9 2 Postmodernisma tendences msdienu sabiedrb I Ievadjautjumi

9. 2. Postmodernisma tendences mūsdienu sabiedrībā I. Ievadjautājumi Par postmodernismu Postmodernisma sākumi II. Postmodernisma laiku raksturojošās iezīmes Attieksme pret sabiedriskās dzīves normām Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā Attieksme pret progresu Pāreja uz postindustriālo ražošanu Multikulturālisms, plurālisms, globalizācija Subkultūru uzplaukums Informācijas plūsma Attieksme pret jaunību Ateistiskais antropocentrisms Sabiedrības orientācija uz izklaidēm Attieksme pret zināšanām Attieksme pret elitāro un masu kultūru III. Postmodernisma ietekme Latvijā Riharda Kūļa viedoklis Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms. IV. Kultūras krīze

I. Ievadjautājumi Par postmodernismu Postmodernisma sākumi

Par postmodernismu Postmodernā laika raksturojums aptver aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus. Postmodernisms pieder tagadnei, un patiesībā ir mūsdienu dzīves visjaunākā daļa. Mūsdienas ir tas, par ko mēs uzzinām uz ielas. Mūsdienas ir tas, par ko ikviens var atļauties strīdēties, jo apzinās, ka pats ir šīs kultūras sastāvdaļa. Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par šodienas kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm. Postmodernisms aptver ļoti plašu kultūras strāvu: filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku, proti, visu saimniecisko dzīvi. Korekti tāpēc ir runāt par „situāciju postmodernismā”. Postmodernisms caurauž visu mūsdienu kultūru, tāpēc uzskatāms par mūsdienu kultūras tipu. Postmodernisms attiecas uz katru no mums, jo mēs visi bez izņēmuma piederam postmodernā laika kultūrai.

Postmodernisma sākumi Pritaigo dzīvojamo namu rajons Pēc Čārlza Dženksa domām, modernisma beigas un postmodernisma sākums iezīmējās 1972. g. 15. jūlijā plkst. 15: 32 Tobrīd Sentluisā tika uzspridzināta modernās arhitektūras virsotne – Pritaigo dzīvojamo namu rajons. Lai gan tā projekts bija ieguvis godalgas, tas bija tik bezpersonisks un nomācošs, noziedzību veicinošs un nekontrolējams, ka tajā nebija iespējams dzīvot.

Postmodernisma sākumi Vairums zinātnieku postmodernās pārmaiņas saista ar 20. gs. 60 -to gadu jaunatnes radīto kontrkultūru. Daudzi jaunieši sāka apšaubīt modernās civilizācijas augļus – tehnoloģiju, sociālo režīmu, racionālo plānošanu. Tā vietā viņi tiecās pēc dzīvesveida, kas būtu organiski saistīts ar dabu un brīvs no morāliem un racionāliem ierobežojumiem (hipiji). Eksperimenti ar narkotikām bija veids, kā radīt ekstātisku, mistisku stāvokli, kas bija pilnīgā pretrunā ar modernā racionālisma prasībām. Viņi atmeta seksuālos aizliegumus, lai īstenotu absolūto brīvību un dzīvotu netraucētu izpriecu pilnu dzīvi. Citi zinātnieki kā pagrieziena punktu redz 1968. g. , kad studentu nemieru rezultātā (protests pret Vjetnams karu) pie varas nāca jauns intelektuāļu slānis, kura mērķis bija izārdīt moderno pasauli. Lai cik naiva un nesakarīga 20. gs. 60 -to gadu subkultūra liktos šodien, tai bija tālejošas sekas. Tā noteica modi. Tās vērtības sāka cauraust nacionālo izklaides industriju un elektroniskos medijus. Jo sevišķi visus sabiedrības slāņus pārņēma seksuālā revolūcija. Uzplauka feminisms. Homoseksuālisti sāka sevi dēvēt par apspiesto minoritāti.

