpa I šķ. ordeņiem. Ģenerālis Jānis Francis tika atvaļināts 1935. gada jūlijā un ar kundzi pārcēlās uz dzīvi Saulkrastos. Viņiem bija astoņi audžubērni Saulkrastos ģenerāļa māja atrodas blakus pilsētas estrādes parkam, skaistā Ķīšupes krastā. Saulkrastieši, kas zina savas pilsētas vēsturi, to vēl tagad sauc par ģenerāļa Franča māju. Šo kādreizējo Bīriņu barona mežsarga māju”, ģenerālim Francim 1923. gadā piešķīra par nopelniem Latvijas brīvības cīņās. . Miris 1956. g. 24. okt. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos. • Avots : http: //latvjustrelnieki. lv/lv/ljudi-98761/frantsis-janis-106065

Geka Magdalēna (1992) • Magdalēnas dzimtā pilsēta ir Saulkrasti, visu bērnību viņa pavadījusi pludmalē. Bet kopš 11 gadu vecuma dzīvo pilsētā: vispirms Rīgā un nu jau vairāk kā 10 gadus – Parīzē. • Vijolniece Magdalēna Geka plaši koncertē Eiropā gan kā soliste, gan kā kamermūziķe, uzstājoties Londonas Vigmorzālē, Parīzes filharmonijā, Minhenes Herkuleszālē u. c. Latvijas publikai Magdalēnas vārds zināms kopš 2014. gada rudens, kad jaunā vijolniece spoži debitēja ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un par šo uzstāšanos tika nominēta Lielajai mūzikas balvai 2014. Magdalēna Geka ir daudzu starptautisku konkursu laureāte un kā soliste atskaņojusi tikpat kā visu nozīmīgāko vijolmūzikas repertuāru ar orķestriem Francijā, Vācijā, Ukrainā. 2015. gadā Magdalēna izveidoja klaviertrio “Sōra”, kas ar lieliem panākumiem piedalās Eiropas nozīmīgākajos kamermūzikas festivālos, toskait Verbjē festivālā Šveicē, Kuhmo kamermūzikas festivālā Somijā un Nantes “Trakajā dienā”. 2013. gadā Magdalēna dibināja festivālu “Jaunie Latvijas kamermūziķi – Saulkrastiem”, savukārt 2015. gadā izveidoja “Ventspils kamermūzikas dienas” ar mērķi dot iespēju ārzemēs studējošajiem jaunajiem latviešu mūziķiem uzstāties augsta līmeņa koncertos Latvijā. Magdalēna Geka ieguvusi maģistra grādu Parīzes Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā (CNSMDP) vijoles un kameransambļa specialitātē. Kā orķestra mūziķe spēlējusi Kremerata Baltica un Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Īpaši nozīmīga Magdalēnai ir mūsdienu komponistu mūzika: viņa pirmatskaņojusi ap trīsdesmit jaundarbu, cieši sadarbojoties ar jaunajiem komponistiem Platonu Buravicki, Santu Bušs, Asiju Ahmetžanovu un Gabrielu Sivaku (Argentīna). Magdalēna Geka spēlē 1697. gadā būvētu Džuzepes Gvarnēri vijoli, ko viņai laipni aizdevis Boubo. Music fonds no Šveices. • Avots : https: //www. lnso. lv/magdalena-geka

Geka Dzintra (1950. 01. 31) • Komponists Pēteris Vasks un režisore Dzintra Geka sarunā ar Irēnu Lagzdiņu Komponista P. Vaska un kinorežisores Dz. Gekas izcilais devums ir novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Dzīvesbiedri kalpošanu valstij un tautai uzskata par dabisku savas dzīves daļu un radošā darba piepildījumu. Ar to izskaidrojama ne vien abu kopigā darbība Sibirijas bērnu fondā, bet ari kopīgie ideāli pasaules uztverē, kas netiek vārdos pausts, tomēr spēcīgi izjūtams kā skaidru, tām debesu klātiene, ko komponists mūsu sarunā piesauc par savu skaņdarbu tapšanas ierosmi. • Dzintras Gekas filmas guvušas atzinību starptautiskos Festivālos un Latvijā. Savulaik augstu novērtētas filmas par Gunāru Janovski (1991) un Aleksandru Pelēci (1992), arī filma par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtu "Čakstes koks"(1993). Taču par savu svētāko aicinājumu režisore uzskata filmu veidošanu par 1941. gadā izsūtītajiem bērniem - "Sibirijas bērni" "Sibirijas dienasgrāmatas. . . mums tas ir jāizstāsta". Ar šo filmu režisore aicināta šogad kopš marta sākuma viesoties Amerikā. Par šīm filmām Dz. Geka saņēmusi Latvijā Lielā Kristapa balvu. Tās ir guvušas atzinību Kalifornijā New Port Beach Fihn festivālā. "Sibirijas bērni" ir rādīti Amerikā divus gadus Amnesty International forumos, šogad tas notiks Sanfrancisko, kur Dzintras filmu paredzēts rādīt skolās un augstskolās. Tūlīt pēc ciemošanās un priekšlasījumiem Amerikā "Sibirijas bērnus" rādīs divos kinofestivālos Francijā, Parīzē, 17. -20. martā International Human Fihn Festival un Festival dc fermnes Creteil. Franču valodā tekstus tulkojusi Anita Liepiņa no Toronto, angliski - Kārlis Streips, abi to darījuši bez atlīdzības. Sibirijas filmu tapšanu visvairāk atbalstījušas trimdas latviešu organizācijas -PBLA, I. atviešu fonds Amerikā un Nacionālā latviešu apvienība Kanādā. • Avots ; https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pp|issue: /p_000_xlak 2004 n 11|page: 11|issue. Type: P

Grāvītis Ervīns (1973. 11. 15) • Dzimis Rīgā. Izglītība: Augstākā, kuģu mehāniķis. Politiskā un darba pieredze līdz 2013. gadam: Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valdes loceklis, Bijis Saulkrastu novada Domes priekšēdētājs no 2005. g- 2018. g Skultes ostas valdes loceklis. Ministra padomnieks (ārštata, bez darba samaksas) Papildu darbi: 1. Zemkopības ministrijas pārstāvis Salacgrīvas ostas valdē - valdes loceklis. 2. Zemkopības ministrijas pārstāvis Mērsraga ostas valdē – valdes locekli. • Avots : https: //www. zm. gov. lv/zemkopibas-ministrija/statiskas-lapas/par-ministriju/ministrapadomnieki? nid=2765#jump

Ģelzis Modris (1929 -2009) • Latviešu arhitekts. 1990. gadā kļuva par firmas “Arhitekta Modra Ģelža birojs”vadītāju. Bija pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā un Latvijas Valsts mākslas akadēmijā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Gaismas pils projekta veidošanas dalībnieks kopā ar trimdas arhitektu Gunāru Birkertu. Ģelža projekti saņēmuši dažādus apbalvojumus. No 1958. gada –Latvijas Arhitektu savienības biedrs. 1969. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukumu, 1989. gadā – Latvijas PSR Tautas arhitekta goda nosaukumu. 2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība • Arhitekts kopā ar inženieriem radīja eksperimentālo dzīvojamo ēku paneļu konstrukcijās Saulgožu ielā (1958). Institūtā viņš kļuva par Arhitektūras plānošanas darbnīcas Nr. 5 vadītāju (1972) un institūta galveno arhitektu (1979). M. Ģelzis 1990. gadā pārstāvēja Latviju pirmajā Ziemeļu–Baltijas arhitektūras triennālē (Nordic- Baltic Architecture Triennale) Tallinā. Pēc “Pilsētprojekta” likvidēšanas 1991. gadā viņš izveidoja individuālo uzņēmumu “Arhitekta Modra Ģelža birojs”, kurā strādāja pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta kopā ar Gunāru Birkertu līdz sava mūža beigām. Pēc M. Ģelža biroja projektiem izbūvēta Latvijas Republikas vēstniecība Briselē (1994) un vairākas apjomīgas savrupmājas Rīgā, Pierīgā, Jūrmalā un Ventspilī. M. Ģelzis bija arī pasniedzējs Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā (1961– 67; mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija) un Rīgas Politehniskajā institūtā (1967– 80; mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte), kur nolūkoja studentus savai darbnīcai institūtā. Tajā pirmo rūdījumu guva arhitekti Andris Kronbergs, Juris Paegle, Viktors Valgums, Zane Kalinka u. c. , kuri ir līdzautori vairākiem M. Ģelža projektiem. Jau arhitekta pirmie darbi – grāmatu veikals “Mākslas grāmata” (1958) un Dzintaru vasaras koncertzāle (1959, iekļauta Latvijas kultūra kanonā) – ieguva sabiedrības uzmanību dabīgo materiālu atklāta lietojuma un formas oriģinalitātes dēļ, ar ko īpaši izcēlās vasarnīca paša arhitekta ģimenei Pabažos (1959). Vēlāk sekoja vairākas brīvdienu mājas: Elzai Radziņai Plieņciemā (1971), Dinai Kuplei Berģos (1968), Ilmāram Lazovskim Pabažos (1969) u. c. , kas normatīvo ierobežojumu ietvaros pārliecināja par laikmetīgās arhitektūras priekšrocībām. Rīgas centrā padomju nomenklatūras mājokļa piemērs ir dzīvojamās ēkas dzeltenajā ķieģelī kvartālā starp Veidenbauma (agrāk Baznīcas), Stabu (agrāk Fr. Engelsa), Skolas (agrāk A. Upīša) un Bruņinieku (agrāk Sarkanarmijas) ielām (1968– 73, 2003). Nozīmīgākās publiskās ēkas: Filharmonijas koncertzāle (Lielās Ģildes pārbūve, kopā ar Veru Savisko un Jāni Kārkliņu, 1964), sanatorijas “Rīgas Jūrmala” pansionāts Jūras ielā Majoros (Latvijas Republikas Saeimas viesu nams, 1965), Ļeņina rajona (Zemgales priekšpilsētas) administratīvā ēka Rīgā (1976), sanatorijas “Rīgas Jūrmala” guļamkorpuss un peldbaseins (“Baltic Beach Hotel”, 1982) un “Aeroflot” centrālā aģentūra Rīgā, Brīvības un Blaumaņa ielu stūrī (1984– 91). Skaisti iecerēts, bet nepilnīgi īstenots ir Mežciema dzīvojamais rajons Rīgā (1975– 82). Padomju režīma ekonomiskā mazspēja kavēja kultūras celtņu būvniecību un Valmieras teātris tapa tik ilgā laika periodā (1961– 2004), ka arhitekts ēkas sākotnējo koncepciju pārveidoja atbilstoši vietas kontekstam. Vērienīgāko nerealizēto projektu vidū ir Dailes teātra rekonstrukcija (1961), Mākslinieku nams 11. novembra krastmalā (1971– 76), Latvijas PSR Viļa Lāča valsts bibliotēka (1977), baznīca un kultūras centrs Gaujienā (1989– 92, 2006), Latvijas kristīgā akadēmija Jūrmalā (2000), Lielās ģildes rekonstrukcija (2003). • Avots : https: //enciklopedija. lv/skirklis/37075 -Modris-Ģelzis

Jurka Ernests (04. 06. 1905 - 27. 03. 1985) • • Dzimis Pabažos, Saulkrastu pagasts, Saulkrastu novads. • Tajā izdoti A. Iksena, V. Skaistlauka u. c. latv. autoru darbi. Bijis žurnāla "Atbalss" redaktors un izdevējs. Sarakstījis un izdevis grāmatas "Manas dzimtenes mežs", "Pulkvedis Krišs Ķūķis" (abas 1956), "Ģenerālis Ludvigs Bolšteins" (1962), "LKOK. Andrejs Iksens" (1963), "Ģenerālis Eduards Kalniņš" (1965). Sakārtojis A. Blūmentāla grāmatu "Latvietis krokodilu mednieks Austrālijā" (1975) un "Ilgas pēc saules" (1958). Publicejis atmiņas "Meirānu zēns, karavīrs un varonis" krājumā "Pulkvedis Oskars Kalpaks" (1960). • Avots : http: //literatura. lv/lv/person/Ernests-Jurka/873461 Prozaiķis, redaktors un izdevējs Ernests Jurka (1905 - 1985) pirms kara strādājis par ierēdni un policijā. Emigrējis uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz Austrāliju, kur 1954. gadā nodibināja izdevniecību ‘’Sauleskrasts’’. Šai vārdā viņš simboliski apvienoja savu dzimto Pabažu un Saulkrastu vārdus ar tagadējo dzīves un darbības vietu Saules zemē Austrālijā.

