GALVENIE IZEJAS MATERILI PLNOANAI UN TERITORIJAS PIEMROTBA APDZVOTM

GALVENIE IZEJAS MATERIĀLI PLĀNOŠANAI UN TERITORIJAS PIEMĒROTĪBA APDZĪVOTĀM VIETĀM § Galvenie izejas materiāli. Darba uzdevums § Teritorijas piemērotība apdzīvotām vietām

1. Galvenie izejas materiāli plānošanai. Darba uzdevums Apdzīvoto vietu plānošanu reglamentē: • Teritorijas plānošanas likums • Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi: MK noteikumi nr. 1148, (06. 10. 2009).

Teritorijas plānojums attēlo esošo, nosaka plānoto un atļauto pašvaldības teritorijas izmantošanu ar perspektīvi vismaz uz 12 gadiem, kā arī precizē plānojumā noteiktos objektus, teritorijas un prasības. Teritorijas plānojumus izstrādā saskaņā ar pašvaldības sociālās un ekonomiskās attīstības plānu. Tā prasības ir saistošas, izstrādājot detālplānojumus un uzsākot jebkuru zemes gabala sadalīšanu, apvienošanu un robežu pārkārtošanu, būvprojektēšanu un būvniecības teritorijas labiekārtošanu un citu saimniecisko darbību pašvaldības teritorijā. Teritorijas plānojums tiek pieņemts pašvaldības saistošo noteikumu veidā.

2 kārtās: Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka detālplānojumā. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums Detālplānojums

Detālplānojumā nosaka: 1. plānoto (atļauto) izmantošanu; 2. teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus (ietverot apgrūtinājumus); 3. zemes vienību sadalīšanu, apvienošanu un robežu pārkārtošanu, paredzot ielas piebraukšanai pie katras jaunizveidotās zemes vienības; 4. ūdens notekas, meliorācijas būves un ierīces, un citu tehnisko infrastruktūru; 5. esošo, piegulošo un jaunizveidojamo ielu, velosipēdistu celiņu un inženierkomunikāciju koridoru profilus; 6. labiekārtojuma nosacījumus; 7. adresāciju; 8. citus risinājumus, kas detalizē un precizē vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma risinājumus un nosacījumus.

Darba uzdevums vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam (TP) Vietējās pašvaldības TP izstrādes vadītājs sagatavo un vietējās pašvaldības dome apstiprina darba uzdevumu, kurā ietver: § § § TP izstrādes pamatojumu, uzdevumus, izejas materiālus un prasības; institūciju, no kurām tiek pieprasīta informācija un/vai nosacījumi TP izstrādei, sarakstu; TP izstrādes laika grafiku, norādot plānotos sabiedriskās apspriešanas pasākumus.

Darba uzdevums detālplānojumam (DP) DP izstrādes vadītājs sagatavo un vietējās pašvaldības dome apstiprina darba uzdevumu, kurā ietver: 1. DP izstrādes pamatojumu, uzdevumus, konkrētas izstrādājamā DP robežas, izejas materiālus un prasības; 2. institūcijas, no kurām pieprasāmi nosacījumi DP izstrādei un atzinumi par izstrādāto DP redakciju; 3. DP izstrādes laika grafiku, norādot plānotos sabiedriskās apspriešanas pasākumus.

Vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu sagatavošanai izmanto Latvijas ģeodēziskajā koordinātu sistēmā LKS 92 izstrādātu pilnu topogrāfisko karti (ne vecāku par pieciem gadiem) ar mēroga noteiktību 1 : 10 000, bet atsevišķām teritorijas daļām, ja nepieciešams, - ar mēroga noteiktību 1: 5000 vai 1: 2000. Detālplānojumu izstrādei izmanto aktualizētu Latvijas ģeodēziskā koordinātu sistēmā LKS 92 izstrādātu topogrāfisko plānu ar mēroga noteiktību 1: 500 vai 1: 2000.

