7 5 Relisma stils mksl I Relisma mkslas

7. 5. Reālisma stils mākslā I. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums II. Reālisms literatūrā Lope de Vega “Avju avots” Daniels Defo“Robinsons Kruzo” Dž. Svifts “Gulivera ceļojumi” Voltērs “Zadiga” III. Reālisms tēlotājā mākslā Karavadžo Rembrants Velaskezs Goija

I. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums Reālisma saknes meklējamas jau aizvēstures alu zīmējumos. Arī renesanses laikmeta māksla centās kopēt dabu, tā tuvinoties dievišķajam noslēpumam. Šī virziena ietvaros jauno laiku mākslinieki centās izvairīties no izdomājumiem, dažnedažādām fantāzijām, tā vietā tēlojot reālo īstenību visā tās spilgtumā un daudzkrāsainībā, savu vietu ierādot arī vidusmēra un zemāko slāņu ikdienas notēlojumam, atsedzot raupjo dzīves īstenību. Vispārīgās iezīmes Kā galveno vērtību izvirzīja dzīves patiesības atspoguļošanu. Cilvēka kā galvenā mākslas priekšmeta vispusīgs attēlojums, tēlu individualizācija. Uzmanības centrā nonāk arī sabiedrības zemāko slāņu ikdiena. Iedziļināšanās laikmeta nozīmīgākajās problēmās, netiešs to vērtējums caur autora ētisko pozīciju. Mākslinieki nepakļāvās klasicisma reglamentējošajām teorijām. Pretēji klasicisma principiem te traģiskais bieži mijas ar komisko, bet cildenais ar zemisko vai smieklīgo, kā jau dzīvē tas mēdz notikt.

II. Reālisms literatūrā Reālisms 17. gs. Spāņu dramaturģijā Lope de Vega “Avju avots” Angļu reālistiskais romāns Daniels Defo “Robinsons Kruzo” Dž. Svifts. “Gulivera ceļojumi” Franču apgaismības literatūra Voltērs “Zadiga”

Spāņu dramaturgs Lope de Vega [1562 - 1635]. “Avju avots” Īss sižeta pārstāsts Drāmā “Avju avots” (Avju avots”- tas ir ciema nosaukums) autors pauž cieņu pret savu tautu un tās tiesībām, kā arī naidu pret feodālajiem varmākām, aizstāv cilvēka tiesības cīnīties, aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, sacelties pret apspiedējiem, Darbā autors atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus. Jāpiebilst, ka, aprakstot notikumus, Lope de Vega nenostājās pret karalisko varu, tieši pretēji - viņš aizstāv absolūtisma vadošo lomu un cenšas šo sistēmu saskaņot ar saviem humānajiem principiem. Lope de Vega spēka avotu un pašaizliedzīgas rīcības paraugu ir atradis tautā, kas nebūt nav raksturīgi šī laika literatūrai. Nostādīt līdzās aristokrātisko nelieti un tautas pārstāvju pašaizliedzības pilno garu - tas no autora puses bija uzskatāms par pārdrošu izaicinājumu visam 17. gs. valdošajam slānim un, protams, arī katoliskajai baznīcai. Viņa dramaturģija vēlākajos gadsimtos lielā mērā ietekmēja šī žanra attīstības virzienu visā Eiropā.

Iepazīsties ar Lope de Vegas drāmas “Avju avots” sižeta pārstāstu un izvērtē reālisma izpausmes šajā darbā! Daiļdarba centrā autors izvirzījis ciema meitenes Laurensijas tēlu. Komandors Fernans Gomess iededzies dusmās, jo sastapis ceļā savām iekārēm pretestību. Viņš uzskata, ka zemnieki veido pūli - baru bez pašcieņas un goda jūtām, ka katrai no sievietēm jābūt pagodinātai, ja viņš to izvēlējies savas dzīvnieciskās iekāres apmierināšanai. Tādēļ Laurensijas pretošanās viņā iesveļ dusmas un vēlmi panākt savu par katru cenu, parādot, kurš te būs kungs un noteicējs. Meiteni paglābj viņas iemīļotais Frondoso, taču brīdī, kad jaunais pāris ciemā svin kāzas, Laurensija un Frondoso tiek sagūstīti un izšķirti. Abiem par pretošanos draud nāve. Kad jaunajai sievietei izdodas izbēgt, viņa ierodas tautas sapulcē, kur gan pēc būtības sievietēm nekad nav bijis pieņemts piedalīties, kur nu vēl izteikt savus spriedumus. Laurensija aicina atriebt pazemojumus, iedveš vīros cīņas garu un pārliecību, ka vienīgi tādā veidā visiem kopā iespējams aizstāvēt savu pašcieņu. Zemnieki nogalina komandoru un viņa algotņus, kaut arī saprot, ka nāksies par to atbildēt karaļa tiesas priekšā. Tautas drosmes un vienotības lielais spēks un uzvara izpaužas brīdī, kad karaliskā tiesa spiesta ļaudis attaisnot, jo viņi, neraugoties uz bargo spīdzināšanu, neizdod konkrētus vainīgos, bet visi kā viens apgalvo, ka komandoru un viņa ļaudis nonāvējusi Fuente Ovehuna. Ļaudis tiek attaisnoti, un taisnība triumfē. Skatītājs pārliecinās, ka tautu neveido ar bara instinktu apveltīts pūlis, bet gan savus kopīgos mērķus apzināt un realizēt spējīgs kolektīvs.

