Klasicisms literatr Franu klasicisms Bualo kanoni Veimras klasicisms

Klasicisms literatūrā Franču klasicisms Bualo kanoni Veimāras klasicisms Kornejs Gēte Rasins Moljērs Lafontēns Šillers

I. Klasicisma mākslas vispārīgs raksturojums Klasicisms ir mākslas stils un literatūras virziens no 17. gs. līdz 19. gs. sākumam Par tā dzimteni tiek uzskatīta Francija, un tā attīstību veicināja absolūtisms. Par paraugu izvirzīja antīko literatūru un mākslu (tās racionalitāti, līdzsvarotību, objektivitāti, lakoniskumu un formas stingrību), izcēla varonību, augstus tikumiskos ideālus. Klasicisma stilistiskajai sistēmai skaists ir tikai tas, kas saprātīgs, sakārtots , harmonisks. Klasiskā stila darbu kopīgā iezīme – tiekšanās pēc ideāla. Klasicisma pamatā ir racionālisma idejas, kas nāk no Dekarta filozofijas. Mākslas darbam klasicismā ir jātop pēc noteiktiem kanoniem, parādot ar to Visuma loģiku un staltumu.

II. Klasicisma literatūra Francijā Klasicisma literatūras īpatnības Francijā Bualo kanoniskie principi Spilgtākie pārstāvji Korneijs Rasins Moljērs Klasicisma literatūra Vācijā Spilgtākie pārstāvji Veimāras klasicisms Gēte Šillers Lafontēns

Klasicisma literatūras īpatnības Francijā 17. gadsimts bija trauksmains laiks, fons visai kultūras un mākslas dzīvei. Francijā spēcīgāk nekā citur uzplauka klasicisms, radās izcili šā virziena pārstāvji un izveidojās klasicisma teorija, kas savu pamatojumu guva Dekarta filozofijā. Par klasicisma pamatprincipu kļūst racionālisms (saprātīgums), tas ir, literatūrai jābūt saprotamai un loģiskai (bez cilvēka jūtu izpaudumiem un kaislībām). Cilvēks savā dzīvē nebija brīva un radoša personība, kā to sludināja renesanses humānisti, viņš bija pakļauts cilvēkam pāri stāvošiem, augstākiem likumiem, ko pētīja dabaszinātnes. Šai Visuma dievišķajai gudrībai vajadzēja atspoguļoties arī klasicisma literātu darbos. Klasicisma virziena pārstāvji centās radīt ideālus, skaistus varoņus un bieži izmantoja senās Grieķijas un Romas mitoloģijas un vēstures sižetus. Lielajam stilam vislabāk noderēja klasicisma teorijai atbilstošie monumentālie literatūras žanri – epopeja un traģēdija.

Klasicisma literatūras īpatnības Francijā Svarīga vieta literatūrā ierādīta valdnieka tēlam, uzskata, ka vienīgie un īstie vēstures veidotāji ir karaļi, aristokrāti, karavadoņi un ministri. Tāpēc viņiem tiek piedēvēts nemaldīgs taisnīgums, milzīgs gribasspēks. Klasicisma tiecās radīt monumentālus sacerējumus par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Varoņi bija dabīgi, dzīves enerģijas pārpilni. Viņu spēks izpaudās gribā un spējā nesaudzīgi analizēt savas dvēseliskās kaislības, lai atrisinātu sarežģītus un traģiskus konfliktus. Tieksme uz monumentalitāti klasicismā apvienojās ar mākslas sabiedriskā derīguma principu, ar tās audzinošo nozīmi. Traģēdiju iecienītākā tēma bija personības un sabiedrības interešu sadursme, konflikts starp pienākumu un jūtām. Pienākums pret sabiedrību vienmēr uzvarēja jūtas un pacēlās pāri personīgajam, individuālajam. Francijā 17. gadsimts bija trauksmains laiks, fons visai kultūras un mākslas dzīvei. Francijā spēcīgāk nekā citur uzplauka klasicisms, radās izcili šā virziena pārstāvji un izveidojās klasicisma teorija, kas savu pamatojumu guva Dekarta filozofijā.