II. Postmodernisma laiku raksturojošās iezīmes Attieksme pret sabiedriskās dzīves normām Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā Attieksme pret progresu Pāreja uz postindustriālo ražošanu Multikulturālisms, plurālisms, globalizācija Subkultūru uzplaukums Informācijas plūsma Attieksme pret jaunību Ateistiskais antropocentrisms Sabiedrības orientācija uz izklaidēm Attieksme pret zināšanām Attieksme pret elitāro un masu kultūru

Postmodernisma attieksme pret sabiedriskās dzīves normām Modernisma laikā loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais patiesības jēdziens uzturēja prasību ievērot kolektīvās normas un noteikumus. Tos uzskatīja par saistošiem visai sabiedrībai Postmodernisma laikā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo normu un noteikumiem, ja tie nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām vēlmēm. Prasību ievērot kolektīvās normas un noteikumus cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju. Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma, un tas visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību.

Postmodernisms un ētiskās robežas Noklausies ieraksta fragmentu un izsaki savu vērtējumu par ētiskajām robežām, ko cilvēkam nevajadzētu pārkāpt. Klausīties ierakstu Latvijas TV 2005. g. 2. novembra raidījumā « 100 g kultūras» raidījuma vadītāja Riharda Bargā un uzaicināto viesu vaļības postmodernistiskās brīvības garā aizskāra sabiedrību. Latvijas Televīzija anonīmi atvainojās aizvainotajiem.

Fragments no 2005. g. 2. nov. raidījuma “ 100 gr. kultūras” par rakstnieku sociālo lomu Raidījuma vadītājs dzejnieks Rihards Bargais Jaunais rakstnieks Edmunds Frīdvalds Jaunā dzejniece un žurnāliste Agnese Krivade

Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri interneta portālā? (1) Par 2005. g. 2. novembra raidījumu « 100 g kultūras» 1. Redzēju es arī šo Valsts TV hal- tūras pērli. Man personīgi bija nepatīkami un palika riebīgi ap dūšu. Kā vispār kultūrai veltītajā raidījumā tā vadītājs un aicinātie var uzvesties kā pūtaini, stulbi tīņi. Par kādu izdevušos provocēšanu te autore runā? Vadītājs nevis pauda savu viedokli, bet, pieskaņojoties stulbi ķiķinošās merģeles, ko citi nez kāpēc sauc par dzejnieci, tonim, atļavās izteicienus, kas nu galīgi nav pieļaujami TV, it sevišķi kultūras raidījumā. 2. Atļāvās brīvi izteikt savu viedokli” Jā, tas tagad jau ir nāves grēks tagadējā Latvijas Televīzijā. 3. Krivade izgāzās kā veca sēta, visu laiku spīd cauri, kā meitēnam gribas pateikt ko pārdrošu un krutu. Pat pozas vēl nav, par jauniņu un dumju, ir tikai haotiska grābstīšanās. Bet tas, ko savējie novērtē iecietīgi, plašākās publikas priekšā kļūst par kaunpilnu pašdarbības teātrīti.

Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri interneta portālā? (2. ) 4. Atceros, man uzdāvināja kucēnu. Atnesu mājās, palaidu istabā. Šis apskrēja visus kaktus, tad uztaisīja peļķīti istabas vidū. Neko darīt, mazs, dumjš. Bet pagāja diena un atkal peļķe istabas vidū, bet pats lūr no galdapakšas, kas notiks. Paņēmu aiz sprandas, iebāzu ar purnu peļķē, bet ko nu darīsi, mazs, dumjš. Pēc trešās peļķes noslānīju šo ar putekļu klapējamo, nežēlojot, ka mazs un dumjš un neklausoties, ka smilkst. Tomēr sapratu, ka tā nebija dumjība, tā bija vēlme pievērst uzmanību izdarot kaut ko neatļautu. Maza, dumja šuneļa vēlme, lai viņu ievēro. Nu saņēma savu ievērību, un no tās reizes vairs negribēja būt galvenais ievērības objekts dzīvoklī. 5. Nu bet tak lieciet meitēnu mierā! Nu ir tāda pastulba, - bet varbūt ar gadiem pāries. Viņas kļūda nav ķiķināšanā, bet tajā, ka VIŅA PATI sāka runāt par saviem "pupiem" - tādējādi atņemdama šo jauko iespēju kungiem. Meitēns tik traki iekarsis un sacentrējies uz personisko, ka -. . . tālāk par pupu galiem neredz. Tas arī viss. Vai par to mums jāšūmējas? ? ? Tak jau ne! 6. Es domāju, īstais jautājuma formulējums būtu gauži vienkāršs. Lielākais satraukums valda par to, ka it kā aizskarta prezidente, TV par to atvainojas, tautas masas jau kritiski tuvu kalendāra nemieriem. Bet neviens tā arī nav pajautājis pašai prezidentei, vai tiešām tik nevainīgs joks viņu aizskar? Liekas tieši šādi būtu jāuzstāda jautājums.

Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri interneta portālā? (3) 7. Nu - tādi kā mentālā līmeņa Gulbenes maniaki - ielaužas mūsu bērnudārzā tikai lai par viņiem runātu. . . 8. Frīdvalds Klau, bet, kāpēc tev liekas, ka jokot virtuvē drīxt, bet ēterā - ne, jokot par kaimiņu vai darbabiedru jokot drīxt, par amatpersonam - ne? Kas tādā gadījumā ir šīs vietā nevietā piesauktās vārda brīvības kritērijs? OK, es saprastu, ja daudzas valstis atklāti deklarētu, ka "jā, esam pret vārda brīvību, katrs, kas atļausies pajokot nevietā vai par konkrētām personām, tix sodīts bez žēlastības". Tad skaidrs, spēles noteikumi būtu konkrēti definēti, katram būtu skidrs, ko drīxt, ko ne. Bet šis liberālisma ķīselis ar savām neskaidri izplūdušajām robežām pats sevī un savos melos nogrims. Sāk zust jebkāda konsekvence. 9. Frīdvald, tā tava maskarāde sāk kļūt apnicīga. Nu nesanāk no tevis nekāds dumpinieks, a la kultūras aprindu huligāns! Par daudz kompleksaina un nekāda tev tā būtībiņa. Jāprot atšķirt humora izjūta, liberālisms, demokrātiska valsts pārvalde, no skūtu, pašpārliecinātu zempierīšu un pupainu kazu vēlmes sevi izrādīt.

Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā. Decentralizācija Modernisma laikmetā pastāv monolītas sociālās šķiras (piem. , proletariāts, zemniecība) Postmodernisma laikā Rietumu attīstītākajās valstīs šķiras gandrīz ir pilnīgi izzudušas, sadaloties daudzās pārsvarā profesionāli orientētās subkultūras tipa grupās. Postindustriālajā sabiedrībā vispār izzūd šķiriskās identitātes jēdziens, kad cilvēka dzīves ceļu nosacīja viņa sociālā piederība. Decentralizācijas princips uzskatāmi izpaužas ražošanas organizācijā un vadīšanā, kad centrs uzticas apakšnodaļām un arī pašā centrā visu vada nevis viens cilvēks, bet, teiksim, direktoru padome, akcionāru pilnsapulce u. tml. Radikāli ir izmainījusies informatīvā telpa: decentralizēta ir kļuvusi informācijas pieejamība, centra cenzūras iespējas ir izmainījušās.

Attieksme pret progresu Modernisma laikmetā valdīja sekojošās prioritātes: tehniskais progress, tautu iedalīšana saskaņā ar to attīstības līmeni (augstu, vāji attīstītas, atpalikušas, mežonīgas tautas), garīgi brīva zinātne, kuras mērķis ir dabas pakļaušana zinātniski tehniskā progresa un cilvēka interešu vārdā. Minētās prioritātes valdīja apmēram trīs gadsimtus.

Pāreja no industriālās uz postindustriālo ražošanu Industriālajā (modernisma laikmets) sabiedrībā dominēja masu produkcijas ražošana un masveida patēriņš, ko raksturoja vienveidība. Postmodernajā laikā, pateicoties datortehnoloģiju ieviešanai kļuva iespējama nelielu produkcijas sēriju ražošana. Cilvēkiem radās iespēja izrauties no vienveidības, un standartizācijas principu nomainīja daudzveidības jeb plurālisma princips, kuru dievina postmodernisma teorētiķi. Postindustriālajā sabiedrībā ekonomiskās darbības mērķis ir apmierināt katra indivīda vēlmes. Var pat teikt, ka postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā daudzveidība kļuva pašmērķīga un nomācoša, un izpelnījās kritiku.

