Fricis Brda 1880 1919 Dzvte dzvte Dzvte dzvte

Fricis Bārda (1880 - 1919)

“Dzīvīte, dzīvīte” Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos Tevī, Vējā kā žubīte liepzariņā, Daudz Tu man solīji, maz tomēr devi, Vai nav vienalga, ar! Rai-dai-dā! Dzintara gredzenu solīji saldi Dziļjūras vārava visskaistākā. Gredzens un devēja – putas un maldi, Krastā tik viļņi dej: Rai-dai-dā! Skumjas un laime kā vītenis vijas, As’ras krīt biķerī zaļzeltītā. Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas, Dienā, kad jādzied man: Rai-dai-dā! Krūtīs, kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris: Vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā. Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, Izirs ir vainags pats: Rai-dai-dā! Pārtrūks un izirs… Un velti sirds taujā, Brīdi kā rūgto vērst saldākajā. Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā, Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-dai-dā!

Ēvalds Valters un Jānis Paukštello filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”

Friča Bārdas dzīves dati. . . Fricis Bārda dzimis 1880. gada 25. janvārī Pociema pagasta „Rumbiņos”.

Dzejnieks dzimis un audzis saimnieka ģimenē. Brālis Antons Bārda (18911981), arī dzejnieks. Antons Bārda un Paulīna Bārda

Mācījies Pociema pagastskolā (1890 - 92), Umurgas draudzes skolā (1892 -95), Limbažu pilsētas skolā (1895 -98). Līdz piecpadsmit gadu vecumam F. Bārda gājis ganos. Šajā laikā viņš vairāk „runājies" ar sauli un mākoņiem, ar vēju un mežu, nekā ar cilvēkiem. Daba un īpaši „Rumbiņu” baltie bērzi vēlāk kļuva par viņa dzejas iemīļotāko motīvu.

Mācījies Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898 -1901). Strādājis par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā (1901 -05). Šai laikā parādījās arī viņa pirmā publikācija dzejolis „Raibais pavediens" – laikrakstā „Rīgas Avīze" 1902. gada 12. novembrī. 1905. gada rudenī F. Bārda devās uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta.

1906. gada aprīlī F. Bārda kopā ar radinieku T. Lāci aizbrauca uz Vīni, lai īstenotu sen loloto sapni par tālāku mācīšanos. Dzejnieks bija brīvklausītājs Vīnes universitātes Filozofijas fakultātē, taču materiālie apstākļi bija smagi, dzejnieku mocīja dažādas slimības, un viņš bija spiests atgriezties Rīgā. Vīnē dzejnieks guva ieskatu Vakareiropas mākslā, apjautu par milzīgām kultūras bagātībām un izveidoja teorētisko pamatu savai mākslai. Liela loma tajā tiek ierādīta savdabīgam dvēseles kultam. Visvairāk viņu ietekmējis slavenais amerikāņu dzejnieks Valts Vitmens ar grāmatu "Zāļu stiebri".

Pēc atgriešanās no Vīnes viņš strādājis par skolotāju vairākās skolās, t. sk. A. Ķeniņa reālskolā (1908 -1913), lasījis lekcijas par estētiku. 1907. -1908. gadā F. Bārda strādāja vienā no labākajiem tā laika literārajiem žurnāliem "Stari". 1908. gadā, saņēmis atbildi uz savu "Dzimtenes Vēstnesī" ievietoto iepazīšanās sludinājumu, Fricis Bārda sāka sarakstīties ar Paulīnu Puskalni. Viņi sarakstās divus gadus, līdz 1910. gadā satikās, bet 1915. gadā apprecējās.

Rakstnieku vakaros 1909. gada 5. novembrī un 1910. gada 21. janvārī F. Bārda nolasīja savu programmatisko apcerējumu „Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma" , kurā iztirzāja romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību. 1911. gadā iznāca Bārdas dzejoļu krājums „Zemes dēls"- viens no latv. neoromantisma spilgtākajiem darbiem.

1916. gadā F. Bārda sāka strādāt Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā, bet no 1917. gada oktobra Valmierā, kur noorganizēja izglītības biedrības vidusskolu un strādāja par Valmieras apriņķa skolu inspektoru. 1919. gadā dzejnieks atsāka darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. Bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.

1919. gada 13. martā F. Bārda aiziet aizsaulē. Umurgas kapos 1933. gadā atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots kapa piemineklis F. Bārdam. "Rumbiņos" darbojas Bārdu dzimtas muzejs. Friča Bārdas kapa piemineklis „Sērojošā mūza” Umurgā (tēlnieks T. Zaļkalns)

Otrais dzejoļu krājums „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam" izdots pēc dzejnieka nāves 1923. gadā.

“Kā linu druva sāka ziedēt” (Maza zēna stāsts. ) . . . un tad iznāca no birzes vējš ar garu, garu sirmu bārdu. Un visa lielā garā bārda pilna maziem ziliem zaķīšiem. Ak tu pagāns! Un tad piegāja pie saules balts ragains mākonis. Tam nokrita tumšzaļā cepure mūsu linos. Un vējš nu skrien to pacelt. Un aizskrien kā dulls taisni pa mūsu liniem, garo sirmo bārdu gar zemi vilkdams. Un visi zilie zaķīši izbira no tās un palika mūsu linos. Un nu ir viss tīrums zils. . . Jā!

“Bukurags” Oi — oi — briesmīgs gan ir viņš un ļauns tas vecais, tas lielais, tas ragainais auns! Nu jau pat Jankam viņš negriež vairs ceļu un badīties iet pat ar pērnājo teļu— tas bažibozuks ar milzīgo asti. Tik šodien gan jaunkungam izgāja prasti. Pie elkšņiem paēnā avotiņš mazs. Apkārt tam pienenes zeltojas. Iet savā ragainā frizūrā viņš raudzīt tās. Pretim tam avotā nāk pretim otrs bažibozuks - tāds pats. O, domā viņš — nu tik būs lieta! Un — bac! viņš saslējies zveļ tam. Zveļ, cik tik ir jaudas— bunkš! avotā. . . Izlec un sprauslā un šķaudās.

“Pusnakts” Pusnakts, ap mani vientulība glaužas Tik klusa un tik savādi sveša. Kad nakts, manī baiga doma jaušas, Tā nav(a) nakts, tā ir jau, Tā jau dziļā dusa. Nav dvēselē ne naida vairs, ne sāpju, Ne mīla krūtīs, ne naida vairs, Un ērkšķu vaiņags kādreiz pieri dzēlis, Tik tīrs un dzidrs es zilā dzidrē kāpju.

“Vecā pirtiņa” Aiz rudzu stūrīša pie bērzu birzīša zaļā pļavmalī pavēnī vecā pirtiņa sēd. Sēd gluži salīkusi un lietū izmirkusi ar salmu boļeni un dūmu seģeni kā melna vecenīte, kā ubadzīte. Tai lodziņš viens pats kā tumša acs. Bet bezzobu mutē īss, nozelēts ļuļķīts drebēdams turas un kuras. . . Ak, manu pelēko večulīt! Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt! Tu sēdot un pīpējot, pīpējot bet sildīt nemaz mūs vairs negribot! Tad atnākšot jauna - ar cigāriem un strīpainiem silegļu lindrakiem. Kad tā sev dūmu seģeni siešot pat circeņi klētī no karstuma diešot. . . Sestdienas vakars gurdeni tumst, vecā pirtiņa sēd un skumst. . .