Kodols 4 tma Kodola uzbve Kodolos atrodas DNS

Kodols 4. tēma

Kodola uzbūve Kodolos atrodas DNS un olbaltumvielu komplekss, kuru sauc par hromatīnu. Mitozes laikā hromatīns kondensējas (sablīvējas) un var novērot atsevišķas hromosomas.

Cilvēka hromosomas Cilvēka šūnās ir 46 nelielas hromosomas. Citiem organismiem var būt tikai 4 hromosomas.

Hromosomas uzbūves shēma Pēc hromosomas pleca garumu attiecības izdala metacentriskas; submetacentriskas, akrocentriskas un telocentriskas hromosomas

Cilvēka hromosomas pēc diferenciālās krāsošanas metožu izmantošanas

Politēnās hromosomas Augļu mušiņas siekalu dziedzeru šūnās katra hromosoma ir veidota no vairākiem simtiem hromatīdu. Vietās ar visaktīvāko RNS sintēzi var redzēt neskaidru hromosomas paplašinājumu.

Nukleosomas uzbūve

Histons H 1 savieno nukleosomas § Histona H 1 molekulas centrālā daļa piestiprinās pie nukleosomas, kur vijumā satiekas ap oktamēru ienākošais un izejošais DNS pavediens.

Hromatīna organizācijas līmeņi Nukleosomas ir apvienotas pa 2 - 6 pavedieniem, veidojot solenoīdveidīgu struktūru. Solenoīda diametrs ir apmēram 30 nm. Kodola interfāzē apmēram 10% genoma veido šāda diametra pavedieni. Visu smalko pavedienu kompleksu sauc par eihromatīnu jeb funkcionāli aktīvo hromatīnu. Eihromatīnā var notikt RNS transkripcija. Funkcionāli neaktīvais jeb heterohromatīns atšķiras no eihromatīna ne tikai strukturāli, bet arī ar savu sastāvu.

Kodola matrikss

§ Kodola matriksu veido kodola laminas un pavedienveida olbaltumvielas. Kodola laminas plākšņveidā izklāj visu kodola iekšējās apvalka membrānas iekšpusi. Šīs pavedienveida olbaltumvielas ir piestiprinātas pie membrānas olbaltumvielām un hromosomu olbaltumvielām. To sīkāku uzbūvi apskatīsim nodaļā “Citoskelets”. Vēl daudzos pētījumos ir konstatēts, ka kodola iekšienēir pavedienveida olbaltumvielu kompleksi. Šī kompleksa pavedieni blīvi caurauž visu kodolu. Turklāt šīm olbaltumvielām bieži ir piestiprinātas motorās olbaltumvielas, kas nodrošina olbaltumvielu un RNS transportu kodola iekšienē.

Kodola matrikss http: //uemweb. biomed. cas. cz/medipra. html

Hromosomu orientācija kodolā

Hromosomām kodolā ir stingri noteiktas vietas. Mejozes laikā rekombinācijas biežāk notiek starp tuvu novietotām hromosomām.

Kodoliņš

Lielākajā daļā eikariotisko šūnu kodolos novēro nelielus apaļus vai ovālus veidojumus, kurus sauc par kodoliņiem. Kodolā var būt viens, divi vai pat vairāki kodoliņi, atkarībā no šūnas tipa. Ir lineāra atkarība starp kodoliņu skaitu un lielumu. Jo vairāk kodoliņu, jo tie ir mazāki. Šūnas ontoģenēzes gaitā mazie kodoliņi spēj saplūst, veidojot vienu lielu kodoliņu. Kodoliņu veidi dažādās šūnu attīstības fāzēs: a-kodols interfāzes sākumā, b-kodols aktīvi sintezējošā šūnā, c-kodols novecojošā šūnā.

Kodoliņa veidošanās Jau mitozē var atrast hromosomas, kuras satur specifiskas zonas - kodoliņa organizatorus. No pārējās hromosomas tās atšķiras ar specifisku olbaltumvielu klātbūtni. Tur ir izvietoti gēni, kas kodē r. RNS. Mitozes telofāzē pamazām sākas hromosomu despiralizācija. Tad seko RNS sintēze. Šajā etapā redzami daudzi mazi kodoliņi. Nākamajā etapā vairāku hromosomu kodoliņa organizatori apvienojas, veidojot lielu kodoliņu. Cilvēku somatiskajās šūnās kodoliņa organizatorus satur 10 hromosomas.

Kodoliņa veidošanās pēc mitozes.

