Galvenais audu saderbas komplekss Major Histocompatibility Complex MHC

Galvenais audu saderības komplekss Major Histocompatibility Complex (MHC)

Lekcijas plāns Galvenais audu saderības komplekss (MHC) • MHC kompleksa atklāšana un tā loma imūnatbildē • MHC organizācija genomā • MHC molekulu struktūra • Peptīdu saistīšanās pie MHC molekulām • MHC molekulu producēšana Antigēna apstrāde un prezentēšana T limfocītiem • To antigēnu īpašības, kurus atpazīst T limfocīti • Antigēnprezentējošās šūnas • Antigēna apstrāde • Lipīdu antigēnu prezentēšana Ilona Mandrika ilona@biomed. lu. lv

Kā tika atklāts Galvenais audu saderības komplekss? MHC molekulas tika atklātas pētot audu atgrūšanu peļu līnijās un trušos. Ø 1916. g. Pārstādot audzējus starp dažādām peļu līnijām novēroja, ka audzēji tiek pieņemti vienas līnijas ietvaros, bet atgrūsti dažādu peļu līniju ietvaros. Ø 1927. g. Secināts, ka pārstādot audus, tie netiek atgrūsti, ja donors un recipients ir identiski dvīņi. Audu saderība ir atkarīga no ģēnētikas

Kā tika atklāts Galvenais audu saderības komplekss? George Snell un viņa kolēģi (1930 -1940) Transplanti vienas peļu līnijas Ietvaros tiek pieņemti. Transplanti starp dažādām peļu līnijām tiek atgrūsti. Transplanta atpazīšana par savu vai svešu ir iedzimta īpašība. Sistemātiski krustoja peļu līnijas, kuras bija ģenētiski identiskas, izņemot vienu ģenētisko rajonu (congenic strains).

Peļu audu saderības lokuss tika sasaistīts ar gēnu 17. hromosomā, kas kodē asins grupas antigēnu (antigēnu II). Šo gēnu rajonu nosauca par Histocompatibility- 2 vai vienkārši H-2. Ģenētisko reģiona daļu, kas kontrolēja audu atgrūšanu un sastāvēja no vairākiem saistītiem gēniem nosauca par Galveno audu saderības kompleksu Major Histocompatibility Complex (MHC).

Galvenais Audu Saderības Komplekss (Major Histocompatibility Complex) Genoma rajons, kas kodē vairākus gēnus (tāpēc Komplekss), kuri spēlē svarīgu lomu (tāpēc Galvenais) audu translantācijā (tāpēc Audu Saderības).

Turpmākajos 20 gados vienīgā zināmā loma MHC kompleksam bija audu atgrūšana. Transplantācija nav gluži dabīgs fenomens. Kāpēc tad MHC gēni tiek saglabāti evolūcijas gaitā? 1960 - 1970 gados tika atklāts, ka MHC gēniem ir fundamentāla loma visās imūnajās atbildēs pret proteīnu antigēniem.

Cilvēka MHC molekulas = Cilvēka Leikocītu Antigēni Human Leukocyte Antigens HLA = H-2 pelēs • Jean Dausset pirmais parādīja, ka indivīdiem, kuri atgrūda nieri, parādījās cirkulējošās antivielas, reaģējošas ar donora limfocītu antigēniem. Šie antigēni (alloantigēni) ir polimorfo gēnu produkti, kuri spēj atšķirt savu no sveša. Pirmie trīs gēni tika nosaukti HLA-A, HLA-B, HLA-C. • Baruj Benacerraf atklāja, ka MHC gēni kontrolē organisma spēju reaģēt uz antigēniem.

