Sabiedroto konferences prezidenta Aristda Brina Aristide Briand 1921

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna (Aristide Briand) 1921. gada 26. janvāra nota par Latvijas valsts de iure atzīšanu. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 2570. f. , 3. apr. , 1148. l. , 27. lp.

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna 1921. gada 26. janvāra notas par Latvijas valsts de iure atzīšanu tulkojums no franču valodas. Publicēts dokumentu krājumā: Dokumenti par Latvijas valsts Starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918 – 1998. Rīga, 1999.

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, viņu pavadošie ministrijas darbinieki un diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs pēc Latvijas de iure atzīšanas. 1. rindā no kreisās – diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, ārlietu ministra kabineta šefs Jānis Lazdiņš; 2. rindā no kreisās – valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds, diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, ārlietu ministra adjutants, jaunākais sevišķu uzdevumu ierēdnis Jānis Tepfers. Parīze, [27. – 31. 01. 1921].

Jānis ČAKSTE (1859 – 1927). Foto: J. Rieksts. Politiķis, valstsvīrs, jurists. Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētājs (1918 – 1920). Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (23. 01. -21. 05. 1919).

Jānis SESKIS (1877 – 1943). Diplomāts, žurnālists, skolotājs. Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (03. 07. – 15. 12. 1919).

1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja neatkarību, bet vēl 1920. gadā tai nebija izdevies panākt sava valstiskuma starptautisku juridisku atzīšanu Parīzes Miera konferencē, tāpat arī mēģinājumi iestāties Tautu Savienībā beidzās nesekmīgi. Viļa Krūmiņa karikatūra par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Žurnāls “Svari”, 1921. – 30. septembris.

Pēc Parīzes Miera konferences darbības beigām (1920. gada 21. janvārī) svarīgākos starpvalstu jautājumus izlēma Sabiedrotās valstis, kas Pirmajā pasaules karā bija uzvarējušas Centrālo lielvalstu savienību. 1921. gadā galvenās Sabiedrotās valstis – Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna – svarīgākos lēmumus pieņēma Augstākajā padomē, piedaloties šo valstu premjerministriem un ārlietu ministriem. Zigfrīda Annas Meierovica telegramma Ārlietu ministrijai par ierašanos Parīzē sakarā ar Sabiedroto konferenci un iespējamo Baltijas valstu suverenitātes jautājuma apspriešanu tajā. Parīze, 24. 01. 1921.

1921. gada 24. janvārī Parīzē sanāca Sabiedroto valstu Augstākā padome, piedaloties Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvjiem. Jau 21. janvārī Latvijas valdības delegāts O. Grosvalds minēto piecu, kā arī citu Parīzē rezidējošo valstu pārstāvjiem iesniedza rakstu ar lūgumu atzīt Latviju de iure. 23. janvārī Parīzē ieradās ārlietu ministrs Z. A. Meierovics, kurš Itālijā, Francijā un Anglijā bija centies panākt atbalstu Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925). Latvijas valstiskuma Politiķis, diplomāts. Latvijas ārlietu ministrs (1918 - 1924; 1925). Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (21. 05. – 03. 07. 1919). starptautiskai atzīšanai.

Baltijas valstu jautājums pēc divkārtējas atlikšanas tika izskatīts 26. janvārī. Kā referents uzstājās Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs F. Bertelo. Lai gan kopējais noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz pat pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim situācija saglabājās neskaidra. Filips Bertelo (Philippe Berthelot; 1866 – 1934). Francijas diplomāts. Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs vēstnieka rangā (1920 – 1922). Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdē sniedza vispārēju analītisku pārskatu par Baltijas valstu de iure atzīšanas jautājumu. Uzskatīja, ka, neatzīstot Baltijas valstis de iure, var nonākt pie nemieriem, boļševisma un kara.

Francijas ārlietu ministra A. Briāna un Itālijas ārlietu ministra grāfa K. Sforcas uzstāšanās un D. Loida Džordža, kurš nostājās pret savu ārlietu ministru Dž. N. Kērzonu, atbalsts svaru kausus nosvēra Latvijai par labu. 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, un Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu oficiālu rakstu. Aristīds Briāns (Aristide Briand; 1862 – 1932). Francijas valsts un politisks darbinieks, diplomāts, publicists. Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs (1921 – 1922). Sabiedroto Augstākās padomes 22. – 26. 01. 1921. sēžu vadītājs. Vairākkārt iekļāva Baltijas valstu atzīšanas jautājumu sēžu darba kārtībā. Iestājās par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Karlo Sforca (Carlo Sforza; 1872 – 1952). Itālijas valstsvīrs, diplomāts, sūtnis. Itālijas ārlietu ministrs (1920 - 1921). Sabiedroto valstu Augstākajā padomē 26. 01. 1921. lūdza sēdes dalībniekiem dot Itālijai rīcības brīvību, ja tiktu pieņemts negatīvs lēmums par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Karlo Sforcas atmiņas par Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdes norisi. Citāts no grāmatas: Seskis, Jānis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914. – 1921. ). Rīga, 1991. J. Seskis tulkojis K. Sforcas atmiņas no grāmatas: Comte Sforca. Les Bâtisseurs de l’Europe moderne. Paris, 1931.

Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George; 1863 – 1945). Lielbritānijas valsts un politiskais darbinieks. Piedalījies Parīzes Miera konferencē (1919 – 1920), Versaļas miera līguma izstrādē (1919). Lielbritānijas premjerministrs (1916 – 1922). Sabiedrisko valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdē atbalstīja Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Anrī Žaspārs (Henri Jaspar; 1870 - 1939). Beļģijas jurists, politiķis, valsts darbinieks. Ārlietu ministrs (1920 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdē paziņoja, ka Latvijas un Igaunijas atzīšanas jautājumā pievienosies Francijas viedoklim.

Džordžs Natanjels Kērzons (George Nathaniel Curzon; 1859 – 1927). Lielbritānijas valsts darbinieks, ceļotājs, publicists. Lielbritānijas ārlietu ministrs (1919 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdē iestājās pret Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu, pamatojot to ar ASV pretestību, vēl arvien nenoteikto stāvokli Krievijā, Baltijas valstu nestabilo saimniecisko situāciju un nenoslēgtajiem tirdznieciskajiem līgumiem ar citām valstīm.

Kikudžiro Išī (Kikujiro Ishii; 1866 – 1945). Japānas jurists, diplomāts, vēstnieks. Japānas pilnvarotais pārstāvis Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26. 01. 1921. sēdē. Paziņoja, ka Japānas valdība viņu pilnvarojusi balsot par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda atmiņas par notikumu gaitu Latvijas pārstāvniecībā 26. 01. 1921. – valsts de iure atzīšanas dienā. Grosvalds, Oļģerds. Z. A. Meierovics Parīzē. No rakstu krājuma: Meierovics, Z. A. Latvijas pirmā ārlietu ministra darbības atcerei veltīts rakstu krājums. Rīga, 1935, 141. lpp.

1921. gada 27. janvāra rītā pirmais Latvijas pārstāvniecību Parīzē apsveica Somijas diplomātiskais pārstāvis Francijā K. Enkels. 28. janvāra rītā Latvijas pārstāvniecība saņēma Sabiedroto oficiālo rakstu – Latvijas de iure atzīšanas fakta apliecinājumu. No 29. līdz 31. janvārim Z. A. Meierovics un O. Grosvalds devās vizītēs pie Francijas valstsvīriem. 1. februāra vakarā Z. A. Meierovics Latvijas pārstāvniecībā Parīzē sarīkoja pieņemšanu par godu Latvijas de iure atzīšanai. Pieņemšanu ar savu klātbūtni pagodināja Francijas Ārlietu ministrijas Politisko lietu direktors E. Pereti de la Roka, vairāki Francijas ministri un Galvenā štāba ģenerāļi. Latvijas valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds. 2. februāra rītā Z. A. Meierovics devās uz Rīgu.

Piecas valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija – bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem vai noteikumiem. Šajā sakarā Z. A. Meierovics 18. februārī, uzstājoties Satversmes sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa. ” Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda pateicības nota Sabiedroto konferences prezidentam Aristīdam Briānam par Latvijas valsts atzīšanu de iure. Parīze, 29. 01. 1921. Valdības Vēstnesis, 1921, 15. janv. Oļģerds Grosvalds ar Ārlietu ministrijas 08. 12. 1919. notu nominēts par Latvijas delegātu pie Parīzes Miera konferences. Pagaidu valdības 05. 01. 1920. delegāta pilnvarojumu viņš Francijas pusei neiesniedza, tāpēc pateicības notu parakstīja kā Latvijas delegāts Miera konferencē.

Ārlietu ministrijas analītisks pārskats diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs par Latvijas de iure atzīšanu, attiecībām ar Baltijas valstīm, Padomju Krieviju, Padomju Ukrainu un Baltkrieviju. Rīga, 11. 02. 1921. Parakstījis Ludvigs Sēja – Politiski ekonomiskā departamenta direktors (1920 – 1921).

Ārlietu ministrijas norādījums sūtnim Lielbritānijā Georgam Biseniekam par notu iesniegšanu Ķīnas, Vidusamerikas un Dienvidamerikas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Londonā ar lūgumu atzīt Latvijas valsti de iure. Rīga, 07. 05. 1921.

Pēc de iure atzīšanas 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā. No grāmatas: Ten Years League of Nations. Vienna, [1930].

1921. gada 22. decembrī izdeva papildinājumu likumam un 26. janvāri noteica par svinamu dienu. 1934. gada 25. oktobrī šo dienu svītroja no svinamo dienu saraksta. Likumu un valdības rīkojumu krājums. 1921, 31. decembris, 22. burtnīca, 262. akts.

Izmantoti dokumenti un materiāli no Ārlietu ministrijas Politiskā arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Valsts arhīvu speciālās bibliotēkas. LATVIJAS DIPLOMĀTIJAS SASNIEGUMI IR PARAUGS ARĪ ŠODIENAS DIPLOMĀTIEM. VĒLAM PANĀKUMUS DARBĀ LATVIJAS LABĀ! ĀRLIETU MINISTRIJAS POLITISKAIS ARHĪVS 2011. GADA JANVĀRĪ