Teritoriālā plānojuma sociālo un ekonomisko, kā arī būvniecisko, inženiertehnisko, ainavisko, sanitārtehnisko pasākumu kompleksa realizācija pilsētbūvnieciskā vidē tiek uzsākta ar teritorijas zonējumu. Pie zonējuma galvenajiem plānošanas elementiem jāpieskaita dzīvojamās, ražošanas, transporta, centru, zaļo stādījumu, rekreāciju, dabas liegumu un inženiertehnisko komunikāciju teritorijas. Šo teritoriju savstarpējā mijiedarbība veido zonētās teritorijas pilsētbūvniecisko struktūru, tās telpisko kompozīciju.

2. Teritorijas piemērotība apdzīvotām vietām Apdzīvotas vietas teritorijai ir jāatbilst šādiem noteikumiem: 1. pilsētas reljefam jāatbilst apbūves, pilsētas transporta organizācijas un normālas ūdens novadīšanas (pēc iespējas bez pārsūknēšanas stacijām) prasībām; 2. teritorija nedrīkst būt pārpurvota un pakļauta applūšanai; 3. aprēķinātajai grunts pretestībai (nestspējai) ir jāatbilst paredzētajam ēku tipam; 4. dzīvojamo rajonu teritorijas jāizvieto vēja pusē attiecībā pret piesārņošanas avotu, bet pie upēm – upju augštecē attiecībā pret uzņēmumiem, kas piesārņo ūdenskrātuves;

5. teritorija jāapgādā ar sanitāri higiēniskām prasībām atbilstošu pietiekošas jaudas ūdensapgādes avotu un vietām kanalizācijas ūdeņu novadīšanai; 6. teritorijai ir jānodrošina apdzīvotās vietas iespējamā perspektīvā attīstība; 7. teritorija jānodrošina ar ārējiem autoceļiem un dzelzceļu vai arī jārada apstākļi to ērtai ierīkošanai; 8. izvēlētās apdzīvotās vietas teritorijā nedrīkst atrasties derīgo izrakteņu nogulas.

Projektējot pilsētu u. c. apdzīvoto vietu teritorijas plānojumus, ir jāveic rūpīga teritorijas dabīgo ūdenskrātuvju, zaļo stādījumu masīvu, reljefa un inženierģeoloģijas izpēte. Ja teritorija nav iepriekš izpētīta, tad jāveic teritorijas papildu izmeklēšanu un apsekošanu. Ziņas par dabas apstākļiem celtniecības laukumā iegūst, veicot tehnisku izlūkošanu: topogrāfiski ģeodēzisku, inženierģeoloģisku, hidroģeoloģisku u. c. pēc tam veic arī sanitāri higiēnisku apsekošanu.

Galvenie dabas faktori, kas ietekmē pilsētbūvniecības risinājumus ir: • klimatiskie • topogrāfiskie apstākļi un ģeomorfoloģiskās īpatnības • hidroloģiskie un hidroģeoloģiskie • fizikāli ģeoloģiskie apstākļi • augsnes un augu valsts

Klimatiskie apstākļi Klimats ir meteoroloģisku procesu likumsakarīga secība, kuru nosaka fizikāli ģeoloģisko kompleksu apstākļi un kas izpaužas ilgā laika posmā dotajā teritorijā. Rajonu klimatisko raksturojumu ievēro, projektējot apdzīvotās vietas, nosakot ielu virzienus, ēku orientāciju pēc debespusēm, kā arī apstādījumu raksturu un pakāpi. Ir divu veidu klimati – makroklimats un mikroklimats.

Apdzīvotu vietu plānojumu un apbūvi visvairāk ietekmē saules apgaismojums, gaisa t°, vēji, nokrišņi. Tie nosaka pilsētas daļu savstarpējo izvietojumu, ielu virzienu, ēku konstruktīvo un arhitektonisko risinājumu, apstādījumu veidu, vispārējo pilsētas labiekārtojumu un tās māksliniecisko veidolu. Aktīvi darbojošs klimata faktors ir insolācija (objekta tiešs izgaismojums ar saules stariem) un radiācija (tiešu vai izkliedētu saules staru enerģētiskā iedarbība). Saules stari iznīcina baktērijas, sterilizē apkārtējo vidi un palielina cilvēka imūnbioloģiskās īpašības.

