9 10 Modernisma arhitektra 4 Funkcionlisms Konstruktvisms I

9. 10. Modernisma arhitektūra (4). Funkcionālisms. Konstruktīvisms I. Arhitektūras tendences 20. gs. sākumā Mantojums Lūiss Salivāns Frenks Loids Raits II. Funkcionālisms No funkcionālisma vēstures Funkcionālisma stilistiskās pazīmes Bauhaus loma funkcionālisma izveidē Funkcionālisma radītā pilsētvide Valters Gropiuss Mīss van der Roe Lekorbizjē Vēlīnais modernisms III. Konstruktīvisms Naums Gabo un Antuāns Pevzners Konstruktīvisms arhitektūrā Gustavs Klucis

I. Arhitektūras tendences 20. gs. sākumā Mantojums Lūiss Salivāns Frenks Loids Raits XX gadsimta sākumā jaunās arhitektūras pārstāvju skaits nebija liels. Redzamākās personības 20. gs. sākuma arhitektūrā ir amerikas arhitekti Lūiss Salivans (1856 -1924) un viņa skolnieks Frenks Loids Raits (1869 – 1959).

Mantojums arhitektūrā no 19. gs. Kristāla pils Londonā Parīze opera (neobaroks) Eifeļa tornis Iekaramie tilti Jūgendstils Mantojumā no 19. gs. tā pēctecis – 20. gs. saņēma: Ø iespēju izmantot jaunus celtniecības materiālus (dzelzbetons, stikls, tērauds) Ø vairāk vai mazāk eklektisku vēsturisko stilu atdarināšanas tendenci (historisms), Ø jūgendstilu, kas gan apsīka jau ap 1905. g.

Lūiss Salivāns (1856 -1924) Salivans noveda līdz mākslinieciskai pilnībai Čikāgas skolas racionālo lakonismu debesskrāpju celtniecībā, mēreni iekļaujot to dekorā jūgendstila ornamentiku. Prudential (Guaranty) Building (Buffalo, New York). 1896

Lūiss Salivāns Firmas Carson, Pirie and Scott universālveikas Čikāgā, (1899 – 1904)

Frenks Loids Raits (1869 – 1959). Robija dzīvojamā māja Čikāgā, 1909 Raits atteicās no tradicionālās mājas formas un radīja jaunu nelielas dzīvojamās mājas (kotedžas) tipu ar brīvu plānojumu.

Frenks Loids Raits lika organiskās arhitektūras pamatus Māja uz ūdenskrituma Raits atteicās no tradicionālās mājas formas un radīja jaunu nelielas dzīvojamās mājas (kotedžas) tipu ar brīvu plānojumu. Ar dabisko materiālu izmantojumu, terašu, plakano jumtu brīvu izkārtojumu viņš panāca celtnes organisku saliedētību ar dabu.

II. Funkcionālisms No funkcionālisma vēstures Funkcionālisma stilistiskās pazīmes Bauhaus loma funkcionālisma izveidē Funkcionālisma radītā pilsētvide Valters Gropiuss Mīss van der Roe Lekorbizjē Vēlīnais modernisms

No funkcionālisma vēstures Tas, no kā atteicās funkcionālisms Ievērojamākie centri Vācijā („Bauhaus”), Nīderlandē („De Stilj”). Ievērojamākie pārstāvji V. Gropiuss, L. Mīss van der Roe, Lekorbizjē. Tas, ko funkcionālisms lika vietā Funkcionālisms ir modernās arhitektūras un lietišķās mākslas virziens, radies 20. gs. 20. gados. Funkcionālisti īstenoja revolūciju arhitektūrā - viņi atbrīvoja to no "ārējā" skaistuma, t. i. , no dekoratīvām detaļām, no visa, kam nebija praktiska nolūka (no dekoratīvām kolonnām, no fasāžu skulpturāliem rotājumiem, no ornamentiem u. c. greznumiem). Par arhitektūras pamatprincipu tiek atzīta celtnes atbilstība tajā notiekošajiem sadzīves procesiem (proti, formu nosaka funkcija).

