5 4 Teocentriskais pasaules skatjums viduslaiku kultr I

5. 4 – Teocentriskais pasaules skatījums viduslaiku kultūrā I. Pasaules izpratne Teocentrisms Priekšstats par telpu Ģeogrāfiskie priekšstati Priekšstats par laiku Priekšstats par dzimšanu un nāvi II. Reliģija Rietumeiropas kristianizācija Reliģijas visaptverošā ietekme Mūku ordeņi Inkvizīcija un ķeceri Klosteru kultūra Baznīcas degradēšanās III. Filosofiskās domas teocentriskā orientācija Viduslaiku filosofijas pamatjēdzieni Antīko domātāju ietekme Spilgtākās personības viduslaiku filosofijā

I. Pasaules izpratne Teocentrisms Priekšstats par telpu Priekšstats par laiku Ģeogrāfiskie priekšstati Priekšstats par dzimšanu un nāvi

Teocentrisms Bībele un tās patiesības vislielākajā mērā ietekmēja viduslaiku cilvēka pasaules izpratni. Par atskaites punktu kļuva Dievs, kas, radījis visu esošo, Visumu un pasaules telpu ieskaitot, pats palicis ārpus tās kā visam pāri stāvoša pārpasaulīga būtne. Nevienam pat prātā nenāca apšaubīt Dieva visuvarenību. Viņš bija tas, kas katram pēc savas dievišķās žēlastības bija ierādījis vietu cilvēku sabiedrības sociālajā struktūrā, devis likumus, pēc kuriem jāvadās savstarpējās attiecībās, tā ka cilvēkam neatlika nekas cits kā lūgšanas un cerības, saistītas ar Dieva žēlastību.

Dievs teocentriskajā pasaules ainā Dievs – atskaites pamats • Visa esošā Radītājs un Kungs, savā dižumā un varenībā nesalīdzināmi pārāks par visu dzīvo radību. • Mūžīgs, bezgalīgs, izpaužas kā kosmiskā kārtība (Logoss). • Trīsvienīgs (Dievs Tēvs – Dievs Dēls – Dievs Svētais Gars). • Pats būdams ārpus pasaules, tomēr ir visu redzošs un visur klātesošs. • Neraugoties uz cilvēka grēcīgumu, vēlas cilvēku no šī grēka atbrīvot (pestīt). • Kā Jēzus uzņemas ciešanas par visiem cilvēces grēkiem.

Cilvēks teocentriskajā pasaules ainā Cilvēks – Dieva radīta, bet grēcīga būtne • Sastāv no dvēseles, gara (dievišķā dzirksts) un ķermeņa. • Radīts, lai gudri saimniekotu uz Zemes, pārvaldītu to. • Sākotnējā grēkā pazaudējis saskaņu ar Dievu, apzinās to un dzīvo bailēs no mūžīgās bojāejas. • Mērķis – ar ticību, cerību un mīlestību uz Dievu iemantot Dieva valstību. • Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, jo visi radīti kā dieva bērni, visi ir grēkojuši un Kristus ir miris par visiem.

Pasaule teocentriskajā pasaules ainā Pasaule, daba, sabiedrība • Dieva radīta, bet līdz ar cilvēku degradējusies un cieš no cilvēka grēka. • Līdz ar cilvēku pēc pastardienas tiks pārveidota par Dieva valstību. • Daba nav dievišķa, tāpat arī cilvēka ķermenis, ļaunums rodas, kad cilvēks tos sāk izmantot savtīgi. • Valsts – līdzeklis, kā risināt pasaulīgās problēmas. • Baznīca – veids kā meklēt dialogu ar Dievu

Mācīto ļaužu priekšstats par telpu Ptolemaja koncepcija par Zemi kā planētu sistēmas centru. Viduslaiku priekšstats par kosmosa uzbūvi Mācīto ļaužu akceptētais uzskats, balstījās Ptolemaja nopamatotajās tēzēs par Zemi kā planētu sistēmas centru. Oficiālais viedoklis apstiprināja teoriju par Zemes lodveida formu, ko ieskauj trīs sfēras (fiziskā, garīgā un intelektuālā), kas griežas ap nekustīgo Zemi. Pirmo veidojot septiņu planētu (Mēness, Merkurs, Venera, Saule, Marss, Jupiters un Saturns) riņķojums, debesis, pie kurām nekustīgi novietotas zvaigznes un to visu aptverošā ugunīgā sfēra. Aiz tās atrodoties eņģeļu pasaule, bet vistālāk ārpus laika un telpas - visa tā radītājs – Dievs.

