6 3 Renesanses mksla un arhitektra Itlij I

6. 3. Renesanses māksla un arhitektūra Itālijā I. Renesanses mākslas vispārīgs raksturojums Mākslinieks Mākslas iezīmes Mākslas pamatfunkcijas II. Spilgtākie agrīnās renesanses mākslinieki 13. -14. gs. Džoto Mazačo Donatello Botičelli III. Dižrenesanses mākslinieki Itālijā 15. -16. gs. Leonardo da Vinči Mikelandželo Rafaels Džordžone Ticians VI. Vēlīnā renesanse un manierisms Vēlīnās renesanses mākslas tendences Manierisma jēdziens Manierisma stilistiskās iezīmes V. Ieskats renesanses arhitektūrā Ievadjautājumi Filipo Brunelleski Tempitto Sv. Pētera katedrāle Renesanses palaco Renesanses villa Manierisma arhitektūra

I. Renesanses mākslas vispārīgs raksturojums Mākslinieks Mākslas iezīmes Mākslas pamatfunkcijas

Mākslinieks renesanses sabiedrībā Mākslinieki lielākoties ir universāli savās spējās un prasmēs. (piem. Batista Alberti matemātiķis, arhitekts, dzejnieks, mūziķis; Leonardo da Vinči, reklamēdams savas spējas Lodoviko Sforcam, uzskaita savas prasmes: “Protu uzbūvēt vieglus un stiprus tiltus [. . ], taisīt lielgabalus, mortīras, bez jebkāda trokšņa rakt grāvjus un pazemes ejas, būvēt kuģus un darināt ierīces, kas noderīgas jūras kaujām. Miera laikā uzskatu sevi par pietiekami spējīgu arhitektu, lai ne no viena neatpaliktu kā sabiedrisko, tā privāto ēku projektēšanā un ūdens novadīšanā no vienas vietas uz otru. Tāpat protu veidot skulptūras no marmora, bronzas un māla. Arī glezniecībaā varu veikt visu, kas vien iespējams, lai līdzinātos jebkuram citam māksliniekam. ” Ne vārda viņš te nav minējis par savām lieliskajām mūziķa dāvanām. Mākslinieku darbam pamatā kolektīvs raksturs (darbs cunftu apvienībās, jo tikai kolektīvs spēj nodrošināt , piem. , baznīcas iekšsienu apgleznošanu). Tas neattiecas uz galma māksliniekiem. 16. gs. beigās cunftes sāk izirt. Diemžēl vēl renesanseses sākumposmā mākslinieks tiek uztverts kā amatnieks. Ceļš uz mākslinieka kā radošas personības atzīšanu ir samērā lēns. Līdz pakāpei, kādā tiek atzīti dzejnieki, mākslinieki tomēr nepaceļas. Zūd viduslaikiem raksturīgā anonimitāte.

Mākslas vispārīgās iezīmes Laicīgās mākslas nozīmīguma pieaugums privātajā un sabiedriskajā sfērā. Interese par portretu, vēsturisko žanru. Cilvēks - mākslinieciskā atveidojuma galvenais objekts. Māksliniecisko tēlu plastiskums pretstatā viduslaiku statiskajām, plakanajām formām. Cilvēka ķermeņa anatomiskās studijas. Kailķermeņa atgriešanās mākslas pasaulē. Daba kā paraugs. Dabas kopēšana. Rodas ainavu glezniecība Perspektīvas likumsakarību atklāšana un izmantošana iluzorās telpas radīšanai. Interese par mitoloģiskajiem, literārajiem un sadzīviskajiem tematiem kā mākslas objektiem. Mākslas iedalījums arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā, lietišķajā mākslā. Pieauga iespējas mākslinieka oriģinalitātes un individualitātes izpausmēm, manierisma tendenču attīstīšanās. Reformācija - mākslas krīzes izraisītāja protestantiskajās zemēs.

Perspektīva Renesanse laikmets apliecināja, cik liela nozīme mākslā ir pareizi attēlotai perspektīvai, un to palīdzēja atklāt visparastākais spogulis.

Perspektīva Novērtē paņēmienus perspektīvas likumību iedzīvināšanai.

Mākslas pamatfunkcijas Estētiskā funkcija Skulptūru pamatuzdevums bija greznot ēku fasādes, bet sienu gleznojumiem - rotāt iekštelpas. Reprezentatīvā funkcija Plaši attīstoties laicīgajai mākslai un arhitektūrai, par vienu no tās funkcijām kļuva uzdevums reprezentēt valdnieka, valsts vai pilsētas varenību, demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. . Sociālā funkcija Radās jauns - pilsētas bagātnieku savrupmājas tips, kas nomainīja nocietināto feodāļa pilsētas māju. Arhitektūras vērienīgumam vajadzēja apliecināt īpašnieka statusu sabiedrībā. Plašu attīstību renesanses laikmetā guva portreta māksla. Galma aprindās daudzi aizrāvās ar savu laikabiedru portretu kolekcionēšanu. Peronību apliecinošā f-ja Augstu tika vērtēta individualitāte, kas saistījās ar mākslinieka personiskajiem pārdzīvojumiem un spēju par tiem pastāstīt sabiedrībai. Reliģskā funkcija Piemēram, bibliskajiem sižetiem uz katedrāļu sienām vajadzēja emocionāli un pamācoši ietekmēt savus skatītājus, norādot uz baznīcas akceotētajām vērtībām

II. Spilgtākie agrīnās renesanses (13. -14. gs. ) mākslinieki Džoto di Bondone Mazačo Donatello Botičelli

Džoto di Bondone (1267 1337). Kristus apraudāšana ◄SV. Joahima sapnis Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences meistars Džoto di Bondone (1267 - 1337). Džoto bija lielisks meistars, viņš pārzināja gan arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus. No gleznotāja darbiem vislabāk saglabājušās freskas (glezniecības tehnika, kas tiek gleznota uz svaiga kaļķu apmetuma) Padujā un Florencē. Padujā Arēnas kapelā Džoto strādāja no 1302. līdz 1305. gadam.

