5 3 Cilvks un sabiedrba Rietumeiropas viduslaiku kultr

5. 3 - Cilvēks un sabiedrība Rietumeiropas viduslaiku kultūrā I. Ievadjautājumi Kultūras vispārīgs novērtējums Kultūras hronoloģija Kultūras avoti II. Laikmeta vispārīgs raksturojums Kultūras pacēlums Karolingu renesansē Pilsētu atdzimšana Nacionālo valstu veidošanās Tirdzniecības attīstība Bruņinieku laiki III. Nozīmīgākās kārtas viduslaiku sabiedrībā Aristokrātiskais slānis Garīdzniecība Mūki Bruņinieki Zemnieki Pilsētnieki

I. Ievadjautājumi Kultūras vispārīgs novērtējums Kultūras hronoloģija Kultūras avoti

Ko šie attēli vēsta par Rietumeiropas viduslaiku kultūru? 40. 0003000 2000 1000 500 1000 1500 1600 1800 2000

Viduslaiku kultūras nozīmīgākie periodi Viduslaiki ilga aptuveni 1000 gadus: apmēram no 5. gs. līdz 15. gs. beigām. Vēsturisku laikmetu robežas ir grūti noteikt precīzi, jo vēstures process ir nepārtraukts. • Par viduslaiku sākumu uzskata Rietumromas valsts sabrukumu 5. gs. • Par viduslaiku beigām uzskata 15. gs. nogali, kad lielie ģeogrāfiskie atklājumi, tehniskie izgudrojumi un ārējā tirdzniecība paver eiropiešiem visu pasauli un cilvēki pievēršas sevis izzināšanai 5. gs. Agrie viduslaiki 1. AGRIE VIDUSLAIKI [NO 5. – 9. GS. ] Laika periods, kad izveidojas viduslaiku Eiropa. Saplūstot barbaru un antīkās pasaules elementiem ar kristietību, izveidojās un nostabilizējās viduslaikiem raksturīgās politiskās un sabiedriskās dzīves struktūras un formas. 9. Attīstītie viduslaiki 2. ATTĪSTĪTIE VIDUSLAIKI. [9. – 12. GS. ] Daudz pārmaiņu. Jaunu paņēmienu pielietojums lauksaimniecībā, šīs nozares attīstība, nozīmīgas pārmaiņas pilsētu attīstībā. Krusta karu, bruņniecības uzplaukuma un pirmo universitāšu dibināšanas laiks. 12 15. Vēlie viduslaiki 3. VĒLIE VIDUSLAIKI [13. – 15. GS. ] Krīze baznīcas dzīvē, pagrimums, bads, lielais mēris. 14. -15. gs. – renesanses laiks, kad sāk iespiest grāmatas, rada mehāniskos pulksteņus, tiek iepazīta Amerika [1492. gads], tiek sasniegta arī Indija [1498. gads] utt.

Viduslaiku sākums Rietumeiropā Par viduslaiku sākumu var uzskatīt laiku, kad varu Itālijā, pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, pārņēma tur iebrūkošie gotu iekarotāji. Rietumeiropā apmetās uz dzīvi tā sauktās barbaru tautas (goti, franki, vandaļi, burgundi, langobardi u. c. ), īslaicīgi veidojot savas valstiskās struktūras. Barbaru ienesto kultūru salīdzinājumā ar romiešu iedzīvinātajām tradīcijām agrajos viduslaikos raksturo visu saimnieciskās, tiesiskās un kultūras sfēru degradēšanās. Arī Bizantijas un musulmanisko zemju varenie Eiropas tautas šai laikā uzskatīja par neattīstītām un primitīvām.

