3 2 Sens Indijas kultra 2 d budisms

3. 2. Senās Indijas kultūra 2. d. (budisms) I. Īsi par budismu Kāpēc budisms nav reliģija? Mācības rašanās un izplatība Kas ir budisms? Tripitaka Pamatlicējs Mācības pamatideja Budisma novirzieni Budisma simboli II. Budisma pamatnostādnes Četras cildenās patiesības Karmas likums Astoņposmu ceļš Nirvāna Attieksme pret citām reliģijām Attieksme pret vardarbību III. Sidhārta Gautamas ( Budas) dzīve IV. Budisms mūsdienu pasaulē Tibetas budisms Dalailama Tibetas un Ķīnas attiecības Dalailama Latvijā V. Budisma ietekme uz mākslu un arhitektūru Lielā Sanči stūpa Adžanta Lauvu kapitelis Klinšu tempļi Budas tēls mākslā

I. Īsi par budismu Kas ir budisms? Kāpēc budisms nav reliģija? Budisma mācības pamatlicējs Budisma mācības pamatideja Svētie raksti Budisma rašanās un izplatība Budisma novirzieni Budisma simboli

Kas ir budisms? Budisms ir reliģiski filozofiska mācība, kas radusies Senajā Indijā VI gs. p. m. ē. Tā ir pirmā pasaules reliģija, kas tiecas pārvarēt nacionālās un valstiskās robežas, uzrunājot jebkuru, neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa vai tautības. Budisms laika gaitā kļūst par kultūras formu, kas aptver visas cilvēciskās esamības jomas: pasaules redzējumu un dzīves veidu, sākot no zemes apstrādes līdz tiesiskajai domāšanai, poēzijai un mākslai. Sanskritā budisma mācību sauc "dharma", bet tibetiešu valodā – "čjo". Gan viens, gan otrs vārds nozīmē – "kāds viss ir". Tādējādi budismu var saprast kā metožu kopumu, kas ļauj mums redzēt lietas tā, kādas tās patiesībā ir.

Kāpēc budisms nav reliģija? Par reliģiju to nevar dēvēt, jo Buda nav pieminējis nevienu faktoru, ko saista ar reliģiju vai mistiku (Buda nerunā ne par dvēseles, ne aizkapa dzīves eksistenci, uzsverot, ka jāiemācās dzīvot te un tagad).

Mācības pamatlicējs. Par mācības dibinātāju tiek uzskatīts Sidhartha Gautama Šākjamuni – viedais no sakju cilts, kurš dzīvojis aptuveni no 563. - 483. Viņš bijis valdnieka Šudhodana dēls. Viņš veltījis dzīvi patiesības meklējumiem. Trīsdesmit piecu gadu vecumā, pēc 7 dziļā meditācijā pavadītām dienām, viņš kļuva par Apskaidroto. Viņš saredzēja visu lietu dabu. Turpmākajos 45 gados Buda mācīja Apskaidrības sasniegšanas metodes tūkstošiem apdāvinātu skolnieku.

Mācības pamatideja ir, ka cilvēku vērtību sistēma noved pie tā, ka visa dzīve ir viena vienīga vilšanos un to izraisītu morālu ciešanu virkne, ko var pārvarēt, sevi ētiski pilnveidojot un "pareizi" rīkojoties.

Tipitaka (Tripitaka) - Svētie raksti. "Tipitaka" Svētie raksti. Pierakstītā versijā Budas "lekcijas", kas līdz tam figurēja tikai mutvārdos, un to komentāri parādījās tikai m. ē. I gs. Ceilonā - "Tipitaka" jeb "Trīs grozi".

Budisma rašanās un izplatība Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās V gadsimtā p. m. ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā kā arī Ķīnā, Korejā, Japānā un visubeidzot Tibetā.

