ROMANTISMS 8 4 Romantisk pasaules redzjuma atbalsis 19

ROMANTISMS

8. 4. Romantiskā pasaules redzējuma atbalsis 19. gs. literatūrā I. Romantisma jēdziena izpratne Romantisma definīcija Romantisma raksturojums Agaismotāji un romantiķi II. Romantisma izpausmes literatūrā Ievads Hanss Kristiāns Andersens Novāliss Brāļi Grimmi Džordžs Bairons Viktors Igo

I. Romantisma jēdziena izpratne Romantisma definīcija Romantisma raksturojums Agaismotāji un romantiķi

Romantisma raksturojums Romantiķis cilvēks, kam maz interesē reālā īstenība, bet kurš daudz sapņo, ilgojas un fantazē. Romantiķu galvenais mērķis apgūt pašam sevi, savu iekšējo pasauli. Romantisma mākslā raksturīgs garīgā vientuļnieka tēls. Romantiķi nepieņem”, noraida ikdienišķi ierasto, tuvo, šodienu, saprātīgo, praktisko, lietišķo, izzināto un izskaidroto, vajadzīgo, kā arī sauso, viendimensionālo, banālo, prozaisko, visu sastingušo un dogmatisko, vispārpieņemtās normas un visdažādāko normalitāti”, ko kultivēja akadēmiskā māksla. Romantiskā dzīves telpas uztvere saistās ar arhaisko, seno, dvēseliski jūtīgo, omulīgo, jūsmīgo, aizrautīgo, iztēloto, brīnišķo, poētisko, kā arī fantastisko, pārspīlēto, iracionālo, ideālo, utopisko, no īstenības tālo ilgu pasauli, tālumu, neparasto, tumšo un netveramo

Apgaismotāju un romantiķu nostādņu atšķirība Apgaismotāju nostādnes Romantiķu nostādnes Visums. Akceptēja mehānistisko pasaules skaidrojumu. Visums. Nosodīja mehānisko pasaules skaidrojumu. Pasaule tiem bija kā vienots organisms, gara un matērijas sintēze. Daba bija pieredzes, novērojumu un tehnisko manipulāciju objekts. Daba. Romantiķiem daba drīzāk bija būtne, ar ko cilvēka dvēsele alka saplūst, pārvarot šķēršļus. Prāts. Apgaismotāji cilvēkā visaugstāk vērtēja prātu, ar kura palīdzību varēja izprast un pakļaut dabas likumus Prāts. Nicināja prāta absolutizēšanu. Romantismā fantāzija un jūtu dziļums saradojās ar prātu: nekad vēl vēsturē nebija pastāvējusi tik fantāzijas pilna domāšana un tāda intelektuālas fantazēšanas spēja kā šajā laikmetā. Antīkā pasaule. Apelēja pie antīkās domas tādā mērā, kādā tā deva pamatu tālākajiem zinātniskajiem pētījumiem un teorētiskajām konstrukcijām. Antīkā pasaule. Tiem antīkā kultūra bija olimpisko dievu un varoņu dzīva klātbūtne. Viņus interesēja nevis patiesā, bet pašu izdomātā Senā Grieķija un Roma. Antīko drupu attēlojumi romantiķu darbos simbolizēja bezgalīgo laika tecējumu, demonstrēja nostalģiju par aizgājušajiem laikiem.

II. Romantisma izpausmes literatūrā Ievads Novāliss Brāļi Grimmi Hanss Kristiāns Andersens Džordžs Bairons Viktors Igo

Kā romantiķu izteikumi raksturo viņu pasaules skatījumu? Zinātne ir tikai viena puse. Otra ir ticība. (Novāliss) Kas ir romantisms? Romantisms ir pasaules uztveres veids, nevis sižetu izvēle. To nevar iegūt nekur citur kā tikai savā iekšējā pasaulē. (Š. Bodlērs) Mūsos vai arī nekur citur ir mūžība ar tās pasaulēm, pagātni un nākotni. Mēs sapratīsim pasauli, ja saprotam paši sevi, jo tās ir savstarpēji integrētas puses. Mēs nezinām mūsu gara dziļumu. Uz iekšieni iet noslēpumainais ceļš. (Novāliss) Māksla nav reālās īstenības attēlošana, bet ideālās patiesības meklējums. (Ž. Sanda)