Angļu reālistiskā romāna attīstība Gadsimta sākumu iezīmēja angļu reālistiskā romāna attīstība. Visai savdabīgi tajā atbalsojās tādi svarīgi laikmeta notikumi kā lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Par Robinsona Krūzo dzīvi uz vientuļas salas, kur tas nejauši nokļuvis jūras ceļojuma laika, Daniēls Defo (1661. -1731. ) rakstīja laikā, kad tāljūru braucēji par ceļojumos piedzīvoto stāstīja brīnumu lietas. Tāpat arī Džonatāns Svifts (1667. -1745. ) “Gulivera ceļojumos” lika savam varonim kuģa kapteinim Guliveram nokļūt fantastiskās zemēs gan pie liliputiem, gan milžiem. Apbrīnojami, kā abiem autoriem savu māksliniecisko izdomu izdevies apvienot ar reālistisku sava laika Anglijas sabiedriskās un politiskās dzīves atveidojumu. D. Defo “Robinsons Kruzo” Dž. Svifts “Gulivera cweļojumi”

Daniels Defo “Robinsons Kruzo” Titulvaronis kļuvis par visā pasaulē pazīstamu dēkaini. Defo romānā varam lasīt par Robinsona piedzīvojumiem neapdzīvotā salā, kur viņš iemācās izdzīvot pilnīgi nepierastos un, liekas, neiespējamos apstākļos. Lai gan Robinsons uz vientuļās salas spiests pavadīt daudzus gadus atšķirtībā no sabiedrības, savā dziļākajā būtībā viņš pauž 18. gs. jaunā cilvēka labākās rakstura iezīmes: ticību saviem spēkiem, enerģiju un aktivitāti, izdomu, iesaistoties cīņā par izdzīvošanu, šaubas par reliģisko dogmu dievišķo izcelsmi.

Dž. Svifts. “Gulivera ceļojumi” Dž. Svifts, radot fantāziju par Gulivera piedzīvojumiem Liliputijā un milžu zemē, īstenībā atsedza Anglijas valdošo aprindu dzīvi, parādīja gan galma intrigas, gan parlamenta partiju strīdus, gan protestantu un katoļu baznīcu cīņu kas rezultātā noveda pie iznīcinošiem kariem. Tā ir sabiedrība, kurā valda egoistiski mērķi, intrigas, nodevība, krāpšana un liekulība. Autora pozitīvos ideālus iemieso Gulivers - cilvēks ar vērīgu prātu, humāniem uzskatiem, pašcieņu un sirdsapziņu. Viņam pietika drosmes un vīrišķības, lai pretēji Liliputijas karaļa iegribai vērsties pret koloniālajiem laupīšanas kariem un brīvu tautu paverdzināšanas politiku.

Franču apgaismotāju ietekmētā literatūra 18. gs. franču literatūra iezīmēja pašas progresīvākās šī laikmeta idejas, ko pauda apgaismības virziena piekritēji Voltērs, Didro, Ruso un citi. Apgaismotāji turpināja renesanses humānistu iesākto darbu garīgi atbrīvotas un izglītotas sabiedrības veidošanā. Tas izpaudās cīņā pret baznīcas fanātismu un mēģinājumos sabiedrības sociālo un politisko problēmu risināšanā izmantot zinātnisko pieeju. Nebijušos augstumos tika pacelta prāta loma. Par ietekmīgu un iedarbīgu sabiedrības audzināšanas līdzekli viņi uzskatīja mākslu, kaut arī vērsās pret klasicisma mākslas sastingušajām formām un ierobežoto raksturu, kā arī pret rokoko stila izklaidējošo dabu un grezno, samāksloto izpausmi. Muižnieciskās mākslas teorijai apgaismotāji pretī lika tādu mākslu, kas balstījās apgaismības idejās, kliedējot māņticību, reliģisko fanātismu, dažādus aizspriedumus, tā vietā audzinot cilvēkā brīvu garu un ticību saviem spēkiem un prāta uzvarai. Apgaismotāji paši bija sava laika izglītotākie cilvēki, apbrīnu izraisa spēja vienlīdz labi orientēties visās zinību jomās. Tas bija sava veida universālisms, kas, piemēram, Voltēram, ļāva darboties gan filozofijas, gan matemātikas, gan vēstures, gan arī literatūras jomā. Voltērs “Zadiga”