Jēkabsons Jēkabs (1820. - 1892. ) • Kuģu būves meistars Pēterupes kuģu būves meistars. Viņš nodzīvojis 72 gadus. Dzimis 1820. gadā, uz mūžu acis aizvēris 1892. gadā. Pēc viņa ieteikumiem un arī tiešā vadībā gadsimta nogalē uzbūvēti vairāki divmastu un trīsmastu gafelšoneri. Ievērojamākais 1890. gadā Duntes jūrmalā būvētais 254 tonnu lielais trīsmasmieks «Robert» . Tā īpašnieks bija Zālītis no Pēterupes. Meistars J. Jēkabsons 1874. gadā būvēja arī Pēterupes dižākā kapteiņa un kuģu īpašnieka Miķeļa Grēves lepno burinieku «Anna Olga» . Kuģu būvētāja mūžīgā atdusas vieta ir Pēterupes kapos. Kādreiz tur slejās tālu redzama piemiņas zīme čuguna krusts, kas arī ir 19. gadsimta lietišķās mākslas piemineklis. Tas, pieminot kārtīga amata meistaru, pēcnācējiem ir ]ātur godā. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /dabr 1989 n 070|article: DIVL 126|query: kuģu%20 būves% 20 Jēkabs%20 Jēkabsons|issue. Type: P

Kaudzīte Reinis (1839 -1920) • Latviešu rakstnieks un skolotājs, pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” (1873) līdzautors (kopā ar brāli Matīsu). Aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, vērsies pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai. Kaudzīte iegādājās Saulkrastos nelielu īpašumu, kurā kopā ar savu dzīvesbiedri Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. 1913. gadā viņi atbrauca šurp, lai apmestos uz dzīvi un baudītu veselīgo piejūras klimatu. Vispirms viņi mitinājās bijušajā Bīriņu krogā, tad pavisam drīz nopirka māju Skolas ielā 17 līdz ar blakus esošo nelielo dārza mājiņu. Tomēr nama apsaimniekošana, īrnieku uzņemšana, izmitināšana un citas saimnieciskās rūpes nebija Reinim tīkama nodarbe, tāpēc drīz vien īpašumu viņš pārreģistrēja Karlīnei Damrozei, kura savukārt nekavējās to pārrakstīt savam brāļadēlam Augustam Krauklim. Reinis nebija visai apmierināts ar burzmu un kņadu, kura valdīja šajā mājā, tādēļ daudz laika pavadīja vienatnē mazajā dārza namiņā, kas bija pielāgots dzīvošanai. Sākoties Pirmajam pasaules karam, dzīve Pēterupē Reinim kļuva pavisam smaga – mājā iemitinājās armijas virsnieki, sarežģītas kļuva ģimeniskās attiecības ar Karlīni, un viņš ik pa laikam uzturējās Liepupē pie krustdēla Pētera Cimdiņa. Strauji pasliktinājās arī viņa veselība, un Reinis ilgāk nepalika ne vienā, ne otrā vietā, bet nolēma doties uz dzimto Piebalgu, pa ceļam apciemojot radus, paziņas Lēdurgā, Cēsīs un Vecpiebalgā. Šis bija Reiņa Kaudzītes pēdējais ceļojums. • Karlīne Damroze, Pēterupē un tuvākajā apkārtnē pazīstama bērnu saņēmēja, turpināja dzīvot un saimniekot Pēterupes īpašumā līdz 1939. gadam. Padomju gados Damrozes īpašums tika pārveidots par daudzdzīvokļu namu. Arī dārza mājiņa ieguva vienistabas dzīvokļa statusu. • Avots : https: //saulkrasti. lv/wp-content/uploads/2016/12/R. Kaudzite-Saulkrastos. pdf

Kalējs Otto (1920. g- 03. 09. 1977) • Mācījies J. R. Tillberga mākslas studijā, Latvijas Mākslas akadēmijā, ko pabeidza 1950. gadā. No 1958. gada dzīvojis Saulkrastos paša celtā vasarnīcā. Kalis granītā un bronzā, arī Ļenina pieminekļus. Kopā ar Valdi Albergu darinājuši figūras Dziesmu svētku estrādei. • Avots : https: //timenote. info/lv/Otto-Kalejs

Kalniņš Alfrēds(1879 -1951) • Latviešu komponists, ērģelnieks un diriģents, pirmās latviešu operas “Baņuta” autors. Radījis daudz skaņdarbu balsij un klavierēm, kordziesmas un tautasdziesmu apdares, komponējis pirmo latviešu operu “Baņuta”(1937). Vasaru pavadīja Mežmuižas viesnīcā. Viņš labprāt spēlējis ērģeles dievkalpojumu laikā Saulkrastu baznīcā. Jāpiebilst gan, ka komponista dzīve ar Neibādi jeb Saulkrastiem ir saistīta jau kopš 1926. gada, kad kopā ar aktrisēm Tiju Bangu un Liliju Štengeli un citiem kultūras ļaudīm viņš piedalījies Jūrmalas Palīdzības un labierīcības biedrības dibināšanas sapulcē – šai biedrībai bija lieli nopelni pie kūrorta izveidošanas un uzpošanas; biedrība rūpējās parka sakopšanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori. Tolaik vairākas vasaras komponists mājā Smilšu ielā 1 pavadījis kopā ar ģimeni – sievu Armandu, meitu Birutu un dēlu Jāni. • Avots http: //www. aprinkis. lv/index. php/kultura/10592 -saulkrasti-vieta-kur-tapusi-vila-lacaromani-un-pirma-latviesu-opera

Kalniņš Eduards (1904. 10. 25. - 1988. 05. 18. ) • Latvijas gleznotājs, spilgtākais latviešu marīnists, ilglaicīgs pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslinieku biedrības "Sadarbs" un Latvju mākslinieku biedrības biedrs. Eduards Kalniņš dzimis 1904. gada 25. oktobrī Rīgā drēbnieka ģimenē. Māksliniecisko izglītību guvis bēgļu gaitās J. Moškeviča mākslas studijā Tomskā un pēc atgriešanās Latvijā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur 1931. gadā beidzis Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Pēc lietus". Strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā no 1945. gada, kur bijis pedagogs Glezniecības nodaļā (1945— 1947), docents no 1947. gada, profesors no 1955. gada. Gleznotājs, kura vadībā Stājglezniecības meistardarbnīcu absolvējuši gandrīz visi pēckara diplomētie gleznotāji, vadījis diplomdarbus no 1952. gada. Bijis mākslinieku biedrības "Sadarbs" un Latvju mākslinieku biedrības biedrs, bet no 1945. gada Mākslinieku savienības biedrs, aktīvi piedaloties tās darbā, esot arī savienības valdes priekšsēdētājs (1960— 1965). Gleznotājs bijis arī PSRS Mākslinieku savienības valdes loceklis, vissavienības izstāžu žūrijas loceklis, Kultūras ministrijas ekspertu komisijas loceklis un daudzu citu sabiedrisku pienākumu veicējs. Vasarās viņš parasti strādā Saulkrastos, pie jūras. Vēlāk, darbnīcā, studiju materiāls pārkausējas nobeigtos darbos un parādās republikas un Vissavienības izstādēs un starptautiskās mākslas skates. Bija precējies ar gleznotāju Ritu Valneri, arī meita Ieva Kalniņa ir gleznotāja. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Eduards_Kalniņš_(gleznotājs)

Kainazis Vents (1937. 10. 30) • • Kinokritiķis un žurnālists Vents Kainaizis dzimis Alūksnē, • Avots : https: //www. kinoraksti. lv/upload/magazines/561 d 5 cbc 32925. pdf 1955. gadā beidzis Smiltenes vidusskolu, 1961. gadâ – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Sākot ar 1953. gadu, strādājis dažādos laikrakstos – Smiltenes Kolhoznieks, Cīņa, Rīgas Balss u. c. Bijis PSRS Kinematogrāfijas komitejas Propagandas biroja Latvijas nodaļas direktors (1965– 68) un arī visus turpmākos gadus aktīvi strādājis kinopropagandas laukā. Bijis LPSR Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieks (1988), laikraksta Rīgas Balss kultūras nodaļas vadītājs (1993– 97), poļu kinokluba vadītājs kinoteātrī Rīga, vadījis kinolektorijus un seminārus skolotājiem (1989– 1990). Aktīvi strādājis kā kinokritiķis, rakstījis arī par kino izglītības jautājumiem, veidojis problēmrakstus un kinopersonību portretus. Rakstījis kinoliteratūras jaunumu un kinodzīves notikumu ikmēneša apskatus žurnālā Karogs (1987– 1990), aizpildījis iknedēļas kinolappusi laikrakstā Rīgas Balss (1993– 98), turpat publicējis rakstus par Latvijas kino problēmām. Rakstījis rakstus par kino tematiku enciklopēdijai Rīga, sacerējis bērniem domātu enciklopēdiju par Latvijas kino. Dzīvesvieta: Saulkrasti.

Krūmiņš Armands (1938) • Armands Krūmiņš uz Saulkrastiem atbrauca 1980. gadā, lai pildītu slimnīcas galvenā ārsta pienākumus, – uz palikšanu. Jau gadsimtu mijā divas reizes viņš ticis ievēlēts par pašvaldības vadītāju. Valsts dibināšanas gadadienā novada dome viņam izteica pateicību par Saulkrastu labā padarītajiem darbiem. Bijis Saulkrastu domes priekšēdētājs no 1997. g- 2005. g. Astoņi gadi pagājuši, vadot Saulkrastu pašvaldību, un vēl astoņi – deputāta amatā. • Uzaudzis Rīgā, Pārdaugavā, izstudējis medicīnu un ārsta profesijā rūdījumu guvis Rīgas 1. slimnīcā, gandrīz pirms 40 gadiem atbraucis uz Saulkrastiem, ķirurgs, ginekologs Armands Krūmiņš, lai gan sākumā dzīvojis viesnīcā, tomēr tā arī šeit palicis. • Avots : http: //news. lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2019/11/12/armands-krumins-labie-darbi-nekur-nav -pazudusi

Knīrims Johans Vilhelms (1805 -1869) • Pirmais mācītājs, kurš ilgāku laiku dzīvoja un darbojās Pēterupes draudzē (no 1851. gada līdz pat pēdējām savas dzīves dienām), apglabāts Pēterupes kapos. Mācītāja piemiņu glabā trīs pieminekļi: pati baznīca, vairāk nekā 130 gadus vecais ozols, kuru mācītājs pats iestādīja 1869. gadā īsi pirms nāves un balts marmora krusts Pēterupes kapsētā. Saulkrastos zaļo Neilanda aleja, ko 1879. gadā stādījis Latviešu draugu biedrības direktors, literāts un mācītājs J. Neilands (1840 -l 9 l 5). Alejas galā aug Knīrima ozols. Mūža pēdējā gadā to stādījis valodnieksun mācītājs J. V. Knīrims (1805 -l 869). Aleja beidzas pie mācītāja Līgotņu mājām. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /latv 2000 n 303306|article: DIVL 568|query: Knīrima%20 Knīrims|issue. Type: P

Lazovskis Ilmārs (1931 -2003) • • Pabažos vasaras pavadījis– medicīnas doktors, profesors, LTF Domes loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1995) un ordeņa domes loceklis. Par sevi – pats: Esmu dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā. Tēvs bija žurnālists, māte -nodokļu inspektore. 1939. gadā iestājos Rīgas pilsētas 8. (Maija) pamatskolā. Sakarā ar to, ka 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāki mūsu ģimenes locekļi, 1944. gada septembrī kopā ar vecākiem devos bēgļu gaitās uz Kurzemi un sāku mācīties Valdemārpils pamatskolā. 1945. gada jūlijā atgriezāmies Rīgā, taču dzīvokli ar visu iedzīvi bijām zaudējuši un viss bija jāsāk no jauna. 1946. gadā beidzu Rīgas 8. pamatskolu un 1950. gadā - Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolu. 1950. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē, ko tā paša gada rudenī pārveidoja par Rīgas Medicīnas institūtu. Studiju gados profesora Kristapa Rudzīša vadībā strādāju studentu zinātniskajā pulciņā un klīnikā. Pēc Medicīnas institūta beigšanas trīs gadus strādāju par ārstu Gulbenes rajona slimnīcā. No 1959. līdz 1962. gadam mācījos aspirantūrā RMI Fakultātes terzåpijas katedrā prof. Kristapa Rudzīša va ībā un pēc tam strādāju profesora saistaudu slimību laboratorijā. 1964. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta (tagad pielīdzināts Dr. med. grādam) disertāciju par locītavu slimībām. 1965. gadā mani ievēlēja par Fakultātes terapijas katedras docentu. 1971. gadā saņēmu ANO Pasaules veselības aizsardzības organizācijas stipendiju un pusgadu studēju un strādāju Lielbritānijā Edinburgas un Londonas klīnikās. 1972. gadā pēc prof. Kristapa Rudzīša aiziešanas pensijā mani ievēlēja par Fakultātes terapijas katedras vadītāju. 1978. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu doktora (tagad pielīdzināts Dr. habil. med. grādam) disertāciju par dažām nieru slimībām. 1978. gadā mani ievēlēja par profesoru. 1980. gadā papildināju zināšanas iekšķīgās slimībās Austrijā, Lincas Elizabetīniešu slimnīcā prof. Bruno Vačingera vadībā. Esmu lasījis zinātniskus referātus ārstu kongresos Francijā, Itālijā, Krievijā, Ungārijā, Vācijā un citur. 1995. gadā tiku iecelts Latvijas Medicīnas akadēmijas Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas lekšķīgo slimību klīnikas vadītāju. Ar šo slimnīcu saistīts viss mans darba mūžs. Te arī es pats esot nācis pasaulē. Turklāt gan drīz blakus manam tagadējam darba kabinetam. Te atradusies dzemdību nodaļa, ko tolaik vadījis profesors Ernests Putniņš, bet mani esot pieņēmis profesora asistents Jānis Āboliņš. Sieva Edīte ir ginekoloģe, mana kādreizējā kursa biedre. Mums ir meita un dēls, četri mazdēli un mazmeita. Meita ir fīlologe, LU docente. Dēls gājis ve cāku pēdās. Viņš strādā Medicīnas akadēmijā par asistentu, prot piecas sveš valodas. Mūsu ģimenē cieņā ir darbs un atpūta. Man vairāk patīk slēpot un airēt. Kopā ar bērniem un mazbērniem ar laivu esam izbraukājuši visas skaistākās Latvijas upes. llmārs Lazovskis sarakstījis vairāk nekā 170 zinātnisku rakstu, četras monogrāfijas un mācību grāmatas iekšķīgajās, arī locītavu, un nieru slimībās. Viena no tām Simptomu un sindromu vārdnīca- tulkota krieviski un izdota Maskavā, tā tulkota arī čehu valodā. Publicēti vairāki raksti par latviešu valodas, morāles un ētikas, veselības un citiem jautājumiem. 1990. gadā l. Lazovskis tiek ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1992. gadā – par LZA akadēmiķi. l. Lazovskis ir Latvijas ZA Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēdis, Latvijas lntemistu asociācijas viceprezidents. Eiropas Renālās asociācijas iedrs un Vācijas Nefrologu biedrības biedrs, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis. 1995. gada vasarā Ilmāru Lazovski uzaicināja darboties Triju Zvaigžņu ordeņa domē. Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/index-dev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /latv 1996 n 219220|article: DIVL 279|query: Ilmārs%20 Lazovskis|issue. Type: P