Bualo kanoniskie principi Nikolā Bualo - klasicisma teorijas pamatlicējs. Radīja klasicisma literatūrai raksturīgo augsto un zemo žanru hierarhiju: • augstie žanri bija traģēdija un oda, • zemie - komēdija, satīra, fabula. Bualo izvirzīja prasību pēc laika, vietas un darbības vienības principiem dramaturģijā, kas prasīja, lai drāmā attēlotā darbība aptvertu 24 stundu notikumus, kas norisinās vienā vietā, veidojot vienotu un nepārtrauktu sižetisko līniju. Prasība pēc izteiksmes skaidrības (Labais/sliktais, tēlu tipizācija) Prasība pēc daiļdarba audzinošā rakstura, skaistā pielīdzināšana patiesajam. Adresāts – izglītots, sagatavots, kulturāls lasītājs, kas iepazinis antīkās literatūras paraugus un spēj novērtēt cildenas jūtas, žestus un augstā stila valodu.

Pjērs Kornejs (16061684) “Sids” Viņa traģēdija “Sids” guva neparasti lielu atbalsi tautā. Viņa tēlotie varoņi ir stipras gribas un lielu jūtu cilvēki, savas dzimtas un savas valsts patrioti, karaļa absolūtās varas aizstāvji. Viņu gara spēks īpaši spilgti izpaužas brīžos, kad jāuzvar cīņā pašiem ar sevi, ar savām cilvēciskajām kaislībām. Darba centrā divu aristokrātisku dzimtu jauniešu Rodrigo un Himēnas mīlestība un traģēdija, ko izraisa abu tēvu naidā pāraugušais strīds. Tā iemesls - karalis devis priekšroku Rodrigo tēvam donam Djego, izvēloties to par sava dēla audzinātāju, lai gan Himēnas tēvs grāfs Gormass ir bijis pilnīgi pārliecināts, ka šis godpilnais pienākums tiks uzticēts viņam. Strīda karstumā iecirstā pļauka vecajam donam Djego liek meklēt atbalstu savā dēlā, kuram divkaujā ar grāfu jānomazgā dzimtai uzliktais apkaunojuma traips.

Rodrigo spiests cīnīties divkaujā ar savas iemīļotās tēvu. Abi jaunieši saprot, ka divkauja uzcels nepārkāpjamu žogu abu mīlestībai, bet atteikšanās no tās visas sabiedrības priekšā apkaunotu dona Djego dzimtu. Divkaujā krīt grāfs Gormass. Nu ir aizskarts viņa dzimtas gods, un rūpes par to liek Himēnai griezties pie karaļa ar lūgumu atļaut atriebt tēva nāvi, neraugoties uz to, ka mīlestība pret Rodrigo nebūt nav zudusi. Tādēļ meitene nespēj vērsties pret Rodrigo, kad tas ieradies pie viņas mājās, lai nepretojoties ļautu sevi nogalināt.

Situācijai otrā plānā liek aizvirzīties valstij draudošā nelaime mauru uzbrukums. Rodrigo, izpildot pilsoņa pienākumu, stājas cīnītāju pulka priekšgalā un izceļas ar sevišķu varonību, iegūstot visas tautas atzinību. Nu Rodrigo pieder ne tikai savai dzimtai, viņa varonība apliecinājusi piederību valstij un padarījusi par tautas varoni. Lai gan Himēnas mīlestība pret Rodrigo nav mazinājusies , viņas pienākums pret savu dzimtu liek novest iesākto līdz galam, un meitene piedāvā savu roku tam drosminiekam, kas divkaujā uzveiks Rodrigo (tautas varoni). To apņemas veikt dons Sančo. Karalis izlēmis, ka viņa kļūs par uzvarētāja sievu. Karaļa griba ir absolūta, tās pareizību neviens pat nemēģina apšaubīt. Tā arī notiek. Izšķirošajā divkaujā Sids uzveic donu Sančo, taču apžēlo, atstājot dzīvu. Valsts interesēs dzimtu naidam jātiek dzēstam, ļaujot liktenim savienot Rodrigo un Himēnas dzīvi.