Novērtē romantisma elementus šai Raiņa dzejolī Rainis. Kalnā kāpējs . . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, Un reta puķe, kas tev klintīs augs. Tad zudīs arī tie, - un kalnu tālos Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs; Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs: Visapkārt tevi ledains vairogs segs, Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

Romantiskās literatūras iezīmes Poēziju romantiķi uzskatīja par visu mākslu, dzejā pirmām kārtām uzsvēra emocionālo pārdzīvojumu. Viena no romantisma galvenajām īpašībām bija vēlme radīt vispārinātus simboliskus tēlus. Daudzi romantiķu radītie tēli iespiedās vairāku paaudžu atmiņā: Bairona Kains, Manfreds, Korsārs, Igo Kvazimodo. 19. gs. 30. -40. gados radās romantiskais sociālais romāns (Ž. Sanda, V. Igo), kas sociālās pretrunas, ciešanas, plebeju lepnumu tiecās ietvert vispārinātos tēlos. Romantiķiem ideāls bija kaut kas skaists un pilnīgs, taču viņiem tas bija arī noslēpumains, absolūts, miglains, ar prātu neaptverams un nesasniedzams. Turpretim īstenība viņiem bija konkrēta, zemiska, piezemēta, neglīta un pārejoša, kas pelnījusi tikai noliegumu. Romantisma literatūrā tradicionālo “veselo cilvēku ”nomainīja “idealizēts atsvešinātais varonis, vientuļš sapņotājs, neatzīts mākslinieks, vīlies ceļotājs, izmisis dumpinieks, nihilists. Romantiskajā dumpī vienmēr saglabājās harmonijas alkas, tiekšanās nodibināt attiecības ar pasauli un tās veselumu. Īpaši pievilcīga forma romantiskajām fantāzijām bija pasaka. Brāļi Grimmi piedāvāja savu pasaku vākumu kā nākušu no tautas mutes.

Novāliss. (1772 -1801) Vistalantīgākais No agrīnajiem vācu romantiķiem. “Zilajos debesu ūdeņos, milzīgajās pasaules smadzenēs, elpo dzīves dvēsele. Elpo dzirkstošais, mūžīgi dusošais akmens, apzinīgais stāds, mežonīgais, degošais, staltais dzīvnieks un, par visām lietām, elpo šīs zemes svešinieks - cilvēks ar saprāta pilnām acīm un cieti slēgtām, toņu bagātām lūpām. ” (Himnas naktij)

Novāliss Dievs. Mīlestība. Nāve. Novālisam nakts un noslēpumu pasaule ir dvēseļu un mīlestības glabātāja. Dievs ir mīlestība, augstākā realitāte, aizmūžības visa pamats. Mīlestības teorija ir visaugstākā zinātne, un ar mīlestību sirdī mēs tuvojamies pilnībai, jo mīlestība ir pasaules evolūcijas augstākais punkts, vispasaules āmen! Visjaukākā mīlestība ir nāvē, jo mīlošiem nāve ir jauna kāzu nakts, brīnišķīgu mistēriju noslēpums, saka Novāliss , , Fragmentos”.

Novāliss Zilā ilgu puķe Sava nepabeigtā romāna “Henrihs fon Ofterdingens” galvenajam varonim lika meklēt sapnī skatīto zilo ilgu puķi, tiekties pēc tās visiem savas dvēseles spēkiem. Sarunā ar tēvu, kurš jaunekļa sapņus uzskata par tukšiem un neauglīgiem, Henrihs izsaka savu un reizē arī visiem romantiķiem raksturīgo viedokli: “Man šķiet, ka sapņi ir mūsu bruņas pret dzīves vienmuļību un parastību, vieta, kur saistītajai fantāzijai atpūsties brīvībā, kur visas mūža ainas sajaucas kopā un pieaugušā cienīgo nopietnību pārtrauc līksma bērnu rotaļa. Bez sapņiem mēs noteikti ātrāk novecotu, un tāpēc, ja arī sapnis mums netiek pasniegts tiešai no debesīm, to tomēr var uzskatīt par dievišķu velti, par laipnu pavadoni svētceļojumā. ” Tā runādams, viņš atsauc atmiņā tēva jaunekļa gadu sapni, kurā arī viņam kādu mirkli kā dievišķa svētība atvērusies un uzsmaržojusi zilā ilgu puķe.