Nemācīto ļaužu priekšstats par telpu Neizglītoto ļaužu viedoklis bija pietuvināts viņu ikdienišķajam redzējumam, kas Zemi lika iztēloties kā pasaules ūdeņos peldošu plakanu vai ovālu ripu, ko pārklāj debesu kupols, aiz kura sākas Dieva valstība. To rāda kāda gravīra, kurā senais mākslinieks centies uzskatāmi parādīt pasaules malu, aiz kuras sākas dievišķā pasaule.

Priekšstats par laiku PESTĪŠANA PARADĪZĒ CILVĒKA RADĪŠANA UN IZDZĪŠANA NO PARADĪZES JĒZUS DZĪVE UN NĀVE PIE KRUSTA PASTARĀ TIESA PAZUŠANA UN IZNĪCĪBA ELLĒ Laika plūdums viduslaikos šķita nevis ritam, bet drīzāk gan stāvam uz vietas. Vide, cilvēku attiecības, dzīves apstākļi likās esam nemainīgi no paaudzes paaudzē. Laika lineāro ritējumu vēstures aspektā atspoguļoja Bībelē aprakstītie notikumi. Laika plūdums aizsākās ar cilvēka izraidīšanu no paradīzes un tā beigas saistījās ar pastardienu, bet pa vidum atradās lielie bibliskie notikumi, par kuriem vēsta Vecā un Jaunā Derība. Salīdzinājumam atceries ciklisko laika izjūtu antīkajā sabiedrībā

Ģeogrāfiskie priekšstati Priekšstatu pamatā bija Bībeles akceptētie trīs reģioni, kuri apdzīvošanai novēlēti Noasa trim dēliem, tādēļ arī viduslaiku kartēs, pasaules aplis sadalīts trijās daļās. Pati nozīmīgākā – Āzija, jo tieši tur Dievs uzrunājis Vecās Derības Ābraamu, tur pasaulē nācis un krusta nāvē miris Jēzus Kristus. Svētā pilsēta Jeruzāleme šajās kartēs atzīmēta kā pasaules centrs, kur visi trīs kontinenti satek vienkopus. Austrumi viduslaiku kartē novietoti augšpusē, un vistālāk– pasaules okeāna pašā malā- atzīmēta bibliskā zemes paradīze. Austrumi simboliski saistīti ar pasaules radīšanu, bet Rietumi – ar pastaro tiesu. Kartes apakšējo pusloku sadala divi kontinenti: kreisajā pusē uz ziemeļiem – Eiropa, bet labajā pusē uz dienvidiem – Āfrika.

Priekšstati par dzimšanu un nāvi Piedzimšana – Dieva uzlikts sava veida pārbaudījums, sods vai atalgojums, kas maz atkarīgs no paša cilvēka pūliņiem, Dvēseles iesprostošana miesas cietumā, cīņa ar ikdienu, rūpes par izdzīvošanu šai “bēdu ielejā” Dzimšanas dienas netika atzīmētas kā nozīmīgs un priecīgs notikums. Nāve viduslaiku cilvēkam bija kļuvusi par dzīves sastāvdaļu. Tā bija dvēseles atbrīvošana no miesas cietuma cerībā, ka tā atgriezīsies pie Dieva. Tuvinieki mēdza pieminēt aizgājēja nāves dienu, jo dvēseles atgriešanās pie Dieva bija patiesi nozīmīgs notikums.

II. Reliģija Rietumeiropas kristianizācija Reliģijas visaptverošā ietekme Klosteru kultūra Mūku ordeņi Inkvizīcija un ķeceri Baznīcas degradēšanās

Rietumeiropas kristianizācija Viduslaiku periods no IV gs. līdz X gs. pagāja kristianizējot centrālās Eiropas, tāpat arī Ziemeļeiropas un Austrumeiropas tautas. Šo darbu galvenokārt veica mūki. Nekristītas palika tikai mazās tautiņas Eiropas nomalēs. Tātad Eiropas kristianizācija pamatā bija pabeigta pirmajā tūkstošgadē.