Kodoliņa uzbūve

Kodoliņa funkcijas Kodoliņš sastāv galvenokārt no olbaltumvielām un RNS. Kodoliņā atrodas olbaltumvielas, kas regulē šūnas ciklu, šūnas nāvi u. c. Kodoliņa galvenā funkcija ir ribosomu subvienību veidošana.

Ribosomu subvienību veidošanai ir nepieciešamas četru veidu r. RNS un apmēram 90 olbaltumvielu molekulas. Lielo subvienību veido 5 S, 5, 8 S un 28 S r. RNS molekulas, bet mazo - 18 S r. RNS. Ribosomu veidošana sākas ar to, ka kodoliņa fibrillārajos centros tiek sintezēta r. RNS. Tālāk tā pievieno ribosomālās olbaltumvielas. Komplekss sadalās un izveidojas lielās un mazās ribosomu subvienības priekšteči. Tie caur kodola apvalka porām izkļūst citoplazmā.

Kodoliņa funkcijas Ribosomu veidošanās shematisks attēls: 1. - r. RNS transkripcija, 2. - ribosomālo olbaltumvielu imports kodolā un pievienošanās pie 45 S r. RNS molekulas, 3. - 5 S r. RNS imports kodolā un pievienošanās ribosomas priekštecim, 4. un 5. - ribosomas priekšteča sadalīšanās, 6. - ribosomu subvienību priekšteču nobriešana un transportēšana ārā no kodoliņa, 7. - ribosomu subvienību eksports caur kodola apvalka porām.

Kodola membrānas Eikariotu šūnās kodola apvalku veido divas membrānas, kurās ir poras. Iekšējās un ārējās membrānas sastāvs un funkcijas atšķiras. Iekšējā membrāna satur daudz olbaltumvielu, kas piesaista laminas.

Kodola membrānas Laminas ir starpfilamenti, kas satur kopā kodola apvalku. Kodola iekšējās membrānas iekšpusē ir pievienotas laminas un heterohromatīns. Ārējā membrāna pēc uzbūves atgādina endoplazmatiskā tīkla membrānas. Telpu starp abām kodola apvalka membrānām sauc par perinukleāro telpu. Tā ir endoplazmatiskā tīkla lumena turpinājums. Uz kodola ārējās membrānas atrodas ribosomas. Tajās sintezētās olbaltumvielas tiek transportētas uz perinukleāro telpu. Vielu apmaiņu starp kodolu un citoplazmu nodrošina poras.

Poras Poru skaits kodolā ir mainīgs. Aktīvi funkcionējošos kodolos ir vairāk poru nekā novecojošos. Skatoties elektronu mikroskopā, redz, ka poras var būt atvērtās un aizvērtās. Pēdējos gados plaši pēta poru veidojošo olbaltumvielu sastāvu.

Poras kompleksu veido vairāk nekā 100 dažādas olbaltumvielas, kurām parasti ir raksturīga oktogonāla simetrija. Poru kompleksa ārpusi un iekšpusi veido divi gredzeni, kas sastāv no subvienībām.

Poras kompleksa centrā atrodas grozveida struktūra. Ja tā ir attālinājusies no poras, tad pora ir atvērta. Ja tā atrodas kompleksa centrā, tad pora ir aizvērta. Pie gredzenveida subvienībām atrodas fibrillas, kurām ir receptora un vielu transporta funkcija. Caur porām var difundēt tikai maza izmēra ūdenī šķīstošas molekulas.

Poru kompleksa kvantitatīvā analīze liecina, ka brīva difūzija ir iespējama daļiņām, kuru izmēri nepārsniedz 9 x 15 nm. Lielās DNS un RNS molekulas, kā arī ribosomu subvienības caur porām pārvietojas izmantojot ATF un molekulu signālsecības. Kad šīs signālsecības piesaistās pie poras kompleksa, tad transportējamā olbaltumviela tiek piestiprināta pie fibrillām un novirzīta uz poras centru. Pēc tam olbaltumvielu ievelk kodola iekšienē. Šādā gadījumā poras platums var sasniegt 26 nm.