Džoto “Jūdasa skūpsts” Atšķirībā no viduslaiku tradīcijām cilvēki cieši saistīti cits ar citu un apkārtējo pasauli. Šo ciklu mēdz saukt par Džoto Evaņģēliju. Tas ir cilvēcisku pārdzīvojumu cikls. Šī cikla raksturīgākā freska ir "Jūdas skūpsts", kuras centrā ir Kristus un Jūdas figūras. Džoto mūžseno Bībeles sižetu piesātina ar laicīgās dzīves dramatismu.

Mazačo “Svētā trīsvienība” Raugoties šajā freskā šķiet, ka lūkojamies nevis uz mākslas darbu, bet gan tādā kā sienas ailā, aiz kuras vēl turpinās cita telpa. Varam tikai iedomāties, kādu milzīgu pārsteigumu izjutuši florencieši, pirmo reizi aplūkojot šādu daiļdarbu, kura telpiskuma efektu Mazačo panācis, ielogojot savu gleznu perspektīvā zīmētā ietvarā.

Mazačo “Nodevu graša brīnumainā atrašana” "Naudas nodevas brīnumainā atrašana" attēlots stāsts par to, ka reiz Kristus ar saviem mācekļiem pienākuši pie Kapernaumas pilsētas vārtiem, bet vārtu sargi nelaiduši viņus iekšā, pieprasot samaksāt par ieeju nodevu. Tad Kristus licis Sv. Pēterim noķert tuvējā upē zivi un izņemt tai no mutes vajadzīgo naudas gabalu. Mazačo šī stāsta attēlošanai kompozīcijas centrā izcēlis trīs galvenās personas - Kristu, Sv. Pēteri un vārtu sargu. Lai gleznojumā varētu atainot visus brīnumainā stāsta notikumus, mākslinieks gleznas kompozīcijā iekļāvis vēl divas papildus epizodes: pa kreisi, gleznas dziļumā attēlots Sv. Pēteris brīdī, kad viņš noķertās zivs mutē tiešām atrod naudas gabalu, bet labajā pusē - kad Sv. Pēteris šo naudu atdod pilsētas vārtu sargam. Kopumā gleznojums izskatās ļoti dabisks un viegli uztverams, ar secīgā kārtā izvietotām galveno notikumu epizodēm.

Mazačo “Izdzīšana no paradīzes” Gleznojumam "Izdzīšana no paradīzes“ Mazačo piešķīris sevišķi dramatisku izjūtu gammu. Gleznas kompozīcija kopumā veidota ļoti vienkārša, bez smalkām detaļām - tajā atainoti tikai simboliski paradīzes vārti, eņģelis un abas grēcīgās personas - Ieva un Ādams, bet kādas emocijas šis gleznojums izraisa! Bargais eņģelis, kas ar draudīgu zobenu rokā un pavēlošu žestu bez žēlastības izraida ainas galvenos personāžus no to līdzšinējās sakārtotās dzīvesvietas, Ieva un Ādams, raudādami, izjuzdami milzīgu kaunu, apjukumu un izmisumu dodas nezināmajā. Kas viņus sagaida, kam viņiem būs jāiziet cauri? Ar šīm freskām ("Izdzīšana no paradīzes" un "Grēkā krišana") Mazačo pirmo reizi renesanses glezniecībā ienesa kailas figūras attēlojumu.

Donatello “Dāvids” (ap 1386 -1466). Skulptūrā mākslinieks attēloja Vecās Derības patriarhu Dāvidu jaunībā. Pēc Vecās Derības leģendas Dāvids bija gans, kas uzvarējis milzi Goliātu un tā paglābis ebreju tautu no nelaimes. Tēlnieks Dāvidu attēlojis brīdī, kad cīņa beigusies un jaunais gans mierīgi apcer savu uzvaru. Dāvida statuja ir pirmā kailfigūra tēlniecībā pēc gandrīz tūkstoš gadu pārtraukuma. Donatello bija īsts novators sava laika tēlniecībā. Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko meistaru darbus un, balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais renesanses tēlniecībā panāca apaļskulptūras stabilu nostatījumu uz kājām (gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā pastieptas un stāvēja uz pirkstgaliem). Donatello izveidoja arī pirmo renesanses kailfigūru ("Dāvids", 15. gs. 30. gadi) un pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju.