Pamato, kāpēc barbari nevarēja pārņemt un sekmīgi attīstīt tālāk romiešu kultūras sasniegumus ! Romieši Barbari Pārstāv pilsētu kultūru Nodarbojas ar zemkopību un lopkopību Izkopta centralizētā pārvaldes struktūra Augsts izglītības prestižs Attīstīta rakstu kultūra Rūpīgi izstrādāta likumdošana Rada un izmanto sadzīves tehnoloģiju, taču smagākos darbus paveic vergi Mūžīgas nesaskaņas un ķildas cilšu starpā. Nav attīstītas valstiskās struktūras Nav organizētas izglītības sistēmas. Nav savas rakstības Dzīvi regulē tradīcijas un nerakstīti likumi. Bieži vien “taisnību” nosaka fiziskais pārspēks vai sociālā stāvokļa pārākums Primitīvs tehniskās attīstības līmenis

Viduslaiku kultūras avoti Kristīgā reliģija Viduslaiku kultūra Antīkās kultūras mantojums Barbaru tautu senās tradīcijas

II. Laikmeta vispārīgs raksturojums Kultūras pacēlums Karolingu renesansē Nacionālo valstu veidošanās Pilsētu atdzimšana Tirdzniecības attīstība Bruņinieku laiki

Kultūras pacēlums Karolingu renesansē Kārlis Lielais (742 -814) 47 gadus bija franku karalis un atstājis kultūrā nozīmīgas pēdas. Pat vārds "karalis" ar tā locījumiem dažādās valodās cēlies no Kārļa (Charlemagne), piemēram, krievu valodā – koroļ.

Kā Kārļa Lielā piemērs ļauj vērtēt personības lomu kultūrā? Restaurēja saiknes ar antīko klasisko pagātni, viņa mērķis bija savienot antīko gudrību ar kristīgo morāli. Mērķtiecīgi nodarbojās ar zinātnes un mākslas mecenātismu. Impērijas ietvaros par pamatu pieņēma klasisko latīņu valodu. Kārlis Lielais Izveidoja skolu tīklu. Izglītības reformas nolūks bija ierēdņu sagatavošana. Savā galmā sapulcināja zinātnieku kopu, ko nosauca par Akadēmiju. To veidoja izglītoti kristieši, kas nevairījās no antīkās gudrības

Nacionālo valstu veidošanās Attīstītie viduslaiki saistās arī ar nacionālo valstu veidošanos Eiropā (Anglija, Francija, Vācija, Itālija)

Pilsētu atdzimšana Aizsargāšanās nepieciešamība un krusta kari uzspieda savu zīmogu arī arhitektūrai. Feodālajām pilīm bija jākļūst par neieņemamiem cietokšņiem, kas spētu izturēt visbargākos ienaidnieku uzbrukumus. Tieši aizsardzības nolūkā lielo piļu tuvumā izauga daudzi ciemi, kas laika gaitā pārtapa par pilsētām.

Viduslaiku pilsēta Lielākā daļa no viduslaiku pilsētām bija pavisam nelielas (1000 – 10000 cilvēku). Mūris, kas to no visām pusēm ietvēra, neļāva tai plesties plašumā, tā kā tajās valdīja diezgan liela saspiestība. Kanalizācijas un citu labierīcību trūkums darīja pilsētu netīru un slapjajos gadalaikos pat neizbrienamu. Infekcijas perēkļi dažādas slimības izraisīja daudz biežāk nekā lauku rajonos.

Neiztrūkstoša katras pilsētas dominante bija baznīca, tās torņi parasti pacēlās augstāk par visiem jumtiem.

Tirdzniecības attīstība Krusta kari, kas aizsākās 11. gs. , ļāva iepazīt austrumu zemju atšķirīgo dzīvesveidu, kas veicināja tirdzniecības lomas pieaugumu un būtiski izmainīja preču pieprasījumu. Uz Eiropas galmiem tagad no Āzijas tika vests zīds, cukurs, rīss, augļi, kokvilna, garšvielas, smaržas, krāsas, spoguļi, no Flandrijas – vilnas audumi, no Skandināvijas zvērādas, no Baltijas vasks, dzintars un medus, no Anglijas – jēlvilna, no Vācijas dzelzs un kokmateriāli. Par galvenajiem starpniekiem kļuva Itālijas pilsētu (Venēcija, Dženova, Milāna, Piza) tirgotāji. Holandē, Vācijā, Anglijā, Skandināvijā attīstījās kuģu būvniecība, dibinājās tirdzniecības pilsētu apvienības, piemēram Hanza, kas vienoja tirgotājus vai 30 pilsētās.