Brāļi Grimmi Pats lielākais Brāļu Grimmu nopelns ir vācu pasaku un teiku vākšana un apdare, saglabājot teicēju izteiksmes un valodas savdabību un autentiskumu. Ap 1806. gadu viņi sāka pierakstīt tautas pasakas, kuras vāca ceļojot pa Vāczemi. Kopā ar brāļiem Grimmiem vari uzmodināt Ērkšķrozīti no simtgadīgā miega, izglābt Sarkangalvīti un septiņus kazlēnus no ļaunā vilka, izvest Ansīti un Grietiņu no dziļā meža, palīdzēt māsai nopīt nātru kreklus, lai atbrīvotu septiņus brāļus, priecāties par darbīgo Pelnrušķīti, paceļot kopā ar Brēmenes muzikantiem un paveikt vēl citus labus darbus.

Brāļi Grimmi par pasaku nozīmību Brāļi Grimmi uzskatīja, ka ir pienācis laiks uzsākt seno tautas pasaku saglabāšanu, lai tās neizzustu no tautas atmiņas bez pēdām. Tām jāpaliek un jādzīvo, tās nedrīkst iznīkt, kā dzirkstele akā vai rasa karstajā rīta saulē. ” Brāļi gan teicās pierakstīt pasakas tieši tā, kā tās dzirdējuši, taču pastāv uzskats, ka viņi tās pārrakstījuši, padarot garākas un interesantākas lasītājiem. Kas tad ir īstenībā pasaka? Brāļi sacīja, ka pasaku poēzija rodas no tā paša mūžīgā avota, kurš ar savu rasas dvesmu spēj pārklāt visu dzīvo, pat vissīkākais piliens uz nelielas lapiņas kokā var mirguļot visās varavīksnes krāsās un starot rītausmā. Sava pasaku krājuma priekšvārdu viņi nobeidz ar šādiem vārdiem: „Mēs nododam šo grāmatu labvēlīgās rokās, domājot par to lielo un maģisko spēku, kas caurstrāvo pasakas. ”

Hanss Kristiāns Andersens Dāņu pasaku autors pirmo darbu publicēja 1822. gadā. Pirmo pasaku krājumu izdeva 1835. gadā bez lieliem panākumiem, tomēr laika gaitā Andersena pasaku popularitāte aizvien pieauga, un 1875. gadā, kad Andersens mira, viņš bija starptautiski atzīts autors. Populārākās pasakas Īkstīte Mazā nāriņa Meža gulbji Neglītais pīlēns Nelokāmais alvas zaldātiņš Sniega karaliene Šķiltavas Princese uz zirņa

Vai pazīsti šos Andersena pasaku varoņus? Īkstīte Meža gulbji Mazā nāriņa Neglītais pīlēns Alvas zaldātiņš Sniega karaliene

Džordžs Gordons Bairons (1788 – 1824) Viena no izcilākajām personībām ne tikai Anglijas, bet visas Eiropas romantisma literatūrā. Viņš bija spilgtākais 19. gadsimta romantiķis, kurš arī ietekmējis visu turpmāko trīsdesmito un četrdesmito gadu Eiropas literatūru. Izveidojās pat īpašs strāvojums (baironisms), kurā izpaudās Bairona daiļradei raksturīgās iezīmes – indivīda un sabiedrības konflikts, dumpīgums, brīvības mīlestība, vēlme un apņēmība cīnīties visu apspiesto labā. Bairona varonis parasti ir vienpatnis, kas pats saviem spēkiem cenšas pacelties pāri ikdienišķajam pūlim un tā zemajai morālei, lai titāniskā spēkā, spītējot tumsībai, nobīdītu malā jebkurus šķēršļus, kas traucē realizēt savas personības brīvību. Tādi ir viņa izcilo poēmu “Čailda Harolda svētceļojums”, “Manfrēds” , “Kains”, “Korsārs” varoņi.