Donatello “Gatamellata” Donatello darinājis arī pirmo renesanses laicīgo pieminekli - kondotjera (jātnieka) Gatamelatas statuju (1447 -1453) Padujā. Jātnieka statuja pēc savas uzbūves pauž līdzību ar Senās Romas Marka Aurēlija statuju, bet tās plastiskais risinājums raksturīgs vienīgi Donatello daiļradei. Statuja ir reizē vienkārša un monumentāla, valdonīga un mazliet paskarba - pilnībā atbilstīga agrās renesanses laika dzīves uztverei. Kondotjers Gatamelata savā valdonīgajā stājā pauž nevis uzpūtīgu dižciltīgumu vai savas kārtas priviliģēto stāvokli, bet gan patiesu kareivja drosmi un skarbumu, nelokāmību un godprātību, lepnumu.

Sandro Botičelli (1444 vai 1445 – 1510) “Venēras piedzimšana” Mākslinieks pievērsies alegorisku, mitoloģisku kompozīciju un portretu glezniecībai un viens no pirmajiem Florencē pievērsās antīko sižetu interpretācijai. Darbs “Venēras piedzimšana” - pirmais sievietes kailķermenis gleznā ar laicīgu saturu. Kompozīcijas pamatā ir sengrieķu mīts par mīlestības dievietes Afrodītes piedzimšanu no jūras putām. Mīlestības dievieti uz krastu milzu gliemežvākā vizina zefīri, kas pieņēmuši spārnotu jauniešu izskatu. Debesis rasina maigu, bālu rožu lietu, bet kailā dieviete it kā iegrimusi pārdomās, liegās skumjās. Krastā Veneru sagaida kāda no nimfām ar purpura apmetni izstieptajās rokās.

Sandro Botičelli “Pavasaris” Botičelli pavasari attēlojis kā jaunu, trauslu sievieti (dieviete Flora) ziediem rotātā tērpā, kura ar vieglu kustību kaisa visapkārt ziedus. Gleznas vidū uz apelsīnu birzs fona redzams romiešu mīlestības dievietes Veneras tēls, tam blakus dejojošu graciozu nimfu grupiņa.

III. Dižrenesanses mākslinieki Itālijā 15. -16. gs. Leonardo da Vinči Mikelandželo Rafaels Džordžone Ticians

Leonardo da Vinči (1452 - 1519) Leonardo da Vinči, iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja renesanses laikmeta Vispusīgo cilvēku- viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu - īsta sabiedrības dvēsele, kas, protams, labvēlīgi ietekmēja arī viņa māksliniecisko karjeru. Pašportrets

Daži no Leonardo da Vinči izgudrojumiem «Viņam māksla vienmēr bija zinātne, » par Leonardo da Vinči saka Aleksejs Dživeļegovs, viens no visiejūtīgākajiem šī dižgara biogrāfiem. Leonardo uzdrošinājās atraut cilvēku no zemes putekļiem: viņš konstruēja tam spārnus, ar kuriem celt to pretim saulei, kaut zināja, ka par šādu patvarību var nonākt inkvizīcijas tiesas priekšā. Bet Leonardo iedrošinājās eksperimentēt.

Leonardo da Vinči anatomiskās studijas Viņš uzdrīkstējās vairāk nekā citi. Viņš uzdrošinājās naktīs slepeni preparēt līķus, lai pētītu cilvēka ķermeņa uzbūvi, dzīvības un nāves noslēpumus, tajā laikā, kad par to draudēja nāvessods un kad viscaur Eiropā vēl sārtos tika dedzināti par brīvdomību ar baznīckungu lāstiem apkrautie ķeceri.

Leonardo da Vinči “Madonna grotā” Glezna "Madonna grotā" gleznota kā monumentāla altārglezna un tajā atainots sižets alā - grotā no leģendām par Kristu. Tēlojums vēsta par to, kā Jēzusbērns satiek Jāni Kristītāju mežonīgā dabā, kur Jānis dzīvo kā bērns vientuļnieks un kur to pieskata eņģelis. Šeit Kristus svētī Jāni. Figūras ir tik lieliski modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību, pašcieņu. Priekšplānā redzamie augi, kā jau raksturīgi da Vinči ģenialitātei, gleznoti ar lielu precizitāti un izsmalcinātību, taču tālākajā plānā klintis izgaist dūmakā. Te Leonardo pielietojis savu izgudroto gleznošanas manieri un šādu objektu aizplīvurošanu sauc par sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē "gaistošs kā dūmi".

Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens” Divu gadu (!) laikā (1495. - 1497. g. ) tapa Leonardo da Vinči lielākais un sarežģītākais darbs - freska "Svētais vakarēdiens“ uz Milānas Sv. Marijas Pateicības ("Santa Maria delle Grazie") klostera ēdamzāles sienas.

Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens” Diemžēl, Leonardo da Vinči, vēloties padarīt gleznojumu krāsās spilgtu un sulīgu, nolēma nestrādāt freskas tehnikā, bet lietot temperas krāsas, klājot tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis, bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu iznīcībai. Tikai 1954. gadā gleznojumu pilnībā restaurēja, izmantojot senās gravīras un paša mākslinieka zīmējumus. Gleznā attēlots Jaunajā Derībā aprakstītais brīdis, kad Kristus ar mācekļiem pēdējo reizi sapulcējušies kopā baudīt Lieldienu maltīti un Kristus tikko pateicis liktenīgos vārdus: "Viens no jums mani nodos. " Leonardo gleznojumā perspektīvas stariem licis savienoties punktā, kur atrodas Kristus labā acs, tādējādi padarot viņu par kompozīcijas centru. Kristus galvu aptver logs, aiz kura paveras plaša ainava un tai pat laikā Dieva Dēls ir nošķirts no abās pusēs esošām figūru grupām. Darba kompozīcija veidota tā, ka gleznojums optiski pagarināja un paplašināja ēdamzāles telpu.