Krusta karu un bruņinieku laiki – 11. 13. gs. Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu atkarot no "neticīgajiem" Jeruzālemi. Par krusta kariem dēvē militārās kampaņas kristietības vārdā – rekonkistu Spānijā un krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās pagānu tautas Eiropā. Bruņinieki kļuva par viduslaiku simbolu. Šis laikmets nav iedomājams bez mūkiem, karaļiem, tirgoņiem u. c. , taču par simbolisku figūru kļuva bruņinieks, jo radīja sev pārliecinošu pieminekli nevis kaujās un turnīros, bet literāro darbu formā.

III. Nozīmīgākās kārtas viduslaiku sabiedrībā Aristokrātiskais slānis Garīdzniecība Mūki Bruņinieki Zemnieki Pilsētnieki

Nozīmīgākās kārtas viduslaiku sabiedrībā Viduslaiku sabiedrības struktūra izrietēja no priekšstatiem par Dieva iedibināto kārtību. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties. Viduslaiku cilvēks uzskatīja, ka kārta pauž to stāvokli, kas atspoguļo Dieva gribu. Piederību kārtai nenoteica materiālais stāvoklis, bet gan tas, kurā kārtā cilvēks ir dzimis, jo jebkurā kārtā bija gan nabadzīgie, gan bagātie. Visiem slāņiem vienotu tiesību un likumu nemaz nebija, bet nevienlīdzība tika bibliski skaidrota kā grēkā krišanas sekas. Katrai kārtai bija savas tiesības, uzdevumi, valoda, apģērbs. Pat ēdiens katrai kārtai bija savs, piemēram, baltmaizi pazina tikai augstākie slāņi, bet rupjo maizi - vienkāršā tauta. Arī mūzika katrai kārtai bija sava. Garīdzniekiem un mūkiem bija gregoriāniskā baznīcas dziedāšana, aristokrātiem - mīlestības dziesminieki (minnezengeri), zemniekiem- stabules un citi vienkāršie mūzikas instrumenti.

Aristokrātiskais slānis Aristokrātiskā slāņa pašā virsotnē viduslaikos atradās karalis ar savu dzimtu. Karalis bija galvenais valsts varas simbols un realizētājs. Viņa pakļautībā atradās, karaspēks, viņš bija galvenais noteicējs par valsts īpašuma izmantošanu, augstākais tiesnesis nozīmīgu strīdus gadījumu izšķiršanā. Galms Karaļnamam pietuvinātie, parasti tie bija titulēti augstmaņi, veidoja galmu, viņu spožums un bagātība darīja godu karalim un kalpoja paraugu pārējiem augstdzimušajiem.

Pilis Tieksme līdzināties zemes varenajiem un augšslāņa ekonomiskā stāvokļa uzplaukums viduslaiku otrajā pusē izraisīja piļu celtniecības bumu. Ja sākotnēji nocietinātās pils galvenais uzdevums bija pasargāt tās iemītniekus no uzbrucējiem, tad 13. -14. gs. ne mazāk nozīmīga bija reprezentatīvā funkcija – pilij vajadzēja demonstrēt tās īpašnieka varenību un dižciltību. Bagāto izpriecām te tika rīkoti turnīri, dažādas viesības, medības,

Dāmu mode vēlajos viduslaikos Baznīcai joprojām bija milzīga ietekme, tā noteica uzvedību un morāli, kas ietekmēja arī modes tendences. Viss sievišķīgais tika noliegts kā grēcīga parādība. Tērpa smagajām krokām jāapslēpj ķermeņa formas, sejas izteiksme ir tā, kas atstaro dvēseli. Dāmas bija pakļautas daudziem aizliedumiem, kas saistījās at tērpu skaitu un greznību. 13. gs beigās Francijā aizliedza valkāt zelta jostas, zīdu un sermuliņu ādas sievietēm, kurām nav muižnieciskas izcelsmes.

Kungu mode vēlajos viduslaikos Vīriešu modei raksturīgas 2 tendences – īso un garo tērpu mode. Īsos un šauros apģērbus valkāja jaunieši. Garos tērpus atzina vecākie feodāļi un aizvien augošā pilsētu buržuāzija.