Rietumeiropas kristianizācija Kristieši un pagāni. S. Ivanovs Tiesa, zem kristīgās virspuses turpināja dzīvot arī vecie pagāniskie ticējumi, kas bija sajaukušies ar jaunajiem priekšstatiem, to varēja just elkdievības izpausmēs, ticībā seno amuletu spēkam, arī zīlēšanas un burvestību tradīcijas pauda pagānisma paliekas.

Rietumeiropas kristianizācija Jāņem vērā, ka jaunā reliģija nenāca dabiskā veidā no pašu tautas slāņu pārliecības, kā tas bija Romā kristietības agrīnajā stadijā. Eiropā to kultivēja hierarhijas augstākā varas ešelona pārstāvji – valdnieki, Romas katoļu baznīcas galva pāvests un viņa pakļautībā esošie bīskapi.

Filozofija Māksla Literatūra Reliģijas visaptverošā ietekme Reliģija Zinātne Politika Sadzīve Viduslaikos reliģija pakļāva savai ietekmei un kontrolēja visas pārējās dzīves sfēras. Reliģijai pārējo dzīves sfēru vidū bija patiesi noteicošā loma. Valdīja uzskats, ka reliģiskās dogmas pauž augstāko patiesību un tās nav apstrīdamas. Viduslaiku kristieši bija pārliecināti, ka nav citas patiesības kā vien Svēto Rakstu un baznīcas mācītāju paustā. Baznīcai bija pati augstākā autoritāte visās dzīves jomās.

Klosteru kultūra 4. gs. radās pirmie klosteri, kur pulcējās askēti, kas par savas kalpošanas formu bija izvēlējušies dzīvi kopienā, un kļuva par laikmeta neatņemamu sastāvdaļu. Mūki bija viduslaiku garīgā elite, klosteri – reliģiozitātes un kultūras centri. Izglītības jomā klosteriem viduslaikos bija īpašs statuss, jo mūki bija gandrīz vienīgie, kas prata lasīt un rakstīt un varēja to iemācīt citiem. Tāpēc pie klosteriem tika dibinātas skolas, veidotas bibliotēkas, kurās krājās ne tikai reliģiska satura manuskripti, bet arī antīkā laikmeta literārie, zinātniskie un filozofiskie sacerējumi.

Klosteru kultūra Skriptorijos mūki nodarbojās ar pārrakstīšanu, un, pateicoties šim patiesi lielajam un kultūras ziņā nenovērtējamajam darbam, līdz mūsdienām saglabājies senatnes garīgais mantojums. Te tika saglabāta latīņu valodas tradīcija, tā pamazām kļuva par izglītoto cilvēku valodu. Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija vērtējami kā izcili mākslas darbi.

Klosteru kultūra Klosteri bija tā vieta, kur katrs nelaimīgais cerēja atrast patvērumu, katrs slimais – izdziedināšanu, tādēļ pie klosteriem tika atvērtas slimnīcas. Te palīdzību nāca meklēt trūkumcietēji un sabiedrības atstumtie. Te naktsmājas varēja atrast ceļinieki.

Mūku ordeņi Benediktiešu ordenis Sv. Benedikts no Nursijas (480 -543) fragments no Fra Andželiko freskas. Benediktiešu ordenis ir viens no senākajiem mūku ordeņiem, To dibinājis Svētais Benedikts (ap 480 -550) no Nursijas 6. gs. sākumā. Tā darbības pamatprincipi daudzus gadsimtus kalpoja paraugu mūku brālību izveidošanai. Galvenais mērķis bija dvēseles glābšana, ko centās panākt ar savas personības izkopšanu, vadoties pēc paša Kristus parauga. Devīze: "Lūdzies un strādā" (latīņu: Ora et labora).

Benediktiešu ordenis Klosteriem piederēja savi zemes īpašumi un saimniecības, jo mūki paši sev sagādāja pārtiku. Darbs tik uztverts ne vien kā eksistences nodrošinātājs, bet arī kā līdzeklis dvēseles pasargāšanai no grēcīga laiskuma. Ordeņa brāļi nodarbojās ar galdniecību un aušanu, zemes apstrādāšanu, dažādu tehnisko ierīču būvēšanu, kas atviegloja smago un bieži vien monotono roku darbu. Arī šajā jomā klosteris bija paraugs apkārtnes zemniekiem.