No funkcionālisma vēstures Georg Muche and Adof Meyer, Haus am Horn (1923) Funkcionālisms sakņojās sociālisma idejās un pilnībā atbilda sociāli atbrīvota un moderna cilvēka garam, kas tika propagandēts arī demokrātiskajos Rietumos. Jāsāk ar to, ka jāattīra savs mājoklis no visa liekā, no tā, ko nelieto ikdienā. Funkcionālu mājokli veido atbrīvoti tukša telpa, “kurā dominē cilvēks”, kur tam ir viegli kustēties un elpot, kur staro dienas gaisma. 20. gadsimta vidū funkcionālisma nozīme mazinājās un 60. gadu beigās to nomainīja konstruktīvisms un racionālisms.

Funkcionālisma stilistiskās pazīmes Askētisms, vienkāršība. Pilnīga attiekšanās no rotājumiem, tā vietā liekot tehnoloģisku risinājumu skaistumu, proporcijas un modernus materiālus – stiklu, metālu. Ģeometriskums, shematisms. Krāsainību nomaina neitrālie toņi – balts, pelēks, melns, kā arī materiālu dabīgās krāsas. Sienu nesošo funkciju noliegums.

Bauhaus loma funkcionālā stila izveidē Valters Gropius un viņa dibinātā arhitektūras skola Funkcionālisma pamatidejas tika izstrādātas un realizētas Bauhaus skolā Veimārā (Vācijā). Tā ir vācieša Valtera Gropiusa 1919. g. dibinātā arhitektūras skola, kurā tika attīstītas un apgūtas jaunas celtniecības metodes, rūpnieciskais dizains. Sākotnēji Bauhausā aizrāvās ar lietišķo mākslu, kuru nomainīja aizraušanās ar sērijveida ražošanu, standartu izveidi. Šīs vērtības bija pretnostatījums arhitektu individuālajām tendencēm, arī celtniecībai pēc pasūtījuma. Šeit tapuši pirmie metāla cauruļu krēsli un citi tamlīdzīgi mūsdienu mēbeļu dizaina objekti.

Bauhaus loma funkcionālā stila izveidē 1925. /26. gadā tika uzcelta jauna ēka Bauhaus skolai. Tās projektēšanā un iekārtošanā piedalījās skolas audzēkņi. Skolas kompleksu veidoja mācību telpu, kopmītnes un administrācijai domātu telpu, kā arī pedagogu dzīvokļu korpusi. Šie korpusi pēc izskata, augstuma, materiāla un izvietojuma bija dažādi paralēlskaldņi. Tas bija pirmais lielais komplekss tā laika arhitektūras praksē, kas tika veidots ar tik pārdomātu katras ēkas funkciju izpratni un standartformu maksimālu lakonismu. Tā kā Gropiusa uzskatiem bija daudz kopīga ar padomju arhitektu veidoto un izstrādāto konstruktīvismu, Bauhaus tika uztverts kā “lielinieku ideju perēklis”. 1933. gadā, nākot pie varas nacistiem, Bauhaus tiek slēgts.

Bauhaus dizaina elementi Māja ir mašīna, kura domāta apdzīvošanai. Krēsls ir aparāts, kurš domāts sēdēšanai. (Lekorbizjē)

Funkcionālisma radītā pilsētvide Funkcionālisma arhitekti un dizaineri tiecās radīt jaunu pilsētvidi – demokrātisku, ērtu un atbilstošu laikmetīgajiem estētiskajiem priekšstatiem. Jaunie materiāli un racionālā stila konstruktīvā specifika ļāva būvēt lētas, ar laikmetīgām ērtībām apgādātas daudzdzīvokļu mājas, veidot praktiskas tipveida mēbeles. Trūkumi. Jaunā arhitektūra daudziem šķita pārāk vienkāršota un vienveidīga. Šā stila pretinieki to dēvēja par „garāžu arhitektūru”. Dzīvojamo māju celtniecībā visbiežāk netika ņemti vērā ne vietējie apstākļi, ne klimata specifika, ne nacionālās kultūras tradīcijas. Tādā „apdzīvošanai domātā mašīnā” cilvēks jutās neomulīgi.