Nobela prēmija Fizioloģijā vai Medicīnā 1980. gadā “par viņu atklājumiem attiecībā uz ģenētiski noteiktām struktūrām uz šūnu virsmas, kas regulē imunoloģiskās reakcijas" George D. Snell ASV Jean Dausset Francija Baruj Benacerraf ASV

MHC organizācija genomā

MHC organizācija genomā Cilvēkam MHC atrodas 6. hromosomas īsajā plecā un aptver 3 600 kb (0, 1% no cilvēka genoma). Class II - 15 gēni Antigēna (peptīda) prezentācija Class III Class I - 30 gēni - 20 gēni Komplementa sistēmas proteīni Antigēna (peptīda) prezentācija b 2 -mikroglobulīnu kodē gēns, kas atrodas 15. hromosomā

Klasiskie MHC gēni Class III Class II Kodē gēnus, kas kontrolē visas specifiskās imūnatbildes. Galvenā funkcija ir antigēna peptīdu prezentēšana T limfocītiem. Nepiedalās antigēna peptīdu prezentēšanā T limfocītiem. Spēlē lomu imūnatbildēs. MHC rajons Kodē arī gēnus, kas ietekmē augšanu, attīstību, vairošanos, smaržas, ožu.

HLA-A HLA-C HLA-B TAP 1 un TAP 2 – transporta proteīnu gēni (nozīmīgi antigēnu pārstrādē) TAP - transporter associated with antigen processing

MHC ir poligēns, t. i. satur vairākus dažādus MHC I un II klases gēnus. MHC ir ar gēniem blīvākais rajons cilvēka genomā.

MHC ir polimorfs, t. i. populācijā HLA alēļu skaits (2010. gads) gēnam ir vairāki varianti. MHC gēni ir vispolimorfiskākie gēni visā genomā. HLA alēļu skaits (2014. g. ) http: //hla. alleles. org/ HLA I. klases alēles 8976 HLA II. klases alēles 2870 HLA kopējais alēļu skaits 11846

MHC polimorfisms veidojas gēnu konversijas un rekombinācijas procesu rezultātā Gēnu konversija MHC gēni Hromosomu nobīde mejozes laikā Pēc hromosomu atdalīšanas mejozē DNS ir samainīta starp haplotipiem. Rekombinācija starp haplotipiem Abos variantos MHC tips saglabājās, bet var izveidoties jauns alēļu variants.

MHC monomorfisms Ne visām zīdītāju sugām ir augsts MHC polimorfisms.

MHC molekulu polimorfisms MHC molekulu dažādība nevar pasargāt katru indivīdu no jebkura patogēna. Bet MHC polimorfisms pasargā populāciju no iznīcības.

MHC molekulu polimorfisms MHC molekulu dažādība pastāv populācijas līmenī. MHC molekulas tips un variants cilvēka dzīves laikā nemainās. Tas ir pretstatā ar T un B šūnu antigēna receptoriem, kuri mainās cilvēka dzīves laikā.

MHC gēni ir kodominanti ekspresēti katrā indivīdā. Katrā indivīdā vienādā pakāpē tiek ekspresētas mātes un tēva alēles. Tas ļauj palielināt MHC molekulu skaitu nepieciešamo peptīdu piesaistei un T-šūnu prezentācijai. Katrs indivīds ekspresē 6 veidu MHC I klases molekulas uz katras šūnas un 6 vai 8 MHC II klases molekulas. DR α un β-ķēdes var savienoties cis (abas no viena vecāka) vai trans (katra no sava vecāka) kombinācijās. Turklāt DR β-ķēdi var kodēt vairāk nekā viens gēns.