Voltērs “Zadiga” Filozofiskajā stāstā “Zadigs” galvenais varonis ir jaunā laikmeta cilvēks. Viņš saprot, ka Zeme ir niecīgs puteklītis Visuma izplatījumā, kaut arī ļaužu acīs rādās milzīga un dižena. an Lai risinātās problēmas cieši saistītas ar 18. gs. Francijas sabiedrību, par kuru autors nav visai augstās domās. Viņš redz, ka sabiedrības lielākajā daļā valda divkosība, māņticība, aizspriedumainība, šarlatānisms, ka pie bagātības daudzi tikuši krāpšanas, laupīšanas un blēdību ceļā, bet tie, kuri saņēmuši no vecākiem titulu un bagātīgu mantojumu, jūtas pārāki un savā visatļautībā tiesīgi lemt līdzcilvēku likteņus, neraugoties uz savu aprobežotību un neattīstītajām prāta spējām. Zadigu vajā par ķecerību, jo viņš atļāvies apgalvot, ka zvaigznes nenoriet jūrā. Zadigs ir jauns, skaists, humāns un izglītots cilvēks, taču bieži gadās, ka gudrība un cilvēcība vainojama tajās daudzajās nelaimēs, kas nāk pār viņa galvu.

Sastapšanās ar enģeli vientuļnieka izskatā liek Zadigam apjaust augstāko patiesību par likteni, taisnību, tikumību un augstāko labumu, kā arī ļaunumu, muļķību un netikumu. Eņģeļa mutē autors licis savējos uzskatus par lielo Visumā valdošo kārtību: “Augstākā būtne radījusi miljoniem pasauļu, no kurām neviena nevar būt līdzīga citām. Nav nedz divu koka lapu zemes virsū, nedz divu planētu debesu bezgalīgajos plašumos, kas līdzinātos viena otrai, un visam, ko tu redzi uz mazā puteklīša, kur tu esi dzimis, vajadzēja būt savā vietā un savā noteiktā laikā pēc negrozāmiem tās būtnes likumiem, kas aptver visu. ”

III. Reālisms tēlotājā mākslā M. M. da Karavadžo Rembrants van Reins Djego de Silva Velaskess Fransisko Goija

Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (1573 -1610). Lautists. Itāļu mākslinieka Karavadžo glezniecībā dominēja tumša tonalitāte, kas pretstatīta spilgti izgaismotām, kompozīcijai sevišķi svarīgām detaļām: galvām, ķemeņu apveidiem, rokām. Šis glezniecības paņēmiens atstāja īpaši lielu ietekmi uz Eiropas mākslu 17. gs. pirmajā pusē. Mākslinieks bieži gleznoja klaiņojošus ielas zēnus, ubagus, ielu muzikantus. Viņš pirmais mākslas vēsturē iedibināja šāda žanra pastāvēšanas tiesības. “Darbā “Lautists” Karavadžo izceļ ikdienas dzīves vienkāršību un dabiskumu. Ļoti perfekti Karavadžo ir izzīmējis notis. Mākslas vēsturnieki ir atšifrējuši, ka tās ir slavena tā laika madrigāla "Jūs zināt, ka es Jūs mīlu" notis.

Karavadžo. Neticīgais Toms Karavadžo daudz gleznoja arī reliģiska rakstura darbus, kas savā laikā izraisīja pat lielu sabiedrības sašutumu, jo reliģiskos tēlus gleznojot, mākslinieks nevairījās tiem piešķirt vienkāršo ļaužu izskatu. Piemēram, gleznā "Neticīgais Toms" (ap 1602 -03), kur attēloti Jēzus aplūkotāji, trīs apustuļi, no kuriem viens iebāzis pirkstu brūcē uz Dieva Dēla sāna, - visi personāži attēloti kā vienkārši vīri, grumbu izvagotām sejām. Tā laika sabiedrības dievbijīgie locekļi pat sauca to par svētumu zaimošanu, jo apustuļus līdz tam bija pierasts redzēt kā cildenus tēlus skaistos tērpos.