Viktors Igo (1802. -1885. ) Viktors Igo ir izcilākais un ietekmīgākais 19. gs. Franču romantisma rakstnieks. Viņa pazīstamākie darbi ir romāni "Parīzes Dievmātes katedrāle" , "Nožēlojamie" , "Cilvēks, kas smejas"

TAUTISKAIS ROMANTISMS

• Latviešu literatūrā romantisms ieskanas 19. gs. 60. , 70. gadu dzejā, kad Rietumeiropā tas vairs nav aktuāls. Šī posma dzejniekiem tauta ir svētākais vārds, kas šim strāvojumam dod nosaukumu tautiskais romantisms. Viņiem senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji.

Grūtā latviešu cīņa pret iebrucējiem un apspiedējiem, senču brīvības aizstāvēšana pēcnācēju labklājības nodrošināšanai jeb nacionālo vērtību izpausme – latviešu tautiskā romantisma pamattēma. Šis literatūras virziens uzplauka Latvijā 19. gadsimta 70 -80 gados, tādēļ dzejā dominēja latviešu nacionālo teiku un nostāstu sižeti, kuru morāles un pamācības tika izmantotas pārnestā nozīmē kā protesta forma, un tās savijās ar sabiedrības centieniem atbrīvoties no valdošā vācu feodālisma.

Krišjānis BARONS Krišjānis Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Strutelē vagara ģimenē kā pēdējais no astoņiem bērniem. Apmeklējis Kubalu skolu, kur par skolotājiem strādāja E. Dinsbergs un F. Mālbergs. 1855. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1856. — 1860. gadā studējis matemātiku un astronomiju Tērbatas universitātē, tiesa, naudas trūkuma dēļ studijas nepabeidza. Viņš izveidojis pirmā akadēmiskā latviešu tautasdziesmu krājuma klasifikācijas principus, veicinājis folkloristikas kā patstāvīgas zinātņu nozares attīstību Latvijā. Krišjānis Barons ieviesis latviešu folkloristikā dziesmu cera principu — viena teksta izvēli par galveno, ap ko tiek grupēti no tā nedaudz atšķirīgie, ļaujot vieglāk uztvert variācijas, kā arī būtiski ietaupot vietu grāmatā. Barons arī rediģējis tekstus, cenšoties restaurēt to iespējamo senāko veidu.

Sākotnēji Krišjānis Barons tautasdziesmas kārtoja papirosu čaulīšu kastītēs. Maskavā 1880. gadā pēc viņa rasējuma tika pagatavots Dainu skapis. 1893. gadā, K. Baronam atgriežoties Latvijā, tajā bija apmēram 150 000 dziesmu. Pirmo krājuma sējumu J. Dravnieks Jelgavā izdeva burtnīcās no 1894. līdz 1898. gadam ar Henrija Visendorfa finansiālu atbalstu. H. Visendorfs bija turīgs Pēterburgas tirgonis, kas interesējās par latviešu kultūru, atbalstīja tās darbiniekus, rakstīja par mitoloģiju, pats savāca 28 406 tautasdziesmu tekstus. Viņš aizrāvās ar domu par latviešu — leišu dižtautu un ieteica Baronam lietuviešu vārdu “daina” izdevuma nosaukumā. Nākamos piecus dainu sējumus izdeva Pēterburgā no 1903. līdz 1915. gadam ar Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas atbalstu. “Latvju dainu” rādītājā minēti vairāk nekā 900 iesūtītāju. Krišjānis Barons norādīja, ka viņam iesūtīto dziesmu skaits ir 217 996.