Lācis Vilis (1904. 05. 12 - 1966. 02. 06) • Dzimis 1904. g. 12. maijā Vecmīlgrāvī. 11 gadu vecumā tikko beigušu draudzes Skolu, bēgļu vilnis viņu aiznes uz Sibīriju. Trīs gadus Lācis pavada Altājā, pie pašām Mongolijas robežām. lestājās skolotāju seminārā. Savdabīgā Sibirijas dzīve un cilvēki sniedz daudz spilgtu iespaidu. Viņš mēģina tos attēlot dzejā un mazākos stāstiņos, ko pa reizei iespiež latvju un krievu perodiskajos izdevumos 1921. gadā Vilis Lācis atgriežas dzimtenē ar tukšām kabatām, bet ar lielu dzīves pieredzi. To viņs vēl papildina 7 gadu ilgajās jūrnieka un zvejnieka gaitās. Tā sākās rakstnieka darbs, kas līdz šim izteicies romānā ‘’ Pasaule izlekusi no sliedēm’’un romānu triloģijā ‘’Piecstāvu pilsēta’’, ‘’Pasaules jūrās’’ un ‘’Putni bez spārniem’’. Rakstnieks mēģina skatīt dzīvi nesakrāsotu, neliekuļotu- kā labās, tā ļaunās puses. ’’ Īsts rakstnieks nevar skatīt dzīvi citādu, kāda tā ir. ’’ -atzīstās viņš, ‘’romāna noskaņai jāizaug no aprakstāmās vielas’’’ Savos romānos, izņemot pirmo, kur tēloti utopiski notikumi Vilis Lācis parādās kā īsts reālists. Vielas jāizvēlē tomēr viņš iet arvien jaunus ceļus un izmanto tādus tematus, kas līdz šim maz aprakstīti. Šāda maz aprakstīta nozare ir jūrnieku dzīve; daži rakstnieki, kas tai pieskārušies vienmēr tinuši to neīstā romantisma miglā. V. Lācis pieiet jūrnieku dzīvei, ko viņš labi pazīst, ar asu, novērojošu skatu un paver tur dzudzas īpatnas ainas. • Apmēram 20 min. gājiena no Pabažu stacijas, cauri melnalkšņu un berzu jaunaudzēm, saskatāms sarkans mājas jumts. Tur piekalnē stāvēja Vila Lāča jaunsaimniecība —Cepļi. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /jazi 1932 n 161|article: DIVL 209|query: Vilis%20 Lācis|issue. Type: P

Lasmanis Mārtiņš(1891. 10 -1973. 07. 05) • Viņš atceras sevi Saulkrastos no tā brīža, kad leraudzīja pasauli. Toreiz viņš ar vecākiem un māsu dzīvoja viņpus Ķišupes. Tēvs bija Bīriņu barona mežstrādnieks, māte veļas mazgātāja. Toreiz te vasarās sabrauca visi baroni, dzīroja, rīkoja izpriecas. Kur tagad ambulance, toreiz bija restorāns, dejas zāle. Kāpās augas dienas spēlēja orķestris. Prāta nāk «melnās sotņas» trakošana pēc 1905 gada. Viņš pinās lielajiem pa kājām un visu redzēja, dzirdēja. Pa vasarām ganu gaitas pie viena saimnieka, pie otra. Desmit gadu bija. Kad iesāka iet Plades skolā. Trīs ziemas. . . Skola bija četrgadīga. Pirmās trīs klases par brīvu. Par ceturto skološanās gadu vajadzēja maksāt tā muižas kungi bija noteikuši. Ta arī palika bez ceturtās klases. Devās tēvam līdzi meža darbos. Cirta, zāģēja malku. gatavoja kokmateriālus. . . baronam. Četrpadsmit gadu vecumā augām dienām vilkt zāģi nebija viegli. Bet Jāvelk bija. Vēlāk sadomāja iet uz ūdeņiem, uzkāpa uz zēģelnieka. Vienu vasaru brauca par matrozi, patiesībā bija strādnieks. Vajadzēja nest malku. dažreiz ari ēdienu vārīt. Četri cilvēki vien bija. Tad uzkāpa uz slavenās «Nelbādes» . Toreiz tas bija vienīgais glaunais satiksmes līdzeklis ar Rīgu. Brauca līdz pirmajam pasaules karam. Mobilizēja 1915. gadā, apmācīja Starajā Rusā. Prasīja, lai pārceļ pie latviešu strēlniekiem. ledalīja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Tad Nāves sala. . . Pirmā fronte, pirmās ugunskristības, Tīreļpurvs, l-ožmetējkalns. Pēc Rīgas krišanas «lidojošā pastā» . Tā bija atsevišķa nodaļa. Uzbrukuma gadījumā, kad pārrāva frontes līniju, veidoja «dzīvo ķēdi» , tā sakot, telefonu: fronte štābs. . . Tad smaga slimība. Slimnīca. «Baltā biļete» . Mājas. Bet vai tad revolūcijas laikos varēja nodzīvot mājās? 1918. un 1919. gados brīvprātīgo milicijā. Gāja uz ceļiem kontrolēt budžu vezumus. Visapkārt bads. Vecsaimnieki slēpa pārtiku, maizi. Ņēma to nost, lai būtu ko pabarot trūcīgos. Atnāca no frontes ar japāņu sistēmas šauteni. Sākās vācu okupācija. Kāds uzdeva, ka Lasmanis slēpj ieročus un lr «kreisais» . Izglāba pagastvecākais, -bija labs cilvēks. Tā palika dzīvs. Bet citus nošāva. Sievas brāli Mārtiņu. Kantaiņus sievu un vīru. Albertu Tenisonu. Pēteri Liepiņu, māti un meitu Zviedres. Starp tiem vienu jaunu meiteni un vecu nabagu. Septiņus cilvēkus nopļāva lodes 1919. gada maijā pie Inčupes. Tajā vietā priedē iegrieza krustu. Mārtiņš ņēma 200 patronas, aizgāja mežā. Dzīvs rokās nebūtu devies. . . Sākās saeimas laikmets. . . No lieltirgotāja Ķezbera (tā paša Garozas «Zvejnieka dēlā*) aizņēmās zvejas rīkus, tīklus uz vekseļiem. Uz trim mēnešiem. Ja Ķezberam bija labs prāts, gaidīja. Ja ne ņem, kur gribi. Bet jūra nav ne ezers, ne upe. Vienā brīdi vētra aiznes visu. Nodevi pustonnu zivju Ķezberam. Domā nu būs nauda. Bet izrādās nogādāšana tirgū izmaksājusi dārgāk nekā zivis vērtas. Atdevi zivis, bet paliki vēl parādā. . . Zvejas starplaikos lādēja kuģus, ziemā visi meža darbos Kas turīgāks ar zirgu, kurš nabags kājām. Lai eksistētu, dzīvotu un samaksātu vekseļus. Pienāca 1940. gads. Kļuva izpildu komitejas loceklis Bīriņos, Jūrmalas pārstāvis. Kādu dienu saņēma no apriņķa rīkojumu organizēt Invalidu namu. No četriem apkārtējiem pagastiem ar šķūtēmm saveda visu» «nabagmājas» lemītniekus. bijušajā mācītājmuižā, kur tagad vidusskolas Internāts Sadabūja saimnieci, grāmatvedi veļas mazgātājas, ēdienu gatavotāju. . . 1941 gads. Fašistu bumbas krita pie Pēterupes. pie Ligotnēm (Invalidu nama). . . Grūtie okupācijas gadi. Kad fašistus 1944. gada 13. oktobri padzina no Rīgas, sākās atkal gaišas, rosmes pilnas dienas. Viņu ievēlēja par priekšsēdētāju. . . Deputāts-no pašām pirmajām vēlēšanām. Šoreiz ari levēlēja viņu. Daudz piedzīvots te. Saulkrastos, kopā ar uzticamo mūža draugu Rozāliju. No Saulkrastu izpildkomitejas priekšsēdētāja amata viņš vēlāk aizgāja. Jūra vilka pie sevis. Jo viņš bija zvejnieks (arī viņa dēls Valdis Ir zvejnieku arteļa biedrs). Kolhozu «Zvejnieks viņš. Mārtiņš Lasmanis, palīdzēja radīt, celt. . . Tās lr viņa otrās mājas. Artelis Izauga. Izbagarēja ostu. Kuģi tagad brauc lekšā Aģes grīvā, nav vairs pēc siļķēm Jāskrien uz Mangaļiem. lepnais, ne tikai pašu republikā slavenais klubs, vēl lepnākā skola. Vēl tikai vajadzētu kā « 9. Maijam* savu zivju Žāvētavu. Būs. par to nav šaubu*. Ceturto gadu viņš ir pensijā. Nemaz vēl neliekas, ka tik daudz gadu. viņš saka Rozālijai. Tikai bērni 5. Paskaties, kā viņi izauguši, tikai tad saprotu, ka gadi gājuši. . . Valda Dzelmītei jau septiņpadsmit, leminas sieva. Guntiņai pieci. . , Tā aiztecējis tas mūsu. strādnieku bērnu, bērnu un bērnu mūžs. . . Viņa pasmaida un. rīkodamās gar plīti, paveras caur atvērtajām durvīm vīra baltajā matu kupenā: Jau maijs. Šopavasar aprit 50 gadu, kopš nošāva brāli Mārtiņu. Tikai divdesmit trīs gadus vecu. Man toreiz bija tik, cik tagad Dzelmītel. 50 gadi kopš padomju varas nodibināšanas Latvijā šo cilvēku mūžā atstājuši nozīmīgas pēdas. Savus spēkus un prasmi Mārtiņš Lasmanis atdevis padomju varas izcīnīšanai un padomju dzīves jaunajai, skaistajai augsmei. Par to, lai cilvēkiem šodien būtu labāk nekā bija vakar, bet rit labāk nekā šodien. Mārtiņš turpina darbu. Mezgls aiz mezgla, atkal jauna tīkla «acs» . . Tā dzīve metusi ari viņa paša mūžu, siedama mezglu pie mezgla, dažreiz līdzenus, bet pa lielākai daļai grodus un asus. V. Selgāre • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/index-dev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /dabr 1969 n 057|article: DIVL 25|query: Mārtiņu%20 Mārtiņa%20 Lasmaņa%20 Saulkrastu|issue. Type: P

Līcis Normunds (1973. 11. 15) • Līcis ir dzimis 1972. gadā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis bakalaura grādu ar specializāciju ainavu arhitektūrā. Līdz vēlēšanām 2017. gadā viņš bija Saulkrastu novada domes priekšsēdētāja vietnieks. • • Saulkrastu novada domes priekšēdētājs no 2018. gada. Avots : https: //saulkrasti. lv/pasvaldiba/dome/deputati/