Franciskāņu ordenis Pirmais sprediķis, ko Asīzes Francisks teicis, bija putniem. Šis notikums ir plaši aprakstīts – putni esot bijuši nometušies ap viņu ciešā lokā, ka viņš tiem varējis pieskarties, un neaizlidoja, līdz sprediķis nebija beidzies. Šis notikums kalpojis arī par sižetu daudzām gleznām. “Dievs Kungs, dod man mieru neraizēties par to, ko mainīt nav manos spēkos, vīrišķību mainīt to, ko mainīt ir manos spēkos un gudrību, lai atšķirtu vienu no otra. ” (Sv. Francisks) Reizē ar pilsētu tīkla rašanos 12. -13. gs. radās jauni mūku ordeņi, kas par savu darbības vietu izraudzīja pilsētu, tāpēc, ka arī paši bija nākuši no birģeru vidus. Viens no tādiem bija franciskāņu ordenis. Tā dibinātājs bija Asīzes Francisks (1181/1182 – 1126), kas pēc nāves 1128. g. tika pasludināts par svēto. Pretēji benediktiešiem, kas laika gaitā bija iedzīvojušies mantā un turībā, franciskāņi pasludināja nabadzības ideālu, tādā veidā cenšoties līdzināties Kristum. Viņi neveidoja klosterus, bet dzīvoja parastās pilsētas mājās, pārtika no ziedojumiem un brālīgā mīlestībā, kas nepazīst robežas un savtīgumu, visu savu dzīvi veltīja nedziedināmi slimajiem un trūkumā nonākušajiem.

Dominikāņu ordenis S. Dominiks 13. gs. sākumā tika dibināts vēl viens klejotājmūku ordenis - dominikāņi. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Tika nolemts, ka dominikāņu ordenim nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klostera ēkas un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām. Viņi novērsās no fiziskā darba idejas, priekšroku dodot garīgajām ievirzēm. Viņu darbība saistījās ar skolu dibināšanu, kristīgās audzināšanas centru veidošanu. Dominikāņu mūki bieži vien bija sastopami viduslaiku universitāšu mācību spēku vidū. Tiešā pāvesta pakļautībā tie kļuva par krusta karu sludinātājiem un inkvizīcijas aktīviem atbalstītājiem.

Inkvizīcija, ķeceri Par ķeceriem tika uzlūkoti tie, kuri apšaubīja katoļu baznīcas mācības patiesīgumu, kuriem likās, ka ceļu pie Dieva var atrast bez baznīcas un tās piekopto reliģisko rituālu starpniecības. Šī kustība aizsākās jau 11. gs. kā protests pret baznīcas attālināšanos no Kristus patiesās mācības. 13. gs. tika izveidota institūcija ķeceru vajāšanai un sodīšanai atkarībā no nodarījuma pakāpes. Vieglākie sodi aprobežojās ar grēku nožēlošanu vai naudas nomaksāšanu, bet smagākie paredzēja pat sadedzināšanu uz sārta. Reliģisko uzskatu brīvība viduslaikos nepastāvēja, un baznīcas likumi nedrīkstēja tikt apšaubīti.

Baznīcas degradēšanās Vispārēju bazīcas morālu degradāciju apliecinošie fakti Korumpētība zēla, plauka un pieņēmās spēkā visās baznīcas struktūrās, jau sākot no pašas augšas. Ienesīgie baznīcas amati tika pirkti un pārdoti par naudu, bieži atbildīgos krēslos tika sēdināti radinieki. Pāvesti bieži bija uzpērkami un pakļāvās Romas ietekmīgāko dzimtu spiedienam. Daudzi no dvēseļu ganiem paši veda izvirtīgu dzīvesveidu, šis netikums izplatījās arī klosteru sienās. To visu it kā netieši akceptēja ieviestā indulgenču sistēma, kas ļāva grēku aizmaksāt ar naudu. Garīdzniekus vairāk par saviem tiešajiem pienākumiem interesēja personīgās labklājības vairošana.