Garīdzniecība Viduslaikos kultūras virzību un attīstību vislielākajā mērā noteica tieši augstdzimušo slānis kopā ar augstāko garīdzniecību, jo viņi bija tie, kas radīja likumus un formēja kārtu attiecības, veidoja tradīcijas, noteica modes tendences gan sadzīvē, gan arhitektūrā, gan mākslā, veidoja laikmeta gaumi un vērtību sistēmu. Kristīgās baznīcas hierarhiskajā struktūrā nozīmīgu vietu ieņēma augstākā garīdzniecība. Bīskapi parasti nāca no senām dižciltīgo dzimtām. Tie rūpējās par baznīcu celtniecību, reliģisko rituālu norisi un uzturēja visciešākos kontaktus ar laicīgās varas nesējiem. Pašu garīdznieku dzīve ne vienmēr atbilda tām normām kuras kā paraugs patiesai dievbijībai tika sludinātas sprediķos. Azartspēles, vīns un izpriecas, tieksme pēc greznības, netraucēja tiem no kanceles sludināt pieticību, atturību, pazemību un Dieva bijāšanu saviem ticības brāļiem.

Mūku dzīves aizsākums Jau kristietības agrīnajā periodā atsevišķi vientuļnieki (eremīti), kas vēlējās gūt pestīšanu, sekojot Kristus dzīves paraugam, pārrāva visus sakarus ar sabiedrību un tās iedibinātajiem dzīves principiem, aizgāja tuksnesī vai citā vientuļā vietā, lai savu laiku pavadītu lūgšanās un Dieva apcerē. Trūcīgi tērpušies, viņi pārtika no tā, ko deva apkārtējā daba.

Mūku dzīve Laika gaitā šādi vientuļnieki, kas labprātīgi bija atsacījušies no laicīgās dzīves formām, sāka veidot mūku kopienas un dibināja klosterus, lai nošķirtībā no visa pasaulīgā savu dzīvi veltītu vienīgi kalpošanai Dievam. Klostera iekšējās dzīves likumi bija vērsti uz mīlestības pret Dievu, paklausības, pazemības, pacietības, nevainības žēlsirdības ieaudzināšanu. Kolektīvās dzīves tradīcijas izpaudās kopīgos likumos, vienādā apģērbā, kolektīvajās lūgšanās. Ikdienas ritms visiem bija gandrīz viens un tas pats: ikdienas lūgšanas mijās ar darbu, svēto rakstu lasīšanu un žēlsirdības misiju.

Bruņinieki Bruņinieka tēls vizuāli saistījās ar greznās un smagās bruņās tērptu kristieti spēcīga zirga mugurā, spožu tērauda zobenu rokā. Zirga, bruņojuma un ieroču iegāde prasīja milzu līdzekļus, un to nevarēja atļauties kurš katrs. Ja sākotnēji par bruņinieku varēja tikt iesvētīts ikviens kristietis, kas izteica vēlēšanos uzticīgi kalpot Dievam, baznīcai un savam senioram, tad laika gaitā priekšroka tika dota bruņinieku dēliem, kas jau no mazotnes tika gatavoti šai misijai un, sasnieguši jaunieša gadus, zem zobena tika iesvētīti bruņinieku kārtā.

Bruņinieka baušļi 1. Par bruņinieku var kļūt tikai kristīgais. 2. Ar savu zobenu bruņinieks aizstāv baznīcu līdz pēdējai asins lāsītei. 3. Bruņinieks aizstāv vārgdieņus – atraitnes un bāreņus. 4. Bruņinieks mīl savu dzimteni. 5. Bruņinieks ir vīrišķīgs. 6. Bruņinieks ir neatlaidīgs cīņā ar neticīgajiem. 7. Bruņiniekam akli jāpaklausa savam senjoram. 8. Bruņinieks vienmēr runā patiesību un tur doto vārdu. 9. Bruņinieks ir devīgs. 10. Bruņinieks cīnās pret ļauno un aizstāv labo.

