Apsu Jkabs Gulbenes draudzes skol 1893 1900 1893

Apsīšu Jēkabs Gulbenes draudzes skolā (1893. - 1900. )

1893. gadā Apsīšu Jēkabs pārnāk no Kokmuižas un Vecgulbeni, kur strādā par zēnu draudzes skolas pārzini līdz 1900. gadam. 1893. gadā Gulbenes puišu draudzes skolā nav skolotāja, draudzes konventam jāvēl jauns. Uz šo vietu vēlas kandidēt iepriekšējais skolotājs Jānis Krastiņš, taču konventa muižu pārstāvji to noraida. Par nākamo draudzes skolas skolotāju inspektors Vembers ieceļ Jāni Jaunzemu. “Jāņa Jaunzema “iecelšana” par Gulbenes draudzes skolas vadītāju Gulbenes sabiedrībā neatstāj vēlamā sadraudzīgā iespaida ne tādēļ, ka Jaunzemis nebūtu draudzes skolai piemērots pedagogs, spējīgs, labi izglītots, jau tautā pazīstams literāts, bet… tamdēļ, ka viņš atnācis neaicināts. ”

No vēstulēm dēlam Atim Jaunzemam: «(. . ] iecelšana no ārpuses nevar būt patīkama, kā man ar Gulbenes skolotāja vieta, kur labāk būtu darījis, ja nebūtu gājis, kā vēlāk jāatzīst, jo iecelts paliek iecelts un vēlēts, kas dod citādi drosmību, pamatu un prieku pie darba» (1918. gada 11. jūnijā). «Gulbenes vieta nāca man tā, kā es nevēlējos un negribēju arī viņas paturēt. . » (1924. gada 9. jūlijā)

Viss mākslinieciski vērtīgais, sākot ar «Bagātiem radiem" un beidzot ar skatiem „No tautas bilžu galerijas" sarakstīts, Apsīšu Jēkabam strādājot Kokmuižas skolā. Gulbenē Apsīšu Jēkaba literārā rosme it kā apsīkst. Septiņu gadu laikā viņš sarakstījis tikai dažus stāstus un tēlojumus: «Vecā baznīciņa» , «Latvijas malā» , «Kur sāp? » , «Priekš Jura dienas» , un tie paši vairs nav nekāds kāpums viņa daiļradē. Kāds tam iemesls?

Pāreja uz Gulbenes draudzes skolu, kur daudz saimniecisku rūpju, paņem arī rakstniecībai vajadzīgo laiku. Apsīšu Jēkabs T. Zeifertam par to raksta: «Es varētu gan arī vairāk rakstīt, bet, vienkārt, neesmu pie rakstīšanas nekad bez sevišķa iekšķīga uzskubinājuma uz to ķēries; otrkārt, lielā zeme un saimniecība, no kā visvairāk jāgaida uzturs, dažreiz izposta gatavību uz rakstīšanu. . . Šai ziņā šī vieta man par kavēkli, bet tagad negadās arī tik drīz cita, kas iekrīt vairāk rakstnieka labā. Vienu lietu gan te domājos mantojis vairāk: iepazīt jo labāk lauku ļaudis un dzīvi; kad būs vaļas, tad to gribu apstrādāt kādā rakstā, bet te temats ir liels un plašs. »

Saimnieciskās rūpes: Draudzes skolā daudz darāmā. Jāgādā par skolas ēku pārbūvi un krāšņu pārmūrēšanu; par telpu apgaismošanu un mācību līdzekļiem, ar kuriem pavisam bēdīgi. Lai nopirktu kaut vai vienkāršu kompasu, nelielu magnētu un pavairojamo stiklu, jālūdz līdzekļi no tā dēvētā draudzes konventa. Ievēlot par skolotāju Apsīšu Jēkabu, tika balsots, vai maksāt viņam algu no draudzes puses, vai tikai lai izpilda inspektora lūgumu. Tika nospriests “nedot loni ” jaunajam skolotājam. . Pie skolas bija ierīkots dārzs un plaša saimniecība, ko vadījusi enerģiskā dzīvesbiedre Beāte. Skolai piederēja zeme, ko Apsīšu Jēkabs izdeva pusgraudā. Zemi apstrādājuši graudnieki, taču ar tiem bijušas saspīlētas attiecības, ko radījušas dažādas nesaskaņas un pārpratumi. Likstas ar zemes apstrādātājiem atspoguļotas vēlākajā stāstā “Vienu gadu Upmaļos” (1903. ). Viss brīvais laiks aizgāja skolas darbu noorganizēšanā pēc jauniem priekšrakstiem, pēc inspektoru pavēlēm. Lūdzis naudu, norādot, ko par to grib iegādāties. Bieži vien trūkumus novērsis uz sava rēķina. . algu nav saņēmis – algas vietā visu skolas zemes renti, kura grozījusies ap 300 rbļ. Nav bijis viegli, katru dienu mācīt, veidot korespondenci ar literātu aprindām un vēl nodoties zemturībai un saimniecībai.