Multikulturālisms, plurālisms, globalizācija un vērtību relativitāte Mūsdienu realitāte ir multikulturālā sabiedrība – vienā valstī, vienā pilsētā dzīvo cilvēki, kas pārstāv dažādas tautības, rases un reliģiskos uzskatus. Šādā situācijā ir attīstījušās multikulturālisma idejas, kuru pamatā ir plurālisms – tas, kas ir patiess vienā sabiedrībā, citā var būt aplams, un tas, kas būs pareizi vienā sabiedrības daļā, citā var izrādīties nepareizi. Ja kultūras vērtības ir relatīvas, tad neviena nav jāuztver nopietni. Neviena kultūra, izņemot postmoderno, nemāca absolūtu patiesību neesamību. Tiek akceptēts daudz kas tāds, kas senāk būtu nosodīts vai aizliegts – no ekstravaganta apģērba līdz netradicionālai seksuālai orientācijai. Postmodernisma loģika daudzus kaitina ar savu hipertrofēto visatļautību. Mūsdienu transatlantisko kultūru ietekmē globalizācija – vienotas „pasaules kultūras” veidošanās. Globalizācija balstās uz visu tehnisko šķēršļu noārdīšanu starp valstīm. Tā atceļ attālumu un laiku. Pasaule tiek uztverta kā vienots veselums.

Subkultūru uzplaukums Postmodernisma/postindustriālās sabiedrības viena no spilgtākajām īpašībām ir subkultūru uzplaukums. Tās pašlaik aptver sabiedrības lielāko daļu. Šodienas kultūra faktiski veidojas no subkultūru summas. Subkultūru (minoritāšu ) izvirzīšanās sabiedrības priekšplānā liecina par kardinālām izmaiņām sabiedrībā. Ne velti šodien ir populārs jēdziens „minoritāšu sacelšanās”, un runa nav tikai par etniskajām minoritātēm un to tiesību aizstāvību. Runa ir par subkultūrām (reliģiskajām, seksuālajām, profesionālajām, izklaides un atpūtas veidu un dažādu hobiju grupām utt. ), kuras var uzskatīt par savdabīgām minoritātēm ar savu lokālo kultūru.

Informācijas plūsma postmodernajā sabiedrībā Postindustriālajā sabiedrībā masu informācijas līdzekļi apkalpo nevis masas (tradicionālais termins „masu informācijas līdzekļi” ir novecojis), bet gan attiecīgās subkultūras vajadzībām. Masu mediju demasifikācija Rietumos sākās 70. gados. Tas bija process, kuru neviens negaidīja. Vispirms tas skāra presi un pēc tam arī radio un televīziju. Gan ASV, gan Rietumeiropā strauji samazinājās lielo dienas laikrakstu un galveno žurnālu tirāžas. Tajā pašā laikā pieauga visdažādāko izdevumu skaits. Sākās vietējās preses un tematiski specializēto minižurnālu ēra, un šī produkcija pamatā ir adresēta subkultūrām. radās privātās radiostacijas radio – notika ar pats Tas noteiktai auditorijai. ASV 1974. gadā bija apmēram 1 miljons radiostaciju, 1977. gadā – apmēram 25 miljoni radiostaciju. televīzijā ASV iestājās krīze 1977. gadā, studijas lielās TV manāmi kad zaudēja skatītājus. Tolaik uzplauka kabeļtelevīzija, kura masu superauditoriju sadalīja miniauditorijās. Nākamo soli informācijas individualizācijā spēra Internets. Skaidrs, ka informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju iespējas sabiedrības „saskaldīšanā” līdz ar Interneta ieviešanu vēl nav izsmeltas.

Attieksme pret jaunību Maikls Džeksons tika uzskatīts par mūsdienu «Pīteru Penu» , kurš nekad nekļuva pieaudzis.