Budisma rašanās un izplatība 25. gs. 15. 10. 5. Budisma aizsākums – 6. gs. p. m. ē. 1. 5. Budisma noriets – ap 7. gs. m. ē. Budisma uzplaukums – 3. gs. p. m. ē. Budisma aizsākums – 6. gs. p. m. ē. Budisma uzplaukums. Aptuveni m. ē. III gs. valdnieka Ašokas laikā sākās budisma uzplaukums Senajā Indijā. Tika radīts milzums svēto rakstu un to komentāru. Budisms pieņēma arī reliģijas iezīmes, pārņemot no tradicionālā hinduisma idejas par dvēseli, tās nemirstību un pārdzimšanu pēc nāves (reinkarnāciju), karmas postulātu, kā arī dievišķojot gan pašu Budu, gan bodisatvas. Pašu Budu sāka uztvert nevis kā cilvēku, bet gan kā pārpasaulīga principa iemiesojumu, dievību. Budisma noriets Indijā. M. ē. VII gs. Indijā sākās budisma noriets. Taču tajā laikā budisms jau bija izgājis ārpus Indostānas pussalas robežām: Ceilonā , Birmā, Taizemē, Laosā, Vjetnamā, Kambodžā, Turkestānā, Mongolijā, Ķīnā, Korejā, Japānā. Ap XI-XII gs. budisms beidzot nostiprinājās Tibetā, radot autonomu Tibetas budisma virzienu - lamaismu.

Budisma novirzieni To ir ļoti daudz, līdz ar to pat grūti runāt par "budismu" kā ko vienotu kā, piemēram, par islamu vai kristietību. Vienojošais elements visiem budisma strāvojumiem ir t. s. Budas mācība - darma (sanskr. dharma) jeb "Četras Cildenās Patiesības". Runājot par seno Indiju var minēt divus nozīmīgākos. Tie ir hīnajānas novirziens theravādas budisms un mahājāna. Hīnajāna (theravādas budisms) Glābšanās šaurais ceļš, tas ir pa spēkam tikai nedaudziem (bijušajiem un nākošajiem budām, kuru skaits nepārsniedz 24). Tā centrālā persona ir mūks, kas cenšas sasniegt nirvānu, kļūt par budu. Buda nav Dievs, bet gan skolotājs, kurš rāda pareizo ceļu. Mahājāna. Glābšanās platais ceļš, pa kuru ejot, budas stāvokli var sasniegt visas būtnes. Buda tiek dievišķots, attēlots un pielūgts. Līdzās budām daudz bodhisatvu, kas atliek ieiešanu nirvānā, lai palīdzētu citiem.

Budisma simboli Lotosu uzskata par cilvēka garīgās izaugsmes simbolu: gara tumsības apzināšanās un sapratnes iegūšana. Gluži kā lotoss, kurš saistīts ar trijiem elementiem - tā saknes iestiepjas dziļi netīrā zemē, kāts aug ūdens apskalots un zieds atveras gaisa stihijas pārņemts virs ūdens baltā, sārtā vai zilā krāsā, tāpat arī cilvēks caur ilūzijām un maldiem virzās uz apgaismību. Budismā Dharmas rats ir piedzimšanas, dzīves un atdzimšanas cikliskuma attēls. Savukārt ritošs Dzīvības rats ir arī likumības rats, kura uzdevums ir atbrīvot no ilūzijas. Astoņi spieķi simbolizē astoņposmu ceļu, pa kuru jāvirzās, lai saniegtu nirvānu.

II. Budisma pamatnostādnes Četras cildenās patiesības Astoņposmu ceļš Nirvāna Karmas likums Attieksme pret citām reliģijām Attieksme pret vardarbību

Četras cildenās patiesības Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: 1) dzīve ir ciešanas, 2) ciešanām ir cēlonis, 3) no ciešanām var atbrīvoties, iznīdējot cilvēkā pasaulīgās tieksmes un alkas. 4) ir ceļš, kā izbeigt ciešanas (astoņposmu ceļš).

Astoņposmu ceļš Buda mācīja vidusceļu – astoņu posmu ceļu (PAREIZA UIZTVERE, PAREIZA NOSTĀJA, PAREIZA RUNĀŠANA, PAREIZA RĪCĪBA, PAREIZS DZĪVESVEIDS, PAREIZAS PŪLES, PAREIZA UZMANĪBAS KONCENTRĒŠANA UN PAREIZA MEDITĀCIJA), kura gaitā, ievērojot stingru disciplīnu, var sasniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšana ir cilvēka individuāla izvēle un saistīta ar domāšanas kontroli.