Žans Rasins 1639 – 1699 Otrs lielākais klasicisma pārstāvis ir Žans Rasins. Ļoti nozīmīgs dramaturģiskais darbs bija , , Fedra” (1677), kurā psiholoģiski dziļi Rasins atklāja sievietes iekšējo cīņu starp tikumisko pienākumu un noziedzīgām kaislībām. Drāmas satura pārstāstu lasīt komentāros.

Žans Batists Moljērs 1622 -1673 Moljērs (Moliere, ) bija un ir viens no izcilākajiem komēdiju autoriem pasaules literatūrā. Moljērs uzskatīja, ka komēdijai ir divi pamatuzdevumi. Pirmais – pamācīt cilvēku, otrais – izklaidēt publiku. Pasaules slavu Moljērs ieguva ar tām lugām, kurās atklājās spēcīgs tēlu sociālais raksturojums un psiholoģijas atveidojums (, , Tartifs”, 1664; , , Dons Žuans”, 1665; , , Mizantrops”, 1666; , , Skopulis”, 1668; , , Skapēna nedarbi”, 1671). Šajos darbos viņš atspoguļoja tālaika dzīvi, izveidojot lieliskus tipāžus un atklājot dažādus sociālos netikumus.

“Dons Žuāns” Komēdijā “Dons Žuāns” Moljērs, izmantojot tautā populāro sižetu, atļāvās vērsties pret muižniecības kārtas netikumiem - izvirtību, visatļautību, antireliģisko skepticismu un liekulību kā masku, aiz kuras viegli paslēpt savus viszemiskākos nolūkus. Visu šo nepievilcīgo rakstura iezīmju buķeti autors ietvēra muižnieka dona Žuana tēlā. Komēdija izdevās iespaidīga un atmaskojoša, rezultātā divdesmit gadu garumā tai bija slēgts ceļš uz skatuvi.

Moljēra laika teātris

Žans de Lafontēns 1621 – 1695 Fabulas žanru sāka Lafontēns, kļūdams par vienu no ievērojamākajiem fabulistiem pasaules literatūrā. Lafontēnam mēs atrodam jau no citiem avotiem pazīstamas fabulas par vārnu un lapsu, par vilku un jēru, par sienāzi un skudru un daudzas citas. Lafontēna fabulas ir diezgan dzēlīgas.

Lafontēns , , Zvēri mēra laikā”. Mērim pļaujot zvērus, lauva sasauc padomi. , , Draugi, ” viņš griežas pie zvēriem, , , debesis sadusmojušās uz mums. Dievi gaida izpirkšanas upuri. Pameklēsim visvainīgāko mūsu vidū un sodīsim to, varbūt tad dievi kļūs žēlīgi. – Es, ” viņš sāk stāstu par saviem grēkiem, , , esmu apēdis ne mazumu aunu, es to nožēloju, ir man gadījies apēst arī ganus. ” , , Ak, valdniek, jūs pārāk sevi aprunājat!” saka lapsa. , , Ēst aunus! Jūs taču esat viņiem parādījis lielu godu! Bet ganiem tā arī vajag, kādas bailes viņi mums sagādā!” Lapsas runu zvēri uzņem ar skaļiem aplausiem. Attaisno arī tīģeri, lāci un citus meža augstmaņus. Tad sāk runāt ēzelis: , , Es noplūcu pļavā kušķi zāles, bet pļava, taisnību sakot, nebija mana. Biju izsalcis, un velns mani dīdīja, ” bēdīgs atzīstas ēzelis. , , Ā!” iesaucas zvēri. , , Plūkt zāli svešā pļavā! Kāds drausmīgs noziegums! Sodīt!” Un ēzelis tiek sodīts ar nāvi.