Šobrīd MHC gēnu lokuss ir viena no visvairāk pētītām ģenētiskām sistēmām. Ietekmē Ø Infekcijas slimību rezistenci Ø Autoimunitāti Ø Audu saderību transplantācijā Ø Spontānos abortus

Izmaiņas MHC lokusā ir saistītas ar dažāda veida slimībām (>100). ► Monogēnās slimības (hemohromatoze saistīta ar MHCI) ► Infekcijas (HIV-AIDS) ► Autoimūnās slimības (psoriāze, astma, reimatoīdais artrīts) ► Vēzis (Hodžkina limfoma) ► Jūtība pret zālēm

Vēzis Autoimūnās slimības Jūtība pret zālēm Monogēnās slimības Infekcijas

MHC I un II klases molekulu struktūra

Kopīgas īpašības visām I un II klases MHC molekulām • Transmembrānas glikoproteīni • Ekspresētas uz šūnu virsmas • Ļoti polimorfas • Iesaistītas imunoregulācijā • Katram proteīnam izšķir 4 rajonus - Variablais peptīda-saistīšanas rajons - Konstantais rajons - Transmembrānas rajons - Citoplazmiskais rajons

MHC I molekulas struktūra 2 polipeptīdu ķēdes: ▪ Garā a-ķēde (45 k. Da) ▪ Īsā ķēde (12 k. Da) – b 2 -mikroglobulīns Nekovalenti saistītais b 2 -mikroglobulīns palīdz stabilizēt MHC molekulas konformāciju. ► Citoplazmiskais rajons sastāv no 30 bāziskām aminoskābēm un satur fosforilēšanas saitus.

MHC I molekulas struktūra ► Transmembrānas rajons – 25 hidrofobās aminoskābes. ► Ļoti konservatīvs a 3 domēns pie kura saistās Tšūnu CD 8 molekula ► Ļoti polimorfs peptīda saistīšanas rajons, kuru veido abi a 1 un a 2 domēni

MHC II molekulas struktūra Divas aptuveni vienāda garuma polipetīdu ķēdes a un b. a-ķēde ir 32 -34 k. D b- ķēde ir 29 -32 k. D ► Īss citoplazmiskais rajons, kas satur fosforilēšanas saitus. ►Transmembrānas rajons – 25 hidrofobās aminoskābes katrā a un b ķēdē.

MHC II molekulas struktūra ► Ļoti konservatīvs b 2 domēns pie kura saistās T-šūnu CD 4 molekula ► Ļoti polimorfs peptīda saistīšanas rajons, kuru veido abi a 1 un b 1 domēni

MHC I a ķēdi kodē HLA A HLA B HLA C HLA E HLA F HLA G MHC II a ķēdi kodē HLA DPA 1 HLA DQA 1 HLA DRA b ķēdi kodē Kodē proteīnus, kas nav membrānu proteīni un nav strukturāli līdzīgi MHC I un MHC II molekulām (TNF-α, komplementa sistēmas C 2, C 4 molekulas). HLA DPB 1 HLA DQB 1 HLA DRB 3 HLA DRB 4 HLA DRB 5

Peptīda piesaiste pie MHC molekulas ir fundamentāli atšķirīga no antigēna piesaistes pie B un T limfocītu antigēnu receptoriem • MHC molekulas uzrāda plašu specifiskumu peptīdu piesaistē. Katra MHC molekula var piesaistīt daudz dažādus peptīdus. • MHC molekulas peptīda saistīšanas vietā vienlaicīgi var piesaistīt tikai VIENU peptīdu. • Peptīdiem, kurus saista MHC molekulas ir kopīgas strukturālās īpašības, kuras veicina šo piesaisti

☞ MHC I saista 8 -11 aminoskābju garus peptīdus ☞ MHC II saista 10 -30 aminoskābju garus peptīdus (optimāli 12 -16) ☞ Peptīdi saistās izstieptā konformācijā

Peptīdi saistās pie MHC molekulām caur strukturāli līdzīgām enkura aminoskābēm Katrs peptīds satur 1 vai 2 enkura aminoskābes. Enkura aminoskābes (zaļas) nav identiskas, bet ir līdzīgas: F un Y ir aromātiskas aminoskābes Ir attēloti peptīdi eluēti no divām dažādām I klases MHC molekulām. V, L un I ir lielas hidrofobas aminoskābes

Peptīdu piesaiste pie MHC molekulām • Pie MHC molekulas piesaistītais antigēna peptīds disociē no MHC molekulas ļoti lēni. Kinētikas disociācijas konstantes variē no stundām līdz pat vairākām dienām. • Cilvēka MHC molekulas neatšķir svešus peptīdus no saviem peptīdiem. Kāpēc tad mēs parasti neattīstam imūnatbildi pret saviem proteīniem?

