Bazdiomictes jeb bazdijsnes ir plaa augstko su grupa

Bazīdiomicētes jeb bazīdijsēnes ir plaša augstāko sēņu grupa.

Starp bazidiomicetēm sastopami: • augu parazīti (piemēram, rūsas sēnes), • augsnes saprofīti - visiem labi zināmās cepurīšu sēnes šampinjoni, • mikorizu veidojošās cepurīšu sēnes, • neskaitāmas piepes, kuras aktīvi noārda koksni.

Askomicētēm jeb askusēnēm ( Ascomycota ) sporas veidojas somiņās jeb askos. Bazīdijsēnēm sporas veidojošais orgāns ir Šāda bazīdija veidojas no divkodolu šūnam. Uz bazīdijas veidojas eksogēnas sporas

Bazīdijsporas ir haploīdālas, vienkodola šūnas, kuras pēc nobriešanas noraisās no tieviem kātiņiem - sterigmām. Bazīdijsporas ir sēņu haploīdālā paaudze, un no tām attīstās haploīdālais jeb pirmējais micēlijs, kura šūnās ir viens kodols.

One Sex, Two Sexes, Many Sexes Bipolaritāte - divi pārošanās tipi. Tetrapolaritāte - četri pārošanās tipi. Askomicētēm parasti ir divi pārošanās tipi: Sacharomyces cerevisae - a un , Neurospora crassa - A un a. Pārošanās tips kontrolē izmaiņas viena gēna alēlē. Sarežģītāka dzimumnesaderības sistēma atrasta bazidiomicētēm, par to atbild divu gēnu A un B alēles.

Starp 230 himenomicētu un gasteromicētu veidiem ir sastopams : 10% - 15% - homotallisms 35% - bipolārais heterotallisms 55% - tetrapolārais heterotallisms Dažām bazīdijsēnēm katram gēnam konstatētas daudz dažādas alēles. Bija parādīts, ka Shizophyllum commune iespējamas apmēram 340 A gēna alēles un 64 dažādas B gēna alēles; dažām bazidiomicētēm atrasts apmēram 100 dažādu alēļu katrā lokusā, bet Cyanthus striatus un Crubibulum vulgare ir apmēram 10 alēles katram.

Divu monokarionu saplūšana iespējama tikai tad, ja katra gēna alēles ir dažādas. Mejozes rezultātā formējas 4 veidu bazīdijsporas: A 1 B 1, A 2 B 2 , A 2 B 1 , A 1 B 2. Katra no tām veidos ģenētiski atšķirīgu monokariotisku micēliju. Katra spora ir fertila tikai ar 1 no 4 radniecīgām sporām. Tas samazina dikarionu veidošanās varbūtību no tuvi radniecīgām sporām.

No katras bazīdijas var izolēt sporas. Šāda veida darbi parādīja, ka dažas bazīdijas producē divu veidu sporas ( A 1 B 1 un A 2 B 2, vai arī A 2 B 1 un A 1 B 2), pa divām no katra tipa, bet citas - producē visu četru tipu sporas (A 1 B 1, A 2 B 2 , A 2 B 1 , A 1 B 2).

Dažkārt dikarioni veidojas arī tā saucamās nelikumīgās pārošanās rezultātā, t. i. , saplūstot monokarioniem, kas veidojušies no viena dzimumtipa sporām.

Šāds dikarions nespēj veidot augļķermeņus un bazīdijsporas. Nelikumīgā pārošanās ir jāņem vērā selekcionējot celmus. Visām jaunajām dikariotiskajām kultūrām jāpārbauda spēja veidot augļķermeņus.

ir Japāņu nosaukums, kas cēlies no japāņu vārda “Shii”- kas apzīmē vienu no koka sugām, uz kuras aug šīs sēnes dabā un no vārda “take”-sēne japāņu valodā.

Austrumos Shitakē sēnes ir pazīstamas un izplatītas jau ļoti sen. Gadsimtiem ilgi tās tiek kultivētas Ķīnā, kur pazīstamas ar nosaukumu. vai

Sakarā ar to, ka Japāna ir līderis Shitakē ražošanā, šīs sēnes pasaulē ir plaši pazīstamas ar nosaukumu Pateicoties izcilajai garšai un labvēlīgajai ietekmei uz cilvēka organismu, pašlaik Shitakē ir ieguvusi popularitāti arī Rietumu valstīs. Rietumos šo sēni pazīst arī ar nosaukumu

Palielinoties pieprasījumam pēc svaigām sēnēm, tās sāka kultivēt arī ārpus to dabiskā augšanas areāla. Jau 1996. gadā 13. Baltijas valstu mikologu un lihenologu simpozijā mēs iesniedzām materiālus par iespēju audzēt

Tradicionāli Shitakē audzē uz nozāģētiem lapu kokiem āra apstākļos.

Lai visu gadu nodrošinātu tirgus pieprasījumu pēc svaigām sēnēm, ir izstrādātas arī metodes sēņu audzēšanai telpās uz baļķiem vai

substrātiem.

Šitakē zinātniskais nosaukums (lentis -lēcveida cepurītes forma un edodes -ēdama ) Šitakē pieder pie bazīdijsēņu nodalījuma, himēnijsēņu klases, pūkaiņu dzimtas.