Valters Gropiuss bija pārliecināts, ka funkcionāla pilnība jau nodrošina celtnes estētiskās kvalitātes. Rūpnīcas Fagus korpuss Gropiusa pirmais ievērojamais darbs bija no 1911. gada līdz 1916. gadam projektētais un celtais rūpnīcas Fagus korpuss Ālfeldē pie Leines. Tas uzskatāms par jaunās arhitektūras piemēru, kur galīgi pārvarēta pretruna starp tehnisko un māksliniecisko uzdevumu izpratni. Viscaur iestiklojot celtnes sienas, Gropiuss atbrīvojās no nevajadzīgās monumentalitātes un tādējādi spēja radīt vienkāršu, konkrētiem uzdevumiem lieliski piemērotu ēku. Taču šī viņa veiksme vēl nenozīmēja racionālo tendenču uzvaru arhitektūrā.

Valters Gropiuss Savrupmāja Dzīvojamais nams Berlīnē Gropiuss līdzīgi citiem laikabiedriem pievērsās plašām masām domātu dzīvojamo māju celtniecībai un veidoja piepilsētu ciematus ar 4— 5 stāvu standarta tipa paneļu ēkām. Tās tika novietotas rindās nereti perpendikulāri ielas virzienam, tā likvidējot ierasto priekšstatu par ielu kā savdabīgu koridoru. Visumā var teikt, ka savas darbības agrīnajos posmos Gropiuss nemitīgi tiecās radīt dažādu sociālo grupu vajadzībām piemērotas celtnes.

Mīss van der Roe Seagram building 1958 Debesskrāpja projekts Berlīnei Par savu galveno uzdevumu viņš uzskatīja daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecību. Ievērību Mīss van der Roe guva 1921. — 1922. gadā, veidojot viscaur stiklotu debesskrāpju projektus Berlīnei. Viņš spēja pierādīt sabiedrībai, ka jaunās metodes celtniecībā nav avangarda laboratorijas noslēpums, bet praksē sastopama realitāte.

Mīss van der Roe (1886— 1969) Mīsa van der Roes izkoptās sistēmas pamatā bija vienveidīgo elementu absolutizācija. Par veidojamās celtnes arhitektonisko molekulu viņš uzskatīja loga taisnstūri. Šādu šūniņu atkārtojot pēc vajadzības horizontālā un vertikālā virzienā, meistars guva iespēju rast matemātiski skaidru apjomu.

Ludvigs Mīss van der Roe Barselonas krēsls. (1929) “Krēsls ir sarežģīta konstrukcija. . . Dažkārt vieglāk uzbūvēt debesskrāpi nekā radīt labu krēslu. ” (Ludvigs Mīss van der Roe. ) Toronto-Domino centrs. (1967 -1969) 223 m, 56 stāvi Farnvorta (Farnsworth) māja. (1951)

Lekorbizjē (1887 -1965) Šarls Eduārs Lekorbizjē (1887 -1965) Projekts un tā realizācija Lekorbizjē iekļāvās arhitektu vidē tai laikā, kad tur sāka veidoties jaunais — funkcionālisma — stils ar pasludināto principu “forma seko funkcijai”. Arhitektu saistīja dzīvojamo māju un pilsētu celtniecība. Savā darbībā viņš tiecās pēc jaunas telpiskas koncepcijas un izstrādāja piecus principus, kas nodrošināja konstrukcijas drošību un arhitektūras izskatīgumu. Vēsturē tie iegājuši kā “Jaunās arhitektūras pieci pamatprincipi”. 1) celtnei jāpaceļas uz brīvi stāvošiem betona balstiem, kas kopā ar karkasu iztur visu celtnes slodzi; 2) ēkas pārsegumam jābūt līmeniskam, lai uz tā varētu izveidot dārzu; 3) iekštelpu sienas jāatbrīvo no nesošām funkcijām, lai varētu veidot brīvu plānojumu; 4) nenoslogotās ārsienas jāpiepilda ar nepārtrauktām horizontālām logu rindām; 5) fasādei jābūt veidotai brīvi, jo tās stabilitāti nodrošina karkasa konstrukcijas.