Nirvāna Cilvēka pastāvēšanas mērķis ir nirvāna. Nirvāna nav ne iznīcināšana, ne nebūtība, tai nav formas un tā nav radīta. Tā ir mācība par glābšanos, kas sasniedzama ar ticību. Viss šai pasaulē ir nepastāvīgs, pārejošs un tāpēc ciešanu pilns. Pastāv arī kaut kas mūžīgs, kas neietver ciešanas, tā ir „apdzišana”. Priekšnosacījums nirvānas sasniegšanai ir apskaidrotība - tā pati, ko Buda savā laikā piedzīvoja zem vīģes koka. Par Budu tiek stāstīts: lai nonāktu pie galamērķa, viņam bijis jāpārdzimst 547 reizes. Nirvāna iestājas, kad nolietota karma un lauzts pārdzimšanas likums. Tas ir stāvoklis, ko var sasniegt jebkurā vietā un brīdī.

Karmas likums - mācība par pārdzimšanu. Cilvēka domas, vārdi un darbi rada karmu. Darbojas princips „ko sēsi to pļausi”. Kādai dzīvei cilvēks pārdzimst, tas atkarīgs no viņa rīcības iepriekšējā dzīvē. Izvairīties no savas karmas ir tikpat neiespējami kā aizskriet no paša ēnas, un, kamēr vien cilvēku apņem karma viņš ir iesaistīts pārdzimšanas riņķojumā.

Attieksme pret citām reliģijām “Cilvēkam neklājas godāt tikai savu reliģiju vien un nosodīt citas ticības. Katra ticība dažādu iemeslu dēļ ir godā turama, un tas jāliek vērā. Kas rīkojas naidīgi, vispirmāk jau rok kapa bedri paša ticībai. Nemaz nerunājot par to, ka viņš kaitē cita reliģijai. Kurš cildina savu reliģiju, nonievādams svešo, savu rīcību dēvē par pašaizliedzību un domā, ka savu reliģiju cildina. Patiesībā viņš savai reliģijai tikai nepiedodami kaitē. Vislabāk, ja ir saskaņa – lai katrs, labu gribēdams, uzklausa citu sludinātās doktrīnas. ”

Attieksme pret vardarbību “Naids nebeidzas ar naidu, naidu aptur tikai mīlestība” (No budisma mācības) Budisms nekad nav pieļāvis domu par karu, pat tad, ja tas tiek saukts par svēto karu. Buda nosodīja jebkura veida vardarbību, lai kāds būtu tās iemesls. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka vienīgā uzvara ir sevis uzvara, un vienīgais brīnums ir atgriešanās no ļaunā pie labā.

III. Sidhārtha Gautamas (Budas) dzīve Senos laikos Šakju ķēniņvalstī valdījis ķēniņš Sudodans. Viņa dzimta saukta par Gautamu. Ķēniņa sieva gaidījusi mazuli. Leģendas vēsta, ka tajā naktī, kad viņa tapsi grūta, sapnī redzējusi, ka balts un mirdzošs zilonis ieiet viņas miesās. Tas liecinājis, ka mazulis piedzims spēcīgs un gudrs.

Liktenīgajā dienā Lumbini dārzā Mahāmaija sajutusi dzemdību sāpes. Ziedošais salakkoks noliecies pie dzemdētājas, lai viņai būtu pie kā pieturēties, jo tolaik sievietes dzemdējušas kājās stāvēdamas. Mazulis ieradies pasaulē vienā mirklī un bez sāpēm. Tiklīdz piedzimis, mazulis jau spēris 7 soļus. Zeme atplaukusi sniegbaltiem lotosiem. Princis Sidhārts sacījis: “Esmu ieradies atsvabināt pasauli!” Aiz priekiem dievi sākuši raudāt, sācis gāzties ziedošu puķu lietus, aklie atguvuši redzi, un kurlie izdzirduši burvīgu debesu sfēru mūziku.