Leonardo da Vinči “Mona Liza” Slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets ir "Mona Liza" jeb "Džokonda" (1503 -1506), ko dižajam māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo - portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva. Portrets "Mona Liza" tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona un ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās mūsos. Tieši šī "Monas Lizas" sejas izteiksme ir izraisījusi vislielākās emociju vētras un karstākās strīdu debates! Vai viņa varbūt smīn? ! Ir izskanējusi pat versija, ka sievietei vienkārši mutē nav bijis zobu, tādēļ viņas smaids liekas tik samākslots! Kas to lai zina? Un, šķiet, neviens to arī vairs nepateiks, kā bijis patiesībā.

Leonardo da Vinči Madonnas “Lita Madonna “ “Madonna Benuā” jeb “Madonna ar ziediņu” Dievmātes tēla atveidojumā mākslinieks atteicies no 15. gs. itāļu meistariem raksturīgās smalku detaļu izstrādāšanas, un visu uzmanību pievērsis tieši emociju - mātes laimes un mīlestības precīzai attēlošanai.

Mikelandželo Buonarroti (1475 -1564) Arī Mikelandželo bija ļoti daudzpusīga personība. Viņš bija ģeniāls tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks, tikai ārēji skarbā rakstura dēļ viņš pats sev vairāk nodarīja ļaunumu nekā to būtu vēlējušies citi. Mikelandželo bija izcils tēlnieks un gleznotājs un viņa daiļrades galvenā tēma bija cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība. Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko.

Mikelandželo “Pieta” Darbā "Pietà" Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija, kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā vienādsānu trīsstūra kompozīcija. Interesanti, ka Mikelandželo laikabiedri negribēja atzīt jauno tēlnieku par "Pietà" autoru, jo tā bija tik neticami meistarīgi veidota! Tad Mikelandželo vienīgo reizi savā daiļradē parakstīja darbu - uz lentes, kas iet pāri Marijas pleciem, viņš iekala savu vārdu.

Mikelandželo “Dāvids” Dāvida uzvaru pār milzi Goliātu jau agrās renesanses posmā bija bronzā iedzīvinājuši tēlnieki Donatello un Verrokjo Dāvids Donatello Dāvids Izmantojis kāda tēlnieka sabojāto marmora bluķi, Mikelandželo izkala no tā savu slaveno Dāvida statuju, ko florencieši kā savas pilsētas simbolisku aizstāvi nolēma novietot uz laukuma Palazzo Vecchio priekšā. Dāvida statujas iecerei izmantota populārā Bībeles leģenda par jaunā gana Dāvida uzvaru pār milzi Goliātu. Ārēji mierīgs, bet viss iekšēji sasprindzis, ienaidnieka tuvošanos gaidot, ir šis jaunais gans, kas apņēmies doties divcīņā ar fiziskā spēkā vareno milzi Goliātu. Un no senās leģendas arī zināms, ka Dāvida spēja koncentrēties izrādījās pārāka par milža trulo varmācību.

Mikelandželo “Mozus” Daudzi no Mikelandželo skulpturālajiem tēliem apveltīti ar titānisku spēku. Tāds ir arī Vecās Derības pravietis Mozus, kas savu tautu izveda no Ēģiptes gūsta. Mikeladželo to darināja pāvesta Jūlija II kapeņu greznošanai. Mozus – lai arī vīrs gados, bet spēka pārpilns, viņa atlētiskais, muskuļotais stāvs pauž apņēmību ziedoties, lai pilnībā realizētu Dieva plānu.

Mikelandželo Siksta kapelas gleznojumi Pāvests Jūlijs II izcilajam tēlniekam uzticēja apgleznot Siksta kapelas griestus. Tas bija nopietns izaicinājums Mikelandželo pašlepnumam. Tēlniecība bija viņa aicinājums, bet monumentālās glezniecības valoda, lai arī mācekļa gados iepazīta, tomēr palikusi sveša viņa mākslinieciskajai būtībai. Labprātīgu atkāpšanos no milzu projekta pāvests nepieņēma.

Mikelandželo. Siksta kapelas griestu gleznojumi. Pasaules radīšana 600 m 2 lielo griestu gleznojumu viņš veica nepilnu 4 gadu laikā (1508 -1512), gulēdams uz paša konstruētām divdesmit metru augstām sastatnēm, sabojāja savu veselību, taču galarezultātā radīja satriecošu Vecās Derības galveno notikumu un tēlu mozaīku. Titāns radīja titānus. Piemēram, pasaules radīšanas ainā Mikelandželo uzsvaru licis uz gribas nozīmi. Viņa tēlotais Demiurgs nav melnā darba strādnieks, bet gan radošas enerģijas pārpilns neierobežots spēks, kas, eņģeļu balstīts, traucas izplatījumā, atdalot gaismu no tumsas, radot planētas un pirmo cilvēku. . .