Apsīšu Jēkabs - skolotājs Kā liecina viņa kādreizējo skolēnu atmiņas, Apsīšu Jēkabs bijis smalkjūtīgs un gādīgs audzinātājs. Kādreiz skolotājs cēlies nakts vidū, jūdzis zirgu un braucis pēc ārsta saslimušam skolēnam. Zēnu nedarbus nosodījis ne ar dusmām, bet vairāk ar humoru. Kad kāds nezinājis stundu, Apsīšu Jēkabs it kā ar nožēlu teicis: «Nu, redziet, kāds vīriņš. Viņš nezin. Bet viņš jau slims, galīgi slims! Vai ziniet, ar kādu slimību viņš slimo? » Klase korī atbildējusi: «Ar slinkumu!» Un reizēm arī vainīgais runājis līdzi. . Vissaistošākās bijušas Apsīšu Jēkaba vadītās latviešu valodas stundas, jo rakstnieks pazīstams kā skaidras, tīras un bagātas valodas pratējs. Audzinātāja dzidri plūstošā valoda un nopietnā reliģiozitāte modināja jaunajās audzēkņu dvēselēs to pašu, ko juta un pārdzīvoja pats skolotājs. Tajos pārkrievošanas laikos īpaša vieta ierādīta latviešu valodai – skaidra, tīra un maiga bijusi viņa valoda. Pratis izskaidrot valodnieciskus jautājumus, daži zēni pat mēģinājuši rakstīt dzejoļus.

Par palīgskolotāju 1893. - 1896. gadā Gulbenes draudzes skolā bijis Baltijas skolotāju semināru beigušais Ermanis Pīpiņš, pazīstams arī ar savu literāta pseidonīmu - Vizulis. Savā autobiogrāfijā viņš raksta: «Kad saņēmu no Apsīšu Jēkaba vietas piedāvājumu, es lielāku laimi nevarēju iedomāties, kā tikt pie viņa par palīgu. Domāju no viņa daudz ko mācīties. Bet biju savos ieskatos jau tā nodibinājies, ka es pasaules uzskata ziņā Apsīšu Jēkabam vis nepieslējos. » Draudzes skolā E. Pīpiņš uzsācis savu literāro darbību. Pīpiņa - Vizuļa uzskati Apsīšu Jēkabam gan reizēm šķituši par radikāliem, tomēr biežāka bijusi saskaņa. «Bet gluži bez iespaida kopdarbošanās ar Apsīšu Jēkabu nepalika. Viņš rakstīja, arī palīgs darīja to pašu. Tanī ziņā mūsu ieskati sakrita, ka latviešu literatūra ir tukša un sekla. Kad «Dienas Lapa» 1893. gadā drukāja Jansona «Domas par jaunlaiku literatūru» , mēs abi bijām vienis prātis, ka nu vienreiz tiek teikts patiess vārds par mūsu literatūru. » Apsīšu Jēkabs mudinājis jauno autoru vairāk ko iesūtīt žurnālam «Austrums» . «Norunājām arī, ka jātulko Gogoļa «Mirušās dvēseles» , ko Velme viņam bija solījis «Austrumā» drukāt. Apsīšu Jēkabs man tulkojot daudz palīdzēja valodas ziņā. »