Atis Kronvalds dzimis 1837. gada 15. aprīlī Liepājas apriņķa Krotes pagasta “Lejasmiķos” drēbnieka (vēlāk pusmuižas rentnieka un modernieka) ģimenē. Mācījās Mazlāņu pagastskolā un Špringera privātskolā Durbē, tad Liepājas augstākajā apriņķa skolā, ko nebeidza līdzekļu trūkuma dēļ. 1858. gadā ieguvis privātskolotāja tiesības un sācis strādāt par mājskolotāju vācu ārsta Pfefera ģimenē Darbēnu muižā Kauņas guberņā, kur apguvis lietuviešu valodu. Šās valodas zināšanas radīja pamatu vēlākajai A. Kronvalda valodnieciskajai darbībai un interesei par latviešu un lietuviešu tautas vēsturi. A. Kronvalds pulcēja ap sevi skolotājus, rosinot darboties latviešu tautas izglītības laukā. 1862. gadā viņš kļuva par Latviešu literātu biedrības locekli.

Atis Kronvalds ar savu darbību aktivizēja latviešu inteliģenci, pamatoja latviešu nacionālo ideju un piešķīra reālu attīstības perspektīvu tautas kustībai. Viņš rosināja vienot latviešu tautu un veicināt kultūras attīstību, lai latvieši varētu nostāties kā līdztiesīga tauta citu kultūras tautu vidū. A. Kronvalds noteikti vērsās pret latviešu valodas vāciskošanu, viņš prīzi nosauca par balvu, bildi par gleznu, bleifstiķi par zīmuli. Rakstot par zinātnes jaunumiem, A. Kronvalds ieviesa vārdus “burtnīca”, “raksturs”, “vēstule”, “vēsture”, “aizbildnis”, aizspriedums”, “apstāklis”. Viņš cēla gaismā daudzus apvidvārdus — “apvārsnis”, “jauda”, “nolūks”, “tvirts”, “vijīgs”, “kautrēties”, “sacerēt”. A. Kronvalds mainīja vārdu nozīmi, līdz ar A. Kronvalda raksta “Tēvuzemes mīlestība”, kurā to mums zināmā nozīme ir vārdiem “arods”, “josla”, No viņš ieteica katram latvietim stiprināt savas nācijas “loma”, “luga”, “māksla”, “oma”, “spraislis”, “veids”. nacionālo identitāti, ko jaunajai paaudzei smelt no • • • tēvu zemes pazīšanas, tēvijas vēstures, tēvu valodas cienīšanas un piekopšanas, turēšanās pie tēvu krietnajām ieražām, kopības prāta kopšanas, latviešu tautas krietnāko dēlu cieņā un godā turēšanas, • ticības mācības kā tēvu zemes mīlestības iesvētītājas.

Andrejs PUMPURS Andrejs Pumpurs dzimis 1841. gada 22. septembrī Lieljumpravas pagasta Ķeirānu meža mājā. Beidzis Lielvārdes draudzes skolu (1856). No 1858. gada A. Pumpurs strādājis par mērnieka palīgu Vidzemē — Rembatē, Taurupē, Katriņā, Ogres muižā, Cirstos, Leimaņos, Piebalgā, Jumurdā. Īpaši nozīmīgs ir Piebalgā pavadītais laiks no 1867. līdz 1872. gadam. Vecpiebalgā bija ļoti rosīga kultūras dzīve, kur A. Pumpurs aktīvi darbojās kopā ar Ati Kronvaldu, Jāni Jurjānu, Andreju Stērsti, brāļiem Kaudzītēm. Šeit tapis vairums A. Pumpura dzejoļu, lielākoties publicētu laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”. Viesojoties Lielvārdē pie vecākiem, A. Pumpurs sadraudzējās ar skolotāja palīgu Miķeli Krogzemi — Ausekli. Abiem bija kopīga interese par dzeju, folkloru un vēsturi, dzimtenes un savas tautas mīlestība. Latvietības A. Pumpura sacerējumos ir vairāk nekā citos tā laika dzejnieku darbos, katrs viņa poēzijas vai prozas darbs bijis ar skaidru nacionālpatriotisku mērķi rakstīts — viņš rakstījis romantiskus dzejoļus nacionālās pašapziņas celšanai, kuros atainots senatnes un dzimtās zemes skaistums, satīriskos dzejoļos vērsies pret pašlabuma meklētājiem.