Kodola cikls Pēc mūsdienu priekšstatiem šūnu ciklu iedala divās galvenajās daļās - relatīva miera periods (interfāze) un dalīšanās (mitoze vai mejoze). Dalīšanās laikā pārdalās kodols, un pēc tam citoplazmu pakāpeniski pārdala plazmatiskā membrāna. Dažos gadījumos var notikt kodolu, bet izpaliek citoplazmas, dalīšanās (citotokinēze). Tad izveidojas daudzkodolu šūnas. Somatiskajās šūnās kodola dalīšanās var notikt mitotiski, vai retos gadījumos amitotiski. Dzimumvairošanās gadījumā parādās arī cits kodolu dalīšanās veids - mejoze. Šūnā, kurā notiek regulāra dalīšanās, interfāzi var sadalīt trijos posmos presintēzes, sintēzes un postsintēzes periodos, kas raksturo DNS sintēzes laiku.

G 1 -Presintēzes periods. S - Sintēzes periods. G 2 - Postsintēzes periods. M- Mitoze (mejoze). Šūnas cikls šūnās, kas regulāri dalās. Shēmā attēlots katras daļas ilgums procentuāli no kopējā šūnas cikla garuma. Šūnu augšana un dalīšanās. Video.

§ G 1 -Presintēzes periods. Šūnas augšana pēc pārdalīšanās. RNS un olbaltumvielu sintēze, mitohondriju un hloroplastu augšana un dalīšanās. § S - Sintēzes periods. DNS replikācija § G 2 - Postsintēzes periods. Šūnas augšana, dalīšanās procesam nepieciešamo olbaltumvielu un struktūru veidošana. § M- Mitoze (mejoze). Kodolu un šūnu pārdalīšanās.

Kodola cikla kontrole

Kodols interfāzē Transkripcija Procesu, kurā, izmantojot DNS ķēdi, tiek sintezēta RNS, sauc par transkripciju. Šeit kā matrica kalpo viena no DNS ķēdēm. Gar to tiek sintezēts komplementārs RNS pavediens.

Kā transkripcija gala produkts izveidojas triju veidu RNS molekulas: matricas RNS (m. RNS), kura atbilstoši bāžu secībai nodrošinās noteikta polipeptīda sintēzi, ribosomālā RNS (r. RNS), pie kuras vēlāk piestiprināsies olbaltumvielas, izveidojot ribosomu un transporta RNS (t. RNS), kas nodrošinās aminoskābju transportu no citoplazmas līdz ribosomām, kuras veic polipeptīdu sintēzi. ANIMĀCIJA

RNS “processings” § Eikariotu šūnās gēni satur daudzas bāzes, kas netiek izmantotas olbaltumvielu sintēzei. DNS fragmentus, kurus izmanto polipeptīdu sintēzei, sauc par eksoniem, bet neizmantojamos fragmentus - par introniem. § RNS fragmentu izgriešanusplaisingu veic RNS olbaltumvielu kompleksi jeb splaisosomas. To diametrs ir apmēram 20 nm.

RNS eksports citoplazmā

http: //www. oxy. edu/departments/biology/Stillman/bi 221/111700/rna_export. htm

Replikācija eikariotu šūnā § DNS sintēzi sauc par replikāciju. Eikariotu šūnu kodolā tā parasti notiek interfāzes perioda S fāzē. Atsevišķos gadījumos tā notiek ari citās fāzēs un miera stavoklī esošajās šūnās.

Replikācija eikariotu šūnā ANIMĀCIJA

Amitoze Prokariotiem un protistiem var novērot dalīšanos bez hromosomu kondensēšanās un dalīšanās vārpstas veidošanās. Kodoli un šūnas izstiepjas, izveido iežmaugu un pārdalās. Atsevišķos gadījumos šādu šūnu dalīšanos var novērot arī augiem un mugurkaulniekiem. Tupelītes dalīšanās

Mitoze - profāze - prometafāze - anafāze - telofāze

http: //www. stanford. edu/class/biosci 41/assets/animation%200901. mov MOZILLA

http: //www-lbcmcp. ups-tlse. fr/documents/videomitose. mov

Mitoze augu šūnā. http: //www. bio. davidson. edu/misc/movies/mitosislily. mov

Mitoze Profāze § Profāzē kodolā izzūd kodoliņš, un citoplazmā sāk veidoties dalīšanās vārpstas pavedieni. Centriolas pārvietojas uz poliem. Dzīvniekiem dalīšanās vārpstu veido centriolas, bet augiem tā veidojas no mikrocaurulīšu oranizācijas centriem. Profāzes beigās (vai prometafāzē) hromosomas ir pilnībā kondensējušās. Kodola apvalks ir sadalījies nelielās vezikulās, kuras nevar atšķirt no endoplazmatiskā tīkla. Mikrocaurulītes pievienojas pie hromosomām

Mikrocaurulīšu pievienošanās pie hromosomas

Mitoze Metafāze § Metafāzē hromosomas ir izvietotas šūnas ekvatoriālajā plakne. Pilniba ir izveidojusies dalīšanās vārpsta, kas sastāv no mikrocaurulitēm. Mikrocaurulīšu viens gals piestiprinājies pie hromosomu kinetohoriem, bet otrs pie centriolas dzīvnieku šūnās vai mikrocaurulītšu organizācijas centra citās eikariotu šūnās.

