dens aprte Pasaules okens dens dab dens idr

Ūdens aprīte. Pasaules okeāns.

Ūdens dabā • Ūdens šķidrā veidā nepieciešams jebkuram organismam tā dzīvības procesu nodrošināšanai ( šūnu bioķīmisko procesu norise un organisma normāla funkcion ēšana). • Augos ūdens no 12% (sēklās) līdz 98% (aļģēs). • Cilvēka organismā no 75% (zīdaiņi) līdz 60% (pieaudzis cilvēks). • Ķīmiski tīrs ūdens - H 2 O, sastāv no 11. 19 % ūdeņraža un 88. 81 % skābekļa.

• Ja no visa uz zemes atrodošā ūdens izveidotu sfēru (lodi), tad izveidotos lode ar diametru (1, 385 km)

Ūdens uz Zemes

• Ūdens dabā sastopams 3 agregātstāvokļos: cietā (ledus), šķidrā ( ūdens) un gāzveida (ūdens tvaiks). • Ūdens pāreja no viena agregātstāvokļa otrā saistīta ar ievērojamu siltuma enerģijas patēriņu vai izdalīšanos. • Sauszemes organismu ūdens nodrošinājums ir atkarīgs no: • gaisa mitruma, • nokrišņu režīma, • augsnes ūdens nodrošinājuma, • grunts ūdeņu tuvuma, • ūdensteču un ūdenstilpju tuvuma utt. • Aptuveni 70% Zemes virsmas klāj ūdeņi: upes, ezeri, jūras un okeāni, veidojot savdabīgas ūdeņu ekosistēmas.

Ūdens resursu apjoms • Ūdeņus iedala : • saldūdeņi, izšķīdušo sāļu saturs < 1 g/l; • iesāļie ūdeņi, 1 - 30 g/l; • sāļie ūdeņi , 31 -35 g/l; • sālsūdeņi >35 g/l.

Ūdens aprite ir nepārtraukts process, kas nebeidzas nekad. • Ūdens uz Zemes nepaliek ne vairāk, ne mazāk. • Saules enerģijas rezultātā, ūdens iztvaiko no atklātām ūdens tilpnēm un augsnes. • Kad ūdens iztvaiko, rodas tvaiki, kas ir ļoti viegli pēc savas masas. • Tvaiki paceļas augstu gaisā, kur pārveidojas par mākoņiem. • Kad mākonis kļūst smags, tad uz Zemes krīt nokrišņi - lietus, sniegs, krusa. • Līdz ar to, ūdens nonāk atpakaļ uz zemes, augsnē un pazemes ūdeņos, veidojot strautus un upes, kas ietek ezeros, jūrās un okeānos. • Tad šis process atkārtojas.

• Ūdens, kas nonāk uz sauszemes, sadalās sekojoši: • 60 % iztvaikošanas rezultātā nonāk atpakaļ atmosfērā • veido virszemes noteci • iesūcas augsnē un dziļākos pazemes slāņos (infiltrācija) • 10 % no okeānu virmas iztvaikojušā ūdens tiek pārnests uz sauszemi, kur kopējā nokrišņu un iztvaikošanas virs sauszemes starpība veido noteci. • Iztvaikošana no ūdens - evaporācija. • Iztvaikošana no augiem - transpirācija. • Summārā iztvaikošana evapotranspirācija.

Ūdens bilance • • • Notece ir ūdens aprites sauszemes posms. Izšķir: virszemes noteci (ūdens pārvietojas pa zemes virsmu), augsnes noteci (ūdens pārvietojas pa augsni), pazemes noteci (ūdens pārvietojas pa iežu slāņiem). Klimatu, kur gada nokrišņu daudzums ir mazāks par iztvaikošanu, sauc par arīdu, ja nokrišņu daudzums lielāks – par humīdu. Izdala arī semiarīdu klimatu. Nevienmērīgs ūdens bilances sadalījums dažos mēnešos izsauc mitruma deficītu. Optimāla augsnes ūdens režīma uzturēšanai humīdā klimata apstākļos nozīmīga loma ir nosusināšanai, kas nodrošina liekā ūdens novadīšanu, nepieļaujot gruntsūdens līmeņa paaugstināšanos. Arīdā klimatā intensīva lauksaimniecība nav iedomājama bez apūdeņošanas.

