Latvijas Tautas frontei 25 LTF dibinana 1988 gada

Latvijas Tautas frontei - 25

LTF dibināšana 1988. gada pavasarī doma par Tautas fronti virmoja gaisā, jo aprīlī sāka veidoties Igaunijas Tautas fronte Rahvarinne, jūnijā Lietuvā tika likti pamati kustībai Sajūdis, bet Latvijā – Latvijas Tautas frontei.

üJēdziens „tautas fronte” pasaulē pirmo reizi parādījās 20. gadsimta trīsdesmitajos gados – dažādu politisko partiju plašu apvienību. üLatvijas Tautas fronte (LTF) sākotnēji nebija ne partija, ne partiju apvienība. üLTF bija īpaša ar to, ka tajā iesaistījās cilvēki ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem, un viņus vienoja vēlme atjaunot Latvijas neatkarību.

Rakstnieku savienības plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Plēnumā piedalījās un uzstājās rakstnieki, citi radošās inteliģences un dažādu tautsaimniecības nozaru pārstāvji. Viktora Avotiņa runā pirmo reizi publiski minēta ideja par Tautas frontes nepieciešamību. Toreizējais komunists Mavriks Vulfsons atklāti paziņoja, ka 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība.

Ap 120 000 cilvēku piedalās tautas manifestācijā «Par tiesisku valsti Latvijā» Mežaparkā, Lielajā estrādē, Latvijā» 1988. gada 7. oktobrī. «Kas samierinās ar īstenību, netic nākotnei» , – tajās dienās raksta nākotnei» dzejniece Monta Kroma. Ievas Akurāteres dziesma „Manai tautai” kļuva par vienu no tautai” nozīmīgākajām Trešās atmodas jeb tā saucamās dziesmotās revolūcijas dziesmām, kas spēja ne tikai saviļņot, bet arī radīt neparastu vienotības sajūtu.

LTF 1. Kongress 1988. gada 8. – 9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kurai bija ļoti liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tautas frontes 1. kongresā vairākums iestājās par padomju režīma mainīšanu „no iekšienes” – lai panāktu pārmaiņas, pieprasot patiesu atklātību, demokratizāciju un cieņu pret nacionālo kultūru un valodu, tiesību ievērošanu. Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu.

1988. gada 11. novembris Tūkstošiem cilvēku pulcējoties Daugavas krastmalā vēroja, ka Rīgas Svētā Gara tornī tika uzvilkts Latvijas karogs. Latvijas karoga atgriešanās simbolisko misiju uzticēja veikt tobrīd 94 gadus vecajam aktierim, bijušajam latviešu strēlniekam Ēvaldam Valteram. Pirmo reizi pēckara gados tika atzīmēta arī Lāčplēša diena.

1989. gada 25. marts 1989. gada 25. marta atcere Rīgā. Viena no pirmajām atļautām demonstrācijām. Šajā dienā notika sēru gājiens no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, pieminot deportāciju upurus 1949. gadā. Neskatoties uz lietainu dienu, gājienā piedalījās apmēram 200 000 cilvēku. Kā īpaši emocionālu atceras brīdi, kad gājiens sasniedza VDK mītni, gājiena dalībnieki apstājās, brīdi paklusēja un devās tālāk.

Valsts Valodas likums 1989. gadā straujās pārmaiņas turpinājās. 1989. gada 5. maijā pieņemts LPSR Valodu likums, kurā latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Likums aizsāk ilgstošu valodu hierarhijas maiņas procesu par labu latviešu valodai, kaut arī tas ir vairāk deklaratīvs, un krievu valoda turpina funkcionēt kā faktiskā valsts valoda.

Akcija “Baltijas ceļš” Akcija „Baltijas ceļš” norisinājās 1989. gada 23. augustā – dienā, kad pirms 50 gadiem tika noslēgts Ribentropa – Molotova līgums (nacistiskā Vācija un PSRS). Akcijas laikā apmēram 1, 75 miljoni cilvēku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izveidoja dzīvu ķēdi, kas 660 km garumā stiepās pāri visai Baltijai no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Kompartijas un Interfrontes spēki centās traucēt akcijas norisi, taču viņiem tas neizdevās.

LTF 2. Kongress 1989. gada 7. – 8. oktobrī. Kongresa laikā tika paveikts viens no būtiskākajiem uzdevumiem – tika izvirzīts mērķis par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. LTF orientācijas izmaiņā lielā loma bija radikālajām kustībām – LNNK, Vides Aizsardzības klubam, grupai «Helsinki-86» .