Šitakē sporas veidojošais orgāns ir BAZĪDIJA

Bazīdijas ir tetrapolāras, t. i. , uz tām veidojas 4 haploīdālas sporas. 1935. gadā ģenētisko pētījumu veikšanai šitakē sēnes sāka kultivēt zāģu skaidās. Šitakē veģetatīvā dikariotiskā micēlija kodoli satur 8 hromosomas, tātad haploīdālais hromosomu skaits ir 8, bet diploīdālais – 16

Dzīves cikls sākas ar momentu, kad nobriedušas sēnes sporas izbirst no augļķermeņa. Daudzas no tām iet bojā, bet sporas, kuras nokļūst uz piemērota substrāta, sāk dīgt un veido primāro micēliju.

Ja primārajam micēlijam pietiek barības vielu, tad micēlija apjoms palielinās. Jāatceras, ka primārais micēlijs nevar veidot sēnes, jo tas ir haploīds (līdzīgs cilvēka un dzīvnieka dzimumšūnai ).

Lielāko cikla daļu Shitakē atrodas diploīdā micēlija formā. Tieši šajā stadijā micēlijs ieaug koksnē un uzkrāj no koksnes nepieciešamās barības vielas, lai varētu notikt augļķermeņu veidošanās. Tieši diploīdā micēlija augšanas rezultātā veidojas sēņu augļķermeņi

Kamēr micēlijs nav uzkrājis pietiekami daudz barības vielu, sēņu augļķermeņi nevar veidoties. Sēnes veidošanās sākas ar mazu mezgliņu primordiju parādīšanos uz micēlija bloka vai baļķīša virsmas.

Ja apstākļi ir pietiekoši labi-pietiek mitruma un barības vielu, primordiji turpina augt un eidojas augļķermeņi.

Sēne aug, nobriest, sporas izbirst un ar to arī beidzas sēnes dzīves cikls.

Parasti micēlija audzēšanai ir sekojošas fāzes: 1. Sākotnēja micēlija augšana uz Petri plates no augļķermeņa gabaliņa vai sporas.

2. Micēlija tālāka augšana notiek skaidu saturošā substrātāburkās.

3. Micēliju bloki

4. Ar micēliju inokulētu alkšņu baļķīšu šķērsgriezumi.

Laboratories micēlija bloka un baļķīša šķērsgriezuma ir Pirmkart, nodrošināt kvalitātes kontroli ražošanas procesā Otrkārt, selekcionēt efektīvākus šitakē sēnes celmes.

Turpmākais darba iznākums būs atkarīgs no fermera- sēņu audzētāja : • Pareiza koku sagatavošana • Baļķīšu potēšana-tas ir inficēšana ar Šitakē micēliju • Koku uzraudzība micēlija augšanas laikā.

Raugu pārošanās tipu ģenētika Kaut gan raugiem ir vai pārošanās tips, haploīdās šūnas dažreiz spēj pārslēgt vienu pārošanās tipu uz otro pārošanās tipu ( switch their mating types ): a

Tādas pārslēgšanās rezultātā šūnas ar vienu pārošanās tipu var veidot diploīdu. Pārslēgšanās notiek pēc tā saucamā kasešu mehānisma kas tika atklāts 70. gados.

MAT promotors kontrolē vienu no pārošanās tipu transkripcijām, atkarībā no tā, kāds gēns atrodas šajā lokusā. ja lokusā ir gēns a - tad šūnām ir a pārošanās tips. Ja lokusā ir gēns , tad šūnām ir pārošanās tips, ja lokusā ir gēns a - tad šūnām ir a pārošanās tips

Reizē ar pārošanās tipa lokusu ( MAT ) netālu no III hromosomas centromēras raugiem atrodas divas “klusējošās kasetes” , kuras satur neekspresējamas alleles (HML - pārošanās tipa - alēle hromosomas kreisajā plecā un HMRa - a pārošanās tipa alēle - tās pašas hromosomas labajā plecā ). Šajās kasetēs ieslēgtā informācija neekspresējas tāpēc, ka katra no tām ir flankēta ar nukleotīdu pāra secību “ klusinātājiem”.

“Klusinātāji” ietekmē hromatīnu kompaktizāciju kasetēs. “ Klusinātāju” darbību kontrolē vairāki gēni, kurus sauc par SIR (silent information regulators ). Tie ir lokalizçti citās hromosomās.

Dažos gadījumos askosporām pirmo reizi daloties pārošanās tips pārslēdzas uz pretējo tipu gēna HO kontrolē ( homothallism ). Gēns HO kontrolē endonukleāzi, kas specifiski griež divpavedienu DNS MAT lokusā.

Divu pavedienu griezums inicē HML virzīto konversiju, kuras rezultātā kasetes ģenētiskā informācija aizvieto informāciju, kuru satur lokuss MATa.

Bet tajā pašā laikā kasetes ģenētiskais materiāls saglabājas, bet ģenētiskais materiāls, kurš atrodas lokusā MAT, nesaglabājas.

Šāda pārslēgšanās notiek tikai divās šūnās mikrokoloniju stadijā, kura sastāv no četrām šūnām.

Pēc tam a pārošanās tipa šūnas kopulē ar pārošanās tipa šūnām. Veidojas diploīdas šūnas, kas ir heterozigotas pēc MATa / MAT gçniem un gēns HO izslçdzas. Tālāk heterozigotais diploīds stabili vairojas līdz jaunai mejozei un sporulācijai.

Homotalliskiem raugiem pēc askosporu izolācijas viss process atkārtojas sporu augšanas laikā.

Pēc kasešu modeļa autoru domām tāds daudzpakāpju regulācijas mehānisms, kurš pamatojas uz struktūru un regulācijas gēnu savstarpēju iedarbību, nodrošina sarežģītu determinācijas procesu norisi daudzšūnu organismu ontoģenēzē. Raugi S. cerevisiae ir ļoti labs modelis ontoģenētisku izmaiņu pētīšanai šūnu līmenī.