Gaisa temperatūra ir atkarīga no apvidus ģeogrāfiskā platuma, jūras tuvuma, apvidus augstuma u. c. meteoroloģiskajiem faktoriem. Diennakts gaisa t° ietekmē lielu ūdenskrātuvju, meža, pauguru un kalnu tuvums. Būtiska nozīme ir kompleksai temperatūras, relatīvā gaisa mitruma un vēja ātruma iedarbībai uz cilvēka organismu. Šo faktoru kopums nosaka efektīvo temperatūru, t. i. , t°, pie kuras vairums cilvēku jūtas labi, un tā svārstās no +18º līdz +20ºC. Šo robežu pieņemts saukt par komforta zonu.

Izpētot vēju virzienu un stiprumu, var mērķtiecīgi un savstarpēji pareizi izvietot pilsētas atsevišķās daļas. Tā kā lielas pilsētas ir visai sarežģīti nodrošināt ar nepieciešamo aerāciju, ir vēlams, lai galveno maģistrāļu virzieni ar vāju aerāciju (8 – 10 m/s) sakristu ar valdošo vēju virzienu. Apvidos ar stipriem vējiem (virs 10 m/s) apdzīvoto vietu izvietošanai jāizvēlas teritorijas, kuras aizsargā meži, kalni un pauguri.

Topogrāfiskie apstākļi No topogrāfiskajiem apstākļiem vislielākā ietekme uz apdzīvoto vietu plānojumu ir apvidus reljefam. Atkarībā no tā izvēlas pilsētas izvietojumu un plānošanas struktūru. Plānošanas projektēšanas praksē apvidus reljefu pēc tā rakstura iedala • līdzenā reljefā, • vidēji paugurainā un • sarežģīti paugurainā reljefā

Pilsētbūvniecībā visizdevīgākais ir reljefs ar max 6% lielu kritumu. Teritorijas ar kritumu 6 – 12 % izmanto dzīvojamai apbūvei, kur ir izveidots vietējās nozīmes ielu tīkls. Teritorijas ar 12 % un > parasti izmanto apstādījumu ierīkošanai. Pilsētu teritoriju notekūdeņu normālai novadīšanai nepieciešamais kritums nedrīkst būt mazāks par 0, 4 %.

Hidroloģiskie apstākļi un ūdens baseini – jūra, ezeri, upes – stipri ietekmē apdzīvoto vietu plānojumu un apbūvi. Svarīga nozīme apdzīvotu vietu būvniecībā ir arī apakšzemes ūdeņu režīmam. Gruntsūdens līmenim ēku būvniecībā ar pagrabiem ir jābūt 0, 5 – 1. 0 m no pagraba grīdas, bet teritorijā, kas izmantojama parkiem, dārziem un stadioniem – 1, 5 m no zemes virsas.

Fizikāli ģeoloģiskie apstākļi Inženierģeoloģiskie apstākļi kopā ar gruntsūdeņu raksturu nosaka ēku un būvju noturību un to pamatu konstrukciju. Teritorijās ar nelabvēlīgiem fizikāli ģeoloģiskajiem apstākļiem (gravu veidošanās risks, nogruvumi, karsti, ūdens straumes un seismiskie apstākļi) ir jāveic kompleksi plānošanas un būvniecības pasākumi, kas ievērojami sadārdzina pilsētbūvniecību. Inženierģeoloģiskie apstākļi, gruntis un to kvalitāte stipri ietekmē ēku būvniecību. Apdzīvotām vietām piemērotākas ir smilšainās un mālainās gruntis. Kūdraina tipa augsnes gruntīs ēku būvniecībā izmanto pāļus.