Pilnībā nokomplektētas MHC molekulas ir heterotrimēri MHC I a- ķēde b 2 -mikroglobulīns piesaistīts antigēna peptīds MHC II a- ķēde b- ķēde piesaistīts antigēna peptīds MHC molekulas bez peptīda ir nestabilas Peptīda antigēna piesaiste stabilizē a-ķēdes un b 2 -mikroglobulīna mijiedarbību a-ķēdes un b 2 -mikroglobulīna mijiedarbība pastiprina peptīda antigēna piesaisti

T-šūnu antigēna receptors atpazīst aminoskābes abos Antigēna peptīdā Antigēna atpazīšanas specifiskums MHC molekulā MHC restrikcija

Self MHC restriction Katra indivīda T-šūnas atpazīst svešus antigēnus TIKAI TAD, ja šie peptīdi ir piesaistīti un izstādīti uz paša indivīda MHC molekulām. Peter Doherty Rolf Zinkernagel 1973 -1975. g. atklājumi Nobeļa prēmija 1996. gadā

MHC molekulu funkcijas ▶ Svarīgas molekulas antigēna atpazīšanā un apstrādē. Inducē un stimulē imūnatbildi. I klases MHC molekulas ▶ Piesaista citoplazmā degradētos antigēnus (vīrusu proteīnus) ▶ Prezentē peptīdus CD 8+ citotoksiskajiem T- limfocītiem II klases MHC molekulas ▶ Piesaista endocītiskajos pūslīšos degradētus peptīdus ▶ Prezentē peptīdus CD 4+ T limfocītiem palīgiem (T helper)

MHC molekulu ekspresija MHC izplatība ir saistīta ar CD 4+ un CD 8+ T-šūnu funkcijām. ▶ CD 8+ T-limfocīti nogalina šūnas, kuras ir inficētas ar intracelulāriem mikrobiem vai vīrusiem. Vīrusi var inficēt jebkuru kodolsaturošu šūnu. ▶ CD 4+ T-šūnas palīdz makrofāgiem iznīcināt ekstracelulāros mikrobus un aktivēt B limfocītus antivielu producēšanai.

MHC molekulu ekspresija MHC I klases molekulas: Ekspresētas uz visām kodolsaturošām šūnām. MHC II klases molekulas: Ekspresētas uz antigēnprezentējošo šūnu virsmas. Tiek regulētas ar IFN-g.

Katra kodolu saturoša šūna ir pārklāta ar vismaz 100 000 MHC I molekulām.

Secinājumi: MHC molekulu struktūra ▶ MHC I un II klases molekulām ir ▪ dažāda struktūra, ▪ dažāda izplatība šūnu veidos ▪ dažādas funkcijas ▶ Peptīdi, kurus saista MHC I un II klases molekulas ir atvasināti no dažādiem šūnu nodalījumiem un ir dažāda garuma ▶ Interferons-g regulē MHC molekulu ekspresiju

Antigēna apstrāde un prezentēšana T limfocītiem

Antigēnprezentējošās šūnas T- šūnu funkcionēšana ir atkarīga no mijiedarbības ar citām šūnām.