III. Filosofiskās domas teocentriskā orientācija Viduslaiku filosofijas pamatjēdzieni Antīko domātāju ietekme Spilgtākās personības

Kristietiskās filosofijas balsti: • Svētie Raksti • Kristietisko teologu darbi Viduslaiku filosofijas pamatjēdzieni Kristietisko teologu (“baznīcas tēvu” ) uzdevums Kristīgajai ticībai un Svētajiem Rakstiem atbilstošu pamatdogmu izstrādāšana. Dogma Pamatpatiesība, kas tiek pieņemta, balstoties uz Svētajiem Rakstiem. Dogma neprasa racionālus pierādījumus. Sholastiķi Filosofi, kas par savu uzdevumu uzskatīja ticības principu sakārtošanu vienotā, reliģiskajām dogmām atbilstošā sistēmā, tā radot sholastisko teoloģiju. Sholastika (skolas mācība) Sholastika – reliģiskas ievirzes filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru skolās un universitātēs. Tā centās atklāt nevis ko jaunu, bet skaidrot un sistematizēt to, kas bija pamatā kristīgajai ticībai. Sholastiķi Bībeles avotus mēģināja apstiprināt ar seno filozofu (galvenokārt sengrieķu) mācībām, lielu uzmanību pievēršot Aristoteļa filozofijai. Sholastikai viduslaikos bija arī pozitīva loma antīko autoru darbu saglabāšanā un izpētē.

Salīdzini antīkā laikmeta un viduslaikiem raksturīgo pasaules redzējumu! Kuri no uzskatiem, tavuprāt, ir absolūti nesavienojami? Antīkais laikmets Viduslaiki Kosmocentriskais pasaules skatījums Teocentriskais pasaules skatījums Atskaites pamats - kosmoss un tajā valdošā harmonija. Dievi kopā ar cilvēkiem veido vienotu pasauli. Cilvēks dzīvoja tagadnei un uzskatīja, ka viss notiekošais pasaulē (tapšana, nobriešana, sairšana un atgriešanās pie sava pirmsākuma) cikliski atkārtojas. Atskaites pamats - Dievs - visa esošā Radītājs un Kungs. Pats viņš atradās ārpus pasaules. Starp Dievu un visu dzīvo radību - nepārvarama plaisa. No grēcīgā cilvēka tika gaidīts askētisks dzīvesveids un savu dabisko tieksmju apspiešana.

Antīko domātāju ietekme Platona ietekme uz viduslaiku filosofisko domu Kristīgie filosofi Platonu dēvēja par “kristieti pirms Kristus”. Platona koncepcija par “ideju valstību” kā patieso realitāti pretstatā redzamajai pasaulei, kas ir tikai blāvs ideju pasaules atspulgs, tika likta kristietiskā pasaules uzskata pamatā. Aristotelis – autoritāte viduslaiku domātājiem No Aristoteļa viduslaiku mācība aizguva loģiskās izteiksmes formu sarežģītu spriedumu veidā. Sholastiķi lielu nozīmi piešķīra autoritāšu spriedumiem. Pētot dabu un dabas parādības, piemēram, Aristoteļa atzinumi par šiem jautājumiem bija neapstrīdami.

Spilgtākās personības viduslaiku filosofijā Sv. Aurēlijs Augustīns 5. gs. Sv. Akvīnas Toms 9. Agrie viduslaiki 12 Attīstītie viduslaiki 15. Vēlie viduslaiki Sv. Aurēlijs Augustīns ( 354 – 430 ) Sv. Akvīnas Toms (ap 1225 -1274) Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas pārstāvjiem. Viņš sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: "Grēksūdze", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva valstību". Savā domāšanā saglabājis no Platons un Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir “Summa Theologica”. Balstoties uz Aristoteļa filozofiju, Akvīnas Toms izstrādā mācību par pieciem domas ceļiem, kas ved pie pārliecības par Dieva esamību.

Sv. Augustīna filosofiskās idejas Par prāta un ticības attiecībām Dievišķā atklāsme Ticība Prāts Viens no galvenajiem jautājumiem - prāta un ticības attiecības. Vai tā ir vienīgi ticība, kas ved pie atklāsmes, vai arī tai varam tuvoties arī ar prāta starpniecību. Savu kristīgo filozofiju viņš balstīja uz platonisma un neoplatonisma atziņām un bija pārliecināts, ka tieši caur ticību cilvēka dvēsele var tuvoties dievišķajai atklāsmei. Prāts nevar sniegt patiesību, ja to nevada atklāsme

Sv. Augustīna filosofiskās idejas Par cilvēka gribu Vai cilvēks savai gribai var uzticēties? Pēc grēkā krišanas tā ir tik izvirtusi, ka nevar būt cilvēka dzīves virzītāja. Atliek cerēt uz Dieva žēlastību, kas ir saistīta ar iepriekšnolemtību.