Mālmeistars Aleksandrs (1911. 10. 18 – 1996. 12. 10) • Dzimis 1911. gadā Saulkrastu Pēterupē. Zinātnieks 1937. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultāti. Pēc tam līdz 1940. gadam strādāja Latvijas Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu departamentā un Liepājas pilsētas valdes Tehniskajā daļā par inženieri. • Pēc Latvijas okupācijas no 1940. līdz 1941. gadam Mālmeisters bija Liepājas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, Vācijas iebrukuma laikā iestājās Sarkanajā armijā, kur dienēja līdz 1945. gadam. Pēc kara nodevies zinātnei, sevišķi polimēru pētīšanai. 1963. gadā Rīgā viņa ierosmē nodibināts pirmais polimēru mehanikas institūts visā Padomju Savienībā. Mālmeistars izstrādājis lokālo deformāciju teoriju, kas palīdz Izprast materiālu sarežģīto deformēšanās procesu atkarībā no noslogošanas ilguma, veida un temperatūras. Ar to rastas jaunas iespējas praktisku mehānikas problēmu risināšanā 1945. gadā kļuva par docētāju Latvijas Valsts universitātē (līdz 1958. gadam), no 1947. līdz 1952. gadam bija Inženierzinātņu fakultātes dekāns. 1958. gadā uzsāka darba gaitas Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), kur strādāja līdz 1963. gadam par docētāju. 1961. gadā uz diviem gadiem kļuva par RPI rektoru. No 1953. līdz 1961. gadam Mālmeisters vadīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūtu, no 1963. līdz 1970. gadam — akadēmijas Polimēru mehānikas institūtu, no 1984. līdz 1988. gadam vadījis Polimēru mehānikas institūta laboratoriju. Bijis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents no 1970. līdz 1984. gadam. Latvijas PSR ZA akadēmiķis (1958), PSRS ZA korespondētājloceklis (1970). • Laikā no 1971. gada 7. jūlija līdz 1975. gada 3. jūlijam bija Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs. No 1974. līdz 1984. gadam bija PSRS Augstākās Padomes deputāts. Miris 1996. gadā, apbedīts Meža kapos Rīgā. • Avots ; https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /p_001_xlak 1970 n 102|article: DIVL 343|query: dzimis%20 Pēterupes|issue. Type: P

Muižulis Sīmanis (1858. 06. 231942. 06. 19. ) • Kapteinis Sīmanis Muižulis dzimis 1858. g. 23. jūnijā Pabažu pag. Brakšās. Jūrnieka gaitas sācis 1876. gadā un kā kapteinis jau no 1879. gada vadījis buriniekus „Amazia", „Julia Katherina", „Tantivy", «Marta Maria", «Elza Auguste", bet ar pēdējā zaudēšanu kara gados pārtraucis jūras braukšanu. Pēc tam palicis krastā un saimnieko savās lauku mājās, līdzdarbojoties vietējā pašvaldību un sabiedriskā darbā. • Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /p_001_jurn 1938 n 08|article: DIVL 385|query: Sīmaņa%20 Muižuļa%20 Muižulis|issue. Type: P

Neilands Jānis (1840. 01. 24. - 1915. 11. 15. ) • Mācītājs. Skultē, Pēterupē un Carnikavā bija draudzes gans no 1871. Līdz 1883. gadam. Bijis Latviešu draugu biedrības direktors. Neilands atzinies, ka Pēterupei pieder viņa mīlestība: “Kā var Burtnieku ezeru salīdzināt ar manu mīļo jūru? Kad jūra bangojas, tad jūra savas dziesmas dzied, – kas lai to aizmirstu!” A. Bīlenšteinam, vienam no pirmajiem latviešu valodniekiem, Neilands viņa 25 gadu amata svētkos veltījis dzejoli ‘’Bitīte”, ko nezinātājs mūsdienās var noturēt par tautasdziesmu: “Teici, teici valodiņa, Ko upīte burbulēja, Ko pogoja lakstīgala. ” Vēlāk tam melodiju sacerējis Jānis Cimze. Strādājot Skultē un Pēterupē, Neilands izveidoja kori, ar kuru 1873. gadā piedalījās I Vispārīgos Latviešu dziedāšanas svētkos. 1879. gadā Neilands iestādīja liepu aleju no baznīcas uz mācītāja māju. Apbalvots ar zelta amata krustu. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Jānis_Neilands

Ozolītis Herberts (1902. 11. - 1987. ) • • Ozolītis Herberts (1902. 11. - 1987. ) • Rodas izdevība un iespēja papildināt savu vokālo meistarību Eiropas valstīs Itālijā un Francijā (1937 -1939). Zagrebas opera piedāvā ļoti izdevīgu kontraktu, taču sākas karš, un Ozolītis atgriežas Latvijā. 1944. gada rudenī viņš aktīvi iesaistās Rīgas operas atjaunošanā un piedalās gandrīz visās izrādēs, dziedot vadošās lomas, piemēram, iemīļotos Rigoleto un Demonu, kā arī Amonasro, Skarpiju, Jago, Žermonu, Mazepu, Oņeginu, Eskamiljo, Nilakantu, Kņazu Igoru, Renato, Šarplesu, Napoleonu Prokofjeva “Karā un mierā”, Daumantu Alfrēda Kalniņa “Baņutā” un vēl citas baritona balsij paredzētās lomas, reizēm dziedot arī basa partiju, piemēram, Ramfisu Verdi “Aīdā”. • Mākslinieks radījis plašu tēlu klāstu, saliedējot skatuvisko veidojumu un vokālo interpretāciju. Operdziedātājs Herberts Ozolītis lieliskās profesijas iemaņas nezaudējis, ar savas meistarības pieredzi 70. gados dalījās A. Popova Rīgas radiorūpnīcas vokālajā studijā. Tur vokālās mākslas interesentu grupu maestro ar dabisku vieglumu mācīja izdziedāt plaša diapazona skaņu gammu. • Bez vokālo iemaņu nostiprināšanas lielu darbu Herberts Ozolītis ieguldīja analizējot vokālā skaņdarba izteiksmes iespējas, pamatojot to nozīmīgumu katra skaņdarba satura atklāsmei un izpildījumam. Samtainā baritona balss īpašnieks bija īstens tautietis un patriotisma vadīts kultūras darbinieks, kā arī spilgta un vienreizēja personība, kas iedvesmoja un ietekmēja kļūt par stipru un garā bagātu cilvēku. Maestro Ozolītis savu vokālās mākslas mīļotāju lokā iemantojis patiesu cieņu un pateicību par vērtīgu pasaules uzskatu veidošanu, kas nostiprina pārliecību par neapšaubāmu mākslas unikalitāti. • Avots : https: //www. zudusilatvija. lv/objects/object/36553/ Herberts Ozolītis dzimis 1902. gada 11. februārī Rīgā, uzaudzis Vidzemes jūrmalā, Skultē. Jau skolas gados topošajam māksliniekam atraisās radošās spējas un muzikālās dotības. Vokālo mākslu operdziedonis apgūst Latvijas Konservatorijas pedagoga Paula Saksa klasē, ko absolvē 1930. gadā. Jau 30 -tajos gados jaunais dziedonis sāk pedagoga darbu Rīgas Tautas konservatorijā, Cēsīs, Valmierā un Ventspilī. Viņš aktīvi iesaistās mākslinieku un tā laika radošās inteliģences vidē, kā arī piedalās koncertos un uzstājas Radiofonā.

Osis Jānis ( 1943. 10. 4. - 1991. 07. 22. ) • Mākslinieks. Interjerists, gleznotājs. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju (1971). Papildinājies Tallinas Mākslas institūtā (1975, 1982). Kopš 1971. gada Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs, docents (1987), profesors (1992), kopš 1997. gada rektors. Latvijas Mākslinieku savienības, Starptautiskās mākslas asociācijas B 13 biedrs. Latvijas Mākslas akadēmijā apguvis interjeru iekārtošanas mākslu, glezno portretus. Piedalās izstādēs kopš 1958. gada, vairākkārt ieguvis augstu starptautisku novērtējumu un atzinību. Vasaras pavadījis Saulkrastos. • Avots : https: //www. vestnesis. lv/ta/id/68916

Peilāne Marianna (1915. - 1996. ) • Māksliniece Marianna Peilāne dzimusi 1915. gada 8. februārī Madonas apriņķa Mārcienas pagasta Vilkukrogā lauku amatnieka – kurpnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē, kur viņu jau gaidīja vecākais brālis Voldemārs. Gadiem ejot, ģimenē ienāk jaunākas māsas un brāļi, taču no kuplā ģimenes bērnu pulka dzīves līdumā paliek četri: Voldemārs, Marianna, Velta un Jānis. Marianna zināšanu pamatus apgūst vietējā Mārcienas pamatskolā. Šajā laikā arī sākas dziļāka interese par zīmēšanu. Latvijas brīvvalsts pirmajā agrārajā reformā Mariannas tēvam piešķir jaunsaimniecību – mežu ieskautu zemes gabalu, un Peilāni uzceļ māju „Gardienas”. Šeit nākamā māksliniece aizvada savu jaunību. • Mācoties Madonas vidusskolā, Marianna joprojām daudz zīmē, tādēļ 1934. gadā, pabeidzot skolu, viņa jau skaidri zina, ka savu dzīvi turpmāk vēlas saistīt ar krāsu mākslu. Tomēr ceļš uz Mākslas akadēmiju vēl ir slēgts, jo tēvs, strādādams par kurpnieku, nespēj meitai nodrošināt ceļu uz augstskolu, tādēļ Mariannai pašai ir jāmeklē iespējas turpināt mācības. Viņa pēc ģimnāzijas pabeigšanas vienu gadu mācās Dzērvīša mākslas amatnieku skolā Rīgā. Pēc tam, no 1935. gada līdz 1937. gadam, iestājas Valsts Daugavpils skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas sāk strādāt Ludzas apriņķa Virzas pagasta Raipoles 6 -klasīgajā pamatskolā par skolotāju. Šajā laikā viņa sastop arī savu mūža mīlestību Vladislavu Šveidi un nodibina ģimeni. • Taču aicinājums zīmēt ir daudz lielāks par skolotājas darbu, un 1944. gada rudenī viņa atstāj darbu Virzas skolā un uzsāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Šajā gadā uz vienu vietu ir četri studētgribētāji – Marianna kļūst par vienu no viņiem. Akadēmijā jaunā māksliniece mācās pie tādiem izciliem skolotājiem kā Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks u. c. Cītīgi strādājot Stājglezniecības darbnīcas vadītāja mākslinieka Jāņa Liepiņa vadībā, Marianna 1950. gadā beidz augstskolu ar diplomdarbu „Augļu koku stādīšana kolhozā”. Mācību laikā Mariannu visā atbalsta vīrs Vladislavs Šveide. Viņš ir tas, kurš vēl Raipolē, ieraudzījis tur uz laiku apmetušās jaunās skolotājas M. Peilānes gleznotos darbus, ir pārsteigts par viņas talantu un rosina Mariannu studēt augstskolā. Viņš palīdz ar idejām un padomiem, kā arī nodrošina ģimenei iztiku. Pēc augstskolas viņa vienu gadu nostrādā kombinātā „Māksla”. Ar vīru, mākslinieku Vladislavu Šveidi, 1952. gada vasaru pavada Koknesē, kur glezno Pērsi un tās apkārtni. Gleznojot jaunā māksliniece saprot, ka diploms neapliecina mākslinieku, bet ir tikai ceļa rādītājs turpmākiem darbiem. Un viņa strādā, viņa glezno… Vēlāk māksliniece Marianna Saulkrastus nosauc par savu un vīra Vladislava mākslas darbu dzimteni. • Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/musu-novadnieki-marianna-peilane/

Pētersons Inguss(1959. 02. 12. ) • Dzimis 1959. gadā Gulbenē sporta trenera Aleksandra Pētersona, 5. un 6. Saeimas deputāta un ārstes ģimenē. Piecu gadu vecumā ģimene pārcēlusies uz Saulkrastiem. Mācījies Saulkrastu vidusskolā, mūzikas pamatus apguvis Zvejniekciema mūzikas skolā un Cēsu Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā. Pabeidzis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā. Jau vidusskolā Ingus Pētersons sāka dziedāt Valmieras estrādes ansamblī, kura sastāvā kādā konkursā viņu ievēroja Raimonds Pauls. Sekoja uzaicinājums dziedāt Radio un televīzijas vieglās estrādes mūzikas orķestrī, kurā darbojoties Pētersons kļuva par populāru estrādes dziedātāju. Laika posmā no 1979. līdz 1982. gadam Pētersons ierakstījis vairākas populāras dziesmas sadarbībā ar R. Paulu, Uldi Stabulnieku, Ivaru Vīgneru un citiem komponistiem. Populārākās dziesmas "Mikrofona" aptaujā: "Nenes zvaigznes istabā" (1979, 5. vieta), "Par nesatikšanos" (1980, 5. vieta), "Ar mīlestības pinekļiem" (1981, 5. vieta), "Nav mīla jāmeklē" (1982, 10. vieta), "Akas" (1982, 15. vieta). • Vēl mācoties Valsts konservatorijā, Pētersons pameta estrādi un pilnībā pievērsās operas žanram. Kā operdziedātājs uzstājies Londonas, Stokholmas, Oslo, Prāgas, Ķīles, Grācas, Vupertāles un citos operteātros. Laulībā ar flautisti Ditu Krenbergu dzimusi meita Marta Līna. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Ingus_Pētersons