Lekorbizjē Savojas villas kāpnes (1930) Savojas villa (1930) visu augstākminēto īpašību dēļ pelnīti iekļuvusi pasaules arhitektūras šedevru sarakstā. Celtne, uzcelta atbilstoši 5 principiem, paceļas virs zemes, zem tās ir zālāji, uz jumta — dārzs, tās horizontālie logi ļauj brīvi ieplūst gaismai. Apkārtējā vidē viss ir savstarpēji saistīts, un cilvēks, nebūdams izolēts no dabas, savā mājā gūst pozitīvas emocijas. “Mājoklis — tā ir iespēja brīvi kustēties, atpūsties, iegrimt domās; iespēja izjust dabas klātbūtni: sauli — visa dzīvā saimnieci, gaisa plūsmas kustību, kas apbur acis un dod dvēseles mieru, zāles, puķu, koku, debess un bezgalību, ” rakstīja Lekorbizjē.

Lekorbizjē Raksturīgi, ka arhitekts līdz mūža beigām nebija atzīts nedz Francijā, nedz Amerikā. Francija, Vācija, Beļģija un Argentīna ir vērsusies pie UNESCO ar lūgumu uzņemt cilvēces aizsargājamā kultūras mantojuma sarakstā visus Lekorbizjē darbus — ap 130 ēku visā pasaulē. Ar 20. gadu sākumu Lekorbizjē pievērsās arī pilsētu celtniecības problēmām. 1925. gadā Parīzē iznāca viņa kapitālais darbs "Pilsētu celtniecība".

Vēlīnais modernisms Pēc otrā pasaules kara sākās trešais XX gs. mākslas attīstības posms. Par vienu no svarīgākajām karā sagrauto vērtību atjaunošanas laika problēmām arhitektūrā kļuva veco pilsētu rekonstrukcijas un pārplānojuma problēma. Šis arhitektūras attīstības periods reizēm tiek dēvēts par vēlīno modernismu. Mīss van der Roe. Seagram augstceltne.

Frenks Loids Raits. Gugenheima muzejs Ņujorkā 1959. g. Projektējot šo ēku arhitekts atteicās no tradicionālās koncepcijas un radīja konstrukciju, kas atgādina otrādi apgāztu piramīdu. Muzeja apmeklētāji ar liftu tiek uzvesti pašā augšā, lai atceļā pa lēzeni nolaideno spirāli tie varētu aplūkot ekspozīciju.

Lekorbizjē Ronšānas kapela atgādināja milzīgu, tēlniecisku objektu un vairāk līdzinājās Maltas salas akmens laikmeta templim nevis 20. gs. vidus modernās arhitektūras labākajiem paraugiem. Radot šo celtni, arhitektam svarīgākā bija metafiziskā saskaņa starp materiāliem un formām.

Oskars Nīmeijers. Katedrāle jaunās Braziljas centrā Viņa projektētās ēkas ietver sevī vienlaicīgi tehnikas varenumu un liriku, graciozas līknes kontrastē ģeometriski precīzām taisnēm, šāda izmēra būvēm panākts reti sastopams apgaismojums.

Lekorbizjē. Dominikāņu klosteris “ La Tourette” Le Korbizjē projektētais dominikāņu klosteris “ La Tourette” atgādina viduslaiku cietoksni, lai gan celts no betona. Gandrīz nemanāmie logu atvērumi un izteikti masīvās formas radīja drīzāk biedējošu, nekā sargājošu gaisotni. Neapstrādātais betons vēl vairāk uzsvēra jau tā nocietinājumiem līdzīgā klostera raupjumu.

III. Konstruktīvisms Naums Gabo un Antuāns Pevzners Konstruktīvisms arhitektūrā Gustavs Klucis Konstruktīvisms ir viens no funkcionālisma atzariem. Tas attīstījās Eiropas austrumos un galvenokārt Krievijā. Uzplaukums datējams ar 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, bet trīsdesmito vidū jau vērojams noriets. Konstruktīvisma pamatā ir konstruēšanas ideja, darbošanās ar pašām elementārākajām ģeometriskajām formām – taisni, apli, kvadrātu. Valoda brīžam ir skopa, pat robusta. Arī šā stila estētikā jaušama spēcīga kubisma ietekme. Konstruktīvisms ielauzās arhitektūrā, mākslā, dizainā, lietišķajā grafikā. Vārdi „funkcionālisms” un „konstruktīvisms” nereti tiek lietoti kā sinonīmi.