Ateistiskais antropocentrisms Postmodernisma pastāvēšanas laikā par būtiski jaunu pavērsienu atzīst ateistisko antropocentrismu, kad cilvēka laicīgās esamības jēga izvirzīta priekšplānā un kultūras vērtību sistēma tiek pārorientēta, būtiski izmainot priekšstatus par cilvēka pienākumiem un tiesībām, vietu un nozīmību uz Zemes. Sekas: ateistiskais antropocentrisms no vienas puses auglīgi bagātina cilvēka pašvērtības apziņu, bet no otras – stimulē homoseksuālisma, viendzimuma laulību, lesbiešu, geju, transvestītu perversās visatļautības morālo un juridisko legalizāciju,

Sabiedrības orientācija uz izklaidēm

Attieksme pret zināšanām Modernismā atbilstoši klasiskajam principam zināšanas bija vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu. Plašumā izvēršas zināšanu komercializācija. Postmodernisma laikā nostiprinās atziņa, ka vairs nav absolūtas gudrības un patiesības, un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu.

Bens Latkovskis: Intelektuālā vidusslāņa izzušanas mehānismi Izlasi žurnālista viedokli par mūsdienu sabiedrību un izsaki savējo! Esmu ievērojis, ka daudziem informācija burtiski riebjas un viņi atklāti lepojas, ka neskatās Latvijas sabiedrisko televīziju un radio, dodot priekšroku komercstacijām, kuras ar izglītojoši informatīvām pārraidēm neuzbāžas. Dažādas televīzijas fabrikas un bāri, sekli un piezemēti žurnāliņi kļūst par avotiem no kurienes pasmelties kultūru. Man ir radusies versija, ka vislielāko postu Latvijas jaunās paaudzes domāšanai ir nesuši animācijas filmu seriāli. Visi šie digimoni, pokemoni un taigetroni. To skatīšanās pielīdzināma ēšanai no alumīnija bļodas ar tāda paša metāla karoti. Bet, ja bērns no mazotnes ir pieradis ēst no šādām bļodām, tad arī vēlāk viņam rodas organiska nepatika pret smalkiem traukiem, greznām servīzēm un funkcionāli neērtā nazīša un dakšiņas. Atšifrējot analoģiju, bērnībā saskatījies pokemonus, pieaudzis, šis cilvēks ar riebumu novēršas no patiesas kultūras. Viņš vienkārši nesaprot, kāpēc tā vajadzīga, ja tikpat labi var iztikt bez tās. Protams, daudz kas ir atkarīgs no ģimenes. Taču šobrīd daudzi vecāki ir stipri aizņemti darbā, un bērni atnākuši mājās no skolas, vairākas stundas ik dienas tiek baroti ar apdullinoši primitīvu garīgo barību, kura radīta, šķiet, vienīgi tāpēc, lai notrulinātu jebkādas ētiskās un estētiskās jūtas. Nav brīnums, ka Rietumos 25% pieaugušo lasīt gan prot, bet uztvert daiļdarba tekstu nevar (Rīgas Balss, 2. decembris). Un mēs ar pilnu tvaiku ejam uz šādu sabiedrības modeli.

Iepazīsties ar interneta komentāriem par B. Latkovska rakstu! Ko tie liecina par mūsdienu sabiedrību (1) 1. Es jau domāju, ka tā ir vispasaules tendence - jo stulbāku izdosies noturēt tautu, jo vieglāk tai iebarot visas tās iepirkšanās kampaņas un vispārējo patērētāja ideoloģiju. 2. Domāju, ka garīgās degradēšanās pamatā ir grāmatu, un garīgi izglītojošas literatūras nelasīšana. Lielākā daļa jauniešu, un arī ne īpaši zinātkārie pieaugušie, liekas, lasa tikai žurnālus, kur garīgi izglītojošais ir labi ja 10%, pārējais - kā kļūt par superzaķi vai cukurāzi. 3. Strādāju izglītības sistēmā un varu ar pilnu atbildību teikt, ka augstskolu beigušie un studējošie maģistratūrā, raksta ar tādām kļūdām un ir ar tik nabadzīgu valodu, kas liecina vien par to, ka dzīvē izlasītas ir vien pāris grāmatas un noskatītas visas Rokija sērijas! Garīgā nabadzība brīžiem ir šokējoša! Šokējoša tāpēc, ka tie ir it kā ļoti izglītoti cilvēki. 4. Tātad - ko mums vajag no kultūras? Mums vajag izsmalcinātu apģērbu, mirdzošas mašīnas ar efektīgu dizainu, mājas, kuru arhitektūrā un interjerā atspoguļojas mūsu nauda, mums vajag visu ko žilbinošu, acīs krītošu - tādu, lai citi naudas pelnītāji savā ikdienas steigā to pamana, paspēj novērtēt un arī sāk piedalīties šajā "kulturālisma" sacensībā. Jā, un vēl mums vajag erotiku (tās uztveršanai nevajag daudz laika), vieglas "sit un krīt" komēdijas vai arī nervus kutinošus grāvējus (to uztverē arī nav jāpiepūlas), mums vajag arī gladiatoru cīņas ( humānisma dēļ tās tiek aizvietotas ar futbolu, hokeju, basketbolu. . . ), lai mēs varam kulturāli pabļaut un palēkāt. Bet mūsu sievām vajag ziepju operas, lai viņas var pasapņot savus rozā sapnīšus un paraudāt aizkustinājuma asariņas. Tā, lūk!!!

