Latvieu valodas dzves gjums Laura ukna Zane Zonnenberga

Latviešu valodas dzīves gājums Laura Čukna Zane Zonnenberga

Dialekti Augšzemnieku Lībiskais Vidus Kurzemes izloksnē Vidzemes izloksnē Kursiskās izloksenes Sēliskā izloksne Vidzemes izloksnes Latgaliskā izloksne Zemgaliskās izloksnes Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts.

Lībsikais dialekts • Lībiešu valodai bija lielāka ietekme uz latviešu valodas lībisko dialekta substrātu nekā pārējos latviešu valodas dialektos Latvijā. • Kurzemē vārdu beigās tiek atmesti īsie patskaņi, bet garie patskaņi tiek saīsināti. • Visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas darbības vārdi. • Cilvēku vārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm els, -ans. • Dialekts radies no līviem, kas asimilējoties sāka runāt latviešu valodā, iekļaujot tajā arī līvu valodas elementus.

Vidus dialekts • Tas ir arī latviešu literārās valodas pamatā. • Šajā dialektā runā Vidzemes vidienē, sākot no ziemeļrietumiem — Mazsalacu līdz ziemeļaustrumiem Valkai, tad pāri Smiltenei, Valmierai un Cēsīm virzienā uz Rīgu. • Vidus dialektā runā arī Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.

Augšzemnieku dialekts • Izplatīts Latgalē, Sēlijā un Austrumvidzemē. • Ziemeļaustrumu Vidzemē un Latgalē runāto izlokšņu pamatā ir seno latgaļu valoda. • Pārējās daļās to ir ietekmējusi sena sēļu cilts valoda. 18. gadsimtā uz šī dialekta Dienvidlatgales izlokšņu pamatā izveidojās latgaliešu rakstu valoda.

Pirmsākumi • • Kā nacionāla valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu – valodām. Konsolidēšanās process sākās 13. gs. gadsimtā, šīm ciltīm kristoties un nonākot vienotā politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā – Livonijā. Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar literārās valodas pamatu izveidošanu un izplatīšanu, un ilga līdz 19. gadsimta sākumam (kursenieki savu valodu saglabāja līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei). No valodniecības viedokļa īpaši vērtīgi ir tas, ka no senlatviešu sentautu valodām saglabājies daudz indoeiropiešu pirmvalodas vārdu un formu. To ir ietekmējuši ģermāņi un somugru valodas, taču tā nav pazaudējusi savas baltu valodas īpatnības. Viens no lielākajiem 17. gs. literātrās valodas pieminekļiem ir E. Glika bībele. E. Glika valodā ir normatīvas iezīmes. Latviešu valoda neapšaubāmi liecina, ka latvieši iepazinušies ar kristietību no krieviem jau pirms vācu iebrukuma Latvijā. Latviešu valodā kristīgās ticības pamatjēdzienus apzīmē ar vārdiem, kas aizgūti no krievu valodas, piemēram: baznīca, gavēnis, gavēt, grēks, kristīt, kūma, svece, svētīt, svētki, svēts, zvanīt, zvans u. c. Viens no pirmajiem, kas pievēršas latviešu valodas attīstības analīzei noteiktu attīstības posmu skatījumā, ir prof. E. Blese. Viņa pētījums ”Latviešu valodas attīstības posmi”

Bībele latviešu valodas vecajā pareizrakstībā

Senākie teksti latviešu valodā • • Latviešu valodas veidotāji 16. — 18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — Reformācijas laikmetā padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Pirmā zināmā senlatviešu valodā — vidus dialektā — rakstītā un saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā jezuītu izdotais katoļu katehisms: Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems. 1588. gadā tika atvērta pirmā grāmatu spiestuve Rīgā, kuru vadīja Nikolajs Mollīns, kurā tika izdota arī viena grāmata latviski — luterāņu katehisma otrais izdevums. Luterāņu mācītājs Georgs Mancelis (1593. -1654. ), izveidoja vidus dialekta ortogrāfijas pamatus un 1638. gadā izdeva vācu-latviešu vārdnīcu "Lettus", kuru izplatīja visā Livonijas latviešu daļā, zemniekiem savu valodu piemērojot šīs vārdnīcas materiālam, kas aizsāka strauju kurzemnieku, zemgaliešu un vidzemnieku dialektu atšķirību samazināšanos. Šo procesu pastiprināja 1644. gadā latīniski iespiestā latviešu gramatikas rokasgrāmata Manuductio ad linguam lettonicam facilis & certa/monstrata a Joanne Georgo Rehehusen. Tomēr lielāko ietekmi uz latviešu valodas attīstību atstāja Alūksnes mācītāja Ernsta Glika (1652— 1705) "Jaunās derības" (1685) un „Vecās derības“ (1691) tulkojumi vidus dialektā, kas tika izplatīti visā Vidzemes latviešu daļā, šo valodu par savu pieņemot arī Zemgalē un Kurzemē. Savukārt jezuītu priesteris Jans Karigers ap 1764. gadu uzrakstīja latviešu-poļu valodas vārdnīcu „Lexicon Lottavicum”.

Vācu-latviešu vārdnīca “Lettus”

• Apgaismības laikmeta aizsācējs latviešu vēsturē bija Gothards Frīdrihs Stenders, kas radīja grāmatas, no kurām Kurzemes un Vidzemes zemnieki apguva dzimtās valodas rakstību: "Bildu ābece" (1787), "Gramatika un vārdnīca" (1789), "Jaukas pasakas un stāsti" (1774. ), "Ziņģu lustes" (1774), "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (1774) u. c. • 18. gadsimta vidū parādījās arī pirmie periodiskie izdevumi — kalendāri —, kuros bija lasāmas arī dzejoļi, fabulas un īsi stāstiņi. • No 1768. līdz 1769. gadam iznāca pirmais žurnāls latviešu valodā — "Latviešu ārste". • No 1797. līdz 1798. gadam reizi ceturksnī iznāca žurnāls "Latviska Gada Grāmata", kurā līdzās populārzinātniskiem rakstiem un dabas apcerējumiem bija ievietoti arī dzejoļi. • Pirmo lugu latviešu valodā "Žūpu Bērtulis" lokalizēja Aleksandrs Johans Stenders, Vecā Stendera dēls. • Pirmo oriģināllugu "Tā dzimšanas diena" 1804. gadā sacerējis mācītājs un rakstnieks Kārlis Gothards Elferfelds. Luga bija veltīta tolaik aktuālai problēmai — baku potēšanas propagandai.

Vecā Stendera grāmatas

• 19. gadsimta sākumā līdz ar dzimtļaužu brīvlaišanu parādās pirmie rakstošie no zemnieku vidus: Ansis Leitāns (1815— 1874), Ansis Līventāls (1803— 1878) u. c. • 19. gadsimta vidū Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu, un 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības. • 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja Kārlis Mīlenbahs, kuras darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki. Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un šo valodu 1909. gadā sāka mācīt skolās kā latviešu valodu. 1910. gadā iznāk pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.

Alfabēts • Latviešu valodas alfabētā ir 33 burti: http: //www. youtube. com/watch? v=Alb. Ph. AX 13 j. E • Pirms 2. pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un dažu izdevniecību grāmatās un periodiskos iespieddarbos arī Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ir izmantoti burti un digrāfi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch. Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošana tika pārtraukta 1946. gadā. Tā nelietošanas rezultātā: • mainījusies platā un šaurā e un ē izruna; • dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums 2. un 5. deklinācijā; • dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.