Veimāras klasicisms 18. gadsimta otrajā pusē Vācijā radās tā saucamais Veimāras klasicisms. Par tās galveno teorētiķi kļuva Lesings (attēlā). Viņa idejas tika liktas jaunās vācu literatūras pamatā. Lesings cīnījās pret Francijas klasicisma teātri ne tikai tāpēc, lai izskaustu ārzemnieciskā dievināšanu. Franču teātri viņš uztvēra kā absolūtisma ideoloģijas paudēju. Bet Lesinga redzējumā literatūrai no galma mākslas, kas tautu nicināja, bija jākļūst par tautas mākslu, par mākslu tautai. Varonim – zemas kārtas cilvēkam bija jāuznāk uz skatuves ar visām savām jūtām un kaislībām, ar visu savas dabas cēlumu. Franču klasicisms bija noteicis nemainīgus rakstura tipus, bet Lesings apliecināja, ka cilvēka raksturu lielā mērā nosaka sociālā vide. Viņš arī noraidīja Franču klasicisma prasību ievērot dramaturģiskajā darbā laika, vietas un darbības vienības principu. Tai pat laikā viņš uzskatīja, ka mākslai nebūt nav jāatspoguļo dzīves nejaušības, bet gan jāpaceļas pāri nejaušajam un jāizzina likumsakarīgais.

Johans Volfgans Gēte (1749– 1832) Vācu apgaismības dzejnieks, domātājs un zinātnieks, kas uzskatīja, ka māksla būs tā, kas padarīs cilvēku cēlāku, skaistāku. Gētes daudzo vēsturisko lugu pamattēma ir brīvība un rakstura audzināšana smagos likteņa pārbaudījumos. J. V. Gētes daiļradē atainojušies dažādi kultūras strāvojumi un virzieni, taču vācu mākslinieka literāros darbus nevar iekļaut kāda viena kultūras strāvo juma ietvaros. Gētes māksla ir veidojusi jaunu laikmetu - savdabīgu un neatkārtojamu kā vācu, tā visas Eiropas kultūrā.

Johana Volfganga Gētes traģēdija «Fausts» – viens no pasaules literatūras meistardarbiem. Tautā zināmo nostāstu par gudro, drosmīgo un veiklo vīru Gēte interpretēja filozofiski un radīja traģēdiju par doktoru Faustu, kurš nenoguris meklē atbildi uz mūžīgajiem jautājumiem: kas ir visa pamats, no kā viss radies, kāda ir dzīves jēga? Traģēdijas 2. daļā Fausts atsakās no visa, kas varētu dot personisku laimi, – no mīlestības, bagātības un iespējas baudīt mākslu, no pagodinājumiem un dzīves galmā. Tas viss Faustam šķiet tukšs, pārejošs. Titāniska darba rezultātā viņš īsteno savu ieceri: nosusina jūru, to pārvēršot par ziedošu pilsētu, kurā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki. Fausts mirst ar līksmu apziņu, ka vismaz sirmā vecumā ir sagādājis mirkli, par kuru var sacīt: Tu esi skaists! Jel kavējies! Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi, Ne mūžos nevar izgaisties. Gēte Fausts

Frīdrihs Šillers 1759 - 1805 Šillers līdzās Gētem ir viens no nozīmīgākajiem Veimāras klasicisma pārstāvjiem. Savos uzskatos par mākslu apliecina, ka māksla pastāv, nevis lai tiktu vērota un baudīta, bet lai pārveidotu dzīvi, lai padarītu cilvēku laimīgu zemes virsū, Īsi pirms nāves uzrakstīja savu gaišāko un cēlāko darbu, kas pilns brīvības mīlestības ideju un aicina uz aktīvu cīņu par tām, - drāmu “Vilhelms Tells”.