Iepazīsties ar interneta komentāriem par B. Latkovska rakstu! Ko tie liecina par mūsdienu sabiedrību (2) 5. Un taisni jābrīnās - cilvēki maksā lielas naudas, ņem kredītus, bet tai pat laikā mūk no nodarbībām, špiko, jo laikam jau tā vajag. Punkti būs, papīrs būs, izglītība skaitīsies iegūta. Un pavasarī atkal no augstskolām iznāks grupa it kā izglītot cilvēku, kuri pamatā lasīs komiksus, skatīsies amerikāņu grāvējus, čipendeiļus un citas glupības. Bet tie, kuri spēj salikt trīs vārdus kopā, rakstīs skaisti uzdrukātos un raibi ilustrētos preses izdevumos par slavenību gurnu apmēriem, nēģeru locekļiem un seksa noderīgumu sabiedrības attīstībā. Bet pusdienās pasūtīs picas parodiju ar koka kolu un čipsus no Makdonalda, jo tas, lūk, ir pasaules standarts. 6. Un bez pretenzijām, bez mākslas, nost ar Raini, kas tas mocarts tāds, es tos krievus nelasu, jā britnija - tā ir super, dziesmu svētki - kam ta tie tādi vajadzīgi, brīvdabas muzejā sarīkosim pikniku, malkai derēs tās vecās būdas, Rīgas pilī ierīkosism supermārketu, lai tā prezidentša iet diriģēt, Brīvības pieminekli pārvietosim uz Ādažu poligonu, jo centrā ir laba vieta karuselim un alusbūdām. .

Attieksme pret elitāro un masu kultūru XIX gs. beigu un XX gs. pirmās puses modernisms bija elitārs. Postmodernisms tāpēc sava skepticisma enerģiju velta modernisma kritikai. Postmodernisms tiecas realizēt modernismam pilnīgi pretēju stratēģiju, proti, apvienot vienā veselumā elitāro un masu garīgo kultūru. Piemēram, Umberto Eko romāns „Rozes vārds” ir tipisks postmodernisma paraugs prozā, jo teksts veidojas no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem adresētām nodaļām. Postmodernisms, integrējot masu un elitāro garīgo kultūru, vēlas veidot cienīgu pasauli.

Postmodernais vardulēns Skatīties Videofragments skatāms tikai oriģināldiskā Noskaties multiplikācijas filmiņu par postmoderno vardulēnu un identificē tajā postmodernismam raksturīgās iezīmes