Karavadžo. Grozs ar augļiem Šo darbu uzskata par vienu no pirmajiem klusās dabas žanra paraugiem Eiropas mākslas vēsturē. Karavadžo daudz gleznojis arī klusās dabas kompozīcijas, padarīdams kluso dabu par patstāvīgu glezniecības žanru. Kā īpaši izteiksmīgs klusās dabas tēlojums minama mākslinieka radītā glezna ar nosaukumu "Augļu grozs"(1596), kurā ar perfektu materialitātes izjūtu un maigumu attēloti monumentalizētās formās tverti dažādi augļi.

Rembrants van Reins (1606 - 1669) Rembrants. Pašportrets. Lielākais holandiešu gleznotājs Rembrants ir atstājis apmēram 600 gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu. Tikpat plašs ir arī Rembranta tēlu loks. Viņš ir gleznojis ainavas, aktus, portretus, sadzīves ainas, dzīvniekus, vēsturiskus un mitoloģiskus tēlus, Bībeles sižetus. Bez tam Rembranta atstātajā mantojumā ietilpst ap 100 pašportretu.

Rembrants. Pašportrets ar Saskiju 1635. gadā Rembrants uzgleznoja dubultportretu "Rembrants un Saskija" ļoti patiesu un laimes pielietu darbu ar interesantu kompozīciju un kustībām.

Rembrants. Flora Rembrants daudz portretēja savus tuviniekus, ģimenes locekļus, vecus cilvēkus. Izcili ir trīsdesmitajos gados gleznotie jaunās sievas un Rembranta mūzas Saskijas portreti. Saskija ir prototips arī daudziem Rembranta gleznu mitoloģiskajiem tēliem ("Danaja", 1636). Rembrants bieži gleznoja Saskiju kā Floru ziedu un pavasara dievieti, ziediem un greznām lietiņām izrotātu ("Saskija kā Flora").

Rembrants Danaja Saskija ir prototips arī daudziem Rembranta gleznu mitoloģiskaji em tēliem ("Danaja", 1636).

Rembrants van Reins. Doktora Tulpa anatomijas stunda Publiskas anatomijas stundas tajā laikā bija ļoti pierasta un pieprasīta lieta. Tās tika rīkotas, lai demonstrētu cilvēka ķermeņa uzbūvi. Jau savā pirmajā grupas portretā Rembrants atteicās no tradicionālās kompozīcijas, kad grupas locekļi tiek nostādīti rindā viens otram blakus. Kompozīciju vieno grupas dalībnieku kopīgā interese par kailo ķermeni, kā arī "no nekurienes nākošs", karavadžisks apgaismojums.

Rembrants. Naktssardze Vienu no nozīmīgākajiem darbiem "Naktssardze" Rembrants uzgleznoja 1642. gadā. Mākslinieks astoņpadsmit pasūtītāju grupas portretam piepulcēja arī paša izdomātus personāžus un apvienoja tos ar sacerēta sižeta palīdzību. Viņš tēloja naktssardzi, kas dīvaini apgaismotajā pilsētā šķērso kanālu.

Rembrants. Pazudušā dēla atgriešanās Viens no pēdējiem un reizē izcilākajiem Rembranta darbiem ir "Pazudušā dēla atgriešanās". Saturiski gleznā Rembrants ir sasniedzis humānisma un līdzcietības augstāko pakāpi, formas ziņā tā ir ģeniāla un pilnīga savā vienkāršībā un izteiksmībā. Gleznā iemiesota ideja par neizsīkstošu mīlestību pret savu tuvāko. Visizteiksmīgākā ir mīlestības un rūpju pilnā dievišķi mirdzošā tēva seja.

Rembrants. Svētā ģimene

Djego de Silva Velaskess – spāņu karaļnama gleznotājs Filipa IV portreti Daudzos pētījumos par Velaskesa daiļradi aprakstīts tas, kā viņš, nepārtraukti, gadu no gada gleznodams vienus un tos pašus cilvēkus, kļuva ne vien par ļoti meistarīgu un perfektu sejas pantu atdarinātāju, bet arī raksturu, iekšējās pasaules tēlotāju. Viņa Filips, kurš agrīnajos portretos izskatās panaivs un neizlēmīgs, ar katru nākamo ģīmetni kļūst aizvien cietāks, skarbāks, pieredzējušāks.