Mitoze Anafāze § Anafāzē hromosomas sadalās hromatīdās. Pēc tam vārpstas mikrocaurulītes atvelk hromatīdas uz šūnu poliem. Vilkšanas laikā hromatīdas saliecas un centromēras ir tuvāk šūnas polam nekā telomēras.

Mitoze Telofāze sakas, kad hromatīdas ir sasniegušas šūnas polus. Membrānu vezikulas hromatīdu rajonā pakāpeniski apvienojas. Šajā laikā notiek aktīva membrānu montēšana, izmantojot šūnā esošās vielas. Telofāzes beigās membrānu pūslīši ir apvienojušies, veidojot kodola apvalku. Hromosomas sāk despiralizēties un pakāpeniski veidojas kodoliņš. Citoplazmā izzūd dalīšanās vārpsta un izveidojas interfāzei raksturīgā mikrocaurulīšu orientācija. Paraleli notiek šūnas pārdalīšanās. Dzīvniekiem šūna dalās ar iežmaugu, bet augiem veidojas sieniņa

Citokinēze ANIMĀCIJA

http: //www. lifesci. utexas. edu/faculty/delozanne/celldivision/Plant-Cytokinesis. mov

Mejoze - profāze I - metafāze I - anafāze I - telofāze I -interfāze - profāze II - metafāze II - anafāze II - telofāze II ANIMĀCIJA

Profāze I leptotēna diplotēna zigotēna diakinēze pahitēna

LEPTOTĒNA: hromosomu kondensācija un DNS replikācija, ZIGOTĒNA: konjugācija veido sinaptonemālo kompleksu, PAHITĒNA: notiek krosovers, DIPLOTĒNA: Hromosomu un hromomeru kondensācija, hromosomu atdalīšanās, DIAKINĒZE: hromosomu kondensēšanās un atdalīšanās, kodola apvalka iziršana, kodoliņa izzušana, centriolu pārvietošanās uz poliem un dalīšanās vārpstas veidošanās.

Mejoze (metafāze I, ) Pirmā dalīšanās cikla metafāzēs sākumā pie katras bivalenta centromēras rajona pievienojas dalīšanās vārpstas pavedienus veidojošās mikrocaurulītes. Šajā zonā ir saplūduši abu hromatīdu kinetohori. Pēc tam mikrocaurulītes pārvieto hromosomas uz šūnas ekvatoriālo plakni.

Mejoze (anafāze I, ) Anafāzē bivalentus pārrauj un hromosomas atvelk uz šūnas poliem. Atvilkšanas mehānisms ir līdzīgs mitozei. Katrā pusē paliek viena homologā hromosoma. X hromosoma nonāk vienā šūnas polā, bet Y hromosoma - otrā.

Mejoze (telofāze I) Telofāze arī norisinās līdzīgi kā mitozē. Tajā izveidojas kodola apvalka membrānas un dekondensējas hromatīns.

Mejoze II Pirmo un otro dalīšanās ciklu atdala interkinēzes periods. Tajā norisinās vairāk vai mazāk aktīva RNS un olbaltumvielu sintēze. Augstāko augu šūnās interkinēzes periods ir ļoti īss vai pat izpaliek. Atšķirībā no mitozes, šajā laikā nenotiek DNS replikācija.

Mejozes otrais dalīšanās cikls atgādina mitozi. Abu dalīšanās ciklu rezultātā no vienas diploidālas šūnas izveidojās četras šūnas ar haploidālu hromosomu komplektu. Mejozē ir iespējami gadījumi, kad notiek kodolu pārdalīšanās, bet izpaliek šūnu pārdalīšanās. Nereti pirmās kodola dalīšanās laikā meitšūnās nenonāk vienāds hromosomu skaits. Tomēr organismiem bieži ir iespējams izdzīvot ar lielāku vai mazāku hromosomu skaitu šūnā. Pēc mejozes diploidālais hromosomu skaits atjaunojas tikai apaugļošanās procesā. Tad izveidojas zigota, kas ir pirmā jaunā organisma šūna.