III. Postmodernisma ietekme Latvijā Riharda Kūļa viedoklis Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms.

Filozofs Rihards Kūlis par postmodernisma ietekmi Latvijā Manuprāt tā (postmodernisma ietekme) ir pat lielāka nekā jebkur citur pasaulē. Īpaši tā saucamajās „smalkajās aprindās”. Ir tik vilinoši ļauties postmodernisma lozungiem – aicinājumiem sākt visu no nulles punkta (Liotārs), būt absolūti brīviem un bezatbildīgiem (Bodriārs), apliecināt savu Es, nerēķinoties ne ar vienu citu, pašrealizēties. Grūti būtu nepamanīt, ka Latvijā milzīga ietekme ir modei – it īpaši, ja tā nāk no rietumiem. Diezgan reta parādība pie mums ir patstāvīga pozīcija, argumentēts spriedums. Varbūt tāpēc, ka visai plāns ir sabiedrības slānis, ko varētu dēvēt par inteliģenci. Pie mums par inteliģenci pieņemts uzskatīt pavisam ko citu – cilvēkus, kas pirmie un visaktīvāk seko modei, atražo populārus apziņas štampus, aktīvi grozās uz sabiedriskās dzīves skatuves. Jāteic, ka pasaulē postmodernisma vilnis sāk noplakt. Galvenokārt tāpēc, ka tā ekstrēmās vīzijas nekādi neatbilst realitātei, cilvēka sabiedriskajai dabai.

Kurš no svaru kausiem atbilst katram no šiem jēdzieniem? Atbilde Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms Kuriem svaru kausiem, tavuprāt, priekšroku dod postmodernā sabiedrība? Indivīda brīvība Pakļautība valsts likumiem un sab. normām Demokrātija Pakļautība valsts likumiem un sab. normām Indivīda brīvība Anarhisms Pakļautība valsts likumiem un sab. normām Indivīda brīvība Totalitārisms

IV. Kultūras krīze

Kultūras krīze Ko izvēlēsies Tu? Postmodernisma galvenais mērķis ir pārsteigt, šokēt. Lai to sasniegtu, gandrīz visi līdzekļi ir pieņemami. Piemēram, modernās mākslas izstādēs redzētie beigtu dzīvnieku ķermeņi, vardarbības upuru foto, izkārnījumi utt. Izraisīt šokam līdzīgas emocijas visu redzējušam un notrulinātam 21. gadsimta pilsonim ir grūts uzdevums. Tāpēc mākslinieki nereti ķeras pie ekstrēmām formām, pārkāpjot visas ētikas normas. Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Ko izvēlēsies Tu? Vai tas kļūs arī par tavējo paņēmienu, kā piesaistīt sev sabiedrības uzmanību? Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Ar skaisto pārsteigt ir daudz grūtāk. Neglītais, ačgārnais, groteskais vai klaji riebīgais noteikti tiks ievērots. Šo cilvēcisko vājību izmanto postmodernisti. Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Vai tas kļūs arī par tavējo paņēmienu, kā piesaistīt sev sabiedrības uzmanību? Ko tikai cilvēki ir gatavi darīt, lai taptu pamanīti. Izmisuma sauciens – es esmu! – izpaužas pat traģikomiskās un traģiskās formās. Kāds skatītājs sporta spēles laikā gatavs kails izskriet laukumā, bet cits nogalina pasaulslavenu mūziķi tikai viena iemesla dēļ – būt pamanītam. Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Vai Tev tas šķiet vilinoši? Postmodernistiskā sabiedrība ir balstīta uz ārējo uzvedības standartu izzušanu un iekšējo identitātes pamatu sairšanu. Bez ārējiem un iekšējiem standartiem atliek tikai cinisms, panika un “brīvs kritiens”. Cilvēki vairs neatzīst sociālu institūciju autoritāti vai paši savus pienākumus pret sabiedrību. Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Ko izvēlēsies Tu stlu vai būtību Postmodernisti vairāk uzsver stilu nekā būtību. Āriene ir nozīmīgāka par iekšieni. Tā kā stils, āriene un grupas identitāte mūsdienu dzīvē ir tik svarīgas, postmodernā sabiedrība ļoti uzmanīgi seko modei. Atrašanās “uz strīpas” kļūst par apsēstību. Modei, protams, ir nemitīgi jāmainās, citādi tā nevar pildīt savas funkcijas – nošķirt augsta ranga modes noteicējus no tiem, kas ir novēlojušies. Ja klasiskajā laikmetā statusu noteica sabiedriskais stāvoklis (valdnieks, ģimenes galva, garīdznieks), un modernajā laikmetā – sasniegumi (īpašnieks, paša spēkiem augšup ticis miljonārs, slavens atlēts, tad postmodernajā sabiedrībā statusu nosaka stils (pareiza apģērba valkāšana, pareizas attieksmes paušana). Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Pārtrauksi vai turpināsi šo orģiju? “Ja vēlas izteikt pašreizējo lietu stāvokli, es sacītu, ka mēs atrodamies situācijā pēc orģijas. Orģija ir modernā eksplozīvais mirklis, kas pastāv visās atbrīvošanās jomās. Politiskā atbrīvošanās, seksuālā atbrīvošanās, ražošanas spēku atsvabināšana, destruktīvo spēku atsvabināšana, sievietes, bērna, neapzināto dziņu spēka atbrīvošana, mākslas atbrīvošana. ” (Ž. Bodrijārs) Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Kultūras krīze Iesaistīsies kviekšanā vai mēģināsi atbrīvot sabiedrību no muļķības? Civilizācijas pazīme ir varoņu kults, bet mūsdienu sabiedrībā ir zudis ne tikai īsta varoņa, bet arī īsta ļaundara tēls. Masu kultūrā pat melnajiem spēkiem zudis lielums un varenība, to vietu ieņēmusi kviekšana un ālēšanās (piem. Holivudas filmās). Masu kultūru pavada muļķības triumfs. Atbrīvot no muļķības var īsti smiekli vai raudas. Taču tie ir reti sastopami, jo prasa personību. Muļķība ir bezpersoniska un internacionāla. Muļķības triumfs pavada visus lielos procesus, kuros piedalās masas. Vai tas ir tas, ko Tu vēlies? Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst to vēl dziļākā bedrē