Gulbenes laikā arī ciešāk savērpjas Apsīšu Jēkaba un Jāņa Misiņa draudzība, kuram tolaik ir grāmatu sietuve un veikals Lejasciemā. Apsīšu Jēkabs mudina J. Misiņu pievērsties grāmatu izdošanai. Vai Misiņš nevarētu atkārtoti izdot Apsīšu Jēkaba tulkotās Andersena pasakas? To J. Misiņš gan neuzņemas, bet 1897. gadā iznāk Apsīšu Jēkaba Rakstu 12. burtnīca, kuras titullapā lasām, ka to apgādājis J. Misiņš Lejasciemā. Viņi pazīstas jau agrāk, jo cik tad tālu Lizuma «Kalaņģi» no Tirzas «Krācēm» . Tā kā J. Misiņa dzīves biedre Anna nākusi no Jaunzemju dzimtas, abi draugi kļuvuši arī radi. J. Misiņa fonda Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā saglabājušās Apsīšu Jēkaba vēstules J. Misiņam, sākot ar 1888. gadu. Apsīšu Jēkabs ciemojas pie J. Misiņa Lejasciemā un otrādi. Gulbenes draudzes skolai vajadzīgos rakstāmpiederumus un mācību grāmatas parasti sagādā J. Misiņš. Apsīšu Jēkabs dod ieskatam ari nepublicēto darbu manuskriptus, tikai atgādina: «Bet to gan tev cieši piekodinu, ka lai neviena sveša acs viņa neredz, jo man tā nepatiktu. . Citreiz viņš drauga ziņkāri neapmierina: «Bet tā ar neprasi redzēt agrāk, kamēr pilnīgi galā; man tas tikpat, kā kad vistu traucē dēšanā. »

Apsīšu Jēkabs – viens no labākajiem meža tēlotajiem latviešu literatūrā. Aiz skolas tīrumiem sākās skolas gārša, rakstniekam iemīļotā pastaigāšanās vieta, skaists egļu un apšu mežs, pāri pretim otrā pusē pacēlās baznīcas un pils torņi un starp zaļajiem kokiem spīdēja sarkanie jumti. «Tos mežus vajag pašam redzēt. Te aug vienkopu skuju koki ar ozoliem, ošiem, kļaviem, liepām. Vasaru, kad visi lapu koki pilnīgi izplaukuši, ir jaukums tos redzēt. Bet tagad tik vēl alkšņiem upes malā bija lapas, bērziem tās vēl bij redzamas kā zaļas mūsiņas un ozoliem tās tikko raudzījās iedzeltenas ārā no pumpuriem; kārkli pa abām upes malām savām spīdošām jaunām lapām gūlās kā zaļumu klēpji upes ūdenī. » «Mežs, īsti jāsaka, skolas gārša, stāvēja aiz tīrumiem kā ieloks, tumšs un skaists savā egļu un apšu zaļumā, ļaudams miglai slapstīties pa savu kājapakšu. »

Tālākais ceļš ved uz Rīgu: Gadsimteņu griežos notiek jauna svarīga pārmaiņa Apsīšu Jēkaba dzīvē — viņu ievēl par Jāņa baznīcas meiteņu skolas pārzini, un viņš pārnāk Rīgā. «. . vēlāk nāca Rīgas vieta, kas bij kā Dieva dota, uz ziemas svētku eglītes atnāca ievēlēšanas raksts, tad atsvabināšana un vieta, no kuras jūs varēja izvadīt caur ģimnāziju un augstskolu. Bet tomēr cik grūti bija šķirties no laukiem, no lauku dzīves! Tur mira kaut kas, kas vairs nav uzcēlies, tā ciešā saaugšana ar dabu, ar lauku dzīvi. Katra vietas mainīšana pa lielākai daļai nav prieks, bet ciešana» (no vēstules Atim Jaunzemam 1924. gada 9. jūlijā).

Informācijas avoti: Gulbenes novada bibliotēkas novadpētniecības materiāli Periodika. lv Gulbenes draudzes skola, Rīga, 1933. Kārlis Kraujiņš, Apsīšu Jēkabs dzīvā un darbā, Rīga, 1930. Jaunības Tekas, Nr. 7, 01. 07. 1929 Dzirkstele, 24. 09. 1983. Dzirkstele, 09. 04. 1987. Dzirkstele, 12. 07. 1988.