Pasaules okeāns ir visu Zemes okeānu kopums. • Visi pasaules okeāni savā starpā ir labi savienoti un veido vienu vienotu, milzīgu ūdenstilpi. • Pasaules okeāns aizņem 70, 8% no Zemes virsmas platības, tā platība ir 361 miljons km². Tam pretstatā sauszemes platība ir 149 miljoni km². • Par spīti lielajai platībai Pasaules okeāns veido tikai 0, 24% no Zemes masas.

• Visos okeānos ir tikai sālsūdens un vidējā sāls koncentrācija ir 35 promiles (‰). • Tilpums - vairāk kā 1 340 000 km³. • Vidējais dziļums - 3 711 metri. • Lielākais dziļums - 10 923 metri (Marianas dziļvaga). • Kopējā hidrosfēras masa ir 1, 4× 1021 kg, kas atbilst 0, 023% no Zemes masas. • Pasaules okeans sastāv no 5 okeaniem.

Ūdens sāļums • Ūdens jūrās un okeānos ir sāļš, jo tajā ir izšķīduši dažādi sāļi un citi ķīmiski elementi. • Ūdens sāļums tiek mērīts promilēs (‰) vai praktiskā sāļuma vienībās (PSV). • 1978. gadā tika ieviesa praktiskā sāļuma skalu PSS-78, kurā sāļuma mērījumi balstās nevis uz ūdens iztvaicēšanu, bet uz ūdens elektrovadītspēju. • Kopš tā laika ūdens sāļuma noteikšanu pārsvarā veic ar speciālām sāļuma noteikšanas mērierīcēm, kurās izmanto elektrisko metodi. • Ūdens sāļums pasaules jūrās un okeānos ir ļoti dažāds, un parasti tas svārstītās no 4 – 40 PSV.

Okeāna virsmas un sauszemes temperatūras atšķirības

Blīvuma izmaiņas pieaugot dziļumam Okeānā

Ūdens kustība okeānā • Plūdmaiņas ir pasaules okeāna ūdenslīmeņa, Zemes cietās virsmas un atmosfēras spiediena periodiskas svārstības, kuru cēlonis ir spēki, kas rodas summējoties Mēness un Saules gravitācijas spēkiem un tiem centrbēdzes spēkiem, kuri rodas riņķojot sistēmām ZEME-MĒNESS un MĒNESS-SAULE.

Ūdens kustība okeānā • Okeāna straume ir pastāvīga vai periodiska ūdens plūsma atklātajā okeānā vai jūrā. • Izšķir pastāvīgas, nepastāvīgas, ūdens virsas un zemūdens straumes, siltās un aukstās straumes. • Vēja straumju virzienu nosaka valdošo vēju virziens. Tās vienmēr ir ūdens virsējo slāņu straumes. Spēcīgākās no tām ir Ziemeļu un Dienvidu pasātu straumes un Rietumvēju straume. Ja nebūtu šo vēju, nebūtu arī straumju.

Koriolisa spēka ietekme uz straumēm • Koriolisa spēks ir inerces Spēks, kas jāņem vērā gadījumos, kad ķermenis pārvietojas attiecībā pret rotējošu atskaites sistēmu. • Ķermeņi, kas pārvietojas pa zemes virsmu horizontālā plaknē, ziemeļu puslodē novirzās pa labi attiecībā pret kustības virzienu, bet dienvidu puslodē pa kreisi.

Ūdens kustība okeānā • Apvellings ir parādība, kad auksti piegultnes ūdeņi paceļas virspusē tā siltā ūdens slāņa vietā, ko aizpūtis vējš.

Ūdens kustība okeānā • Daunvelings ir process, kad aukstais, ļoti blīvais ūdens grimst zem siltākajiem un mazāk blīvajiem virsējiem ūdeņiem un plūst ekvatora virzienā.

Saimnieciskā nozīme • Okeāniem ir pieaugoša nozīme pasaules ekonomikā. Galvenie okeānu izmantošanas veidi: • Transports - jūras un okeānu transports ir lētākais kravu pārvadāšanas veids un pa okeāniem un jūrām tiek pārvietota lielākā daļa pasaules kravu. • Zvejniecība • Derīgo izrakteņu ieguve - okeāniskā zona, kas nav saistīta ar kontinentiem, mūsdienās ir maz apgūta. Toties ļoti liela un aizvien pieaugoša loma derīgo izrakteņu ieguvē ir kontinentālā šelfa zonai, jo sevišķi te esošajām lielajām naftas un dabasgāzes iegulām.