Neraugoties uz to, ka nedēļu pēc puisēna piedzimšanas ķēniņiene nomirusi, Princis Sidhārtha bija ļoti mīlēts un lolots. Par viņu rūpējusies mātes māsa Paradžapati. Pravieši pareģojuši zēnam vientuļņieka askēta un prātnieka likteni. Tas sadusmojis tēvu, kas vēlējies radīt dēlam visīstāko paradīzi zemes virsū.

Jaunais princis baudīja visus no sava stāvokļa izrietošos dzīves jaukumus. 16 gadu vecumā apprecējis princesi Jasodaru. Un līdz 29 gadu vecumam, viņš dzīvē bija sastapis tikai dažādas baudas. Taču viņu bieži pārņēmušas neizskaidrojamas ilgas un vēlme par katru cenu kā putnam izlauzties no zelta būra.

Princis Sidhārtha daudz mācījās no sava tēva – valdnieka, kopā apmeklēja daudzus pasākumus savā valstī.

Ar savām īpašajām spējām viņš spēja izglābt no nāves gulbi, ko bija sašāvis viņa draugs.

Kādu rītu princis sēdās ziediem rotātos ratos, un ielās viņu sveica paši skaistākie iedzīvotāji no visas ķēniņvalsts. Pilsēta zaigoja pasakainā daiļumā, tomēr nespēja noslēpt visus traģiskākos cilvēka esības veidus. Pie austrumu vārtiem viņš ieraudzījis vecu, samelnējušu un krunkainu cilvēku, pie dienvidu vārtiem - vaidošu, kliedzošu un strutām noplūdušu būtni, vēl pēc brītiņa baltās drānās ievīstītu mironi un visbeidzot kādu askētu, kura seja izstaroja cildenumu un neaptumšotu mieru. Redzētais princi dziļi satrieca. Viņā modās budas iedaba.

Naktī, kas būtu varējusi kļūt liktenīga jau tāpēc vien, ka Jasodara dzemdēja Sidartam pirmo dēlu Rahulu, Gautama atstāja tēva mājas. Tagad ķēniņvalstij bija jauns troņmantinieks, un Sidarts vairs nejutās saistīts ne ar kādiem pasaulīgajiem pienākumiem.

Nakti, uzticamā kalpa Čana pavadīts, viņš atstājis pili. Vārtu sargi gulējuši. Viņa pēdējie atvadvārdi esot bijuši: “Viņi ir aizmiguši. . . Viņi visi ir aizmiguši. . . Mēs esam aizmiguši. . . Mēs visi esam aizmiguši. . . ”

Gaismai austot, Gautama ar dunci nogrieza savus garos, zilgani vizošos matus un ar zeltu izšūdināto tērpu atdeva pirmajam nabagam apmaiņā pret viņa skrandām. Viņš deva sev solījumu, ka meklēs Ceļu, kas ved laukā no nebeidzamo bēdu vērpetēm.

Iesākumā Gautama izvēlējies askēzes ceļu. Viņš iemācījies kontrolēt elpošanu un ķermeni, pat prātu, tomēr tā arī neatradis atbildi uz vissvarīgāko jautājumu: Kas mēs esam? Kāpēc? No kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam? ”

Laiks skrējis, un viņš pilnīgi nomērdējis savu miesu, pārtiekot no viena vienīga rīsa graudiņa dienā. Bet arī tas neatnesis kāroto gara atbrīvotību. Galu galā viņam pat trūcis spēka, lai varētu meditēt.

Un viņš atkal devās ceļā. Novājinātajās miesās bija atlicis pavisam nedaudz spēka, bet Sudžatas apvidū pat šī kripatiņa princi pameta pavisam. Un šeit, uz šī pakalna, labi cilvēki viņu padzirdīja ar pienu un medu. Tas devis Gautamam neticamus spēka uzplūdus. Gautama bija sapratis, ka pilnīgā askēze ir tikpat bezjēdzīga kā negausīgās pasaules baudas.

Princim nācās izturēt vēl kādu pārbaudījumu: baudkāres un aptumšotā prāta valdnieks Mārs atsūtīja savas daiļās meitas, tomēr Gautama nepadevās viņu jutekliskajām burvestībām un kārdinājumiem.

Spēkošanās turpinājās, un Gautamam stājās pretim pats MĀRS. Viņa drausmīgajā izskatā Sidarts spēja ieraudzīt paša ego, kas kaislību, akla naida un neizpratnes izķēmots.