Mikelandželo. Siksta kapelas griestu gleznojumi Ādama radīšana Dieva radošais impulss, šķiet, ieplūst visā, ko skāris viņa domu un gribas spēks. Visa radība ieguvusi konkrētus apveidus, pakļaujoties dievišķā prāta un harmonijas likumiem. Radītie mākslas tēli ar lielu pārliecības spēku pauž renesanses laikmetam raksturīgo neoplatīnisko nostādni, ka dievišķais skaistums un gudrība vispilnīgāk iemiesojas tieši viņa radītajā pasaules kārtībā, lietās un parādībās, jo īpaši cilvēkā, ko radītājs iecerējis kā sava gara līdzinieku.

Mikelandželo Pastarā tiesa Otrs Mikelandželo glezniecības šedevrs ir Siksta kapelas altāra grandiozais (12 m x 15 m) pastarās tiesas atainojums ar Kristu centrā. Mirkļa dramatisms skāris visus tēlus, par to liecina ekspresija, dinamisms, sāpēs un šausmās savijušies kailie grēcinieku ķermeņi. Bez žēlastības Mikelandželo šaustījis tādus cilvēces kauna traipus kā nodevību, melus, slepkavības, tieksmi iedzīvoties uz citu rēķina, iedomību un patmīlību. Savā pastarajā tiesā Mikelandželo katram licis saņemt pēc nopelniem. Kad glezna bija gatava, ne viens vien baznīcas kalps grēcinieku vidū ieraudzījis savu patieso dvēseles atspulgu visā kailumā.

Mikelandželo Pastarā tiesa (fragmenti) Kristus rokas žests iedarbinājis varenu kustību, kura ceļ augšup taisnīgos un nesaudzīgi nolemj pazudināšanai grēciniekus. Kristum līdzās stāv svētie baznīcas mocekļi ar moku rīkiem. Arī Bartolomejs ar viņam dzīvam noplēsto ādu, kuras sejas vaibstos var saskatīt paša Mikelandželo sāpīgo grimasi.

Rafaēls Santi (1483 -1520) No Itālijas 16. gs. pirmās puses māksliniekiem vispilnīgāk Dižrenesanses ideālus iemiesoja Santi. Nav brīnums, jo viņš ar lielu aizrautību mācījās no tolaik Florencē strādājošajiem renesanses dižmeistariem: Botičelli, Leonardo da Vinči, Mikelandželo. Atšķirībā no Leonardo da Vinči viņš nebija novators. Rafaēla mākslas nozīme ir nevis jaunu ceļu meklējumos, bet gan viņa priekšteču sasniegumu sintēze. Būdams uzticīgs humānisma tradīcijām, Rafaēls radīja sava laika cilvēku tēlu, parādot to uz diženas arhitektūras vai ainavas fona. Rafaēla darbos visspilgtāk izpaudās humānistiskais ideāls: cilvēka un viņa apkārtnes pilnīga harmonija.

Rafaēls “Siksta Madonna” Tieši Florences posmā (15041507) izveidojās un nobrieda Rafaēla īpašais talants, neskaitāmos gleznojumos atveidojot Madonnas tēlu, Svētās dievmātes veidolos ietverot sava laika skaistas, izsmalcinātas sievietes - mātes ideāltēlu. "Siksta Madonna" tapusi kā altārglezna Siksta klosterim Pjačencā. Madonnu, kas nes Kristus bērniņu ļaudīm pretim, pielūdz pāvests Siksts II un svētā Barbara. Madonnas skatiens ir nopietns un skumīgi satraukts, gluži kā nojaušot sava dēla turpmāko traģisko likteni. Rafaēls bija iecerējis šo gleznu kā mātes mīlestības un pašaizliedzības idejas nesēju.

Rafaēls Madonna krēslā Glezna “Madonna krēslā” veidota apļa kompozīcijā un atšķirībā no citiem variantiem, kuros Dievmātes mīlestības pilnais skatiens vienmēr pievērsts bērnam, šajā gadījumā Madonna raugās skatītājā, bērnu it kā sargādama piespiedusi sev cieši klāt.

Parakstu zāle 1508. gadā mākslinieks pieņēma pāvesta Jūlija II uzaicinājumu piedalīties Vatikāna pils reprezentācijas zāļu, t. s. stancu apgleznošanā. Pāvesta noteiktās tēmas māksliniekam vajadzēja pasniegt kā alegoriskā formā tvertus teoloģijas, filozofijas, dzejas un jurisprudences tēlus. Pēc šiem noteikumiem Rafaēls šai zālei uzgleznoja četras lielas daudzfigūru kopozīcijas divas no kurām redzamas šai attēlā: "Atēnu skola”, "Parnass“.

Rafaēls. Atēnu skola Kompozīcijā "Atēnu skola“attēloti aptuveni 50 antīkie filozofi un zinātnieki. Varenas Renesanses arhitektūras ieskautas, uz zilā debesu fona izceļas divas centrālās figūras - Platons un Aristotelis. Viņiem blakus, abās pusēs uz kāpnēm, izvērsušies dažādās pozās un žestu daudzveidībā, kas tomēr apbrīnojami harmoniski sakārtoti, izvietoti visi pārējie antīkie domātāji.