Prom no vecā tipa masu cilvēka Prom no jaunā tipa masu cilvēka Vecā tipa masu cilvēks Uzskata: kam tic daudzie, tas ir taisnība; ir jātiecas pēc tā, pēc kā tiecas visi; tur “augšā” (valdībā) par visu parūpēsies un padomās, uz visiem jautājumiem tur ir atbildes (īpaši raksturīgi tas ir totalitārajā sabiedrībā) Cilvēks identificē sevi ar to personības modeli, ko viņam piedāvā sabiedrība, vienmēr rīkojas tā, kā no viņa to gaida sabiedrība. Viduvēja gaume un viduvējas prasības. Svarīgākais - piederēt baram. Cenšas neizcelties, slēpjas pūlī, izvairās no atbildības un oriģinalitātes. Sekas - indivīds pārstāj būt viņš pats Kurp ejam? Personība Jaunā tipa masu cilvēks Pats sevi uzskata par spilgtu personību, to cenšas akcentēt visās ārējās izpausmēs (apģērbs, manieres), Baidās tapt uztverts par viduvējību, tāpēc cenšas pārkliegt citus, kaut arī neko nezina un nesaprot. No sevis neprasa neko, bet no citiem ārkārtīgi daudz Pārliecināts, ka dzīvot nozīmē nebūt ne ar ko ierobežotam. Lepojas ar to ka var identificēt sevi ar politisko partiju vai grupējumu, mantu, apģērbu, amatu vai titulu; apzināti taisa sev imidžu. Cenšas noturēties sabiedrības uzmanības centrā. Nav pašpietiekams. Personība. Nealkst, lai apkārtējie viņu par tādu uzskatītu. Apzinās sevi kā individualitāti, ir iemantojis savu, tikai viņam piemītošu vietu sociālajā veselumā un, nekļūstot savtīgs, realizē savu savdabību, nekonstruē sev imidžu. Kopj sevi un sabiedrības garīgo veselību, uzturot augstus tikumiskos principus. Pozitīvi vērtīborientēts. Pašpietiekams.

9. 2. Postmodernisma tendences mūsdienu sabiedrībā Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis, A. 20. gadsimta kultūra Eiropā, - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004 Jermolajeva, J. , Jermolajevs V. , Mūrnieks, A. , Kultūra 20. gs. , - Rīga: RAKA, 2002 Jouni Ekonens u. c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 Vīts Dž. E. , Postmodernie laiki, - Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 1999 http: //lv. wikipedia. org/wiki http: //valoda. ailab. lv/kultura/vesture/ http: //www. spidolastelpa. narod. ru/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L. Zitāne