Princis nodevās meditēšanai zem bodhi koka un pārliecinājās, ka bijis kukainis, zivs, putns un kustonis – visu to radību veidolā, kurām jācieš. Tas ļāva apzināties, ka visas dzīvās būtnes ir vienlīdzīgas, jebkura no tām varējusi būt mūsu māte, tāpēc pelnījusi mīlestību un godbijību.

Trešā nomoda laikā viņš ieraudzīja eksistences patieso būtību. Tā Sidharts kļuva par Budu – Atmodināto, kurš izgājis Viņpus ciešanām un maldu ceļiem Vārds Nirvāna nozīmē apdzišanu, nopūšanu, bezvēja stāvokli. Tiek nopūstas ciešanu un neziņas liesmas, kas ieskauj mūsu ego. Budistiem nirvāna ir visaugstākā svētlaime.

Nirvānas svētlaimē Buda būtu varējis palikt uz mūžīgiem laikiem, tomēr viņš izlēmis , ka uzzināto pavēstīs cilvēkiem.

Viņa klausītāju un mācekļu pulks auga ik dienas.

A mother agonized over the sudden death of heronly son, came to Buddha, asking him to help her saving her son. The Buddha delivered a sermon on impermanence. She was then Enlightened leading a life of happiness and serenity.

Buda nomira aptuveni 80 gadu vecumā, iespējams - no saindēšanās ar sēnēm. Viņa ķermenis tika sadedzināts un pelni sadalīti starp astoņām klana grupām. Katra grupa savai relikvijai uzcēla greznu akmens krāvumu jeb stūpu.

IV. Budisms mūsdienu pasaulē Tibetas budisms Dalailama Tibetas un Ķīnas attiecības Dalailama Latvijā

Ar ko Tev saistās budisms mūdienu pasaulē? Potalas pils –Dalailamas rezidence Tibetas galvaspilsētā Lhasā Mandala Dalailama Buda Lotoss Budistu mūki

Tibeta -Budisma garīgais centrs kopš 17. gs. vidus Kailasa kalns Potalas pils Lhasā, celta 7. gs. Budisti var lepoties ar faktu, ka mūsdienās vislielākais pasaules miera sludinātājs ir Viņa Svētība Tibetas Dalailama. Vairāk kā pusgadsimtu viņš nenogurstoši ir strādājis pie savas dzimtenes atgūšanas, nevēršot pat nevienu ļaunu vārdu pret tiem, kas okupējuši viņa zemi. No otras puses viņš nav arī gļēvulis. Viņš bezbailīgi runā par nodarīto ļaunumu un meliem, kas tiek vērsti pret viņu. Bet viņš nav pacēlis ieroci pret savas tautaws agresoriem, jo dzīvo saskaņā ar budisma mācību: “Naidu nevar izbeigt ar naidu, to var apslāpēt tikai ar mīlestību. ” Dalailama – budistu garīgais līderis

Tibetas un Ķīnas attiecības “Fakti liecina, ka vairāk nekā 1, 2 miljoni tibetiešu ir gājuši bojā kopš Ķīnas armijas invāzijas Tibetā. Tā ir viena piektā daļa visu tibetiešu. Ir ļoti daudzi politiski ieslodzītie, kuru lietas ir safabricētas. Cilvēki cietumos tiek spīdzināti līdz nāvei, sievietes izvarotas. Tibetiešu sievietes tiek arī sterilizētas, viņām tiek izdarīti aborti, lai nedzimtu bērni. Notiek dažādu veidu sociālā diskriminācija. Piemēram, tibetiešiem nedod darbu, bērni nevar iet skolās. Joprojām katru gadu Indijā ierodas bēgļi no Tibetas. Daudzi no tiem ir bērni, kurus vecāki sūta labākas dzīves meklējumos, nezinot, vai bērns pārdzīvos garo un smago ceļu uz Indiju. Tibetā tikuši sagrauti vairāk nekā 6000 klosteri. Traģikomiski, bet Ķīnas valdība ir atjaunojusi dažus klosterus, lai izmantotu to kā naudas iekasēšanas līdzekli no Rietumu tūristiem. (A. Rībena. Žurnāls “Nedēļa” 17. aug. 2005. g. )

Dalailama Latvijā Viņa Svētība Dalailama XIV Rīgā, 2001. gads. Foto: Kristaps Liepiņš Budistu mūki Rīgā veido smilšu mandalu. 1991. un 2001. gadā Latvijā viesojās Tibetas budistu garīgais vadītājs 14. Dalailama. Pēc Reliģisko lietu pārvaldes datiem, 2004. gadā Latvijā bija 108 budisti.