Antigēnprezentējošās šūnas (APŠ) • Pārvērš proteīnu antigēnus par peptīdiem = antigēnu apstrāde. • Eksponē peptīda-MHC kompleksu T-šūnu atpazīšanai. • Ekspresē ko-stimulātorus, kuru ir svarīgi T šūnu aktivēšanai. Apoptoze

Dažādu šūnu tipi darbojās kā APŠ lai aktivētu naivās un iepriekš diferencētās T-šūnas Naivās CD 4+ Naivās CD 8+ Diferenciētas CD 4+ T-šūnas T-limfocītus (helper)

Profesionālās APŠ Vienīgās šūnas, kuru galvenās funkcijas ir antigēnu saistīšana un prezentēšana. Vienīgās APŠ, kuras ir spējīgas ierosināt T-šūnu atbildi.

Dendrītiskās šūnas ierosina T-šūnu atbildi Dendrītiskās šūnas < 1% no šūnu populācijas 25% no epidermas (virsādas) virsmas

APŠ antigēn-prezentējošās funkcijas tiek pastiprinātas mikrobu produktu ietekmē MHC un ko-stimulātoru ekspresija Uzlabojās antigēna prezentācijas efektivitāte Citokīnu produkcija APŠ Stimulē T šūnu atbildi Hemokīna receptora CCR 7 ekspresija Stimulē APŠ migrāciju uz infekcijas vietām

hemokīni Naivās T šūnas ekspresē CCR 7 un migrē

Dendrītiskās un T šūnas in vitro

Kāpēc dendrītiskās šūnas ir visefektīvākās Tlimfocīta primārās atbildes ierosināšanā? • DŠ stratēģiski izvietotas vietās, kur parasti mikrobi iekļūst mūsu organismā. • DŠ ekspresē receptorus, kuri spēj piesaistīt mikrobus (mannozes un Toll-like receptori). • DŠ pārsvarā migrē uz T-šūnu zonām limfmezglos, caur kurām cirkulē naivās T šūnas. • Nobriedūšās DŠ ekspresē kostimulātorus, kuri ir nepieciešami naivo T-šūnu aktivēšanai.

APŠ funkcijas Antigēna apstrāde Antigēna prezentēšana T-šūnām

Antigēna īpašības, kuras atpazīst T-šūnas Antigēns fizikoķīmiskās īpašības T šūnas B šūnas un antivielas

Antigēna īpašības, kuras atpazīst T-šūnas T šūnas B šūnas Pārsvarā tikai peptīdus Peptīdus, proteīnus, nukleīnskābes, lipīdus, polisaharīdus, nelielas ķīmiskās molekulas Specifiski atpazīst peptīda aminoskābes sekvences Atpazīst lineāras aminoskābju sekvences un konformacionālos epitopus Atpazīst tikai tos antigēnus, kuri atrodas uz APŠ virsmas Piesaista kā šķīstošos tā arī uz šūnu virsmas eksponētos antigēnus

▶CD 4+ T-šūnas atpazīst peptīda- MHC II klases molekulu kompleksus Peptīdi atvasināti no ekstracelulāriem proteīniem, kas APŠ tiek internalizēti pūslīšos. ▶ CD 8+ T-šūnas atpazīst peptīda- MHC I klases molekulas Peptīdi ir atvasināti no citozolā esošajiem, parasti endogēni sintezētiem proteīniem ▶Īpaša T-šūnu populācija atpazīst lipīdus ne MHC saistītā ceļā.

Antigēna apstrāde

Citozolā esošo antigēnu apstrāde MHC I klases saistītai prezentācijai

Citozolā esošo antigēnu avots Ø Vīrusu un intracelulāro mikrobu produkti Ø Kļūmīgi sintezēti vai aplami salocīti proteīni (brāķi) 30 - 70% no sintezētiem proteīniem uzreiz tiek degradēti pēc to sintēzes. Tie ir defektīvie ribosomālie produkti – DRIPs.