1989. gada 18. novembris Manifestācija “Par neatkarīgu Latviju!”. Piedalījās apmēram 500 000 cilvēki. Ap pulksten 12. 00 cilvēki pulcējās Daugavmalā iepretī kompartejistu tribīnei. Ļeņina bareljefs aizsegts ar drēbi. Raimonds Pauls savas runas noslēgumā sauc: “Latvijai ir jābūt brīvai!”

Vietējo tautas deputātu vēlēšanas Jēdzieni Padomju Savienība vai Padomju Latvija nozīmēja to, ka valsti pārvalda padomes – tautas ievēlēti cilvēki Sistēmu veidoja vairāku līmeņu padomes – PSRS Augstākā Padome, Latvijas PSR Augstākā Padome un vietējās (rajonu, pilsētu u. c. ) deputātu padomes. 1989. gada 10. decembrī Latvijā notika pirmās reālās vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanas, kas lika pamatu mūsdienu Latvijas pašpārvaldes demokrātiskajai sistēmai.

1990. gada 18. marts Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. LTF pārliecinoši uzvarēja šajās vēlēšanās, saņemot 2/3 vēlētāju atbalstu, un parlamentārā ceļā sākās Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana, darbojoties politikā ar miermīlīgām metodēm.

Vislatvijas tautas deputātu sapulce 1990. gada 21. aprīlī “Daugavas” stadionā visu Latvijas pašvaldību deputātu sapulcē 8086 deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tādējādi pašvaldību deputāti kā visas tautas pārstāvji deva neapšaubāmu mandātu Augstākās Padomes deputātiem 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju.

Deklarācija par Latvijas Neatkarības atjaunošanu Darbs pie Neatkarības deklarācijas teksta sākās tūlīt pēc 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām. Darba grupā lielākoties bija LTF frakcijas deputāti ar juridisko izglītību, to vadīja Romāns Apsītis. Lielu ieguldījumu deva Vācijā dzīvojošais latviešu jurists Egils Levits.

Pirmajā jaunās Augstākās padomes sēdē 1990. gada 3. maijā LTF deputāti tūlīt ierosināja pieņemt Neatkarības deklarāciju, bet opozīcija, proti, frakcijas „Līdztiesība” deputāti, balsojumu centās novilcināt un nepieļaut. 3. maijā tika ievēlēta jaunā Augstākās Padomes vadība un nākamajā dienā balsošana tomēr notika.

138 deputāti balsoja „PAR”, 57 deputāti balsošanā nepiedalījās, kas bija līdzvērtīgi balsojumam „PRET” Neatkarības deklarāciju, un viens deputāts atturējās. Šāds pārliecinošs rezultāts nozīmēja, ka Deklarācija ir pieņemta.

Tajā pašā dienā Daugavmalā notika Tautas frontes organizētā svētku manifestācija.

Nevardarbīgā pretestība § Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas (1990. gada 4. maijā) aktivizējās Latvijas neatkarības pretinieki. § Viens no šādiem spēkiem bija Latvijas teritorijā izvietotās PSRS karaspēka vienības un to komandējošais sastāvs, virsnieki un karaskolu kursanti.

1990. gada 15. maijā bija izveidota politiskā organizācija cīņai pret Latvijas neatkarību – PSRS un LPSR konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja. Komitejas izveidošanas iniciators – Alfrēds Rubiks.

ü 1991. gada janvārī centrālā vara Maskavā uzsāka militāra rakstura akcijas, lai atjaunotu savu ietekmi Baltijas republikās. ü Lietuva, 12. uz 13. janvārī padomju armijas vienības uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem pie Lietuvas televīzijas torņa Viļņā, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotājus.

13. janvārī Latvijas Tautas frontes sarīkotajā protesta manifestācijā Rīgā, Daugavmalā, sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu.

Dienas laikā 13. janvārī ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām sāka celt barikādes.

Pēc janvāra barikādēm – iestājās zināms atslābums. Konflikts starp Latvijas neatkarības aizstāvjiem un pretiniekiem nebija atrisināts. Padomju armija, lai izstrādātu taktiku cīņai pret neatkarības piekritējiem un vairs nepieļautu barikāžu iespējamību Rīgā, 1991. gada maijā sarīkoja mācības.

1991. gada 19. augustā Padomju Savienībā notika valsts apvērsums, ko mēdz valsts apvērsums saukt arī par augusta puču. 21. augustā, kad padomju augustā bruņutransportieri vēl atradās Doma laukumā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā pasludināja pilnīgu Latvijas Republikas neatkarību no PSRS.

“Latvija ir zeme, kas pieder latviešu tautai, un tādēļ tikai pati tauta ir tiesīga noteikt, kādā valodā tā savā zemē runās, kāda būs tās ekonomika un kādus cilvēkus tā izvēlēsies par saviem līderiem” Fragments no Imanta Kalniņa LTF dibināšanas kongresa runas