V. Budisma ietekme uz mākslu un arhitektūru Lielā Sanči stūpa Lauvu kapitelis Klinšu tempļi Adžanta Budas tēls mākslā

Lielā Sanči stūpa Valdnieka Ašokas laiks 3. gs. p. m. ē. saistās ne tikai ar budisma, bet arī ar mākslas un arhitektūras uzplaukumu. Šī valdnieka laikā esot uzcelts 84 tūkstoši stūpu (stūpa - budisma relikvārijs, tur tika uzglabāti Budas un viņa mācekļu pelni). Stūpām raksturīga puslodes forma, kas atgādina otrādi apgāztu budistu mūka bļodiņu (šādu formu, pēc leģendas, savai kapavietai esot izvēlējies pats Buda). Visām detaļām te ir simbolisks raksturs: sfēriskā forma - debesu simbols, centrālā ass simbolizē zemi un debesis vienojošo pasaules koku, bet trīs apaļās plāksnes virsotnē - budistu trīs pasaules.

Lauvu kapitelis Cits valdnieka Ašokas laikam raksturīgs piemineklis ir augstas akmens kolonnas (daudzas no tām sasniedz 10 m augstumu), kurās tika iecirsti valdnieka rīkojumi un budisma teksti. Īpaši grezni bija šo kolonnu kapiteļi. Viens no tiem, tā saucamais “Lauvu kapitelis”, ir atspoguļots neatkarīgās Indijas ģērbonī. Otrādi apgāzts lotosa zieds (budisma simbols) balsta pamatni, uz kuras, pret visām četrām debespusēm vērsti, stāv četri lauvas. Uz pamatnes atveidoti četri dzīvnieki - lauva, zirgs, vērsis un zilonis. Tie simbolizē četras debespuses, četrus pirmelementus, tos atdala dharmas rati. Lauvu kapitelis

Klinšu tempļi Valdnieka Ašokas laikā aizsākās budisma klinšu tempļu un klosteru kompleksu būve. Šī tradīcija arhitektūrā pastāvēja līdz pat mūsu ēras 8. gs. Tempļi tika izcirsti klinšu pārkarēs, sākot ar augšējo gaismas logu, tā ka senie meistari iztika bez stalažām un citām papildierīcēm. Tempļa telpa (čaitija) iestiepās klints dziļumā, bieži vien tā bija iespaidīga pēc saviem izmēriem (piem. , Karli tempļa čaitijas garums - 41 m, bet platums - 15, 5 m).

Klinšu tempļi Divas greznu kolonnu rindas čaitijas iekšienē sadalīja to trīs jomos. Iepretī ieejai čaitijas dziļumā apsīdas daļā parasti tika novietota stūpa. Budas attēls uz tās parādījās tikai mūsu ērā, kad Buda tika dievišķots un pielūgts.

Adžanta Kompleksos ietilpa arī mūku mītnes - vihāras. Tās parasti bija taisnstūra zāles ar mūku cellēm visapkārt. Pati iespaidīgākā no klinšu tempļu būvēm ir Adžantas komplekss (3. -7. gs), ko veido 5 čaitijas un 24 vihāras. Īpaši slaveni ir šī kompleksa sienu gleznojumi. Bodisatva

Budas tēls mākslā Budas atveidojumi attēlo idealizētu skaistu un harmonisku cilvēku, radot miera un nesteidzības noskaņu. Parasti Budas tēls atradās tempļos. Izsmalcinātajām pozām un žestiem bieži vien kanonisks raksturs: mandeļveidīgās pagarinātās acis pauž iekšēju koncentrētību, gudrību, domu bagātību un skaistumu.