Citozolā esošo antigēnu avots • Vēžu šūnas var producēt proteīnu antigēnus no mutētiem vai pārekspresētiem gēniem • Peptīdi, kuri nāk no fagosomās internalizētiem mikrobiem Producē listeriolizīnu, poras veidojošo toksīna proteīnu, kurš ļauj baktērijai izsprukt no pūslīša uz citozolu. Listeria monocytogenesis

Citozolā esošo proteīnu proteolītiskā degradācija cytosolic proteins Proteolīze proteosomās Proteīnu degradācija sākās tikai pēc tam, kad pie proteīna ar kovalentām saitēm tiek pievienotas vairākas kopijas neliela polipeptīdaubikvitīna. Poli-ubikvitīns kalpo kā specifisks signāls proteosomas atkarīgai degradācijai Proteasomas

Proteasoma 20 S (11 S cap) 1500 k. D 700 k. D Proteīna degradācija Notver un novirza proteīnus uz kameru IFN-g inducē jaunas proteasomas b-subvienības: LMP 2, LMP 7 un MECL-1, kuras aizvieto atbilstošas katalītiskās subvienības b 1, b 2 un b 5. LMP- Low Molecular Wheight Protease complex

izmainīta katalītiskā aktivitāte substrāta specifiskums Producētie peptīdi ir no 6 līdz 30 aminoskābēm gari un parasti satur bāziskās vai hidrofobās aminoskābes C- terminālajā galā.

Peptīdu transportēšana no citozola uz endoplazmatisko tīklojumu TAP – Transporter Associated with antigen Processing Peptīdu transports no citozola uz ET ir ATP atkarīgs. Optimāli tiek transportēti no 6 līdz 30 aminoskābēm gari peptīdi ar bāzisko vai hidrofobo C-galu.

TAP – Transporter Associated with antigen Processing funkcijas Ø TAP virza peptīdus no citozola uz ET lumenu. Ø TAP ir platforma, kur savācās MHC I molekula piesaistot šāperonu tapazīnu.

Peptīda- MHC I klases kompleksa savākšanās ER ER Amino. Peptidase kalneksīns kalretikulīns

N-terminālie palīgdomēni MHCI Skats no ER lūmena MHCI TAP 1 un TAP 2 transmembranālie domēni veido poru caur kuru tiek virzīts peptīds 2 tapazīna un 2 MHC I klases molekulas saistās ar katru N-terminālo palīgdomēnu Tapazīns ir transmembranālais glikoproteīns. Tapazīns piesaistās pie TAP un b 2 -mikroglobulīna. Kalpo kā tilts starp MHC I molekulu un TAP 1/2 kompleksu. TMD -transmembrane domain; NBD-nucleotide binding domain

Peptīda piesaiste pie MHC molekulām notiek PIRMS ekspresijas uz šūnas virsmas un ir būtisks komponents MHC molekulas biosintēzē un savākšanās. Peptīda piesaiste ir nepieciešama abām I un II klases MHC molekulām lai notiktu kompleksa stabila savākšanās un ekspresija uz šūnu virsmas.

MHC II klases saistītā antigēna apstrāde un prezentācija

Prezentē proteīnus, kuri ir ielauzušies šūnā no ārienes. 1. APŠ piesaista ekstracelulāros proteīna antigēnus un tos internalizē. • C-tipa lektīnus • Makrofāgi ekspresē receptorus antivielu Fc daļai un receptorus C 3 b komplementa proteīnam • B šūnas ekspresē virsmas imunoglobulīnu APŠ atpazīst struktūras, kuras ir raksturīgas mikrobu patogēniem (lipīdi un ogļhidrāti) un nav atrodamas zīdītāju šūnās.

MHC II klases saistītā antigēnu peptīdu prezentācija

MHC II molekulas biosintēze un transports uz endosomām MHC II klases a un b ķēdes sintezējās un saistās viena ar otru ET. Viņu foldings un savākšanās notiek ar ET šaperonu proteīnu (kalneksīns) palīdzību. a un b ķēdes komplekss ir nestabils un tāpēc tiek stabilizēts ar trešo proteīnu – invarianto (nemainīgo) ķēdi (Ii). Ii ir trimērs, kas sastāv no trim 30 k. D subvienībām.