Augusts fon Pistolkorss (1822 -1886) • (vācu: August Friedrich Baron von Pistohlkors) bija vācbaltiešu virsnieks, mākslas darbu kolekcionārs un zinātnieks, Bīriņu muižas īpašnieks, viens no Saulkrastu kūrorta izveidotājiem. Viņa tēvs – Krievijas impērijas virsnieks Aleksejs fon Pistolkorss(1792 -1870) pēc kāzām (1813. gadā) ar kartogrāfa un tiesneša grāfa Ludviga Augusta Mellīna meitu Annu Augusti Henrieti (1798 -1863) ieguva Bīriņu muižu. Šajā laulībā dzimis Augusts un viņa māsa Natālija Helene Auguste (18291854). 1850. gadā Augusts fon Pistolkorss apprecēja Pēterburgas baņķiera Aleksandra fon Štiglica audžumeitu Emīliju fon Harderi (1829 -1894), tādējādi pūrā saņemdams 7 miljonus zelta rubļu. Pateicoties šai naudai, 1857. -1860. g. viņš varēja uzbūvēt Bīriņu muižas jauno kungu māju (tagadējo Bīriņu pili). Barona skatījums uz pasauli bija tālredzīgs, viņu interesēja ne tikai personīgā dzīve, bet arī apkārtējās vides sakopšana un pilnveidošana, tāpēc viņš nesavtīgi ziedoja līdzekļus jaunizveidotā Neibādes kūrorta sakārtošanai. 1870. gadā Pistolkorss ierīkoja ceļu no Bīriņiem līdz Saulkrastiem (Neibādei) • Avots : https: //www. celvezi. lv/raksti/personas/baroni-fon-pistolkorsi/

Aleksandrs fon Pistolkorss (1851 -1904) • Nākamais Bīriņu muižas īpašnieks Augusta dēls Aleksandrs fon Pistolkorss bija aktīvākais jaunās atpūtas vietas Neibādes īpašnieks un attīstības veicinātājs 19. gadsimtā beigās. 1888. gadā tika uzcelta Saulkrastu doktorāta ēka, kuru Aleksandrs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei ārsta vajadzībām • Avots : https: //www. celvezi. lv/raksti/personas/baroni-fon-pistolkorsi/

Priedīte Emma (1905. 07. 03 -) • • Piemirstās mākslas lielā meistare. Kurzemē reiz redzēju, ka vecs «onkulitis» pina spietuvi, ar ko ķer spietojošas bites. . . Domāju, vai es ne varētu kaut ko līdzīgu, vēl skaistāku izpīt. . . stāsta Emma Priedīte. Te arī «dzima māksliniece» , mūsu republikas lieliskā pinumu meistare. Bet Emma Priedīte bija redzējusi arī mākslinieces Kažas lieliskos pinumus. Un, strādājot ar ikvienu jaunu pinumu, viņa mēģināja tuvoties Kažas darbiem. Šodien pinējai Emmai Priedītei ir jau 12 gadu darba stāžs, sīciņo priežu un egļu sakņu «dzīparu» darināšanā, skaisto pinumu (brīnišķīgi sienas šķīvji, cibiņas, citi trauciņi) veidošanā sasniegta liela meistarība. Ja māksli niece Kaža savus darbus pina no jau gatavām, no ārzemēm ievestām saknītēm, tad Emma Priedīte pati meklē koku cirsmās, mežu meliorācijas grāv jos piemērotas sīkas priežu un egļu saknītes, tās žāvē, izplēš, izdrāž un nogludina līdzīgas skaistiem dzīpariem. Pļavās, norās, mežos un silos kā čakla bitīte vāc nektāru, tā viņa vāc ziedus, augus, koku un krūmu mizas, visu piemēroto krāsošanai, jo krāsot drīkst tik-ai ar dabīgajām krāsām. ” Ir vienmēr sīki jāpārzina tautiskie ornamenti, raksti. Senās krāsošanas mākslām. Tā tomēr nav tikai nejaušība, ka Emma Priedīte kļuvusi māksliniece. Jau vidus skolas laikā viņa sapņojusi par gleznošanu, portretu zīmēšanu, par iestāšanos Māklas akadēmijā. Bet kā «Zītaru dzimtā» zābaku pāris ir izšķīris cilvēku likteņus, tā viņai nelaimīgi likteni «līdzējusi» izšķirt veca kārkluvāciete, toreizējā Emmas dzīvokļa saimniece un, proti, par sliktu mākslai. Tomēr zīmēšanu māksliniece nav aizmirsusi arī šodien —— tā viņai palīdz pinumu mākslā. Sākot ikvienu jaunu pinumu, viņa vispirms mēģina attēlot savu ieceri zīmējumā. , Ko māksliniece dara brīvajā laikā? Tāda, protams, ’maz, jo viņa strādā ļoti daudz un pacietīgi. —— Vākaros pirms gulētiešanas mīlu lasīt, —— viņa saka. Tādēļ arī Emma Priddīte nav rets viesis ciemata bibliotekā. Mākslinieciskās pinējas darbi tiek atpirkti un sūtīti uz pārējo republiku, gan ār zemju izstādēm Arābijasun Čehoslovākijas, Leipcigas un citām. Emmas Priedītes darbi ir uz ļoti augstas meistarības pakāpes, tie ir patiesi skaisti. Tieši tāpēc, iepazīstot tuvāk mākslinieci un viņas darbus, sirds „pielīst ar gaišu prieku —' senā skaistā tautas māksla dzīvo. ' ' Avots : https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/indexdev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /dabr 1960 n 030|article: DIVL 90|query: meistare%20 Emma%20 Priedīte%20 Emmai%20 Priedītei|iss ue. Type: P

Placēns Gunārs (1927. 08. 31. ) • Pēc Rīgā pavadītas ziemas aktieris Gunārs Placēns vasaru pavadīs savā Zvejniekciema mājā "Pekstiņi" Saulkrastu novadā. Dailes teātra aktieris (kopš 1951. gada). Dzimis 1927. gada 31. augustā Madonas rajona Sausnējas pagasta Zemturu mājās. Izglītība: Sausnējas pamatskola, Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skola, Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikums, LPSR Valsts Teātra institūts (1951) • Rīgas Kinostudijā filmējies no 1958. gada. Spēlējis 35 filmās, Dailes teātrī nospēlējis ap 150 lomu, nozīmīgākās: Šveiks J. Hašeka Šveiks (1961), Dons Heromo R. Šeridana Atjautīgā aukle (1974), Doktors Votsons A. Konana Doila Šerlokss Holmss (1979), Sančo Pansa M. de Servantesa Dons Kihots (1984). Šīs sezonas repertuāra lomas: Reinis Ē. Hānberga lugā Ērtas dzīvošanas mirklīši (rež. K. Auškāps) un Pulkvedis K. Kīzija traģikomēdijā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (rež. A. Morfovs, Bulgārija). Spēlē Ra. Coco teātra izrādē Septiņi vecpuiši (rež. I. Lūsis) Apbalvojumi: Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1971), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums (1977), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2011), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona komandiera 1. pakāpes goda zīme (2015) Uzņemts Teātra Zelta fondā (2012) Precējies (23. 12. 2011. ). Līdz kāzām ar savu mīļoto sievieti Rutu Bāganti bija kopā jau 15 gadus. Abi satikušies Dailes teātra Vecgada ballē Aktiera radošais mūžs aprakstīts Gunnara Treimaņa grāmatā No Šveika līdz viņa majestātei ķeizaram Francim Jozefam (Madris, 2006) Avots : http: //news. lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2017/08/30/ak-dievs-kas-bus-kas-nebus? related=yes

Postaža Lilita (1941 -2011) • Savus darbus kopumā viņa uzskata par personisko dienasgrāmatu, tādēļ nelabprāt no tiem šķiras. Katrs darbs austs samērā ilgu laiku un atgādina notikumus un noskaņas tajās nedēļās un mēnešos. Viņa gan strādā koncentrēti, atbrīvojot sevi radoši, tomēr neatrauti no savas sievišķīgās ikdienas — nespējot un arī īsti nemaz negribot pilnībā atbrīvoties no ģimenes, sadzīves un sabiedriskajiem kontaktiem. Vienīgi tā saukto mājassoli viņa cenšas samazināt līdz minimumam, un to dara visracionālākajā veidā — pēc iespējas ātrāk veicamo paveicot. Tik cēlos rakstos iešifrētās dienasgrāmatas lapas gan saglabājušas viņas mūža mazāko daļu, jo, pirms Lilita varēja uzrakstīt savas lielformāta dienasgrāmatas pirmo lappusi, viņa jau bija sieviete ar ģimeni un raibu darba grāmatiņu — šuvēja, fizkultūras instruktore, grāmatvede, mašīnrakstītāja. . . Tā kā vakarskola nebūt nebija izsmēlusi viņas apetīti uz izglītību, tad viņa piedevām vēl iestājās Kaļiņingradas Zivrūpniecības institūtā un pabeidza pirmo kursu, gatavojoties kļūt par ihtiologi. Uzskatīsim, ka šī dzīves soja atspulgs saglabājies vienīgi viņas gobelēnā «Veltījums jūrai» , kuru iegādājusies Latvijas Kultūras ministrija, un pienākumā, kuru viņa jau desmit gadus veic Zvejniekciema kolhozā «Zvejnieks» — māca aust zvejnieku sievām. Ap to laiku, kad citi aizver Mākslas akadēmijas durvis, viņa tikai tā īsti ķērās pie lietas. Tiesa, jau astoņpadsmit gadu vecumā Lilita bija sagatavojusies iestāties lietišķās mākslas vidusskolā bet, apstākļu spiesta, pārdomāja. Arhitekte Marta Staņa pārliecināja un gleznotājs Nikolajs Petraškēvičs pārkvalificēja topošo zivju speciālisti jaunam darbības laukam, kuru viņas talantam un neatlaidīgajam raksturam vēl bija pa spēkam sākt iekarot divdesmit piecu gadu vecumā. Lai kļūtu tajā gadā par Mākslas akadēmijas studenti, viņa sāka skoloties pie Nikolaja Petraškēviča februārī, pedagogam gan nekādu sajūsmu par Lilitas priekšzināšanām neizrādot. Viņam bija īpašas metodes un prasme, ar kuru tādus kā Lilita visātrāk vest pie rezultāta. Vēlāk Lilita pati daudzas skolotāja pedagoģiskās atziņas izmantoja, kad piecus gadus strādāja par pasniedzēju Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, un turpina šīs spējas attīstīt vēl tagad, nodarbojoties ar saviem un paziņu bērniem. Lilita kļuva par Rūdolfa Heimrāta studenti Tekstilmākslas nodaļā akadēmijā. No katra var iznākt mākslinieks, un jo sevišķi jau no meitenēm —viņām ir tik daudz iespēju sevi mākslinieciski izteikt. Neuztverot šo Marijas Staņas reiz teikto atziņu burtiski, Lilita, toreiz par sevi šauboties, tagad to pašu ar pārliecību saka daudzām meitenēm un sievietēm un savu iespēju robežās palīdz viņām. Divas reizes mēnesī viņa brauc pie Zvejniekciema kolhoza sievām un priecājas — cik labi viņas tiek galā ar abstraktām kompozīcijām. Citi savukārt brīnās par zvejnieksievu austajiem gobelēniem, kuri nedara kaunu pulciņa vadītājas profesionālajam prestižam. Bet vēl auglīgāka atmosfēra ir viņas un vīra, gleznotāja Pētera Postaža, kopīgajā darbnīcā Lāčplēša ielas bēniņstāvā. Tur gandrīz vienmēr ap Lilitu rosās gan kāds pašu, gan radu un draugu bērns, arī tie (diemžēl atkal vairumā meitenes!) ir tiecīgi (vai noskaņoti) uz māksliniecisku darbošanos, daži jau ir profesionālā ceļa sākumā. Viņi netraucē Lilitu darbā, lai arī prasa padomus. Brīžiem ar jauno klātbūtni lieliski izdodas sapludināt vienā veselīgā atmosfērā Lilitas ģimenisko un māksliniecisko ikdienu, jo lielākajām meitām un viņu draudzenēm pa vidu dzīvojas jaunākais dēlēns — piecgadīgais Paulis. Bēniņu izbūve vai Postažu dzīvoklis tad atgādina seno laiku mākslinieku darbnīcas, kad nebija vēl studijas akadēmijās, kad mācekļiem skola bija pie meistara mājās. No. šīs ikdienas atmosfēras, no fā, kas pieredzēts dzīvē, no visiem likteņa pārdzīvojumiem un pagriezieniem, no tā, ka Lilita ar pilnu pārliecību sevi var uzskatīt par līdzsvarotu cilvēku, viņa — vispirms skicēs, tad krāsainā zīmējumā uz kartona topošā darba izmēros — rada jaunu harmoniju, kādu līdzsvarotu vēstījumu citiem cilvēkiem. Dabā tādu formu, kādas Lilita Postaža zīmē savos gobelēnos, nav. Ja pieņemam, ka gobelēns galvenokārt veidojas divu mākslu —tēlniecības un glezniecības saskarsmē, tad viņas darbos forma zīmējuma veidā dominē pār krāsu. Zīmējumu Lilita uzskata par unikālu rokrakstu, kas atšķir vienu mākslinieku no otra, tāpat kā neatkārtojams rokraksts ir jebkuram cilvēkam. Mākslinieka rokas jūtīgums, individualitāte tiek pārnesta audumā vai uz audekla ar zīmējumu. Viņai patīk smagnējas, statiskas formas, kas vēstījumam piešķir monumentalifāti, kaut gan tam, ko viņai ir interese attēlot, galvenokārt piemīt gaistošs, mainīgs raksturs, — sievietes noskaņas, putni un cilvēki, spēle — daži no viņas gobelēnu iecienītiem motīviem. Viņas nolūks ir savaldīt, pakļaut gaistošo savas fantāzijas radītajai formu pasaulei, katrai vērtībai, kas atnāk un pagaist, piešķirt zināmu paliekamību. Dzīvē viņai patīk plašas telpas, lieli, pamatīgi nostrādāti priekšmeti. Viņa dod priekšroku lielformāta gobelēniem — vidēji divreiz trīs metri —, lai tie kļūtu par jūtamu telpas daļu. Gleznieciskā pamatīguma ziņā viņas skolotājs garā un ar saviem darbiem ir Boriss Bērziņš — ar pacietīgu iedziļināšanos attēlojamā priekšmetā, formā, krāsas un faktūras iespējās. Lilitas Postažas uzskats par gobelēnu vērtību varētu saskanēt ar Borisa Bērziņa domām par glezniecību: «Esmu redzējis kinētisko mākslu, kas katru sekundi rada jaunas krāsu kombinācijas, bet man tomēr tuvāka ir statiskā glezniecība, kas ir mūžam nemainīga. Man patīk gleznas, kurās es varu ilgi un pamatīgi iedziļināties. . . » Pēc straujā triumfa gadiem, kas latviešu gobelēna popularitāti pacēla negaidīti augstu, šobrīd dialektiski notiek vērtību izvērtēšana. Viens vienīgs prieka laiks par gobelēna rotājošām un formas iespējām ir pagājis. Gobelēna māksla vēl ciešāk pietuvojusies glezniecībai, bet latviešu tēlotājā mākslā glezniecības kritēriji ir stingra mēraukla. Pie šīs atziņas līdz ar latviešu gobelēna pēdējo desmit gadu attīstību ir nonākusi māksliniece Lilita Postaža — gatava turpināt savu dienasgrāmatu uz lielformāta lapām. Dzīves raibais deķis un dienasgrāmata, kas rakstīta pie stellēm, ir saplūdusi noteikti centrētā virzībā — viņā pašā vispirms, un visiem cilvēkiem ir redzams šī centrējuma rezultāts — izstādēs arī Čehoslovakijā, Bulgārijā, Polijā, Dienvidslāvijā, Zviedrijā, Beļģijā, Šveicē, Francijā, Kanādā, ASV. Bet tepat Rīgā šoruden varēs aplūkot ne vien rezultātu, bet arī ceļu. Personālizstāde Pēterbaznīcas telpās iecerēta tā, lai Lilita Postaža izjustu pati un dzirdētu citu domas, KĀ veidojies viņas rokraksts audumā un atsevišķi — zīmējumā. Sava alfabēta atslēgu mēs atrodam tad, ja reizi dzīvē nekļūdāmies tajā šaubīgajā situācijā, kurā aicina neapjukt arī Lilitas Postažas rakstītais autogrāfs «Liesmai» . • Avots ; https: //periodika. lndb. lv/periodika 2 -viewer/view/index-dev. html? lang=fr#panel: pa|issue: /p_001_lies 1981 n 08|article: DIVL 533|issue. Type: P