Sv. Augustīna filosofiskās idejas Par ķermeni un dvēseli Pati būtiskākā pretruna, kas raksturo cilvēku ir duālisms starp nemirstīgu, nemateriālu dvēseli un mirstīgo ķermeni. Ķermeņa un dvēseles statusi Dieva pasaulē ir nesavienojami, tāpēc ķermenim ir jāpakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei.

Sv. Augustīna filosofiskās idejas Par ļaunuma problēmu Tā kā Augustīns pats pieredzēja barbaru centienus iznīcināt Romas civilizāciju, graut, postīt, dedzināt visu, ko bija veidojis romiešu intelekts, dabiski, ka viņu interesēja arī ļaunuma problēma, no kurienes tas rodas. Ļaunumu viņš saistīja ar atrašanos tālu no Dieva gaismas.

Sv. Augustīna filosofiskās idejas Par Dieva valstību Augustīna darbs “Par Dieva pilsētu”, viduslaikos kļuva par nozīmīgu kristīgā teoloģijas stūrakmeni. Augustīns Dieva valstību pretstata šīszemes valstībai. Ne Dieva, ne šīszemes valstība filozofam nav laikā un telpā ierobežots veidojums, bet gan garīga vienība, un viņš pauž pārliecību, ka ikviens patiess kristietis dzīvo reizē abās: viņš dzīvo kā Dieva valstības pilsonis, izmantojot šīs pasaules iespējas savām vajadzībām.

Akvīnas Toma loma visuslaiku filosofijā Akvīnas Toma nozīmi kristīgās teoloģijas attīstībā grūti pārvērtēt. Viņa filozofiju katoļu baznīca pieņēma par kristīgās domas pamatmodeli, un neapšaubīts tas palika līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam. Ja līdz 13. gs. teoloģija balstījusies uz sv. Augustīna platonizēto skaidrojumu, tad Akvīnas Tomam izdevās to bagātināt vēl arī ar Aristoteļa mācību, ko Rietumeiropa viduslaiku tumšajos gadsimtos bija pazaudējusi, taču ar arābu starpniecību tiem bija lemts atgriezties un 12. gs. tie tika pārtulkoti latīņu valodā. Aristoteļa iespaidā Akvīnas Toms reabilitēja prāta lomu pasaules izziņas procesos, sagatavojot ceļu renesanses humānisma tapšanai.

Akvīnas Toma filosofiskās idejas Par prāta un ticības lomu Akvīnas Toms uzskatīja, ka Dievs, veidojot cilvēku pēc savas līdzības, devis tam daļu savējās gudrības, lai cilvēks spētu ar tās palīdzību izzināt, apjēgt pasauli, kurā dzīvo. Akvīnas Toms nenoliedza, ka ir sfēras, kurām nevar piekļūt ar prāta starpniecību, kā piemēru minot tādus kristīgās ticības noslēpumus kā augšāmcelšanos, inkarnāciju vai Svēto Trīsvienību. Tiem varot tuvoties vienīgi caur dievišķo atklāsmi. Viņš uzskatīja, ka dievatklāsmei var tuvoties kā pa ticības, tā arī pa zinību un prāta ceļu.

Akvīnas Toma filosofiskās idejas Dieva pierādījumu teorija Savā Dieva pierādījuma teorijā viņš balstījās uz prāta aplēsēm, attīstot Aristoteļa teoriju par “pirmkustinātāju”. Viņš apgalvoja, ka mūžīgajai mainībai, kustībai (sekas), kam pakļauta materiālā pasaule ir savs cēlonis, un tas ir Dievs, jo nav taču iespējamas bezcēloņa sekas. Lai bulta lidotu uz mērķi, ir vajadzīgs strēlnieks, kas šo mērķi apzinās, un Dievu viņš salīdzināja ar šādu strēlnieku kosmiskajos mērogos.