Djego de Silva Velaskess (Diego Rodríguez de Silva y Velázquez) (1599 - 1660) – Filipa IV laika spāņu galma gleznotājs Galmadāmas Infante Margarita Galmadāmas Gleznas priekšplānā redzama mazā infante Margarita un bariņš galminieku, kā arī pats Velaskess pie molberta. Viņi visi raugās uz kaut ko, kas atrodas ārpus gleznas. Fonā, pie sienas piekārtā spogulī atspoguļojas karaļa un karalienes sejas - viņi pozē māksliniekam. Velaskess rāda nevis to, ko redz gleznotājs, bet gan to, ko redz modeļi.

Velaskess. Galma āksti Izcili šedevri ir karaļa ākstu un punduru (punduri un āksti vienmēr ir bijušas svarīgas, pat ietekmīgas personas spāņu galmā) portreti, kuros atklājas viņu slimības, iekšējo izjūtu, sabiedriskā stāvokļa un pienākumu pretrunīgums.

Velaskess. Pāvests Inokentijs X 1648. gadā Velaskess otro reizi devās uz Romu un apmeklēja Romas pāvestu, kurš pieņēma mākslinieka piedāvājumu un pozēja savam portretam. Radās glezna "Pāvests Inokentijs X", kas tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem un psiholoģiski dziļākajiem Velaskesa portretiem.

Velaskess. Vērpējas “Vērpējas” Rietumeiropas glezniecības vēsturē tā bija viena no pirmajām gleznām, kurā attēlots strādnieku darbs. Priekšplānā attēlotas vienkāršas strādnieces, valda ritms un kustība. Fonā izkārts gobelēns, ko statiskās pozās aplūko galma dāmas.

Fransisko Goija (1746 - 1828) Fransisko Goija ir ļoti būtiska figūra spāņu mākslā. Kaut arī Goija dzīvoja un strādāja 18. un 19. gadsimta mijā, viņš bieži vien tiek dēvēts par modernisma tēvu, gleznotāju, kas spēcīgi ietekmējis Pikaso un citus nākamo paaudžu māksliniekus. Goija bija ļoti īpatnēja, daudzpusīga un pretrunīga personība. Šīs īpašības spilgti atainojās viņa darbos - ne Spānijas, ne Eiropas mākslā kopumā nav viņam līdzīgu mākslinieku. Tādēļ ir gandrīz neiespējami Goijas daiļradi raksturot konkrēta mākslas virziena ietvaros. Tajā samanāmas gan simbolisma, gan reālisma, gan romantisma un modernisma iezīmes.

Goija "Nemiernieku apšaušana 1808. gada 3. maijā". 1808. gada maijā tauta uzbruka franču okupācijas karaspēkam. Vairāki sacelšanās dalībnieki tika apcietināti un nākamajā naktī nošauti. Šinī darbā visiespaidīgākās ir dumpinieku sejas, kurās atspoguļojas nāves bailes, piesti varonīgās pozas, tumsas un gaismas, baltā un melnā attiecības un bezpersoniskās zaldātu figūras.

Goija. Saturns aprij savus bērnus Mūža nogalē, būdams kurls, Goija pilnīgā vientulībā dzīvoja un gleznoja "Kurlā mājā", kur tapa ļoti depresīvu un drūmu "melno gleznojumu" cikls (1820 - 1823). Glezna "Saturns, kas aprij savu bērnu“ ir viens no tiem.

Goija. Karlosa IV ģimenes portrets -jocīgas, groteskas, simboliskas un tomēr reālas sejas, kas īpatnēji kontrastē ar greznajiem tērpiem. Karaliene Marija Luīze izskatās pēc plēsīga putna, savukārt dažu mazo infantu sejas liekas pat kroplīgas un atgādina Goijas slimības laikā gleznotās fantāzijas.

Apģērbtā Maha Kailā Maha

Mācīts ēzelis Aizmidzis saprāts Paralēli glezniecībai Goija aizrāvās ar ofortu un akvatinta tehniku. Kopš 90. gadu vidus viņš klusībā darināja ofortu sēriju, ko nosauca par "Kaprīzēm" (1793 - 1797) (Caprichos). Tās ir tehniski smalkas un meistarīgas grafikas, kurās Goija pauž savu attieksmi pret sabiedrību, aristokrātiju un inkvizīciju, savas skumjas par cilvēku ļaunajiem un samocītajiem raksturiem un uzskatiem.

Oforti no sērijas “Kara šausmas”