< Gleznas centrā sengrieķu filozofi Platons un Aristotelis Fragmenti no Rafaela gleznas “Atēnu skola” Ģeometrijas “tēvs” Eiklīds pierāda kādu no savām teorēmām < sengrieķu filozofs Heraklīts Gleznas labajā malā Rafaēls iezīmējis pats sevi

Rafaels “Parnass” Kompozīcijā "Parnass“ sapulcēti gan antīkās senatnes, gan Itālijas renesanses laikmeta izcilākie dzejnieki - tur redzami gan Homērs, Dante, Vergīlijs, gan dzejnieku mūzas. Centrā Homērs, Dante un Vergīlijs Centrā Dante, Homērs, Vergīlijs Mūzas

Džordžone Dusošā Venēra Zināms, ka Ticiāns uzgleznoja līdz galam Džordžones iesākto "Dusošo Venēru", jo Džordžone krita par upuri 1510. gada mēra epidēmijai. Krietni vēlāk kā Florencē un Romā aizsākās renesansei raksturīgais uzplaukums Venēcijas mākslā. Viens no lielākajiem talantiem – mākslinieks Džordžone (ap 1478 - 1510). Džordžone itin visus gleznieciskos līdzekļus pakļāva cilvēciskās dailes atklāsmei. Dabas vide vairs nebija vienīgi fons cilvēka iekšējās pasaules atklāsmei, bet daļa no veseluma, bez kā nebija iespējams radīt harmoniju. To var izjust, aplūkojot viņa “Dusošo Venēru”. Mākslinieks savā gleznā mītisko skaistuma dievieti aizmigušu noguldījis zālē, ļaujot skatītājam apbrīnot zeltainās ādas silto starojumu, maigumu un neoplatonisma garā secināt, ka vienīgi cilvēks ir dievišķās dabas daiļuma augstākā izpausme.

Ticiāns Večello (1487/90 -1576) Vēlīnās renesanses meistars un viens no Venēcijas mākslinieku spilgtākajām personībām.

Ticiāns. Ķeizara dinārijs Leģenda stāsta, ka, gribēdams Kristu pazudināt, jūdu farizejs rādījis Kristum naudas gabalu - dināru - un jautājis, kurai varai baznīcai vai ķeizaram - vispirms lai maksā nodokli. Ja Kristus atbildētu, ka vispirms ķeizaram, viņu varētu pasludināt par atkritēju no baznīcas ķeceri. Ja Kristus dotu priekšroku baznīcai, viņš būtu valsts varas ienaidnieks. Ticiāna attēlotais Kristus, liekas, redz cauri šī farizeja liekulīgajai pazemībai un glūnīgajam skatieniem, jo Kristus norāda uz dināru, teikdams: "Dodiet Dievam, kas Dievam pienākas, un ķeizaram, kas ķeizaram pienākas. "

Ticiāns. Asunta Ticiāna darbos visspēcīgāk runā krāsas visās toņu un noskaņu niansēs. Lielformāta altārgleznā “Asunta” (tajā autors atveidojis Marijas debesbraukšanas notikumu) tieši ar krāsu spilgto mirdzumu un kontrastiem gleznotājs panācis to garīgo pacēlumu, kas raksturo mirkļa vienreizējo nozīmīgumu un rada visa darba kompozicionālo vienotību.

Ticiāns. Marija Magdalēna Stāsts pa Mariju Magdalēnu ir stāsts par izmainītu dzīvi. Pirms viņa satika Jēzu, ļaunie gari bija viņu apsēduši. Viņa, visticamāk, bija prostitūta. Bet tad viņa satika Jēzu. Viņš piedāvāja mīlestību šai izstumtajai sievietei un lika viņai justies piederīgai. Viņš atbrīvoja viņu no ļauno garu radītajām mokām un izmainīja viņas dzīvi uz visiem laikiem.

VI. Vēlīnā renesanse un manierisms Vēlīnās renesanses mākslas tendences Manierisma jēdziens Manierisma stilistiskās iezīmes

Vēlīnās renesanses mākslas tendences Itāijā Florencē pēc 1520. gada un Venēcijā ap 1540. gadu - periodā, ko var uzskatīt par nosacītu dižrenesanses norieta sākumu, - mākslā iezīmējās trīs tendences. B. Čellīni. Francijas karaļa Fransuā I sālstrauks. (1539 -1543) 1. Vēlme saglabāt nemainīgas dižrenesanses akceptētās mākslas tradīcijas, saglabājot neskartus dižrenesanses harmoniskos ideālus un humānistisko antīkās kultūras pētniecības garu. 2. Tieksme lauzt pastāvošos atzinumus, padziļinot klasiskā ideāla saturu, kas ieguva traģisku pretrunīgumu, dramatisku spriegumu, psiholoģisku daudzslāņainību un sarežģītu formālo izteiksmi. 3. Tendence ar antiklasiskiem līdzekļiem pretoties uz absolūto patiesību pretendējošajām dižrenesanses mākslas tradīcijām, kuras tika uztvertas kā nedzīvs mērķis un tukšs ideāls. (Manierisms)

Manierisma jēdziens Tintoretto, Zvaigžņu Madonna 16 gs. Manierisms – šis jēdziens ir radies tikai 20. gs. , atvasināts no itāļu un franču valodas vārda “maniera” un tiek attiecināts uz Eiropas mākslu laika periodā no 1515. līdz 1610. gadam. Mākslas zinātnē tas ticis pacelts gan vesela perioda nozīmē starp gotikas un baroka laikmetu, gan arī piezīmēts, pasludinot to tikai par dekadentisku renesanses izskaņu, stilistisku strāvojumu vai arī virzienu pretrunīgajā jauno laiku veidošanās kultūrā. Itāļu manierisms radās kā savdabīga pretošanās forma renesanses harmonizētajai kultūras attīstības tendencei. Tas turpināja pastāvēt līdzās Renesanses mākslas formām un satura stereotipiem, tai pat laikā no tiem daudz aizgūstot tieši stilistikas ziņā. Risinājās arī atgriezeniski procesi - manierisma elementi ieplūda vēlās renesanes mākslā.