Brāļi Naums Gabo un Antuāns Pevzners Gabo. Lineārā konstrukcija Nr. 2 Gabo. Konstrukcija Galva Nr. 2 1916 Iedvesmodamies no kubisma un futūrisma, konstruktīvisti centās no rūpnieciskiem materiāliem radīt abstraktas formas. Ar šo virzienu saistīti bija krievu izcelsmes tēlnieki Naums Gabo un Antuāns Pevzners. 3 un 4 dimensiju konstrukcija Pevzners. Torss 1925

Konstruktīvisms arhitektūrā Arhitektūrā šis virziens radīja tehnoloģiski progresīvas, mašīnām līdzīgas celtnes. Vladimirs Tatlins. III Internacionāles tornis. 1919

Konstruktīvisms Bauhaus plakātos

Konstruktīvisms Gustava Kluča darbos Vides Filmu studijā 2007. gadā tapa filma "Nepareizais latvietis" par Gustavu Kluci, viņa daiļradi un pretrunīgo likteni. Kinofilmas režisors ir Pēteris Krilovs. Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina Plakātists, dizainers, gleznotājs. Pazīstams kā viens no ievērojamākiem krievu konstruktīvisma pārstāvjiem. Dzimis 1895. gada 4. janvārī Valmieras apriņka Ķoņu pagastā. 1938. gadā represēts, nošauts 1938. gada 26. februārī Maskavā. Pirmā pasaules kara gados mobilizēts Krievijas impērijas armijā, 9. latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gadā piedalījies Februāra revolūcijā, vēlāk arī Oktobra apvērsumā. Iesākumā darbojies glezniecībā. 1918. gadā pievērsies fotomontāžai, darinājis plakātus, izmantojis fotomontāžu arī grāmatu un preses grafikā. Projektējis aģitācijas dizaina objektus, kā arī monumentālos valsts svētku noformējumus pilsētā. 1937. gadā noformēja PSRS paviljonu Vispasaules sasniegumu izstādē Parīzē.

Gustavs Klucis 1895. -1938 Kas viņš bija? Paša konstruēts tēls? Egoistisks karjerists? Fotokolāžas celmlauzis? Un kāpēc līdz pat šodienai viņa tēls Latvijā ir tāds kā neērts, kā negribēts. Vieni uzskata, ka viņš ir pārdevis lielinieku režīmam savu dzimteni par saujiņu slavas. Un rūgti par to samaksājis — Staļina režīms Kluci ar diviem šāvieniem pakausī nogalināja 1938. gadā. Citi uzskata, ka sirdī viņš tomēr bijis un palicis savas tautas patriots. Savam tēvam viņš bija pazudušais dēls. Mākslas vēsturē viņš palicis kā viens no Krievijas avangarda mākslas klasiķiem. Klucis – sava politiskā naivuma upuris. Pēteris Krilovs. Makets - radio atbildētājs. 1922. g. Konstrukcija no koka, papīra, metāla

Gustavs Klucis Lai arī pirmo kompozīciju ar fotogrāfijas pielietošanu mākslinieks radīja jau 1918. gadā (Uzbrukums. Latviešu strēlnieki), par savu pirmo fotomontāžu uzskatot Dinamisko pilsētu (1919), tomēr intensīva fotomontāžas izmantošana sākas pēc 1924. gada janvāra - Ļeņina nāves, kad notiek mākslinieka pilnīga aiziešana no abstraktām formām un pievēršanās fotogrāfijai un attēlu montāžai, lai to izmantotu propagandas nolūkiem.

Gustavs Klucis G. Klucis. Fotomontāža "Visas pasaules apspiestās tautas! Gāziet imperiālismu zem Kominternes karoga!”(1924) G. Klucis. Fotomontāža “Lai dzīvo vispasaules oktobris”(1933)

Gustavs Klucis Fotomontāža. Cīņā par kurināmo, metālu. 1932. Spartakiāde. (1928)

Gustavs Klucis Sociālisma rekontrukcija. 1927.