Reisons Kārlis (1894. 04. 26. - 1981. 07. 17. ) • • Pabažos dzimis latviešu izcelsmes lietuviešu arhitekts Karoļs (Kārlis) Reisons (1894 -1981). Kārļa Reisona īsa biogrāfija. Nākošais arhitekts Kārlis Reisons dzimis latviešu jūras kapteiņa Sīmaņa Reisona un Minnas (dz. Zvaigzne) Reisones ģimenē 1894. gada 26. aprīlī Pabažos. Kristīts Pēterupes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. 1905. gada augustā Kārlis Reisons pabeidz Pēterupes draudzes skolu un iestājas Pētera I Centrālās reālskolas vienā no vecākām sagatavošanas klasēm. 1913. gada jūnijā viņš pabeidz septīto papildus klasi, veiksmīgi startē konkursā un iestājas Pēterburgā Nikolaja I vārdā nosauktajā Civilinženieru institūtā (tagad Sanktpēterburgas arhitektūras un celtniecības institūtā). 1917. gadā pabeidz tā speciālo nodaļu un no 1919. gada līdz 1920 gadam turpina mācības arhitektūras fakultātē. Pabeidzot arhitektūras fakultāti, viņš tiek uzaicināts strādāt Arhitektūras katedrā, kuras vadītājs ir profesors Pāvels Dmitrijevs. Profesoru padomē Reisons lasa referātu par tēmu “Vispārējs apskats par dzelzsbetona pāļiem”. Reisons gluži kā prognozētājs spēj paredzēt nākotnē, jo Kauņas Kristus Augšamcelšanās baznīcas celšanai vēlāk tiek izmantoti šie dzelzsbetona pāļi. Baznīca tiek celta vietā, kur ir plūstošās smiltis. Viņš kopā ar profesoru izstrādā arī monumentālo ēku konstrukcijas. 1921. gada beigās jaunais arhitekts K. Reisons atgriežas Latvijā. 1922. gada 19. janvārī saņem Latvijas pilsoņa pasi. Taču atrast darbu Latvijā viņš nespēj, un 1922. gada aprīlī viņš dodas uz Šauļiem un tiek pieņemts par Šauļu pilsētas Celtniecības nodaļas vadītāju, kur strādā līdz 1930. gada aprīlim. Darbs ir grūts, 80% pilsētas ir drupās. Ir jāgatavo dažādi dokumenti, ne tikai rasējumi, ir jāpilda daudzi citi darbi. Taču viņš spēj veiksmīgi tikt galā ar tiem. 1930. gada 22. maijā Kārlis Reisons sāk strādāt par Kauņas pilsētas Celtniecības nodaļas vadītāju un galveno inženieri. Šis laiks viņa darbībā ir pats ražīgākais. 1930. gadā Reisons apprecas ar Vitauta Dižā universitātes absolventi Elenu Butnevičūti, viņiem piedzimst meita Renāta un dēls Irvis. 1932. gadā Kārlis Reisons kļūst par naturalizēto Lietuvas pilsoni un kopā ar sievu saņem Lietuvas Republikas pilsoņu pases. K. Reisons ir viens no pazīstamākajiem neatkarīgās Lietuvas arhitektiem, kura darbiem piemīt neoklasicisma un modernisma stilu iezīmes. No 1938. gada līdz 1940. gadam vada vienu no saviem slavenākajiem darbiem Kauņā – Kristus Augšamcelšanās Romas katoļu baznīcas (bazilikas) celtniecību, nodarbojas ar privāto uzņēmējdarbību. Viņš ir arī Kauņas Reformātu baznīcas, Vitauta Dižā muzeja, Zemes bankas, citu administratīvo ēku un privāto māju projektu autors vai līdzautors. Viņš projektē arī tuberkulozes slimnīcu Jurbarkā, slimnīcu Tauraģē, komercskolu Pavalē, konfekšu fabriku “Birute”, kinoteātri, muzeju, skolu un citas ēkas Šauļos. Pēc viņa projektiem Kauņā un Šauļos tiek uzcelti Lietuvas neatkarības pieminekļi. Par ēku celtniecību K. Reisons saraksta divas mācību grāmatas, viena no tām – “Lauksaimniecības ēku celtniecība” (“Žemės ūkio statyba”, 1926) – 1990. gadā tika izdota atkārtoti, un „Māla ēku celtniecība”. K. Reisons kopā ar laikabiedru – latviešu arhitektu I. Blankenburgu – 20. gadsimta 30. gados projektē Kristus Karaļa baznīcu Sarkandaugavā, Rīgā. Strādādams par arhitektu Kauņā, K. Reisons sadarbojas ar bijušo RPI arhitektūras studentu (1913 -1915 un 1918 -1919), lietuviešu arhitektu Vitautu Landsberģi – Žemkalni (1893 -1993). Otrā pasaules kara laikā Reisona ģimenei, kā “buržuāziskās Lietuvas darbiniekam “, lielas zemes (105 ha) un skaista īpašuma īpašniekam, kļūst bīstami dzīvot Kauņā. Reisoni pārceļas uz Paņevežiem, kur Kārlis Reisons atkal sāk vadīt vietējo Celtniecības nodaļu. Bet vēlāk, vācu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam, tiek iecelts par Paņevežas birģermeistaru. Šis periods viņam ir ļoti grūts, jo jāveic pilnīgi visi vācu valdības pieprasītie darbi. Tādēļ 1944. gada 7. jūlijā Reisoni pamet Lietuvu un vairākus gadus dzīvo kā bēgļi Vācijas dienvidrietumos. 1949. gadā emigrē uz Austrāliju. Arī šeit Kārlis Reisons strādā Adelaides pilsētas arhitektūras nodaļā un pēc viņa projektiem pilsētā tiek uzcelta lietuviešu diasporas ēka un Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca. Dzīvojot Adelaidē, abi ar sievu piedalās Adelaides Lietuviešu biedrības darbībā. Par nopelniem Lietuvai arhitekts tiek apbalvots ar IV šķiras Ģedimina ordeni un III šķiras Vitauta Dižā ordeni. Kārlis Reisons mirst 1981. gadā 17. 07. un tiek apglabāts Adelaides kapos. Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/musu-novadnieki-arhitekts-karlis-reisons/

Seregins Jānis (1959. 11. ) • Saulkrastu patriots un iedzimtais, kurš ar aizrautību un degsmi darbojies Saulkrastu novada kultūras attīstībā un vēstures mantojuma saglabāšanā. Bijis pirmais Saulkrastu priekšsēdētājs pēc neatkarības atjaunošanas (1990 – 1997). „Mantojumā no iepriekšējās vadības saņēmu tukšu rakstāmgaldu, tipiski sociālistisko budžetu, autoritāras pārvaldes modeļa izpildkomitejas ierēdņu struktūru, kā arī pilnīgi centralizētu, galēji nolaistu komunālo saimniecību. Bija jāsāk pašam mācīties, cilvēkos jālauž vecais domāšanas veids” (Saulkrastu Avīze, 1994, Nr. 5, 11. lpp. ). Par savu veikumu un nozīmīgo ieguldījumu sava novada izaugsmē un tā atpazīstamības stiprināšanā 2010. gadā saņēmis Saulkrastu Lielo balvu. Radošums un jaunu ceļu meklējumi caurstrāvo arī vaļaspriekus, kas pārvērtušies par nopietnu pētījumu lauku un profesionāla līmeņa nodarbošanos – jau vairāk kā 35 gadus Jānis Seregins kolekcionē visu, kas saistīts ar velosipēdu rūpniecību, riteņbraukšanu un velosportu Latvijā, ir izveidots vienīgais velosipēdu muzejs Latvijā, kurš atrodas, protams, Saulkrastos. Tā kolekcijā ietilpst interesantākie un savam laika posmam raksturīgākie velosipēdu modeļi – to skaitā gan 1886. gadā Emīla Matīsa darbnīcā Liepājā izgatavotais augstrats, gan 1940. gadā VEF sporta lidmašīnu darbnīcā vienā eksemplārā izgatavotais koka divritenis, kuru konstruējis Kārlis Irbītis. Velosipēdu muzejs kļuvis par Saulkrastu vizītkarti un iekārojamu tūrisma galamērķi, pateicoties Jāņa Seregina un viņa dēla Gunta nerimstošajai kaislībai restaurēt kultūrvēsturisko mantojumu, lai atgrieztu tā vērtību un radītu prieku ikkatra saulkrastieša un pilsētas viesa sirdī. Arī darba dzīve saistīta ar tehniskiem izaicinājumiem – no 1997. gada Jānis Seregins strādā Moller Auto Rīga kā jauno automobiļu tirdzniecības konsultants. Tandēmā ar Edvīnu Liepiņu uzrakstīta apjomīgākā un visaptverošākā velosipēdu vēsturei veltītā grāmata „No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados” (2009). • Avots : https: //saulkrastubiblioteka. lv/index. php/2018/10/18/100 gades_cilveks/#more-918

Skujiņa Ligita (1958. 11. 21) • Dzimusi 1958. gada 21. novembrī Saulkrastos. Skolas gaitas sākusi Zvejniekciemā, tad mācījusies Rīgas 64. vidusskolā. Skolas gados mācījusies mūzikas skolā, mācījusies gleznot. Iestājusies Rīgas Kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, tad uzņemta Dailes teātra 7. studijā, kuru beigusi 1982. gadā, vienlaicīgi iegūstot Latvijas Valsts Jāzepa Vītola konservatorijas Teātra fakultātes augstāko izglītību specialitātē „Profesionālā teātra un kino aktrise". Dailes teātrī no 1982. gada. • Avots : https: //www. dailesteatris. lv/lv/makslinieki/arhivs-1/ligita-skujina