Manierisma stilistiskās iezīmes Kontraposts (miera un kustības izlīdzinātība ). Stilistisks artistiskums un tieksme pēc vizuāliem efektiem. Benvenuto Čelīni. Persejs ar medūzas galvu. (1545 -53)

Manierisma stilistiskās iezīmes Pārspīlēti pagarinātu ķermeņa proporciju lietojums, viegli stilizētas pozas, neskaidra, nepārliecinoša perspektīva. Parmidžanīno. Madonna ar garo kaklu. 1535

Manierisma stilistiskās iezīmes Apkārtējā pasaule tiek tverta nevis tieši, bet gan pastarpināti, ar subjektīvi interpretētu tēlu sistēmu, izmantojot alegorijas un simbolus. Neirotiska spriedze, formas elementu un virtuozas tehnikas prevalēšana pār ezoteriski ievirzīto saturu. Bronzino: Allegorija (Venēra, Kupidons, Laiks un Neprāts) (1540 -45)

Manierisma stilistiskās iezīmes Reliģiozas aizgrābtības scēnas mijās ar samākslotu un vēsu alegoriskumu. Andrea del Sarto. Madonna of the Harpies (altarpiece)

IV. Renesanses arhitektūra Ievadjautājumi Filipo Brunelleski – renesanses stila aizsācējs Donato Bramante. Tempitto Sv. Pētera katedrāle Renesanses palaco Renesanses villa Manierisma stila arhitektūra

Arhitektūras attīstības vispārīgās iezīmes Itālijā Vienādas prasības kā laicīgajai, tā baznīcu arhitektūrai. Palaco, villas - bagātnieku savrupmājas tipa izveidošanās. Stāvu principa ieviešana renesanses palaco celtniecībā. Prasības pēc racionālas, lietderīgas konstrukcijas un dekoratīvās apdares reprezentablā iespaida. Antīko arhitektūras orderu renesanse, organiska to iekļaušana atbilstoši jaunajām prasībām. Gotisko un antīko formu sakausējums. Centriskā plānojuma būvju īpatsvara pieaugums. Rustikas izmantojums ēku apdarē.

Dodžu pils Venēcijā Agrīnās renesanses arhitektūrā nenoliedzams pārsvars vēl joprojām bija vēlās gotikas elementiem. To labi var redzēt, aplūkojot Venēcijas Dožu pili 41. at. t, kas sākta celt 14. gs.

Filipo Bruneleski “Marijas ziedu katedrāle” Viens no spilgtākajiem agrīnās renesanses arhitektiem, gotisko tradīciju lauzējs. Viens no pirmajiem viņa projektiem bija jaunas konstrukcijas kupols, kas vēl mūsdienās vainago gotiskajā stilā būvēto Florences Ziedu katedrāli. 43 m diametrs sava gigantiskuma ziņā bija tam laikam nepārspēts.

Filipo Bruneleski Marijas ziedu katedrāles kupols < Romas Panteona kupola šķērsgriezums Savu pieredzi viņš guva, pētot Romas antīkā Panteona kupola proporcijas, taču risinājums bija patstāvīgs un oriģināls.

Bruneleski Bāriņu nams Savos arhitektoniskajos projektos Brunelleski atgriezās pie antīkā ordera elementiem. Velti te meklēt gotiskās logu formas vai slaidos pīlārus. Racionālisms, proporciju harmonija, vieglums, samērojamība ar cilvēka augumu bija tie nosacījumi, kurus par vadošajiem savos projektos izvirzīja slavenais arhitekts. Atrodi šajā objektā antīkās arhitektūras elementus!

Bruneleski Paci kapella Florencē Viņam nelikās pieņemamas gigantiskās viduslaiku gotiskās katedrāles, kas ar savu masu nomāca cilvēka personību. Viņa jaunā pieeja pārliecināja un iedvesmoja nākotnes arhitektus līdz pat 20. gs sekot viņa pēdās.

Paci kapellas interjers

Bramante. Tempitto 1502. g. Renesanses arhitekti sevišķi bija iecienījuši centrisko plānojumu. Viņi to uzskatīja par antīko tempļu pamatformu, kas asociējas ar dievišķumu, pilnību un vienotību. Kapelas pieticīgajās formās iemiesojusies vēlās renesanses tieksme pēc klasiskas harmonijas un kārtības. Vienkārša kupola vainagoto centrālo cilindru jeb celli, kurā atrodas pati svētnīca, apņem kolonnu vainags - peristils. Celles augstums ir vienāds ar peristila rādiusu.