1888. gadā, dzīvodams Tērbatā, Andrejs Pumpurs pabeidza un III latviešu vispārīgajiem dziesmu svētkiem veltīja savu eposu “Lāčplēsis”. Andrejs Pumpurs par savu darbu rakstīja: “Tā eposs ir pabeigts. Tajā esmu dziedājis par tautas varoņspēku un brīvības mīlestību. Un esmu naidā raudzījies uz tautas labuma iztirgotājiem. . . Tur nu manā darbā ir abas puses — Lāčplēsis un Kangars. ” Eposā vēsturiskās 13. gadsimta latviešu cīņas pret vācu iebrucējiem tika meistarīgi sasaistītas ar 19. gadsimta tautas etniskā apliecinājuma un valstiskās atbrīvošanās centieniem. Rakstot eposu, A. Pumpurs izmantojis latviešu folkloras un mitoloģijas materiālus, kā arī Indriķa hroniku. A. Pumpura darbu ietekmējusi 19. gadsimta 50. — 70. gadu latviešu literatūra, kā arī šai laikā populārie G. Merķeļa darbi. Šķiet, A. Pumpuru aizvainoja, ka citām tautām ir eposi, bet latviešiem nav. Paņēmis labāko, kas citu tautu eposos rodams, viņš darīja visu, lai šis darbs no tiem neatpaliktu. A. Pumpura “Lāčplēsis” ieguvis latviešu tautas eposa nozīmi.

AUSEKLIS Auseklis (īstajā vārdā Miķelis Krogzemis) dzimis 1850. gada 18. septembrī Valmieras apriņķa Ungurpils pagasta “Sīpolos” rentnieka ģimenē. Skolas gaitas sācis 1862. gadā Alojas draudzes skolā, turpinājis Dikļu un Ērgļu draudzes skolā. No 1868. līdz 1871. gadam mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Pirmais iespiestais Ausekļa dzejolis ir “Kupleja no bizmaņiem” laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” (1872). Auseklis vērsās pret pārvācošanas politiku Latvijas skolās un aicināja tajās mācīt latviešu valodu. Par šo tematu sarakstīja satīru dzejā “Vēstule iz Cēsīm”. Auseklis gribēja sarīkot Lielvārdē divu viencēlienu ludziņu izrādi, bet mācītājs K. Krons to kategoriski aizliedza. Auseklis bija ļoti sašutis un nolēma, ka var ludziņas izrādīt ārpus Lielvārdes. Šis uzvedums, kas notika 1873. gada Ziemassvētkos “Vecuteļu” saimes istabā, sniedza Lielvārdes novada zemniekiem pirmos priekšstatus par teātri.

Auseklis ir izcilākais tautiskā romantisma pārstāvis latviešu literatūrā. Krājuma “Dzeijas” (1873) dzejoļos atainotas tautas cīņas, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums. 1876. gadā iznāca Ausekļa rakstu krājums “Paidagoģiskā gadagrāmata”, kurā izskanēja aicinājums audzināt jauniešus nacionālā garā. Krājumā Auseklis atzīst, ka garīgā audzināšana nav šķirama no fiziskās, un plaši un daudzpusīgi runā par tolaik neierastiem skolas higiēnas jautājumiem: telpu vēdināšanu, pareizu sēdēšanu solos, organisma rūdīšanu. Auseklis izceļ dzimtenes vēstures apguvi un uzsver, ka nepietiekama dzimtās valodas mācīšana kavē arī citu valodu apzināšanu, “jo tikai caur tēvu valodas garu var tikt pie svešas valodas gara”. Dzīvē Auseklis bijis labs orators un diskutētājs, labprāt Iesaistījies sarunās par visdažādākajiem jautājumiem. Tiesa, savā tautiskajā jūsmībā Auseklis nereti pārlieku aizrāvās, lietojot vietā un nevietā dzejas rindas un skanīgus teicienus. Daļa literatūrpētnieku uzskata, ka tieši Auseklis kļuvis par prototipu Pietuka Krustiņam brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”. Auseklis sarakstījis vairākus dzejoļus, kam komponēta mūzika. Slavenākā dziesma ar Ausekļa vārdiem ir “Gaismas pils”, kam mūziku komponējis Jāzeps Vītols.

Paldies!