Stāmers Jānis (1859. 07. 05 -1940. 05. 25) • Mācījās pagasta skolā Grāvendālē. 1872. -1876. gadā apmeklēja Cesvainesdraudzes skolu un 1876. gadā Vecpiebalgas draudzes skolu. Pēc tam 1876. -1879. gadā studēja Cimzes skolotāju seminārā. Divus gadus strādāja par skolotāju Vecgulbenes meiteņu draudzes skolā, 1881. -1883. gadā bija mājskolotājs Pēterupē un Valmierā. Līdztekus skolotāja darbam gatavojās eksāmeniem ģimnāzijā un gala pārbaudījumus izturēja Tallinā 1886. gadā. Teoloģiju studējis Tērbatā 1886. 1890. g. , iegūstot kandidāta grādu, un gadu nokalpoja pie mācītāja J. Neilanda Valmierā. 1892. -1895. gadā strādāja par mācītāju - vikāru Opekalnā. Emeritējās(atvaļinājās no mācītāja pienākumiem) 1931. gada 1. novembrī. Stāmers vecumdienas pavadīja savā vasarnīcā Pēterupes draudzē, kurai kalpoja vairāk nekā 36 gadus (1895. -1931. gadā mācītājs Pēterupes, Skultes un Carnikavas luterāņu draudzēs). Viņa mūža darbs iekrita vislielāko pārmaiņu laikmetā, pieredzot daudzus sūrus un grūtus pārbaudījumus, taču tika savu draudzes locekļu mīlēts, cienīts, un visus tos laimīgi pārdzīvoja. Mācītājs A. Sudārs viņu raksturoja šādi: “Vairākas reizes mācītājam ir piedāvātas lielākas un bagātākas draudzes, tomēr viņš arvienpalicis uzticīgs saviem jūrmalniekiem. Par mācītāju Stāmeru man daudz nav jāsaka, jo viņu visi labi atceras. Ar savu sirsnību un mīlestību viņš ir ieguvis savu draudžu sirdis”. Stāmeram Pabažos piederēja ne tikai vasarnīca “Meeresruh” bet arī pansija“Katrinbad”, kurā ietilpa divas vasarnīcas, ko viņš apsaimniekoja un izīrēja vasarā. • Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/2010 -gada-vesturiskie-jubilari-saulkrastu-peterupes-ev-luteriskaja-baznica/

Staņa Marta (1913. 01. 04. -1972. 01. 17) • Latviešu modernisma arhitekte, dizainere un skolotāja. Martas Staņas pazīstamākais darbs ir Dailes teātra ēka Rīgā, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā ar savu īpašo, tiem laikiem netradicionālo akustisko risinājumu. No 1953. līdz 1959. gadam strādājusi par būvdarbu vadītāju artelī “Zvejnieks” Skultē. Zvejniekciemā projektējusi arī divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem, Zvejniekciema vidusskolu un kultūras namu. Zvejniekciemā ir arī M. Staņas pašas projektēta vasarnīca – māja, kurā pēc tam dzīvoja māksliniece Lilita Postaža ar ģimeni, tagad – viņas dēls mākslinieks Paulis Postažs un mākslinieces mazmeita. Māja veidota kā ģeometriskas formas- trīsstūris un aplis. Paši mājas īpašnieki vēlāk pieprojektēja klāt arī taisnstūri. • Avots : https: //www. celvezi. lv/raksti/personas/marta-stana/

Sudars Alfreds (1906. 24 - 1944. 06. 01. ) • Sudārs Alfrēds – dzimis Litenes pagasta „Vecgāršniekos” 1906. gada 24. jūnijā. Ar padomju varu Alfrēdam Sudāram bija īpašas attiecības. Vecākiem saimniecība bija liela un bagāta, ģimenē auga astoņi bērni — sešas māsas un divi brāļi. 1919. gadā boļševiki ieradās “Vecgāršniekos” un nežēlīgi, bērnu acu priekšā, nogalināja viņu tēvu. Un tikai tāpēc, ka pārtikuši, ka lielas mājas. Pēc tam krievi visu nolaupīja, pat bērnu drēbītes, bet šķūņus nodedzināja. Māte palika bez vīra, bērni — bez tēva. Labi, ka mātes brālis Ernests Lūsis nāca palīgā saimniekot. Mirdzai—visjaunākajai toreiz bija 3 gadiņi, Alfrēdam — 14. Brālītis Jānītis nomira mazs būdams, palika 7 bērni. Izglītību baudījis Litenes pagasta skolā, Vecgulbenes zēnu draudzes skolā, Alūksnes vidusskolā, kuru beidz 1925. gadā, studējis Latvijas Universitātē tieslietas un teoloģiju. Kandidāta gadu nokalpojis Iecavas-Lambartes draudzē pie mācītāja J. Lūša. Ordinēts Iecavas baznīcā 1932. gada 24. janvārī, bet par Carnikavas, Pēterupes un Skultes draudžu mācītāju ievēlēts 1932. gada 12. aprīlī. Sarakstīja grāmatu „Carnikavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes…” 1944. gadā viņš emigrēja un dzīvo ASV. 1944. gada 10. oktobrī A. Sudārs iebrauca Zviedrijā, Gotlandē Kervikas ostā. Tās pašas dienas vakarā pārbēdzējus noved ar automašīnām uz Visbijas nometni. Dzīve teltīs. Pašiem jāiet pirtīs, mantu dezinfekcija, ārsta pārbaudes. 13. oktobrī viņus pārceļ uz Visbijas otro nometni, teltīs otrpus ceļam. 1945. gada 14. augusta rītā atstāj Rātvikas nometni un tās pašas dienas vakarā iebrauc Vaksjo pilsētā. 1945. g. 15. augustā uzsāku strādāt arhīva darbus pie Vaksjo Doma kapitula. Zviedrijā mācītājs Sudārs ar sievu nodzīvoja 3 gadus. Noorganizēja tur luterāņu draudzi, iemācījās angļu un zviedru valodu. Vācu un krievu viņi jau prata. Tad pienāca uzaicinājums doties uz Čikāgu, uz Ameriku. Viņš kopā ar Annu devās ceļā. Ārpus Čikāgas, Belvūdā organizēja “Miera draudzi”. Ar laiku viņi iegādājās savu mājiņu un arī iztikšana kļūst labāka. 1985. gadā no viņa šķīrās sieva Anna. Viņas pelni urnā tika pārsūtīti uz dzimto Jaunpiebalgu. 1997. gada 25. aprīlī mācītājs Alfrēds Sudārs atgriezās Dzimtenē uz visiem laikiem. 1944. gadā 1. jūnijā mirst savas māsas mājā Pabažos. Apglabāts Saulkrastu Pēterupes kapos. • Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/musu-novadnieki-macitajs-alfreds-sudars/

Šņore Edvīns (1974. 03. 21. ) • • Vēsturnieks, kino režisors un politiķis, Saeimas deputāts Edvīns Šnore • Biogrāfija: Mācījies Rīgas 4. vidusskolā. 1992. gadā iestājies Latvijas Universitātes Politikas zinātnes un starptautisko attiecību fakultātē. No 1993. līdz 1994. gadam studējis Tautas augstskolā Norvēģijā. 1997. gadā studējis Oslo Universitātes Politikas zinātnes institūtā. 1998. gadā ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu starptautiskajās attiecībās Latvijas Universitātē, 2013. gadā — vēstures zinātņu doktora grādu Latvijas Universitātē. No 1995. līdz 1999. gadam strādājis Informācijas analīzes nodaļā, Nacionālo bruņoto spēku štābā un citās Latvijas Aizsardzības ministrijas struktūrās. Pēc tam līdz 2000. gadam strādājis Latvijas Tehnoloģijas centrā, kur darbojies ar tiem Eiropas Savienības projektiem, kas orientēti uz zinātni. Strādājis multivides uzņēmumā "RI Demo". 2008. gadā kļuvis pazīstams ar dokumentālo filmu "Padomju stāsts", kas tikusi izrādīta gan Latvijā, gan ārzemēs vairākos kinofestivālos. • Politiskā darbība : 2014. gadā no Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" saraksta vispirms maijā neveiksmīgi kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet vēlāk oktobrī ievēlēts 12. Saeimā. 2018. gada rudenī E. Šnore tika ievēlēts arī 13. Saeimā. Kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts. 2008. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2009. gadā — ceturtās šķiras Igaunijas Māras Zemes krusta ordeni. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Edvīns_Šnore (dzimis 1974. gada 21. martā Saulkrastos) ir latviešu vēsturnieks, režisors un politiķis. Šobrīd 13. Saeimas deputāts, pārstāv Nacionālo apvienību. Bija ievēlēts arī iepriekšējā Saeimas sasaukumā.

Švēde Vladislavs ( 1915. 02. 28. - 1992. ) • Mākslinieks dzimis 1915. gada 28. februārī Ludzas apriņķa Nirzas pagasta Osovas sādžā kalēja ģimenē. Pēc vietējās pagastskolas un Latvijas tautas universitātes Rēzeknes vidusskolas absolvēšanas sāk mācīties Rīgas komercinstitūta konsulārajā nodaļā un paralēli, no 1935. gada līdz 1938. gadam, apmeklē mākslinieka Romāna Sutas privāto mākslas studiju. Daudz ierosmju Vladislavs Šveide gūst pie gleznotāja Arnolda Spalviņa, taču tālāk iet patstāvīgu pieredzes un atziņu ceļu. Pirms II Pasaules kara mākslinieks strādā dažādus gadījuma darbus, brauc arī uz kuģiem. Vēlāk V. Šveide strādā gan kombinātā „Māksla”, gan dažādos klubos par dekoratoru, gan arī Rīgas Krievu drāmas teātrī par butaforu. Tad, kad tiek nodibināta ģimene, viņš ar sievu Mariannu Peilāni pārceļas uz Rīgu un dzīvo mazā jumta stāva dzīvoklītī Vecrīgā Skārņu ielā. Viņus, no laukiem atnākušos jaunos cilvēku, materiāli atbalstīja Vladislava māte. Šajā laikā viņš jau nopietni glezno un cenšas savus darbus pārdot, lai varētu izdzīvot. Mākslinieks gleznas nes uz skolām, uz slimnīcām, cenšas tās pārdot ar paziņu palīdzību. • Avots : https: //saulkrasti. lv/novadpetnieciba/musu-novadnieki-marianna-peilane/

Vasks Pēteris (1946. 04. 16. ) Dzimis 1946. gada 16. aprīlī Aizputē kā ceturtais bērns baptistu draudzes mācītāja Arvīda Vaska (1912 -1987) un zobārstes Ludmilas Vaskas-Buivides (1909) ģimenē. Jau kopš mazotnes P. Vaskā nostiprinājušies augsti morālie un ētiskie principi, atbildības sajūta. Mīlestību pret mūziku P. Vasks mantojis no vecākiem - mātei bijusi skaista balss un viņa dziedājusi solo baznīcas korī, bet tēvs baznīcā bija nodibinājis pat nelielu orķestri. Ģimenē valdījusi garīga atmosfēra, kopīgas muzicēšanas gaisotne - klavieres pratuši spēlēt visi, bieži skanējusi arī vijole. Kad P. Vaskam bija astoņi gadi, māte aizveda viņu uz Aizputes mūzikas skolu mācīties vijoļspēli pie pedagoga un skolas direktora Kriša Jankovska. P. Vaska vēlmi pievērsties mūzikas studijām nostiprināja Latvijas Nacionālajā operā redzētā R. Vāgnera Tanheizera izrāde. Jau bērnībā tapa pirmie mēģinājumi kompozīcijā - dziesmas bērniem ar Raiņa tekstu. Izglītība: 1973 -1978 studijas Latvijas Valsts konservatorijā profesora Valentīna Utkina kompozīcijas klasē, 1964 -1970 studijas Viļņas konservatorijā docenta Vitauta Sereikas kontrabasa klasē, 1959 -1964 mācības Emīla Dārziņa mūzikas skolas kontrabasa klasē pie pedagogiem Eduarda Jākobsona, Vaivas Ozolas un Henrija Sokolova, 1954 -1959 vijoļspēles mācības Aizputes mūzikas skolā pedagoga Kriša Jankovska vadībā. Tā kā P. Vasks nācis no mācītāja ģimenes, tad pēc Em. Dārziņa mūzikas skolas beigšanas ceļš uz Latvijas konservatoriju bija slēgts. Tikai pēc atgriešanās no Lietuvas, kur viņš absolvēja Viļņas konservatoriju kontrabasa specialitātē, un dienesta armijā radās iespēja studēt dzimtenē, nopietni pievēršoties kompozīcijai. 60. -70. gados P. Vasks spēlējis kontrabasu vairākos orķestros un dažādos kameransambļos. Atskaņotājmākslinieka darbību viņš uzsāka jau 16 gadu vecumā, spēlējot kontrabasu Latvijas Nacionālajā operā. Studējot Viļņā, P. Vasks muzicēja Lietuvas Filharmonijas orķestrī, bet atgriežoties Rīgā - Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī un Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī. 1979. gadā P. Vasks kļuva par Latvijas Komponistu savienības biedru. 80. gados viņš pievērsās kompozīcijas pasniedzēja darbam, strādājot mūzikas skolās Zvejniekciemā, Salacgrīvā un Jelgavā. Kopš 1989. gada P. Vasks pasniedz kompozīciju Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Komponista audzēkņu vidū bijuši Ingmārs Zemzaris un Andris Dzenītis. Apbalvojumi Triju zvaigžņu ordenis (2002) Herdera balva (1996) Baltijas asamblejas balva (1996) Trīs Latvijas Lielās Mūzikas balvas (1993 - par balādi korim Litene, 1997 - par vijoļkoncertu Tālā gaisma, 2000 - par Otro simfoniju) Jāņa Ivanova prēmija (1989) Citi pagodinājumi Latvijas Kultūras akadēmijas goda senators (2002) Zviedrijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas goda loceklis (2001) Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1994) Avots : http: //www. music. lv/Composers/Vasks/lv/biografija. htm