Invariantās ķēdes proteīns ► Katra Ii subvienība saista vienu ab heterodimēru un nobloķē MHC II molekulas peptīda saistīšanas vietu. ► Ii veicina MHC II molekulas foldingu un savākšanos un virza jaunizveidoto MHC II molekulu uz vēlajām endosomām un lizosomām.

Early endosome with antigen Makrofāgos un B šūnās daļu no vēlajām endosomām, kuras ir bagātas ar MHC II klases molekulām sauc par MHC II klases molekulu nodalījumu vai MIIC (compartment) Enzīmi antigēna degradācijai Ii HLA-DM MIIC MHC II molekulas Cilvēka leikocītu antigēns DM (HLA-DM)

MIIC iekšienē Catepsin S 24 aa CLIP Class II-associated Invariant Peptide CLIP aizvākšana ir nepieciešama pirms peptīda antigēna saistīšanas. HLA-DM palīdz aizvākt CLIP.

HLA-DM • Gēns ir kodēts MHC II lokusā • Struktūra ir līdzīga MHC II molekulai • Kolokalizēta ar MHC II molekulām endosomās • Nav polimorfa • Nesaistās ar Ii peptīdu • Netiek ekspresēta uz šūnas virsmas DM

HLA-DM molekulas funkcijas ▶ Izraisa CLIP disociāciju no MHC II peptīda saistīšanas gropes ▶ Stabilizē un pasargā no degradācijas tukšas MHC II ▶ Veicina antigēna peptīda piesaisti pie MHC II

Peptīda piesaistīšana pie MHC II molekulas to stabilizē. Stabils peptīda-MHC II komplekss tiek nogādāts uz APŠ virsmas. Tiek izstādīts atpazīšanai CD 4+ T-šūnām.

MHC - peptīda kompleksa veidošanās procesā NAV mehānisma, kas ļautu atšķirt savus proteīnus no svešiem proteīniem. Viena šūna parasti ir apkārusies ar 50000 - 100000 MHC molekulām. Lielāka daļa no MHC molekulām ir MHC I klases molekulas, kas saistītas ar saviem proteīniem. Kā T-šūna spēj atpazīt un būt aktivēta ar jebkuru svešu antigēnu?

T-šūnas ir ārkārtīgi jūtīgas. < 0. 1% no kopēja skaita II klases MHC molekulu spēj iniciēt specifisko T-šūnu atbildi. Kāpēc parasti mēs neveidojām imūnatbildi pret saviem proteīniem? T šūnas specifiskas pret self peptīda-MHC kompleksiem tiek nogalinātas vai inaktivētas.

Lipīdu antigēnu prezentācija • Lipīdu antigēni tiek prezentēti T-šūnām caur šūnu virsmas molekulām -CD 1 (cluster of differentiation) • CD 1 tiek ekspresētas uz dažādām APŠ un epitēlijā. • APŠ ekspresē uz savas virsmas dažādas formas CD 1 molekulas. Katra CD 1 molekula piesaista noteikta veida lipīda antigēnu (lipopeptīdu vai glikolipīdu). • CD 1 molekulas veido antigēna saistīšanas gropi līdzīgi kā MHC molekulas. Aminoskābes antigēna saistīšanas gropē ir hidrofobākas nekā tādas MHC molekulā. • Līdzīgi kā proteīna antigēni, arī lipīdu antigēni tiek sadalīti un prezentēti kā fragmenti.

CD 1 prezentētus lipīdu antigēnus atpazīst vairākas šūnas • CD 4+ T-šūnas • CD 8+ T-šūnas • CD 4 -CD 8 - T- šūnas • NK-T-šūnas (T-šūnas, kuras ekspresē NK šūnu marķierus)

APŠ antigēns T-limfocīts