Turnīri Neatņemama bruņinieku dzīves sastāvdaļa bija turnīri, kad tie cits citu izaicināja uz cīņu. Tad varēja vingrināties kara mākslā, demonstrēt savu veiklību un drosmi, gūt slavu un visu apkārtējo apbrīnu, bruģējot ceļu savai karjerai. Tie bija vieni no nozīmīgākajiem svētkiem visas viduslaiku augstākās sabiedrības acīs, jo solīja izklaidi un izraušanos no dzīves vienmuļības. Gan dāmas, gan kungi tad šūdināja jaunus tērpus, kas kopā ar ieroču mirdzumu un spožajām bruņām piešķīra svētkiem īpašu gaisotni.

Daiļās dāmas kults Bruņniecības ideāli visciešākajām saitēm saauguši ar daiļās dāmas pielūgsmi, kā saknes meklējamas Dievmātes kultā. Tas nozīmē, ka ikviens bruņinieks bija izraudzījies sev sirdsdāmu (tā varēja būt arī precēta sieviete), kurai par godu veica varoņdarbus un dāvāja savas uzvaras turnīros. Šo attieksmi noteica ne tik daudz intīmās jūtas kā tradīcija, jo bieži vien tuvāk cēlais bruņinieks savu izredzēto nemaz nepazina. Varētu pat teikt, ka slavināta tika nevis konkrēta sieviete, bet vispārināts ideāls.

Zemnieki Iedzīvotāju pamatmasu viduslaikos veidoja zemkopju slānis. To uzdevums bija apgādāt ar pārtikas produktiem visas pārējās sociālās grupas, lai gan pašiem bieži vien nācās dzīvot pusbadā un nemitīgās bažās par iespēju uzturēt savu ģimeni. Lielākā daļa zemnieku bija nevis brīvi un patstāvīgi, bet gan atkarīgi no sava muižnieka gan ekonomiski (klaušu pildīšana, nodevu maksāšana), gan arī juridiski (muižnieks sprieda tiesu pār visiem sev pakļautajiem zemniekiem).

Zemnieku dzīves apstākļi Būdas un koka mājeles bez grīdas seguma visbiežāk klāja salmu vai niedru jumts. Tās bija drēgnas un tumšas, jo logu vietā tika ierīkotas šauras gaismas spraugas, ko aukstajos gadalaikos vajadzēja aizbāzt ar salmiem. Apkurei un ēdiena gatavošanai kalpoja atklāti pavardi, bet dūmu novadīšanai noderēja spraugas sienas un jumta salaiduma vietās. Mēbeles zemnieku mitekļos par tādām varēja saukt tikai nosacīti, jo pat gulēšanai domātais salmu maišelis tika pamests turpat uz grīdas klona un siltuma labad lopi un cilvēki bieži vien mitinājās zem viena jumta. Tādēļ nav brīnums, ka vidējais mūža garums viduslaikos nepārsniedza 30 -35 gadus, jo zīdaiņu mirstība bija ļoti liela.

Pilsētnieki Pilsētas iedzīvotāju kopumu veidoja visdažādākie slāņi: rātes kungi, tiesneši, ministeriāļi (pārvaldnieki) tirgoņi, amatnieki, namīpašnieki, muitnieki, naudas kalēji, klerikāļi, aizbēguši zemnieki, jokdari, akrobāti u. tml. Iedzīvotāju pamatnodarbošanās pilsētā saistījās ar amatniecību un tirdzniecību.

Dzīve viduslaiku pilsētā Iedzīvotāju pamatnodarbošanās pilsētā saistījās ar amatniecību un tirdzniecību. Tirgus laukums kā antīkajos laikos bija sabiedriskās rosības pašā centrā un parasti atradās blakus pilsētas Rātei. Lai gan Rietumeiropas pilsētām parasti nepiederēja ārpilsētas zemes īpašumi, tās tomēr veicināja zemkopības attīstību tuvajā apkārtnē, jo zemnieki pilsētas tirgū varēja apmainīt savu produkciju pret amatniecības izstrādājumiem un tirgotāju ievestajām svešzemju precēm un garšvielām.

5. 3 - Cilvēks un sabiedrība Rietumeiropas viduslaiku kultūrā Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis, A. Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā, Rīga: Zvaigzne, 1994 Jouni Ekonens u. c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 Zitāne L. Kultūras vēsture, 4. daļa –R. , 2002 http: //lv. wikipedia. org/wiki http: //valoda. ailab. lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L. Zitāne