Bramante. Tempitto Tempietto atrodas Sv. Pētera klostera iekšpagalmā. Bija plānots šo celtni pārvērst par apaļa, kolonnām apņemta pagalma centru, taču šis nodoms netika īstenots. Dievnams iecerēts līdzīgi romiešu apaļajiem tempļiem (mazais attēls)

Svētā Pētera katedrāle Vecā (Romas laika)Sv. Pētera bazilika>>> Viens no lielākajiem 16. gs. arhitektūras projektiem bija 1100 gadus vecās Sv. Pētera bazilikas pārbūve (1506 -1626), ko ierosināja pāvests Jūlijs II. Šajā darbā piedalījušies sava laika izcilākie arhitekti - D. Bramante, Rafaels, Mikelandželo un Dž. L. Bernīni. Celtniecība turpinājās ilgi, ar pārtraukumiem, un tās gaita atspoguļoja dižrenesanses pārstāvju atkāpšanos no stingras sekošanas antīkajiem paraugiem un pakāpenisku pāreju uz brīvi eklektiskajām manierisma un baroka formām.

Svētā Pētera katedrāle Mikelandželo projektētais katedrāles kupols Sv. Pētera katedrāles arhitektoniskā risinājuma pirmavots meklējams mazajā Tempietto. D. Bramantes sākotnējā iecere (ap 1506) noteica kupola dominanti, pie kuras, neraugoties uz nākamo arhitektu veiktajiem pārveidojumiem, galīgajā variantā (ap 1546) atgriezās arī Mikelandželo. Jaunā katedrāle - centriska baznīca ar monumentālu kupolu - kļuva par grandiozu noslēgumu iespaidīgākajam pilsētas laukuma ansamblim sava laika arhitektūrā.

Sv. Pētera katedrāles centrālais joms

Farnēzes pils Romā (1534 -1545). Ja viduslaiku cilvēka domāšanu vislabāk raksturo greznās gotiskās katedrāles, tad renesanses antropocentrisms no arhitekta prasīja pavisam ko citu. Tā radās bagātā pilsoņa reprezentatīvais dzīvojamais nams palaco. To veidoja ap centrālo pagalmu simetriski izvietoti četri bloki. Tieši šī tipa ēkas pilnveidoja un nostiprināja triju stāvu principu. Fasādē to iezīmēja simetriski izvietoto logu rindas un dzegas, akcentējot ēkas horizontālo struktūru.

Itāļu palaco Palaco - bagātā pilsoņa reprezentatīvais dzīvojamais nams Ārsienas bieži tika apdarinātas, izmantojot rustikas tehniku (rusti – rupji tēsti akmens kvadri).

Palaco Mediči Rikardi Michelozzo di Bartomoleo: Medici. Riccardi Palazzo, Florence, beg. 1446

Batista Alberti. Ručellai pils Florencē (1452 -70) Salīdzini ar Kolizeja arhitektoniskaiem elementiem!

Kāpnes Šāda veida pilīs vairs neiederējās viduslaikiem raksturīgās vītņu kāpnes, tāpēc nācās projektēt stāvus savienojošas lēzenas parādes kāpnes, kas reizē radīja arī grezna svinīguma iespaidu.

Paladio. Villa rotonda 16. gadsimtā līdztekus pilsētu dzīvojamām mājām sāka celt arī lauku mājas. Tika atjaunots tāds kopš Romas impērijas bojāejas aizmirsts celtnes tips kā villa. Renesanses villas izvietoja pilsētu tuvumā. Villu ievērojamākais celtnieks bija Andres Palladio (1508 -1580). Renesanses arhitektūras prasībām vistiešāk atbilst viņa celtā villa Capra Vičenca, kas pazīstamas ar nosaukumu “Rotonda”. Villa ir simetriska, tās četras fasādes izveidotas līdzīgi antīkajam templim, tās centrālo telpu vainago kupols.

Paladio. Villas rotondas plāns

Palma Nova – ideāli nocietinātas pilsētas plāns Pilsēta plānota 20 tūkstošiem iedzīvotāju, to sargā 9 bastioni. Tai ir 3 vārti, gredzenveida ielas un sešstūra formas centrālais laukums. Manierisma arhitekti turpināja attīstīt domu par ideāli nocietinātu pilsētu. Projektu bija izstrādāts daudz, taču milzīgo līdzekļu un darba apjoma dēļ tos realizēt nebija pa spēkam. Izņēmums – 16. un 17. gs. mijā Itālijas dienvidos uzceltā radiāla plānojuma Palma Novas pilsēta, par kuras arhitektu bija izraudzīts Vinčenco Skamoci.

Villa Farnese Attēlā Farnezu dzimtas ārpilsētas muižas pils kaprarolā. Šai cietokšņpilī realizēta ideja par cietokšņa un aristokrātijas mājokļa funkciju apvienošanu. Projektu īstenojuši vairāki arhitekti laikā no 1521. -1559. g. Pēc Antonio da Sangallo, Baltasāres Peruci un Džakomo Vinjolas ieceres radīta piecstūrveida plānojuma pils ar nocietinātu pamatstāvu un apaļu iekšējo pagalmu.

6. 3. Renesanses māksla un arhitektūra Itālijā Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis A. Renesanses un reformācijas kultūra Eiropā. –Rīga, 2000. Gombrich E. H. Mākslas vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997 Kačalova T. Mākslas vēsture. -1. daļa. –Rīga, 1976 Jouni Ekonens u. c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 Zitāne L. Kultūras vēsture, 4. daļa –R. , 2002 http: //lv. wikipedia. org/wiki http: //valoda. ailab. lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L. Zitāne