Veismanis Jānis (1934. 07. ) • Valsts svētku noskaņā Saulkrastu novada domes apbalvojums par mūža ieguldījumu šogad tiek pasniegts komponistam un diriģentam Jānim Veismanim. Šā gada jūlijā viņš nosvinēja 80 gadu jubileju. Vairāk nekā 50 gadu laikā, kopš skolotājs Veismanis ieradās Saulkrastos, viņš ir iekarojis paliekošu vietu starp visu laiku 50 ievērojamākajiem saulkrastiešiem: viņš bijis klāt pie bērnu mūzikas skolas izveides, dibinājis un vadījis kori „Bangotne”, vokālos ansambļus un orķestrus, izskolojis piecus bērnus, uzcēlis ģimenes māju, vadījis Saulkrastu kultūras namu un pats galvenais – komponējis skaistas dziesmas. • Gadu desmiti kopā ar „Bangotni”. Vairākus gadus Jānis Veismanis vadīja Saulkrastu kultūras namu, kura jaunās ēkas celtniecība tika pabeigta viņa darbības laikā. Kultūras nams 1981. gada maijā tika atklāts ar jauktā kora „Bangotne” 30 gadu jubilejas koncertu. Jāpiebilst, ka Jānis Veismanis joprojām ir goda diriģents Inčukalna korī. „Tagad jau varu sacīt, ka mēs Saulkrastos dziedam gan ziemā, gan vasarā. Varbūt pēc Jāņiem mazliet atvelkam elpu. 1962. gada rudenī es sāku diriģēt Saulkrastu jaukto kori, kurš vēlāk ieguva „Bangotnes” vārdu. Koris Saulkrastos ir dibināts 1951. gadā. Kad es to sāku vadīt, tas sākumā skaitījās pie skolas vecāku padomes, vēlāk – pie patērētāju biedrības. Vienu brīdi mūs saistīja arī ar brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Pēc tam kori pārņēma kultūras nams. Ja tā padomā, kas tik mēs neesam bijuši! Taču pats galvenais – ar šo kori sirsnīgi esmu kopā pavadījis vai visu dzīvi. • Avots : http: //news. lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2014/11/11/muzs-kopa-ar-saulkrastiem-un-muziku

Veismane Anna (1976. 09) • Latviešu komponiste. Jau bērnībā apmeklējusi Zvejniekciema bērnu mūzikas skolu, mācījusies klavierspēles klasē, kur pasniedzējs bijis Pēteris Vasks. 1994. gadā pabeigusi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, kur kompozīciju mācījusies pie Imanta Zemzara. 2000. gadā ar maģistra grādu kompozīcijā pabeigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur studējusi pie Romualda Kalsona un Jura Karlsona. Papildinājusies starptautiskās kompozīcijas meistarklasēs. • 2000. gadā saņēmusi Arnolda Šturma piemiņas balvu, 1998. gadā kā pianiste saņēmusi Oļģerta Zīversa balvu, 2007. gadā ieguvusi 3. vietu Latvijas Radio kora jauno komponistu konkursā. Aktīvi sadarbojusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, Latvijas Radio kori, ansambli Altera veritas, Tampere Raw, akordeonistu Timo Kinnunenu, mecosoprānu Ievu Paršu, džeza mūziķiem Intaru Busuli un Denisu Paškeviču. Kopš 2010. gada ir Latvijas Komponistu savienības biedre. No 1998. līdz 2008. gadam strādājusi par klavierspēles un kompozīcijas skolotāju Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolā, bet kopš 2008. gada Ādažu mākslas un mūzikas skolā. Veismane organizē starptautisku bērnu un jauniešu vizuālās mākslas un mūzikas jaunrades konkursu "Saules krasts". Koncertē arī kā pianiste, kā arī kopā ar akordeonistu Timo Kinnunenu kameransamblī Oneplusone (klavieres, melodions, balss), izpildot laikmetīgo mūziku un improvizācijas. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Anna_Veismane

Veismanis Andris ( 1965. 03. 25) • (Dzimis 1965. gada 29. martā Saulkrastos) ir latviešu mūziķis. Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāja padomnieks mākslinieciskajos jautājumos un opernama diriģents. Dzīvesgājums : 1995. gadā viņš absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu kordiriģēšanas specialitātē. Mācījās simfonisko diriģēšanu pie Jurija Simonova un seno mūziku pie Viljama Kristī. 1995. gadā kļuva par Vidzemes kamerorķestra māksliniecisko vadītāju. No 1989. līdz 1997. gadam koncertēja kopā ar paša izveidotu kamerkori "Sacrum". Uzstājās ASV, Kanādā, Taivānā, Krievijā, Dienvidamerikā, kā arī vairākās Eiropas valstīs. Palīdzēja veidot vairākus iestudējumus Latvijas Nacionālajā operā. Kopš 2013. gada ir kamerkora "Ave Sol" galvenais diriģents. 1988. gadā A. Veismanis uzvarēja Jāzepa Vītola Starptautiskajā kordiriģentu konkursā. 1993. un 1998, gadā saņēma Lielo Mūzikas balvu. 1998. gadā saņēma Latvijas teātra balvu. • Avots : https: //lv. wikipedia. org/wiki/Andris_Veismanis

Zāle Klāra (1911. 12. - 2003. 02. 24. ) • ZĀLE Klāra (prec. Ose; dz. 1911. XII. Pabažos - 2003. 24. II Ņūdžersijā, ASV) - dzejniece. Mācījusies Pabažu pamatskolā V. Olava komercskolā. Rīgā, R. Egles lit. studijā. Izglītību turpinājusi tautas augstskolā un LU. 1944 emigrējusi uz Vāciju, 1951 izceļojusi uz ASV. Studējus. glezniecību Djūka universitātē Ziemeļkarolīnā, ASV. • Pirmā publikācija - dzejoļu kopa kalendārā "Daugavas gadagrāmata 1939. gadam". Dzejoļu krāj. "Zirņa zieds" (1943) romantiskā izteiksmē klusa miera un bikluma, dabas apbrīnas motīvi. Krājums "Pārdegšana" (1947) un "Zvani pusnaktī" (1950) atšķirtība no dzimtenes, dvēseles sašķeltība svešatnē un sapņa nepiepildīšanās dramatisms. Krājumi "Rožābele" (1966) rezignēts dzīves skatījums, prieks par dabas mūžīgumu, kā arī rel. pārdomu dzeja. 1992 izd. krāj. "Kodola alkas". Dzejas forma tradicionāla. 2000 gadā iznākusi dzejas izlase "Atspulgi nes". • L. Zāle K. [Autobiogrāfija] // Trimdas rakstnieki. Kemptene, 1947. 3. sēj; t. p. Pēdējais posms // Pašportreti Ņujorka, 1965; Ezergailis I. Ceļa zīmes sudraba birzī // Zāle K. Atspulgi nes. R. , 2000; Kalniņa I. Ilgais ceļš mājup // LM ljā, 2000, 9. XI; Silenieks J. Dzeja, kas, kaut lokalizēa, uzrunā visu cilvēci // Laiks, 2000, 25. XI. • • V. Vecgrāvis Avots : http: //literatura. lv/lv/person/Klara-Zale/872114

Zāle Mārtiņš (1941. 09. - 1998. 01. 14) • M. Zāle dzima un savas skolas gaitas sāka Rīgā. 1966. gadā pabeidza Rīgas Medicīnas institūtu. Pēc tam strādāja par ārstu “Lielbērzes” sanatorijā. No l 972. gada M. Zāles dzīves ceļš saistījās ar Saulkrastiem. Viņu iecēla par bērnu sanatorijas “Saulkrasti” galveno ārstu. Sākot darbu sanatorijā “Saulkrasti”, M. Zāle ar sirdi un dvēseli iesaistījās Saulkrastu sabiedriskā un kultūras dzīvē. Būdams gan deputāts, gan dažādu komisiju vadītājs, viņš rūpējas par Saulkrastu izaugsmi. 1993. gadā M. Zāle sāka citu darbu jaunā amatā kā Saulkrastu Komunālservisa direktors. 1995. gadā viņš nodibināja savu uzņēmumu SIA “Mans īpašums”. 1997. gadā M. Zāli ievēlēja par Saulkrastu domes deputātu un domes priekšsēdētāja vietnieku. • Avots : https: //drive. google. com/file/d/1 g. YJ 6 mk 0 W 0 q 8 FY-nsjw 6 Hsr 7 kl 1 cgom. Qr/view

Zemīte Inga • Pavisam nesen – 23. augustā – tika atvērta pirmā grāmata, kas veltīta Saulkrastiem un cilvēkiem, kas te dzīvojuši – „Saulkrasti no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai”. Tās autore ir Zvejniekciema iedzimtā, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Zemīte. • Kur ir mūsu stāsts par Saulkrastiem? • Inga Zemīte: Jau kopš dzimšanas es dzīvoju Zvejniekciemā, bet jau piecpadsmito gadu strādāju Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. Bija laiks, kad ar zināmu skaudību noskatījos, kā Ādažos iznāk grāmata pēc grāmatas, kas stāsta par šo vietu un cilvēkiem. Un reiz, pirms gadiem astoņiem, ar dakterīti Dzintru Visocku, kura arī strādāja mūsu skolā Ādažos, bet, tāpat kā es, dzīvo Zvejniekciemā, spriedām: tas tā savādi sanāk, ka viņiem tādas grāmatas ir, bet mums nav nekā. Iespējams, ka biju ietekmējusies no sarunas, ko dzirdēju kādā apmaiņas projektā ar skolēniem Slovēnijā. Tur kāds asprātis bija pamanījis, ka, burtiski no angļu valodas tulkojot vārdu „vēsture”– history, tas skan kā „viņa stāsts”. Protams, tā bija tikai sadomāta vārdu spēle, bet lika aizdomāties: kur tad ir mans vai mūsu stāsts par vietu, kur dzīvojam, – par Saulkrastiem, par jūru, kas mums visiem šķiet īpaša un ietekmē vietējo cilvēku dzīvi un raksturu. • Tolaik Dzintra bija iesaistījusies politikā un, šķiet, kādam par manu ideju Saulkrastos pastāstījusi. Drīz vien man piezvanīja toreizējā Saulkrastu domes priekšsēdētāja vietniece Ilze Pētersone un uzaicināja aprunāties. Parunājām, un es piekritu ķerties pie grāmatas veidošanas. Pirms tam jau biju sarakstījusi dažas mācību grāmatas literatūrā un kopā ar kolēģiem veidojusi mācību materiālus. Tāpat ik pa laikam nopublicēju kādu rakstu avīzēs un žurnālos. Protams, kaut ko tādu, kas paliek atvilktnē, uzraksta gandrīz katrs latviešu valodas un literatūras skolotājs, bet nekad nebiju sacerējusi stāstus vai romānus. Taču šoreiz atcerējos arī to, ko biju ielāgojusi, apmeklējot kursus Dānijā, Vordinburgas skolotāju institūtā. Tur kāds pasniedzējs mums teica: „Mūzikas skolotājiem ir pieņemts, ka viņi spēlē kādu instrumentu vai dzied, mākslas skolotāji zīmē vismaz svētku afišas vai programmiņas, bet vai katrs dzimtās valodas skolotājs uzraksta vairāk par dažām apsveikuma kartītēm Ziemassvētkos” Tas bija laiks, kad mēs vēl rakstījām apsveikumus ar roku, nevis datorā. Tāpēc šie vārdi uz mani atstāja iespaidu kā netiešs norādījums, ka ikvienam skolotājam ir jācenšas būt aktīvam savā jomā. Un ko tad citu var darīt latviešu valodas un literatūras skolotāja, ja ne rakstīt. • Centos veidot dzīvu vēstījumu līdzcilvēkiem. • Avots : http: //news. lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2014/09/12/inga-zemite-tas-ir-musu-stasts-par-saulkrastiem